Viena no karstākajām Eiropas Savienības (ES) ekonomiskās dienaskārtības aktualitātēm ir jautājums, vai ir nepieciešami uzņēmumi, tā sauktie Eiropas čempioni, kas būtu spējīgi konkurēt ar Ķīnas un ASV korporatīvajiem milžiem

Konkurence

Tā ir sarežģīta diskusija, jo cieši saistīta ar ES konkurences tiesībām un antimonopola likumiem. Eiropas čempionu lielākās lobētāju valstis ir Vācija un Francija, kas uzskata, ka ir jāmaina ES antimonopola normas, lai ļautu apvienoties vienas nozares spēcīgākajiem uzņēmumiem, veidojot spēcīgus Eiropas monopolus, kas varētu konkurēt ar sāncenšiem no Ķīnas un ASV.

Viedokļu sadursme

Vācijas un Francijas valdību balsis kļuva īpaši skaļas pēc tam, kad Eiropas Komisija (EK) nedeva atļauju apvienoties Vācijas un Francijas mašīnbūves uzņēmumiem Siemens un Alstom, kas nodarbojas ar sliežu transporta un vilcienu ražošanu. EK savu aizliegumu pamatoja ar to, ka apvienošanās mazinās konkurenci nozarē un nedos labumu patērētājiem, liekot tiem pārmaksāt. Jāteic, ka EK aizliegumu atklātā vēstulē atbalstīja 40 ekonomisti no astoņām ES dalībvalstīm. Tajā pašā laikā Vācijas un Francijas valdības pauda atklātu nopēlumu EK. Pērnā gada decembrī 19 ES dalībvalstis, tostarp arī Latvija, nāca klajā ar priekšlikumu izmaiņām ES antimonopola likumos, lai tiktu atvieglota kompāniju apvienošanās, veidojot Eiropas čempionus.

Tiesa, kā skaidro Ekonomikas ministrijas Uzņēmējdarbības konkurētspējas departamenta direktors Kristaps Soms, deklarācija, kuru parakstīja Latvija, bija tā dēvētā «Industrijas draugu» deklarācija, kuras uzmanības fokusā bija rūpniecības attīstība un tās izaicinājumi ES. Izmaiņas antimonopola likumos bija vien pieminētas pāris teikumos. Respektīvi, Latvija pauda savu atbalstu deklarācijai par rūpniecības konkurētspēju un attīstību. Taujāts par Latvijas attieksmi pret izmaiņām ES konkurences un antimonopola politikā, K. Soms teic, ka Latvijas pozīcija šajā jautājumā vēl tikai top, taču tas, par ko jau tagad iestājas Latvija, ir efektīvāka ES iekšējā tirgus uzraudzība, lai novērstu dempinga gadījumus. Jautājumā par Eiropas čempionu jeb monopolistu izveidi Latvijas pozīcija vēl nav izstrādāta.

Pašlaik šajā jautājumā ES ir absolūta viedokļu sadursme, kurā no vienas puses ir EK un vairums dalībvalstu ekonomistu un no otras – dalībvalstu, īpaši Vācijas un Francijas, valdības. Īss ieskats Vācijas vadošo ekonomistu (piemēram, Tomaso Duso, Lars Felds u.c.) tvītos par šo tēmu: «Vācijai un Francijai vajadzētu aizstāvēt Eiropas konkurences politiku, nevis uzbrukt tai»; «Tā vietā, lai radītu vājus Goliātus, sekojot Ķīnas modelim, Eiropai vajadzētu atbalstīt veiklus Dāvidus»; «Vācijas Industriālā stratēģija 2030 atsviež mūs atpakaļ, nevis virza uz priekšu»; «Kanclere Merkele aicina vājināt ES konkurences politiku. Ja Eiropa atbalstīs protekcionisma politiku, mēs ieiesim tumšos laikos. Mēs nepārspēsim Ķīnu, vājinot konkurenci, drīzāk mēs to paveiksim, stiprinot inovāciju stratēģijas», «Nē, Pīter Altermeijer (Vācijas ekonomikas ministrs – red.) un Bruno Lemēr (Francijas ekonomikas ministrs – red.), mums nevajag Eiropas čempionus, mums vajag konkurenci un inovācijas. Mums nevajag vājināt apvienošanās kontroli, mums vajag ciešāku uzraudzību. Mums nevajag tiesības pārsūdzēt lēmumus, mums vajag neatkarīgu Konkurences ģenerāldirektorātu.»

