Lido restorānus ik dienu apmeklē 30 tūkstoši cilvēku, taču līdz ar robotizāciju nākotnē uzņēmums varēs apkalpot 300 tūkstošus cilvēku dienā, stāsta AS Lido īpašnieks un padomes priekšsēdētājs Gunārs Ķirsons

Pakalpojumi

Uzņēmējs piebilst, ka 30 gadus uzņēmums bijis līderos savā nozarē un šo pozīciju vēlas nosargāt.

Cik restorānu patlaban kopumā atvēris Lido un kā vērtējat darbību aizvadītajā gadā?

Pagājušo gadu vērtēju kā labu, taču vienmēr ir, kur tiekties. Jaunatvērtie objekti strādā veiksmīgi un mums nesuši jaunas zinības par to, kas mums ir tālāk jādara, par laimi, attīstībā neesam apstājušies. Lido tīklā Latvijā ir 13 restorāni un trīs veikali, un aprīlī atkal atvērsim Lido vasaras terasi Jūrmalā. Tallinā turpina strādāt trīs restorāni, Berlīnē – pašlaik viens. Kopumā uzņēmuma grupas apgrozījums aizvadītajā gadā pieauga par 5% un kopumā bija 54 miljoni.

Vai ir darbi, ko vēl nepaspējāt paveikt?

Tiesa gan, vienu svarīgu darbu mums pērn neizdevās īstenot – ieviest jaunu atalgojumu sistēmu. Pērn algas vēlējāmies izlīdzināt ar Eiropas vidējo darba samaksu, taču tas vēl ir procesā, un tam ir vairāki iemesli. Būtiskākais no tiem – aug izejvielu cenas, un tas mums traucē.

Darām visu, lai izejvielu cenas noturētos esošajā līmenī, jo, saprotiet, tautai šodien nav lielāku ienākumu un mums ir jārēķinās arī ar cilvēkiem. Daudzi vēlas nopelnīt uzreiz un kļūt bagāti jau šodien, taču kādreiz ir jāsavelk jostas. Ir periodi, kad nepelni un strādā, lai nākotnē varētu pelnīt, un mēs to darām, bet daudzi to nesaprot un saka – nē, man vajag šodien.

Kādi panākumi ir uzņēmuma restorāniem Vācijā?

Par Vācijas tirgu turpināsim mācīties, jo bija plānots, ka atvērsim 12 objektus, taču pašlaik strādā viens restorāns.

Kādēļ plānus neizdevās izpildīt?

Neteiksim, ka valstī būtu grūti ieiet, taču paši esam pieļāvuši kļūdas. Jāsaprot, ka Vācijā, tāpat kā citur, ir sava specifika. Pasaules zīmoli saka, ka visā pasaulē vienu produktu ražo vienādi, taču tā nav – Indijā ir cita garša, Latvijā – vēl citāda, tādēļ nianses atšķiras. Mums ir restorāni Igaunijā, kuri strādā tikpat veiksmīgi kā Latvijā, taču tur arī ir sava specifika – viņi neēd, piemēram, štovētus kāpostus, produktos vēlas mazāk sāli. Atceros, kad iegājām Igaunijā, cilvēki nesaprata, kāpēc cenas ir zemākas nekā citos līdzīgos restorānos, taču noturējāmies un esam sevi pierādījuši.

Runājot par Vāciju, iedzīvotāji tur ēd visu, bet viņi ir pieraduši pie ķīmiskām garšvielām, mēs ēdieniem pievienojam dabīgas garšvielas, un viņi to nesaprot.

Vai šajā gadā plānots atvērt kādu jaunu restorānu un ieviest ko jaunu?

Jā, augustā atvērsim jaunu restorānu tirdzniecības centrā Alfa, un jaunajā vietā plānojam ieviest jaunākas tehnoloģijas, lai cilvēki var ātrāk samaksāt, lai viņiem būtu īpaši ērti, ienākot vai saņemot ēdienus, viņi varētu labāk orientēties un labāk izveidot sev ēdienkarti.

Mans sapnis vēl arvien ir ieviest robotizāciju, un jaunais restorāns būtu ideāli tam piemērots. Šobrīd Lido restorānos strādā 1100–1200 cilvēku. Ja ieviešam robotizāciju, tad to darām tādēļ, lai cilvēki ļoti ātri un kvalitatīvi varētu saņemt savu produkciju par tādu cenu, ko apmeklētāji labprāt samaksātu. Daudzi kolēģi man vaicā – kur tad mēs liksim pārējos cilvēkus? Taču es saku, ka mēs nevis samazināsim darbinieku skaitu, bet pieņemsim darbā vēl jaunus cilvēkus. Paskaidrošu, kāpēc. Ja šodien mūsu restorānus ik dienu apmeklē 30 tūkstoši cilvēku, tad līdz ar robotizāciju nākotnē mēs varēsim apkalpot 300 tūkstošus cilvēku dienā. Ar šiem robotiem panāksim zemākas izmaksas, paaugstināsim kvalitāti, darba algas, bet produkta cena samazināsies. Visi no tā iegūs: valstij – nodokļi, mums – kvalitāte, cilvēkiem – kvalitāte un cena.

