Ar veikparku vien veiksmīgam biznesam ir par maz

Tūrisms

Lai arī ar veikošanu iespējams nodarboties jebkurā gadalaikā, ja vien nav aizsalis ūdens, veikparku īpašnieki secinājuši – Latvijā šim atpūtas veidam ir sezonāls raksturs. Tādēļ veiksmīgai uzņēmējdarbībai nepieciešams piedāvāt papildu pakalpojumus.

No hobija par biznesu

Veikotāju kultūras izplatība Latvijā aizsākās pirms deviņiem gadiem. Pats pirmais, noskatot ideju ārzemēs, to atvēra atpūtas komplekss Milzkalns Engures novada Smārdes pagastā, kur jau bija slēpošanas trases. Lai izteikti sezonālajā biznesā noturētu darbiniekus un dotu iespēju strādāt tajā pašā uzņēmumā arī vasarā, veikparks nāca kā papildu piedāvājums. Nākamajā gadā Ropažu novadā ūdenssporta cienītājus sāka uzņemt sporta komplekss 333.

Latvijas rietumos, kur ekstrēmo ūdens- sporta veidu cienītājus lutina jūra un vējš, pirmais veikparks tika atvērts pirms sešiem gadiem – Grobiņā, bet pēc pāris mēnešiem arī Liepājā. «No Milzkalna noskatījos ideju, kad tur mācīju kaitot vienam cilvēkam. Likās, hei, šai pusē nekā tāda nav, kāpēc gan neuztaisīt?!» atceras SIA Ālandes ūdenssports īpašnieks Jānis Smilgainis. Projektu īstenoja sadarbībā ar finanšu institūciju Altum, kas tolaik piešķīra grantus nelieliem projektiem. Veikparka atvēršana prasa gana lielus finanšu ieguldījumus, piemēram, lineārais kabelis maksā pārdesmit tūkstošus eiro. Šī iemesla dēļ Milzkalna saimnieki to izgatavoja paši. «Taču, kad loku bijām uzvilkuši un bulta palaista, granti bija beigušies,» stāsta J. Smilgainis. Projekta īstenošanai nācās ņemt kredītu, no Altum guva cita veida atbalstu – kredītprocentu dzēšanai. Liepājas BB wakepark īpašniece Santa Vēvere par sava parka ierīkošanu izlēma, jo pati nodarbojās ar šo sporta veidu, piedalījās sacensībās un gribēja izveidot vietu, kur nodarboties ar savu hobiju. Un secināja – tā kā Liepājā nekā tāda nav, jāmēģina izveidot biznesu. Patlaban ierīkotas divas kabeļu līnijas.

Savā starpā nekonkurē

Pēdējos gados Liepājas pusē veikparki atvērušies arī Pāvilostā un Aizputes novada Kazdangā. Latvijā kopumā tādu ir aptuveni 20 līdz 30, tomēr pirmo parku saimnieki apgalvo, ka būtisku klientu kritumu nejūt un savā starpā būtiski nekonkurē. Atšķiras gan konstrukcijas, gan auditorijas. Klientu vidū ir gan vietējie iedzīvotāji, gan rīdzinieki, kas vēlas baudīt atpūtu klusumā, dabā, prom no svešām acīm, gan ārzemēs strādājošie latvieši, arī tūristi no citām valstīm.

«Protams, katrai jaunai lietai ir kāpuma posms,» saka J. Smilgainis. «Popularitātes vilnis parasti ilgst trīs līdz piecus gadus, un tad cilvēkiem hobiji pamainās. Ja sākumā pamēģina, acis ir spožas, vajag pirkt inventāru, tad ar laiku jau brauc retāk un beigās redzu, ka to izlikuši pārdošanā sludinājumu portālos.»

Klientiem bagātākais laiks ir periods, kad gaisa temperatūra sasniedz ap 24 grādiem pēc Celsija un cilvēki dodas peldēties. Šī iemesla dēļ pagājusī vasara veikparku saimniekiem bija izteikti veiksmīga. Tomēr patiesībā veikošana nav izteikta vasaras sezonas izklaide, ar to var nodarboties pat ziemā, ja vien ūdenstilpe nav aizsalusi. Hidrotērpā auksti nav, ir arī piemērotas zeķes un cimdi. «Mums ir baļļa, tajā piedevām var sasildīties, un tomēr cilvēkiem veikošana vairāk asociējas ar siltu laiku,» novērojis J. Smilgainis. «Līdz ar to tas man vairāk sanāk padārgs hobijs nekā bizness.»

Prasa lielas investīcijas

Parka izveide prasa gan lielas investīcijas sākumposmā, jo nepieciešams ierīkot ne tikai kabeli, iegādāties tramplīnus un slaidus, kas arī nemaksā maz, bet arī inventāru nomai. Piemēram, dēlis ar zābakiem maksā 600–700 eiro. Daudzi, kas nodarbojas ar veikošanu, nav profesionāli sportisti un reti izvēlas pirkt savu aprīkojumu. Nomas inventārs tiek izmantots nemitīgi, salīdzinoši ātri nolietojas, un to nepieciešams atjaunot, kas atkal prasa ieguldījumus. Vajadzīga arī regulāra konstrukciju apkope, ik pa laikam parks jāpapildina ar jaunām, un to izmaksas ir lielas. S. Vēvere gan norāda, ka ik gadu šādas investīcijas nav nepieciešamas, tomēr katram parkam pienāk mirklis, kad sajūt – nepieciešams kaut kas svaigs.

