Zane Gusta, lavandu audzēšanas saimniecības LavenderVilla līdzīpašniece

Ceļvedis

Vēderprieki

Ar ģimeni izvēlos doties uz bērniem draudzīgiem restorāniem un kafejnīcām, kur rotaļlietas nav noliktas tikai ķeksīša pēc, kur ir bērniem droša vide, kas dod iespēju vecākiem baudīt ne tikai ēdienu, bet arī atpūtu. Liepājā ejam uz brāļa restorānu Hot Potato, patīk arī kafejnīca Bernātu Dzintariņš, Ventspilī – Ostas23. Tomēr vismīļākā vieta mums, protams, ir mājas.

Darījuma tikšanās izvēlos tādās vietās, kur blakus galdiņš nav tuvu un blakus sēdošie visu runāto nevar dzirdēt. Tas nav vēlams, ja runā par biznesa lietām. Meklēju vietas, kur ir privātā komforta zona. Tāds ir tas pats Hot Potato. Kādreiz bieži gāju uz Darbnīcu, bet tur atmosfēra ir tāda, ka nevar saprast, ko teikt, ko neteikt. Man ir diezgan skaļa balss. Galdiņi ir tik tuvu, ka nevar saprast, vai sēdi kopā ar saviem draugiem un biznesa partneriem, vai jau ar tiem nepazīstamajiem.

Dvēselei

Ja ikdienā darbs ir ar cilvēkiem, brīvo laiku nemaz negribas pavadīt publiskos pasākumos. Pāris reižu gadā aizbraucu uz lielākiem koncertiem. Man patīk rokmūzika, arī latviešu populārās mūzikas grupas. Pēdējos trīs četrus gadus kopā ar vīru regulāri apmeklējam Prāta Vētras koncertus. Pagājušajā gadā bijām Mežaparkā, braucām uz Klaipēdu, iepriekš devāmies uz koncertu Liepājā. Arī šogad grupai paredzēts koncerts Liepājā, taču biļetes vēl neesam iegādājušies. Man ir bail, ka būs par biežu un nebūs vairs tādu emociju kā iepriekš. Varbūt labāk ieturēt pauzīti. Vēl ir pāris koncerti, ko vīrs ir izdomājis apmeklēt. Viņš nāk uz koncertiem, kas man patīk, un es eju uz tiem, kas viņam patīk. Kādreiz braucām uz festivāliem, esam bijuši Positivus, bet, kopš piedzima meitiņa, nav sanācis. Turklāt vasara ir laiks, kad strādājam 24/7 un uz vairākām dienām izrauties ir sarežģīti.

No laikiem, kad dzīvoju Anglijā un Amerikā. esmu iecienījusi standup. Šeit tas ir ienācis pavisam nesen, un humoriņš vēl ir bērna autiņos. Ar to, kas notiek ārzemēs, nevar salīdzināt. Man patīk, ja var pasmieties, bet nepatīk vulgāri joki. Puiši, kas veido šādas izrādes Latvijā, attīstās, vairs nestāsta parastas anekdotes, bet prot savu stāstu pasniegt ar emocijām. Ļoti piesaista Nauris Brikmanis.

Runājot par kino, izvēlos skatīties dokumentālās filmas par dažādām personībām, arī par 30. un 40. gadiem. Man ļoti nepatīk fantastikas filmas. Varbūt tāpēc, ka pašai iztēle ir tik spēcīga, ka to nevajag sabojāt ar citu fantāzijām.

Brīvajā laikā

Lai arī dzīvoju lauku vidē, man vajag izbraukt pastaigāties dabā, būt pie jūras. Tādējādi uzņemu enerģiju. Vēl brīvajā laikā plānojam, kā iekārtot, ar ko papildināt savu māju, lai veidotu ģimenes ligzdu pēc iespējas omulīgāku. Tur pavadām visvairāk brīvā laika un gribam patīkamāko atmosfēru. Ar sportu nenodarbojos, jo mums pieder trīs hektāri zemes, kas jāuztur kārtībā. Tas ir sava veids sports. Tiek izvingrināti pilnīgi visi muskuļi. Pa dienu teritoriju apstaigājam vairākas reizes – vismaz desmit tūkstoši soļu vasarā sanāk noteikti. Tāpat nākas celt smagumus, liekties un tā tālāk.

Vēlos aizbraukt uz...

Ja gribam izvēdināt galvu, dodamies tuvākos un tālākos ceļojumos. Braucam gan uz vietējiem apskates objektiem, gan uz tālākām zemēm. Ceļošana pilnveido personību, dod iedvesmu lietām, ko realizēt savā biznesā. Brīvo laiku man patīk pavadīt mājās, taču, paliekot uz vietas, cilvēks kļūst aprobežots, neiegūst plašu redzējumu uz lietām.

