Tomsoni brīvu nišu saskata gaļas un tās izstrādājumu ražošanā

Truškopība

Kalvenes Trušu muiža ir viena no saimniecībām, kas nedēļas nogalē piedalījās starptautiskajā mājdzīvnieku un zooindustrijas izstādē PetExpo 2019 Ķīpsalā. Septiņu gadu laikā tā kļuvusi par vērā ņemamu tirgus spēlētāju, piedāvājot ne tikai gaļu un tās izstrādājumus, šķirnes dzīvniekus, bet arī tūrisma pakalpojumus un suvenīrus. Šogad plānots atvērt kautuvi.

Garša atkarīga no barības

Truškopība ir lauksaimniecības nozare, kurā izaicinājumu netrūkst. Sabiedrībā valda stereotips, ka šī dzīvnieka gaļa, lai arī ļoti veselīga, ir sausa, cieta un negaršīga. «Taču tā nav. Daudz kas ir atkarīgs no šķirnes un izvēlētās barības. Taču, lai panāktu, ka gaļa ir skaista un veselīga, darbs nav vienkāršs,» saka Trušu muižas saimniece Signe Tomsone. Viņa uzsver, ka saimniecības vadmotīvs ir kvalitāte visās jomās, tādēļ neatbalsta rūpniecisko dzīvnieku audzēšanu, izmantojot vien kombinēto barību. Papildus baro ar sienu, graudiem un dārzeņiem. Lai arī citi truškopji uzskata, ka gana labs kombinētās barības piedāvājums ir Dobeles dzirnavniekam, kalvenieki iecienījuši Lietuvā ražoto. «Kamēr trusis dzīvo pie mums, tam ir jānodrošina karaliski dzīves apstākļi. Tas ir mīlestības darbs. Lai arī man vakarā ir jāapkopj teju simts vaislas mātes, katru pazīstu, zinu, ko darīs, kura ko ēdīs,» teic saimniece. Savi truši uzticēti katram ģimenes loceklim – vīram Laurim, kuram darbs Trušu muižā ir pamatnodarbe, kā arī dēliem Robertam un Patrikam. L. Tomsons piebilst, ka svešiniekam uzticēt trušu kopšanu nevar nevienā posmā. Dzirdēti stāsti par algotiem strādniekiem, kas pret dzīvniekiem izturas vardarbīgi. Taču stress trusītim var būt pat nāvējošs, tāpat tam viegli gūt traumas, jo ir trausls mugurkauls.

Atvērs savu kautuvi

Lai arī Latvijā truškopji bieži vien ienākumus cenšas gūt visās ar nozari saistītajās jomās, pasaulē gaļas un šķirnes dzīvnieku audzēšana ir divi dažādi virzieni. Atšķiras dzīvnieku barošana, iekārtojums, turēšana. Trušus audzējot rūpnieciskam mērķim, vairāk rūpējas par saimniecības automatizāciju, jo tas samazina izmaksas. Izkopjot ciltsdarbu, tas nav iespējams, jo vaislas dzīvnieki prasa specifisku kopšanu. Dažādām šķirnēm dažādos vecumos barošana atšķiras. Trusēniņi, atšķirot no mammām, jāsver, jāpēta metiena dinamika, pēctecība, augšanas rādītāji. «Tas ir gan roku, gan prāta darbs, robots to nevar izdarīt,» uzsver Ogres novada saimniecības Mārasdārzs īpašniece Māra Ostrovska. Viņa pievērsusies tieši šķirnes dzīvnieku audzēšanai.

Savukārt Trušu muiža nolēmusi specializēties gaļas virzienā. Tādēļ arī nolemts īstenot projektu par savas kautuves ierīkošanu. Līdz šim sadarbojušies ar kolēģiem otrā Latvijas galā, jo Liepājas pusē trušu kautuves nav. «Oktobrī, novembrī truši nemeklējas. Tātad aptuveni divus mēnešus gadā kautuve stāvēs tukša, to neizmantos, bet par to ir jāmaksā,» iespējamo iemeslu min Medzes pagasta saimniecības Elčuki īpašnieks Edmunds Rubenis.

Trušu muižai par to nav jāraizējas, jo kautuve būs izmantojama arī mājputnu gaļas ieguvei. Putnkopību un kazu audzēšanu saimnieki izvēlējušies kā papildu nozares, kas dod ienākumus brīžos, kad truškopībā ir «melnā strīpa». Trušu audzēšanas bizness ir tikpat nepastāvīgs kā Latvijas laikapstākļi, secinājusi S. Tomsone. Šī iemesla dēļ saimniecība attīstībai neņem kredītus. Projekts par kautuves ierīkošanu trušiem un mājputniem tiek īstenots ar Eiropas Savienības fondu atbalstu.