Cilvēki aizvien biežāk domā par veselīgu dzīvesveidu – vai savā piedāvājumā plānojat ieviest kaut ko arī viņiem?

Mūsu sortimentā vienmēr ir bijusi izvēle dažādām gaumēm un vajadzībām. Pēdējo gadu esam strādājuši pie jaunas produktu līnijas Špikeris, kuru izveidoja mūsu produktu attīstības komanda kopā ar uztura speciālisti, lai tie būtu produkti ar pievienoto vērtību. Redzam, ka gandrīz uz katra stūra pārdod ēdienu ap diviem eiro, taču bieži vien tās ir tukšas kalorijas – cilvēks kaut ko sev kuņģī iedzinis, bet nav analizējis, kas tas ir. Es negribu teikt, ka tas ir slikti, – lai cilvēks pats vērtē, ko viņš ēd, taču iesaku padomāt. Kad iegājām kapitālismā, arī bija pieejamas desas par vienu latu kilogramā, taču kas labs šādā desā var būt?

Aptaujā izpētījām, ka vairums tiešām gribētu par ikdienas maltīti ārpus mājas maksāt ne vairāk kā divus, trīs eiro, tāpēc kā atbildi uz sabiedrības pieprasījumu esam izveidojuši alternatīvu jauno produktu līniju, ko turpināsim attīstīt.

Nesen sabiedrībai tika atklāti skati no kautuves, kur tika dzītas slimas govis, un pēc tam PVD informēja, ka šī gaļa nonākusi arī Latvijā, konkrēti Lido. Kādēļ uzņēmums iegādājās liellopu gaļu no Polijas?

Priekšroku vienmēr dodam vietējiem piegādātājiem, ja tie atbilst mūsu kvalitātes standartiem, ir spējīgi izpildīt piegādes prasības un piedāvāt konkurētspējīgu cenu. Mēs katru dienu ēdinām 30 tūkstošus cilvēku, un Latvijas tirgum tas ir liels apjoms, ko ir grūti nodrošināt. Jāpiebilst, ka mēs nevaram iepirkt gaļu pa tiešo no zemnieka, jo ko tad mēs darīsim ar veselu gotiņu? Tas ir vesels process, kamēr gaļa nonāk līdz mums.

Lai cik augsti būtu kvalitātes standarti un drošības sistēma, neviens nav pasargāts no krāpniecības. Konkrētā gaļa pie mums nonāca caur Igaunijas piegādātāju, taču, pateicoties PVD un sistēmai, kas izveidota kompānijā, tā tika laicīgi atklāta. Šajā gadījumā sadarbībā ar PVD visu atklājām laicīgi, tādēļ neviens kilograms nenonāca pie patērētājiem, viss tika utilizēts.

Bet tas notika tikai pēc Polijas televīzijas publikācijas. Ja nebūtu izskanējis skaļi, varbūt gaļa nonāktu pie patērētājiem?

Nē, atbildīgās institūcijas strādā labā līmenī – PVD jau bija saņēmis informāciju iepriekš, un kopā varējām operatīvi situāciju novērst.

Šis gadījums ir plaši izskanējis, taču cik ir tādu, kas nav izskanējuši? Pirms četriem gadiem Anglijā bija izkautas govis, kas bija inficējušās ar slimību, kas kaitīga cilvēka veselībai, var pat teikt – nāvējoša. Mums bija piedāvājums, taču tas izcēlās ar savu zemo cenu. Piegādāja gaļu, kas parasti maksā astoņus eiro kilogramā, taču skatījāmies, ka tā toreiz maksāja ievērojami lētāk. Uzreiz radās jautājums, kas tā ir par gaļu un no kurienes nākusi? Sūtījām atpakaļ. Jums jāzina, ka mēs nestāstām daudz lietu, kas notiek. Taču, protams, tie, kas tirgo un blēdās, mēģina atrast vēl jaunus veidus, kā krāpties.

Vai esat pārskatījuši sadarbību ar piegādātājiem, kas piegādāja šo gaļu, un šo kautuvi?