Latviju esam izbraukājuši krustu šķērsu. Vienkāršāk un mašīnai saudzīgāk ir braukt pa šoseju, bet mēs vienmēr izvēlamies ne to labāko ceļu. Nav jau liela māksla aizbraukt uz populāru tūrisma objektu, paņemt gidu. Taču interesantāk ir ceļot pa nostūriem. Nesen braucām uz Usmu. Pilnīgi pa «nekurieni» – vairāk nekā stundu pa meža ceļu, neredzējām nevienu cilvēku. Sajūta sirreāla. Dažkārt savukārt redzi tieši vietējos iedzīvotājus, vietējo kolorītu. Vasarā braucam uz pludmali, kur nav pilnīgi neviena cilvēka. Tad liekas, ka jūra pieder tikai tev. Taču, dodoties izbraucienā pa Latviju, līdz galam nevar atpūsties. Jebkurā brīdī kāds var piezvanīt, un pāris stundu laikā esi atgriezies mājās. Ja esi ārzemēs, tas nav iespējams. Tad var pilnībā relaksēties un baudīt atpūtu. Esmu bijusi vairāk nekā trīsdesmit valstīs. Ar ceļošanu saistīts arī mans darbs. Eiropā neesmu bijusi vienīgi Nīderlandē. Esmu secinājusi – lai atpūstos no ikdienas, ceļojumam vajag atvēlēt nedaudz vairāk par nedēļu. Divas nedēļas ir par ilgu, jo sāk tirdīt apziņa, ka kaut kas nav izdarīts savā biznesā. Savukārt trīs, četras dienas ir par maz.

Aizbraucot uz ārzemēm, protams, gribas redzēt TOP tūrisma vietas, bet tanī pašā laikā iepazīt valsti, pilsētu no vietējā iedzīvotāja skatupunkta. Maldīties pa mazām ieliņām, ieiet vietējo krodziņā, lai var sajust īsto pilsētas auru. Ir bijušas pilsētas, valstis, kurās esmu vīlusies, jo gaidas bijušas lielākas. Un otrādi. Valstis, no kurām neesmu neko gaidījusi, dod sajūtu, ka šeit varētu arī kādu gadu padzīvot. Viens no braucieniem, kas īpaši palicis atmiņā, ir uz Dāniju kopā ar brāli. Pirms brauciena man tā likās parasta lauksaimniecības valsts Skandināvijā, bet tur mani ļoti uzrunāja brīvā domāšana, tas, kā dāņi ikdienā dzīvo. Savukārt par Somiju bija lielas ekspektācijas – tomēr augsti attīstīta valsts. Aizbraucot likās, ka mēs daudzās jomās esam tai priekšā. Protams, pārsteidz eksotiskās valstis, kā Ķīna. Taču man un vīram uz tādām gan ir diezgan sarežģīti ceļot. Abi esam gara auguma un jūtamies neomulīgi, jo paši kļūstam par apskates objektiem.

Šogad ceru aizbraukt uz Krieviju, Sanktpēterburgu. Slāvu kultūra man liekas tik patiesa, nesamākslota. Domājam braukt ar vilcienu, jo iepriekš nekad tā neesmu ceļojusi. Ir plāns doties arī ciemos pie Amerikas radiem. Uz turieni līdzi ņemsim arī meitu. Uzskatu, ka ar bērnu vajag ceļot tikai uz drošām valstīm. Kad bijām Abu Dabi, man kļuva mazliet bail. Maza meitene, zilas acis, blondi mati – visi skatās, glāsta, fotografē...

Grāmatplauktā man...

Tagad mūsu grāmatas saliktas pedantiskā kārtībā. Rudenī sakārtoju alfabēta secībā un pa kategorijām, citādi veidojās haoss. Literatūru izvēlos atkarībā no tā, kā pati jūtos. Esmu atvērta daudzām lietām. Man patīk iedvesmojoši veiksmīgu uzņēmēju pieredzes stāsti. Bet brīžiem atslodzei gribas izlasīt parastu lubeni. Pēdējais pusgads bija saistīts ar zinātnisko literatūru, jo rakstīju bakalaura darbu, un šobrīd baudu, ka nekas nav jālasa piespiedu kārtā. Vīramāte uzdāvināja Džeremija Klārksona grāmatu Vai tiešām prasu pārāk daudz?. Esmu pāris lappuses jau izlasījusi.

Un vēl katru vakaru meitai lasu vakara pasaciņu, no kā var mācīties arī pieaugušie. Pēdējā izlasītā bija par lamu, kam nepatīk, ka vecāki spiež iet uz veikaliem. Paskatījos uz to savas meitiņas acīm. Tas tiešām nav patīkami – bērns redz tikai kājas, rindas, ir burzma, trokšņi, bet pirkt neļauj gandrīz neko.

Domugrauds

Mans moto ir vārdi no Prāta Vētras dziesmas: Viss ir tieši tā, kā tu vēlies! Tieši tā arī ir – ja sevi esi ieprogrammējis uz to, ka viss būs slikti, ka neizdosies, tā arī būs. Taču vari arī sevi noskaņot pozitīvi.