Visi trīs Liepājas Biznesa inkubatora darbinieki – vadītājs Gints Reķēns, vecākais projektu vadītājs Ruslans Meļņiks un projektu vadītāja Guna Sprūde – ir reemigranti

Līderu atgriešanās

Viņu stāsti ir līdzīgi un vienlaikus atšķirīgi. Visi auguši Liepājā, pēc mācībām vidusskolā izlēma doties pieredzes un zināšanu meklējumos ārpus Latvijas robežām, taču vienmēr bija pārliecināti – atgriezīsies, lai to liktu lietā savā dzimtenē.

Gints: Veidojot jauno komandu, papildu punkti tika doti reemigrantiem, jo inkubatora galvenā ideja ir ne tikai pārstāvēt liepājniekus Latvijā, bet arī aiz tās robežām. Inkubatoram sadarbība ar ārzemju partneriem ir ļoti liels darbības lauciņš, arī mūsu klientiem tas ir svarīgi. Jaunajiem uzņēmējiem mācām pasaules ambīcijas. Lai nedomā tikai par Liepāju, Rīgu vai Latviju, bet savus produktus plāno arī eksportēt. Mums ir savs skatījums par valstīm, kurās esam bijuši, – kāds ir cilvēku domugājiens, kā ar viņiem labāk runāt. Rakstīt e-pastu britam ir pilnīgi citādi nekā amerikānim vai dānim.

Guna: Kad strādāju Content Lab by Radisson Hotel group, darbojos ar cilvēkiem no visas pasaules. Iemācījos, kā ar katru kultūru vajag runāt. Vācieši, piemēram, ir strikti, īsi un konkrēti. Savukārt itāļi labprāt veido attiecības un uzzina vairāk par otra personīgo dzīvi. E-pas- ta sarakstē ar atšķirīgām kultūrām jāpievērš vērība, cik detalizētu informāciju ir vērts paust, humoram un pat izsaukuma zīmju lietošanai.

Gints: Savs komunikācijas veids ir arī latviešiem. To redzi tikai tad, kad esi padzīvojis citur. Anglijā vispirms dažas minūtes jāparunā par laikapstākļiem un tad var sākt uzdot tiešākus jautājumus. Latvijā, it īpaši pie lieliem uzņēmējiem, pat īsti nav jāsasveicinās, uzreiz var sākt runāt par tēmu. Mums patīk tieša valoda.

Vēlme iegūt izglītību ārzemēs jums lika iziet no komforta zonas un pilnveidoties. Vai varat teikt, ka arī izglītības kvalitāte citur ir labāka nekā Latvijā?

Gints: Man ir grūti spriest, jo neesmu Latvijā studējis. Nebiju apzinīgākais skolēns Liepājā un arī ne apzinīgākais students Londonā. Tomēr bija daži lektori, kurus ļoti augstu vērtēju. Piemēram, uzņēmējdarbību mācīja miljonārs. Tas nav cilvēks, kurš vienkārši izlasījis grāmatu pirms manis. Taču pats lielākais ieguvums bija tas, ka varēju apvienot skolu ar darbu. Man bija pilna laika studijas, un vienlaikus biju pilna laika darbinieks. Pabeidzot universitāti, man jau bija pieredze dažādās nozarēs.

Guna: Kad Dānijā apsēdos auditorijā un lekcijas laikā cilvēki sāka oponēt pasniedzējam, man bija pārsteigums. Likās ļoti interesanti, ka ne tikai lektoram var būt taisnība, bet arī studentam ir iespēja pamatot savu viedokli, kāpēc tas ir pareizs. Diskusiju veids palīdzēja apgūt mācību vielu daudz ātrāk, deva iespēju paraudzīties uz lekciju tēmām caur studentu personīgajām pieredzēm.

Ruslans: Manā universitātē lektori bija cilvēki, kas var dot praktiskus padomus, – ar ļoti lielu pieredzi savā jomā. Programmēšanu mācīja cilvēki ar divdesmit gadu pieredzi. Galvenais bija tas, ka varēja ar viņiem brīvi aprunāties un izteikt savas domas, ja uzskati, ka rezultātu var sasniegt efektīvāk.

Gints: Londonas Universitātē ir tā – ja kaut ko zini, pats meklē veidu, kā vari iet to stāstīt citiem bez maksas, lai kaut ko dotu atpakaļ savai valstij. Latvijā uzņēmēji īsti to nevēlas darīt. Ir jālūdzas. Nav vēlmes dalīties, jo vēl lielā mērā ciklējamies uz vēlmi nopelnīt aizvien vairāk.

Kāpēc izlēmāt atgriezties Latvijā?

Ruslans: Galvenais iemesls bija mentalitāte. Dānijā uzreiz sapratu – tā nav mana valsts. Mēģināju atrast ar cilvēkiem kontaktu – tu vari ar viņiem runāt virspusēji, bet nākamajā līmenī netiec, pat ja ir valodas zināšanas.

Gints: Kad skolas laikā dzīvoju Liepājā, Rožu laukums nelikās nekas īpašs. Taču, kad, padzīvojot ārzemēs, atbraucu pirmo reizi atvaļinājumā un izgāju tam cauri, likās – wow, cik skaisti! Interesanti – lai iemīlētu savu pilsētu, tev laikam ir jāaizbrauc prom.

