Tiem, kas asiņainajā izdzīvošanas cīņā izturējuši un strādā, ir labas nākotnes perspektīvas

Zivju pārstrāde

Tā par situāciju zivju pārstrādē saka Latvijas Zivrūpnieku savienības prezidents Didzis Šmits. Visgrūtākais posms pēc Krievijas embargo ir garām, un uzņēmēji atraduši jaunus noieta tirgus.

Prognozē kritumu

Liepājā zivju pārstrādes un konservēšanas nozarē darbojas seši uzņēmumi – Kolumbija, Baltā zivīte, Vido, Roņu 6, Silverfish un PK Invest, informē pašvaldībā. 2017. gadā šo uzņēmumu neto apgrozījums bija 5,7 miljoni eiro, bet prognozes liecina, ka pērn tas samazinājies. «Esam runājuši ar uzņēmējiem, kritums ir saistībā ar Kolumbija Ltd un ar to saistīto uzņēmumu Baltā zivīte un Roņu 6 apgrozījuma samazināšanos,» skaidro Liepājas domes Sabiedrisko attiecību un mārketinga daļas vadītāja Zita Lazdāne. Kolumbija un Roņu 6 ir arī lielākie iedzīvotāju ienākuma nodokļu maksātāji.

«Sācies ceturtais gads, kopš gaidām, ko Trasta komcerbankas maksātnespējas administrators izlems. No viņa tagad atkarīgs – būs rūpnīca vai ne. Tikmēr strādājam lēnām, par attīstību nedomājam,» situāciju iezīmē Liepājas Speciālās ekonomiskās zonas SIA Kolumbija Ltd īpašnieks Igors Krupņiks.

Uzņēmuma problēmas sākās pirms pieciem gadiem līdz ar Krievijas embargo ieviešanu – uz turieni uzņēmums iepriekš eksportēja 80% produkcijas. Būtiskais noieta kritums un nepieciešamība veltīt laiku jaunu tirgu atrašanai radīja problēmas laikus veikt kredītmaksājumus AS Trasta komercbanka. Aizdevumi pirms vairākiem gadiem bija ņemti modernizācijas un attīstības projektu īstenošanai, ko galvoja ar Kolumbiju saistītās kompānijas PK Invest un Roņu 6.

Kavēto maksājumu dēļ likvidējamā Trasta komercbanka vērsās tiesā. Prasību Kurzemes rajona tiesa pērn apmierināja, piedzenot vairāk nekā miljonu eiro lielu parādu. Kolumbija tiesas spriedumu nepārsūdzēja, uzskatot, ka bankas maksātnespējas administratora pienākums ir atrast investoru uzņēmuma turpmākai darbībai vai kredītsaistības pārdot citai bankai.

Domā par viesstrādniekiem

Pērn bankas maksātnespējas administrators norādīja, ka meklē investoru, lai Liepājas zivju pārstādes uzņēmums varētu turpināt strādāt un to būtu iespējams pārdot kā «darboties spējīgu mehānismu». «Apstādināja visas mūsu kredītlīnijas, cenšas pārdot mūsu kredītus,» par pašreizējo situāciju stāsta I. Krupņiks. «Tādos apstākļos strādājam, protams, ne tajos apjomos, kādi bija agrāk.»

Kolumbijas ražošanas apjoma krituma ilustrēšanai uzņēmuma īpašnieks min piemēru – agrāk saražoja 1,5 miljonus konservu bundžiņu, tagad – 400 tūkstošus. Vairāk nekā četrsimt cilvēku vietā strādā 120. Ražošanas apjomu varētu arī palielināt, taču tas neesot iespējams darbaspēka trūkuma dēļ. «Nav, kas stāv pie konveijeriem,» apgalvo I. Krupņiks. «Darbs pie mums ir grūts, netīrs, pat par labu algu ne katrs vēlas to darīt.»