Lai arī programma paredzēja simtprocentīgu atbalstu lauksaimnieku idejām, Tomsoniem nāksies pielikt arī pašu budžeta līdzekļus. Izrādījies, ka ar 15 tūkstošiem eiro ir par maz, jo projektā bija paredzēts ierīkot arī dziļurbumu. Tā kā saimniecība atrodas kalnainā apvidū, tad bijis nepieciešams teju simt metru dziļš urbums. Daudz līdzekļu izlietots oficiālās dokumentācijas nokārtošanai.

Atvieglos dzīvi māmiņām

Nesen Tomsoni reģistrējušies kā mājražotāji un klientiem piedāvā ne tikai svaigu gaļu, bet arī aknu pastēti un kūpinātas desas – tādas Latvijā neviens cits nepārdodot. Cena sasniedz 17,50 eiro kilogramā, un gadās, ka pircēji to vērtē kā pārāk augstu. «Taču nevar gribēt kvalitatīvu produktu par trīs eiro kilogramā. Mūsu gatavotās desas ir tikai no gaļas,» uzsver L. Tomsons. Truša gaļa Latvijā maksā vidēji septiņus līdz 10 eiro kilogramā. Sava kautuve jau esošo piedāvājumu ļaus paplašināt – veselu liemeni sadalīt gabalos, atsevišķi pārdot filejas, sagatavot malto gaļu. Tiek prognozēts, ka īpaši tas varētu iepriecināt jaunās māmiņas, kuras truša gaļu izvēlas mazuļu ēdienkartei.

Saimniecībā saražoto produkciju Tomsoni realizē Liepājā, tirdziņā Lauku sēta pilsētā, kā arī tiešajā tirdzniecībā, piegādājot klientiem mājās. To ved pat uz Ventspili un Rīgu. Interesi izrādījuši arī restorāni, un pēc kautuves atvēršanas, iespējams, saimniecība strādās arī šai virzienā.

Stundām sēž aplokā

Vēl Trušu muiža nodarbojas ar tūrisma biznesu, kas pāris gadu laikā kļuvis par otru galveno jomu, kurā attīstīties. Teritorija, kur apmeklētājiem piedāvā dzīvo kontaktu ar trusi, izveidota attālāk no t.s. šediem, kur dzīvo gaļai un vaislai paredzētie dzīvnieki. «Tā ir klusa viesošanās pie trusīšiem gleznainā Kurzemes apvidū. Redzam, ka bērniem tas ir vajadzīgs, viņi stundām sēž aplokā,» smaida S. Tomsone. Truši, kas paredzēti samīļošanai, dzīvo, līdz nomirst dabīgā nāvē.

Patlaban aplokos apmeklētāji var viesoties no pavasara līdz rudenim. Uzraudzību objektā nodrošina abi dēli. Viņiem tā ir iespēja nopelnīt kabatas naudu lietām, ko pašiem kārojas.

Jauno tūrisma sezonu Trušu muižā plānots atvērt Lieldienās. Izjūtot pieprasījumu, šogad plānots piedāvāt arī ēdināšanas pakalpojumus. Apmeklētāji varēs nobaudīt gan kafiju, gan trušu un citas gaļas burgerus.

Turpat iespējams iegādāties arī saimnieku pašu gatavotus suvenīrus. Tas ir sirds darbs, meditācija garos ziemas vakaros. Viens no pieprasītākajiem ir S. Tomsones meistarstiķis, ko viņa dēvē par lielceļa mošķi, – tas izgatavots no truša ķepas. Viņa novērojusi, ka tas vairāk mulsina pieaugušos nekā bērnus. L. Tomsons piebilst: «Pieaugušie nodala – dzīvs un miris. Bērniem tā nav. Viņi glauda ķepu un atceras, cik forši bija samīļot dzīvo trusīti.»

Ģērēšanai kolēģi iecienījuši pārstrādes uzņēmumu Šauļos, taču kalvenieki secinājuši, ka viņiem ādas izdevīgāk vest uz uzņēmumu Rīgā. Daļu apstrādā tur uz vietas, daļu sūta uz tiem pašiem Šauļiem. Labāk par to piemaksāt pāris centu, nekā tērēt laiku un degvielu, lai aizvestu paši.