Protams, ka esam rīkojušies atbilstoši visām drošības un kvalitātes prasībām. Jebkurā nelaimē, kas tevi ir skārusi, tu noteikti veidosi analīzi un jebkurā gadījumā nodrošināsies, lai tas vairāk neatgadītos. Neviens nav pasargāts no tā, ka kāds mēģinās tevi apkrāpt, taču mēs esam nodrošinājušies ar savu drošības un kvalitātes sistēmu.

Vai tiešām Lido pasūtīja tikai 27 kilogramus gaļas?

Protams, Lido pasūta lielākus apjomus – tā bija daļa no lielāka pasūtījuma. Katrs gabals ir atsevišķi identificēts, ar savu dokumentāciju, kas vienmēr tiek precīzi pārbaudīta, lai pārliecinātos par gaļas izcelsmi, atbilstību kvalitātes prasībām un citiem kritērijiem. Šī pārbaude arī ļāva atklāt krāpniecisko gadījumu, kas pret mums bija vērsts.

Pēdējā laikā novērojams cenu kāpums daudzās izejvielu grupās. Kuros segmentos cenas palielinās visstraujāk un kā risināsiet augošo izmaksu jautājumu?

Cenas tiešām aug visās produktu grupās. Piemēram, kartupeļiem pērn visā Eiropā bija liela neraža, un, ja agrāk iepirkām tos par vienu cenu, šodien tā ir jāpieliek. Rezultātā Latvijas piegādātāji sāka celt cenas, un šobrīd Latvijā kartupeļus vairs nevaram nopirkt par tādu cenu, kā, piemēram, Austrijā. Līdz ar to mēs sākam runā ar Austrijas piegādātājiem par kartupeļu iegādi par lētāku cenu nekā Latvijā, jo kvalitāte viņiem ir mums vajadzīgajā līmenī. Tajā pašā laikā es redzu, ka mūsu valsts gāja pretī Latvijas dārzeņu ražotājiem un piemēroja 5% PVN, mums tas ir 21%, taču mēs cenas neceļam. Tā ir tā lielākā problēma, par ko tagad diskutējam.

Cik liels ir vietējo produktu īpatsvars, ko izmanto Lido, un vai, ceļoties cenām, tas varētu mainīties?

Lielāko daļu produktu iepērkam Latvijā, un ārvalstīs pārsvarā iegādājamies tādus produktus, kurus Latvijā nevaram nopirkt kvalitātes vai apjomu dēļ. Tomēr mēs esam Latvijas patrioti, un, ja būs divi līdzvērtīgi pārdevēji – viens no Latvijas, viens no ārvalstīm, tad pirksim no Latvijas. Bet, ja no latvieša nevarēsim nopirkt, tad nāksies iegādāties ārvalstīs, jo klienti vēlas saņemt mūsu produkciju katru dienu.

Vai pie vienādas kvalitātes esat gatavi maksāt dārgāk par Latvijā ražotu produktu?

Tas nozīmētu, ka būs jāmaksā klientam, kuram, iespējams, nemaz nav vairāk, ko maksāt, tāpēc nē, Latvijas produktu izvēlēsimies pie vienādas cenas un vienādas kvalitātes. Ja piegādātājs nespēj padarīt savu produktu konkurētspējīgu ar Eiropu, tad nāksies izvēlēties ārvalstu piegādātāju. Man vēl ir jāmaksā darba algas, valstij nodokļi, un, galu galā, gribu pats kaut ko nopelnīt un attīstīties. Tāpēc mums šodien jāizlīdzina darba alga, lai visi, kas ir aizbraukuši, atgrieztos un dzīvotu šeit, jo viņiem šeit ir radi un šeit ir viņu dzimtene. Ja būs vairāk darbaroku, būsim ražīgāki un cenas – konkurētspējīgas. Ārvalstīs vienmēr viņi būs svešie, to mēs redzam arī pēc saviem restorāniem Vācijā un Igaunijā – tur mūs ciena, taču mēs neesam savējie un nekad nebūsim savējie, un tas ir jāatzīst.

Kādiem priekšnosacījumiem, jūsuprāt, jāizpildās, lai latvieši būtu gatavi atgriezties?

Tas notiks, ja šeit būs daudz labāki piedāvājumi un valsts būs stabilāka. Uzskatu, ka stabilāka dzīve nākotnē vienmēr būs savā dzimtenē. Ārvalstīs tu vienmēr būsi svešais. Turklāt mūsu tauta ir ar lielu perspektīvu – zinoša, strādīga, griboša. To mēs varam redzēt sportā. Maza valstiņa, bet panākumi basketbolā, tenisā, hokejā, tagad arī futbolā, vieglatlētikā, bobslejā – visur mēs esam līderi, arī internets mums ir visātrākais. Jūtu, ka politika mūsu valstī sakārtojas, un, lai Dievs dod, ka jaunie netiek norakti un ievieš jaunas lietas. Lai izzūd tās paziņu jeb blatu lietas, kad viens otru stutē, lai jaunie to lēnām izslīpē ārā.