Tikmēr summas, ko iespējams nopelnīt, ir ierobežotas. Vidējā cena ir 20 līdz 30 eiro stundā atkarībā no nedēļas dienas un laika. Parasti drīkst braukt neierobežots dalībnieku skaits, jo šis sporta veids prasa lielu roku spēku un gana ātri nogurdina. Dēļa noma, piemēram, Milzkalnā maksā piecus eiro. «Paši varat parēķināt, cik dienas laikā maksimāli var nopelnīt,» mudina viens no operatoriem Edgars Behmanis. Izdevumu daļā jārēķina gan veikborda sistēmu un konstrukciju nolietojums, gan darbinieku algas un maksa par elektrību. S. Vēvere gan piebilst, ka tās nav pārāk lielas, jo lineārajās kabeļu sistēmās tiek lietots elektromotors.

Izaug par izklaides parku

«No tā vien dzīvot nebūtu iespējams,» atzīst BB wakepark īpašniece. Ja vēlas izvērst par biznesu, nepieciešams piedāvāt papildu pakalpojumus. Sešos gados viņas uzņēmums izaudzis par aktīvās atpūtas parku ar dažādiem papildu piedāvājumiem. Ir kafejnīca, pirts, baļļa, SUP dēļu un laivu noma, kempings, bungalo mājiņas. Pērn izveidots viens no pirmajiem piepūšamo ūdensatrakciju parkiem Latvijā. Tas gan ir izmēros neliels, bet šajā sezonā tiks ievērojami paplašināts. «Katra šāda lieta piesaista papildu uzmanību. Cilvēki, kas atbrauc uz kempingu, bieži vien izmanto dažādas izklaides iespējas, ko piedāvājam,» novērojusi S. Vēvere.

Lai popularizētu veikbordu kā sporta veidu, veikparki organizē apmācības bērniem. «Mums ir lineārais kabelis, un šajā sistēmā iemācīties var ļoti ātri. Mazākais bērns, kam tas izdevies, bija trīs gadus jauns, vecākais cilvēks – kundze ap astoņdesmit gadiem. Viņa teica, ka gribēja ielikt ķeksīti – tas ir izdarīts,» stāsta E. Behmanis. S. Vēvere organizē arī sacensības BB Summer Jam, kurās piedalās dalībnieki gan no Latvijas, gan braucēji no Baltijas valstīm un citām Eiropas valstīm. Novērots, ka tas dod atdevi, piesaista uzmanību, cilvēkiem patīk un tie labprāt atgriežas.

Izvēlas citu konceptu

Uzņēmēji stāsta, ka šogad darbību nolēmuši pārtraukt vairāki parki. J. Smilgainis neslēpj, ka arī pats ir pārdomās par nākotni. Pērn augustā negaisa laikā mehānismu saspēra zibens, un nu nepieciešams izlemt – veikt ieguldījumus, lai sistēmu atjaunotu, vai mest šai nodarbei mieru. «Man patlaban ir citas prioritātes,» viņš neslēpj.

Savukārt Ropažu novadā veikparks jau likvidēts, un īpašnieki pievērsušies jaunas koncepcijas īstenošanai. «Mums bija laba apkalpošana, sistēma, ekipējums, ūdens kvalitāte, smilšaina pludmale, taču, izsverot visus plusus un mīnusus, sapratām, ka no veikparka atteiksimies,» stāsta 333 aktīvās atpūtas zonas vadītāja Sibilla Šlēgelmilha. Esot daudz «zemūdens akmeņu», piemēram, darbinieku izskološana, tehnikas uzturēšana, ierobežota kapacitāte, sajūta, ka šis biznesa virziens sevi izsmēlis, lai arī pieprasījums bijis labs. «Ir parki, kas pilnveidojas profesionālajā virzienā. Kur tas ir galvenais ienākumu avots, darbojas divas, trīs kabeļu sistēmas.»

Tā vietā Ropažos maija vidū tiks atvērts Baltijā lielākais piepūšamo ūdens atrakciju parks. Ideja pārņemta no lietuviešiem, kur patlaban šādas atpūtas vietas ir populāras. «Vēlējāmies dabūt uz ūdenstilpi vairāk cilvēku. Ir tomēr atšķirība, vai vienā sesijā – piecdesmit minūšu laikā – iespējams uzņemt simtu piecdesmit cilvēku, vai tikai divus,» viņa skaidro. Cena par vienu sesiju darbdienā būs 10, brīvdienā – 12 eiro.

Atrakcijas būs piemērotas dažādām vecuma grupām. Jaunajam virzienam pielāgota arī pārējā infrastruktūra – tiek būvētas jaunas kempinga mājiņas, paplašināta kafejnīca. «Mūsu teritorijā rīkos ZZ čempionātu. Tā ka pirmie ūdens parku testēs piecpadsmit tūkstoši jauniešu,» pasmaida S. Šlēgelmilha.