Direktors un sētnieks

«Nozare pieprasa – lai būtu rentabli, no dzīvnieka ir jāizmanto viss,» secinājusi S. Tomsone. M. Ostrovska papildina, ka uz truškopību nevar skatīties kā uz biznesu klasiskajā izpratnē. Šī nodarbe paredzēta cilvēkiem, kuri saprot – lielu naudu nevarēs pelnīt, tas ir dzīvesveids. Vairāk piemērots tiem, kas dzīvo laukos, ir piesaistīti savam īpašumam. Ja darbavietu trūkst, tās jārada pašam. «Taču tad jāsaprot, ka visu arī darīsi pats. Pēc graudiem brauksi pats, smagos darbus darīsi pats, savu ekonomiku ar kalkulatoru rēķināsi pats. Pats mēģināsi no trušiem taisīt izstrādājumus, suvenīrus, tūristus piesaistīsi. Un tad nomazgāsi muti, saposīsies, brauksi uz izstādi, mēģināsi būt skaists un taisīsi sev reklāmu,» uzskaita M. Ostrovska,

Truškopjiem, kam tas ir ģimenes bizness, peļņas griesti ir 20 procenti no apgrozījuma, viņa aprēķinājusi. «Katrs pats var izrēķināt, kāds ganāmpulks jātur, kā jādarbojas, kā jāpelna, lai varētu sev nodrošināt to dzīves līmeni, kādu grib. Tas ir diezgan grūti, godīgi pasaku.» Viņas saimniecībai peļņa ir 15-16 % apmērā. L. Tomsons piebilst: «Krieviem ir teiciens – parādiet man trušu audzētāju, kurš ir miljonārs!»

Uz popularitātes viļņa

Tomēr pirms pāris gadiem truškopība piedzīvoja strauju popularitātes vilni. Izejot cauri Centrāltirgum un ieraugot gaļas cenas, uzzinot, ka līdz realizēšanas brīdim dzīvnieks izaug četros, piecos mēnešos, ka tam ir īss grūsnības laiks un straujš vairošanās temps, daudziem šķita, ka tā būs viņu lielā iespēja. Rezultātā dzīvnieku pārdošanas cenas nokritās zem pašizmaksas, tādēļ Elčuki, kas ir viena no zināmākajām saimniecībām Liepājas pusē, uz laiku pat pārtrauca nodarboties ar truškopību. «Sludinājumu portāli aizvien ir pilni ar pieaugušiem trušiem, kas šobrīd, pavasarī, maksā desmit eiro. Un man ir pilnīgi skaidrs, ka cilvēks, kurš šo trusi tirgo, nav rēķinājis nekādu ekonomiku. Jā, viņš kaut ko audzē un grib tikt no tā vaļā,» vērtē M. Ostrovska. «10 eiro ir cena zem pašizmaksas, nerēķinot, vai tas ir šķirnes vai bezšķirnes trusis, jo it kā ēd taču vienādi.» Tīršķirnes trusis maksā vismaz 30 eiro.

Durbes novada Upmaļu saimniece Kristīne Sikorska savā saimniecībā tur aptuveni pussimts dzīvnieku. «Nenodarbojos ar tīršķirņu audzēšanu, neesmu asociācijā, bet no tās biedriem pērku vaislas materiālu. Tas man nedod tiesības trušus pārdot ar dokumentiem,» viņa stāsta un atzīst, ka lielu peļņu neizdodas iegūt, taču vismaz atmaksājas ieguldījumi barībā. Kristīne trušus audzē vairāk bērnu priekam.

Domā par uzlabojumiem

Tagad, kad popularitātes vilnis ir noplacis, var atsākt darboties, saka E. Rubenis. Brīdī, kad beidzas entuziasms un cilvēki saskaras ar pirmajām grūtībām, daudzi truškopībai atmet ar roku. «Peļņu izdodas iegūt, ja esi azartā,» uzskata L. Tomsons. Sarunas gaitā jūtams, ka tāds ir gan viņam pašam, gan sievai Signei, kura patlaban strādā vietējā pamatskolā par skolotāju.

Trušu muižas saimnieki plāno attīstību, ganāmpulku no pašreizējiem 400 dzīvniekiem ar laiku palielinot līdz 2000. Tas ļautu pastāvīgi nodarbināt kautuvi, taču, modernizējot sistēmu, aizvien dzīvniekus apkopt saviem spēkiem. Patlaban audzē dažādu šķirņu dzīvniekus – Burgundas, kastaņkrāsas zaķtrušus, Vīnes zilos un zilganpelēkos, Castor Rex, auntrušus, pundurtrušus un citus. Tik plašs klāsts ir tādēļ, lai tūristiem būtu interesanti, gaļai pietiktu vien ar dažām. Vēl divas šķirnes – Kalifornijas un Japānas – audzē, izkopjot ciltsdarbu. Vaislas trušu audzēšana sākotnēji bija galvenais Trušu muižas virziens, taču patlaban aizvirzījies pēdējā plānā.

Domājot par saimniecības attīstību, ievirzītas sarunas ar ražotājiem, kas varētu izgatavot barību pēc speciāli izstrādātas receptūras. «Tā nav tīksmināšanās par sevi, bet esam inovatori. Nedrīkst stagnēt. Vairs nav tas laiks, viss ir dinamisks, pašiem jādomā, ko var uzlabot,» uzsver S. Tomsone. «Tas ir īsts pētnieciskais darbs.»