Ko sagaidāt no jaunās valdības?

Laiks rādīs, darbs rādīs, kāda būs jaunā valdība. Piekrītu Kariņa kungam, ka pie visa nevar ķerties uzreiz. Cilvēki visu rezultātu vēlas redzēt šodien un uzreiz, bet tā nevar. Manuprāt, pie mums vēl ir ļoti liela ēnu ekonomikas daļa, ēdināšanas sektorā nodokļus vēl nemaksā ļoti daudzi. Es kā nozari pārzinošs cilvēks to zinu, un valdībai vajadzētu pateikt: esam gatavi nolaist nodokļus, bet pamēģiniet tik atnest valstij mazāk nodokļus – ja tas notiks, mēs aizvērsim jūs ciet. Kā to likumu sakārtot un ieviest dzīvē, es nezinu, bet šajā priekšlikumā ir loģika, un valstī būtu sakārtots tas, ka nodokļu sistēma būtu adekvāta, kuru visi var samaksāt. Mūsu valsts nav tik zaglīga, kādu to esam padarījuši. Taču šodien cilvēki nevar samaksāt to nodokli, kādu valsts ir piemērojusi. Tāpat valstij būtu jākontrolē bankas – nu nevar tā rīkoties, ka likmes tiek celtas neadekvāti augstas, un, manuprāt, šajā jomā valstij vajadzētu iejaukties. Ko darīt, ja visas cenas un izmaksas pieaug, bet tu esi paņēmis kredītu? Protams, ka tu gribi izdzīvot, tu esi riskējis, bet kā valsts tev tajā brīdī palīdz? Un tad tu sāc domāt – vai man jāsamaksā valstij? Un, ja es sāku domāt par to, ka es tūlīt bankrotēšu, protams, ka, pirmkārt, es nesamaksāšu valstij nodokļus un pēc tam es bankrotēšu. Šeit valsts politikā ir robs. Kāds tas ir – nevaru pateikt, ir jāsēžas pie galda un jārunā.

Es gan politikā cenšos pēc iespējas mazāk līst iekšā, man ir darāmi savi darbi. Vienīgais – redzu, ka, neskatoties uz lieliem kašķiem, ir sācies kas jauns, un ceru, ka šis jaunais virziens nāks valstij par labu.

Runājot par strīdiem – ikvienam ģimenē ir bijuši strīdi, svarīgi ir tas, kā tu tos uztver. Krīzes laikā man bija 32 miljonu eiro zaudējumi, un es sev pateicu, ka no tā tikai gūstu, es nepārdzīvoju un nevienu nevainoju. Mums arī darbā notiek daudz strīdu, bet tie ir pozitīvi – mēs viens otram aizrādām, galvenais ir neņemt to personiski, bet izmantot progresam.

Kā kopumā mazināt ēnu ekonomiku?

Vajadzētu sakārtot nodokļu politiku. Valstij jānāk palīgā, lai cilvēki vēlas veidot biznesu, lai ir valsts iestādes, kas vairāk pie tā piestrādā un dod savu artavu. Vērojama maza valsts un darba devēja sadarbība, ir maz vietu, kur vari aiziet un saņemt atbalstu, – informatīvās lietas iespējams uzzināt, bet uzņēmumam ir problēmas no valsts puses uzzināt kaut kādas ekonomiskās lietas. Tāpēc, manuprāt, vajadzētu pie tā piestrādāt.

Vai uzskatāt, ka darbaspēka nodokļi arī ir pārāk augsti?

Tiem vajadzētu palikt esošajā līmenī. Mums jau tā pensiju nav, un valstij no kaut kā ir jādzīvo. Šobrīd pensionāru skaits ir pieaudzis, un to nav iespējams sabalansēt ar pensiju fondu, kāds ir šobrīd. Ja nolaidīsim vēl šos nodokļus, būs sliktāk, tādēļ es pie šīs jomas neķertos.

Jaunā politika ieviesīs jaunas vēsmas, un, cerams, būs mazāks ēnu ekonomikas līmenis.

Cik lielas investīcijas uzņēmums pērn kopumā veicis?