Guna: Mans galvenais iemesls, kāpēc atgriezos, ir spēcīgas ģimenes saites. Un zināju arī to, ka vēlos savai valstij dot atpakaļ to, ko esmu guvusi, dzīvojot ārzemēs. Mums visiem ir jāmācās no labajām praksēm ārpus Latvijas robežām. Tā ir viena no lietām, ko kultivējam mūsu inkubatoros. Veidojam kopienu, mudinām klientus aizbraukt uz citiem inkubatoriem, pastāstīt par savu produktu, gūt jaunas zināšanas semināros, dalīties pieredzē. Braucam uz vietējām un ārvalstu izstādēm, lai iemācītos jaunas lietas, gūtu jaunas dvesmas, kontaktus un sadarbības partnerus. Tu vari būt valsts patriots, bet nedrīkst aizmirst, ka esi arī pasaules pilsonis.

Gints: Man bija grūtāk pārcelties no Londonas uz Latviju nekā no Latvijas uz Londonu. Dažu gadu laikā to ļoti iemīlēju. Ārzemēs neskaities patriots, ja saki, ka mīli tikai zemi. Tev ir jāmīl arī cilvēki un viss pārējais. Citās valstīs zina – man ir tik, cik vajag, un vienu dienu nedēļā varu ko dot atpakaļ sabiedrībai. Patriotisms izpaužas darbos. Latvijā nereti ir dzirdēts, ka britu pieklājība ir neīsta, taču pat bez tālāka nodoma uzdots jautājums «kā tev iet?» var padarīt otra dienu labāku.

Ruslans: Mums ar draugiem Dānijā pēc kopīga darba vai pavadīta laika bija teiciens: paldies par šodienu. Kad šeit to saku, draugi brīnās, bet biju arī otrā pusē. Vienā projektā vajadzēja strādāt ar kādu amerikāni. Viņš jautāja, vai varu izdarīt kaut ko. Biju aizņemts un atbildēju vienkārši – nē. Kā viņš apvainojās! Rakstīja atpakaļ: vari, lūdzu, atbildēt tā, kā es tev uzdevu jautājumu. Gribēja saņemt atbildi: «Sveiki, Deivid! Man klājas labi, kā tev?»

Kas ir lielākais pluss, ko šeit varat likt lietā no ārzemēs gūtās pieredzes?

Guna: Spēja izkāpt ārpus komforta zonas. Kad esi iesviests citā vidē, dabū mazliet vairāk sevi pierādīt, un atbraucot zini, par ko ir vērts cīnīties. Par kvalitatīvu dzīvi. Dānijā biju kopā ar savu draugu Kārli Šneideru, viņš teica – ja nebūtu tur gūtās pieredzes, diez vai atgriežoties strādātu par produktu un attīstības procesu speciālistu Trelleborg Wheel Systems Liepaja. Būtu palicis savās ierastajās sliedēs.

Gints: Londonā vien ir astoņi miljoni iedzīvotāju. Ja esi tāds kā visi pārējie, neviens tevi nepamanīs. Vienīgais veids, kā dabūt labāku amatu, – krasi jāatšķiras no pārējiem. Jāuzņemas iniciatīva. Ja kāds kaut ko dara vienā veidā, tev jāsāk domāt, vai to var izdarīt citādāk. Iziešanai no komforta zonas ir viens ļoti liels pluss – tas ir ļoti lipīgi. Kolīdz to sāc, vairs nevari skatīties, kā dara visi pārējie. Protams, negribam noniecināt cilvēkus, kas palikuši Latvijā un studējuši šeit. Man ir ļoti daudz tādu draugu, viņiem tāpat ir plašais skatījums uz lietām. Tomēr šaubos, vai es būtu iemācījies brīvi uzstāties auditorijas priekšā, ja būtu palicis šeit. No Latvijas nāk ļoti intraverti cilvēki. Es biju tāds pats. Konferencēs vai lekcijās man bija grūti pacelt roku vai iet klases priekšā runāt. Darbā zināju – ja to nevarēšu izdarīt, mani atlaidīs.

Guna: Aizbraucot uz Dāniju, pirmo nedēļu gulēju Kopenhāgenas centrālajā stacijā un iemācījos veidot kreatīvus CV. Skaisti salocīju, pieliku puķīti, jo, kad aizej līdz uzņēmuma durvīm, saproti – ar papīra lapiņu tālāk par sekretāri netiec. Nepārtraukti bija jāpārvar šķēršļi, lai tiktu tālāk.

Gints: Londonā man nebija augstākais amats, bet bija labs atalgojums. Atgriežoties un sākot strādāt LIAA, man bija 70 procentu algas samazinājums. Draugi un ģimene brīnījās, kāpēc esmu uz to gatavs. Angliski ir teiciens – «bagāto cilvēku domugājiens». Tu pierodi, ka dzīve var būt tik laba. Kad esi Latvijā, nekas cits neatliek, kā darīt visu, lai sasniegtu to pašu dzīves līmeni. Tāpēc nepaņem pirmo darbu, kas ir pieejams, un nepaliec tur. Skaties, kā attīstīties.

Guna: Man pagāja diezgan ilgs laiks, kamēr mentāli pielāgojos savādākam ienākumu un tēriņu veidam.

Gints: Lielākā daļa prom esošo apgalvo, ka grib atgriezties Latvijā, kad būs bagāti, bet neapzinās – tāpat kā, aizbraucot uz ārzemēm, sāc no nulles, arī, braucot atpakaļ, būs jāsāk no nulles. Tāpēc man bija svarīgi atgriezties salīdzinoši jaunā vecumā. Ja būtu vecāks vai izveidojis ģimeni, būtu salīdzinoši grūtāk sākt no nulles.