Ne uz konkurences rēķina

Kādēļ tad ekonomisti iebilst Eiropas čempionu izveidei? Vispirms jau tāpēc, ka monopoli reti kad ir efektīvi, parasti tie ir neefektīvi, jo trūkst konkurences spiediena, turklāt vairumā gadījumu to preces un pakalpojumi izmaksā dārgāk patērētājiem. Turklāt Eiropas čempionu izveidē Vācija un Francija vēlētos ieguldīt miljardu eiro, kamēr ekonomisti uzskata, ka tik lielas investīcijas monopolos nedos vajadzīgo atdevi ekonomikai un daudz prātīgāk būtu šo naudu tērēt inovācijās, izglītībā un pētniecībā. Proti, vairuma ekonomistu ieskatā, ES īstenā konkurētspēja ir inovācijās un pētniecībā, nevis valsts subsidētos monopolos tradicionālās nozarēs. Uz jautājumu, kā lai Eiropas rūpniecība konkurē ar Ķīnas sāncenšiem, kurus dāsni subsidē valdība, ekonomistu atbilde ir, ka tas jādara saskaņā ar Pasaules tirdzniecības organizācijas regulējumu, nevis izveidojot savus subsidētus monopolus, kas ir dārgi un neefektīvi.

Tiesa, ir arī oponenti, kas min piemēru – mobilie telesakari. Proti, EK bieži bloķē operatoru apvienošanos, lai kādā dalībvalstī neizveidotos viena uzņēmuma dominējošs stāvoklis. Tajā pašā laikā ASV atbildīgās autoritātes vērtē apvienošanās efektu no visu 50 štatu viedokļa. Tā rezultātā Eiropā ir ap 100 operatoriem, kamēr ASV – trīs. Tas, protams, apgrūtina ES uzņēmumu konkurenci ar aizokeāna uzņēmumiem. Tajā pašā laikā EK norāda, ka tās uzmanības fokusā ir patērētāju intereses un inovatīvi produkti. Turklāt, kā uzsver EK Konkurētspējas komisāre Margrēte Vestagere, pēdējos 30 gados EK ir atbalstījusi vairāk nekā 6000 apvienošanās darījumu, bet bloķējusi vien 27. M. Vestagere savā mājaslapā skaidro: «Mēs nevaram veidot šos čempionus uz konkurences rēķina. Mazāka konkurence Eiropā nozīmētu, ka eiropieši – bizness un patērētāji – maksātu vairāk par mazāku izvēli un mazāk inovatīviem produktiem. Mūsu konkurences likumi nodrošina, ka Eiropas uzņēmumi konkurē ar saviem nopelniem, nevis ar nesamērīgām cenām, ko radītu konkurētnespējīgas apvienošanās, karteļi vai monopolistu noteikti negodīgi tirdzniecības noteikumi. Tikmēr, kamēr mēs esam pārliecināti, ka necieš patērētāji, mēs varam atļaut arī lielākas apvienošanās, piemēram, Peugeot un Opel apvienošanos.»