Lielākās investīcijas pērn veiktas Lido Vērmanītis – 830 tūkstošu eiro apmērā, veicot apjomīgu rekonstrukciju un izveidojot to par diennakts restorānu. Šajā gadā plānots restorānu atvērt arī Alfā, kur veiksim šī gada lielākās investīcijas, un tiek veiktas pārrunas par vēl vienu restorānu, kura atvēršana šajā gadā pagaidām ir uz jautājuma zīmes. Vērmanīša rekonstrukcijai ilgi gatavojāmies, jo redzējām, ka ir lietas, kas var palikt, bet ir arī tādas, kas jāmaina. Arī tur gribējām ieviest lielāku robotizāciju, bet neizdevās, jo telpu tur ir tik, cik ir, un paplašināties nav iespējams. Taču ieviesām jaunumu – diennakts apkalpošanu. Strādājam arī pie tā, ka, ņemot ēdienu līdzi, tas būtu lētāks.

Vai uzņēmums ik gadu atver vismaz vienu jaunu restorānu un kāda ir turpmākā darbības stratēģija?

Es vienmēr runāju par to, kāds man ir mērķis, un tas, vai izdodas vai neizdodas, ir cits jautājums. Mērķis mums ir atvērt, minimums, desmit, maksimums – simt objektu gadā. To noteikti var izdarīt, pasaulē ir organizācijas, kam tas izdodas. Un es pie sevis domāju – ja pasaulē tā dara, kāpēc mums to nedarīt? Mūs ir novērtējuši, un mums ir bijis daudz starptautisko piedāvājumu. Taču mēs tos nepieņēmām, jo tajā brīdī to dažādu iemeslu dēļ negribējām, otrs – mēs nebijām tam gatavi. Taču mēs to darīsim. Kad? Tad, kad būsim tam pilnīgi gatavi. Redziet, tagad uzmanība ir jāpievērš tam, lai esam efektīvāki, līdz ar to nākas atlikt citas lietas. Prioritāte ir šodien restorānu izveidot labāku nekā vakar un tad vērt vaļā jaunas vietas. Varbūt pēc gada būs vēl citi jautājumi, kas būs jāievieš, lai spētu būt vadībā, varbūt ēdienu vedīs ar droniem, – šodien es to vēl nevaru pateikt. Ja pasaulē nebūtu tik straujš progress un mums tam nebūtu jāseko, tad mēs jau sen būtu īstenojuši savus mērķus. Kas varēja zināt, ka par maltīti varēs samaksāt ar telefonu? Tas ir progress, un tas ir jāievieš arī mums, jo mēs vienmēr esam bijuši pirmie un vēlamies tādi palikt. To var salīdzināt ar braukšanu uz olimpiādi – pirmajiem būt ir vieglāk, bet tiem, kas jau ir saņēmuši zeltu, to ir grūtāk nosargāt. 30 gadus mēs valstī esam bijuši pirmie savā nozarē un šo pozīciju vēlamies nosargāt.

Vai plānojat paplašināties paši saviem spēkiem vai ar franšīzes palīdzību?

Franšīžu mums patlaban vēl nav, bet šādas pārrunas notiek, un nu jau strādājam pie plāna, ko pārskatāmā nākotnē varētu realizēt. Piedāvājumi arī mums jau ir bijuši, bet mēs līdz šim esam atteikuši.

Pirms pāris gadiem Lido plānoja ieviest savas lojalitātes kartes – kā sekmējies ar šī plāna īstenošanu?

Ēdināšanas bizness ir ļoti mainīgs, un mums jābūt elastīgiem, jāspēj pielāgoties situācijai. Ir lēmumi, kuros jāietur pauze, kā šajā gadījumā. Augot izmaksām, pēc aprēķiniem masveida atlaides pašlaik nepielāgojam. Protams, ideja nekur nav pazudusi, mēs strādājam ar to un regulāri vērtējam. Man šķiet, nav organizācijas, kur es būtu gājis un kur man nav prasīts, vai man nav viņu lojalitātes kartes. Es gan parasti atsaku, jo man tādām lietām nav laika, taču jāsecina, ka viņu piemērotais uzcenojums ir tik liels, lai viņi varētu visiem piešķirt šīs atlaides. Pašlaik mēs varam palīdzēt mazāk aizsargātajiem, iedot atlaides studentiem, sportistiem finansējumu, bet ne visiem. Uzskatu, ka mūsu lojalitāte ir tas, ka mākslīgi neceļam cenas, ka mēs veidojam veselīgas pārtikas piedāvājumu, gribam, lai mūsu valsts būtu viena no veselīgākajām valstīm pasaulē, un to var panākt ar ēdienu un pareizu dzīvesveidu. Tā arī ir tā mūsu lojalitāte – attieksme vienam pret otru.