Latvijas intereses

Latvijas Konkurences padomes priekšsēdētāja Skaidrīte Ābrama DB teic, ka Latvijas interesēs nebūtu ES konkurences un antimonopola politikas mīkstināšana, jo tas nenāktu par labu patērētājiem. Tajā pašā laikā viņa uzsver, ka EK Konkurences ģenerāldirektorāts jau pašlaik, vērtējot uzņēmumu apvienošanās lietas, ņem vērā arī globālo konkurenci, taču primārās tomēr ir patērētāju intereses, lai mēs nepārmaksātu par precēm un pakalpojumiem. Turklāt jāņem vērā, ka monopoli, īpaši, ja tie ir valsts subsidēti, mēdz aizmirst par efektivitāti un inovācijām. Šādam viedoklim piekrīt arī bankas Citadele ekonomists Mārtiņš Āboliņš un Luminor bankas eksperts Pēteris Strautiņš. M. Āboliņš teic, ka Vācijas un Francijas valdību nostāja nav pārsteigums, jo šajās valstīs tradicionāli valstij ir bijusi liela loma ekonomikā, īpaši rūpniecībā. Tāpat likumsakarīgi, ka šādu Eiropas čempionu izveidi atbalsta arodbiedrības, jo tās cer uz lielākām algām šajos uzņēmumos. Gan Vācijā, gan Francijā arī tīri iekšpolitiski ir viegli «pārdot» ideju par uzņēmumiem – čempioniem tradicionālajās nozarēs, kas sola strādniekiem darba vietas un labas algas. Īpaši aktuāli tas ir dzelteno vestu nemieru plosītajā Francijā. Savukārt idejai par lieliem ieguldījumiem inovācijās un pētniecībā ir daudz mazāks atbalsts strādniecībā, jo tā neredz tiešus ieguvumus sev. Tomēr M. Āboliņš uzsver, ka ES konkurētspējas stiprā puse ir tieši inovācijas un pētniecība.

Savukārt P. Strautiņš norāda: «No vienas puses, pat Eiropas mērogā lieli uzņēmumi var būt mazāki par to lielākajiem konkurentiem pasaulē. Tā tas ir vilcienu ražošanas gadījumā. Lielākais Ķīnas uzņēmums CRRC, kas ir «uzaudzēts» ar šīs valsts industriālās politikas palīdzību, ir lielāks par abiem Eiropas līderiem. No otras puses, izveidojot Eiropas nacionālo čempionu, tam var būt ļoti liela tirgus daļa Eiropā, mazinot konkurenci, līdz ar to kaitējot patērētājiem. Šķiet, ka šajā gadījumā Komisija lēma saprātīgi. Par spīti iepriekšējā rindkopā minētajam, pamatojums tieši Siemens un Alstom apvienošanai ir diezgan vājš. CRRC ir liels Ķīnas tirgū, taču ārpus tā pārdod tikai 9% saražotā. Pasaules tirgū abi Eiropas līderi ir ievērojami lielāki par konkurentu no Ķīnas. Turklāt šobrīd abi uzņēmumi strauji attīstās, strādājot atsevišķi un savstarpēji konkurējot. Skatoties no Latvijas interešu skatupunkta, noteikti drīzāk uzsvars jāliek uz lielāku konkurenci. Ir ļoti mazas cerības, ka uz Eiropas nacionālo čempionu statusu pretendējoši uzņēmumi būs no Latvijas, bet par samazinātu konkurenci mums var nākties maksāt. Tāpat mana nu jau diezgan ilgā ekonomisko procesu vērošanas pieredze atgādina, ka valstu spējas paredzēt tehnoloģiju attīstību un efektīvi koriģēt investīciju plūsmas ir ļoti ierobežotas. To nosaka gan procesam neizbēgami piemītošā neprognozējamība, gan politiķu un biznesa līderu cilvēciskās vājības.»

Kā jau minēts, šis jautājums ir pietiekami neviennozīmīgs, tādēļ arī Latvijas ekspertu domas dalās. Eiropas čempionu izveides aizstāve ir LU profesore Baiba Šavriņa, kas norāda, ka, piemēram, mašīnbūvē, kas ir absolūti inovatīva nozare, kas balstās inovācijās, ES ir dabiskās konkurences priekšrocības, un būtu tikai loģiski tās izmantot, veidojot šajā jomā Eiropas čempionus. Turklāt, kā uzsver B. Šavriņa, Eiropas čempionu izveidē var piedalīties visas valstis, kas to vēlas, un savstarpējā piegāžu ķēdē arī Latvijai noteikti atrastos vieta šādos Eiropas čempionos.

Par Eiropas čempioniem un ES konkurences un antimonopola politiku tālāk lems jau jaunā EK, kuras sastāvu un politiskās preferences pašlaik neviens nevar prognozēt. Taču skaidrs, ka Latvijai arī ir jābūt savai pozīcijai šajā jautājumā.