Uzņēmējs rēķina, ka viņa kompānijā papildus būtu vajadzīgi 20–25 cilvēki. «Mums nevajag visus simts procentus viesstrādnieku, bet piecpadsmit līdz divdesmit procentus no darbinieku skaita tajās pozīcijās, kur mūsu cilvēki nevēlas strādāt.»

Pirms dažiem gadiem Kolumbijā jau strādāja cilvēki no Taizemes, taču neizdevīgo nosacījumu dēļ šobrīd nav neviena. Spēkā esošie noteikumi paredz, ka viesstrādniekam par darbu jāmaksā valstī vidējās algas apmērā, kā arī jānodrošina dzīvesvieta. «Tas nozīmē, ka man būtu jāmaksā tūkstoš eiro iebraucējam, bet vietējam varu maksāt četrus simtus?» neizpratnē ir uzņēmējs. Tādēļ viņš no valdības gaida jaunus lēmumus šajā jautājumā.

Vai problēmas sakne tomēr neslēpjas uzņēmēju vēlmē ietaupīt uz algu rēķina? Modelējot, ko nozīmē atvērt Polijā, Čehijā un Baltijā viena tipa rūpnīcu ar desmit miljonu eiro apgrozījumu un simt strādniekiem pie konveijera, kas saņem tūkstoš eiro algu neto, Zivrūpnieku savienība secinājusi, ka Latvija atrodas sliktākajā pozīcijā. Salīdzinot ar Igauniju, izmaksas bijušas par vairāk nekā 250 tūkstošiem eiro lielākas. «Kas atliek, ja esi patriots un gribi strādāt šeit, nevis tur, kur ir izdevīgāk? Uz kaut kā rēķina jācenšas ietaupīt. Šobrīd nozarē tas notiek uz algu rēķina,» situāciju skaidro D. Šmits.

Apvienojas un maina īpašniekus

Nozarē patlaban vērojamas strukturālas izmaiņas, informē Zemkopības ministrijā. Notiek atsevišķu uzņēmumu apvienošanās, mainās īpašnieki. Īpašnieks mainījies arī, piemēram, Liepājas puses uzņēmumam SIA Piejūra, tam ir arī cits nosaukums – NS Estate. Vienlaikus aktīvi tiek meklēti jauni noieta tirgi un patērētāji. Šī iemesla dēļ situācija nozarē nav vērtējama kā krīzes stāvoklis.

Pirms desmit gadiem Latvijā bija aptuveni 20 ražotāji, kam šprotes bija pamatprodukcija, tagad to skaits sarucis vismaz uz pusi, informē D. Šmits. Vēl virkne pārstrādātāju optimizējuši darbību, pielāgojoties tirgus situācijai. To ietekmējis aizliegums produkciju eksportēt uz Krieviju, kur vēsturiski nonāca 60% no Latvijā saražotajām šprotēm.

Tomēr uzņēmuma skaita samazināšanos nevar nepārprotami nosaukt par negatīvu tendenci. Lietuvā zivju pārstrādē darbojas galvenokārt viens liels uzņēmums – Vici. «Vai labāk ir viens liels vai desmit mazāki ar tādu pašu kopējo ražošanas apjomu? Lielam uzņēmumam ir vieglāk iziet tirgū, bet brīdī, kad zīmolam kaut kas notiek, visa nozare ir zem sitiena,» D. Šmits spriež.

Runājot par konservēto zivju produkcijas ražotājiem kopumā, viņš atgādina pozitīvu notikumu pagājušajā nedēļā – SIA Karavela iegādājās vienu no lielākajām zivju pārstrādes rūpnīcām Vācijā – Larsen Danish Seafood. Tas ir rets notikums, taču iezīmē pozitīvas tendences.

Japāņi novērtē

Ja negribētu strādāt, būtu padevušies jau pirms pieciem gadiem, kad tika slēgts Krievijas tirgus, vai pirms trim gadiem, kad banka vērsās pret mums, uzsver I. Krupņiks. «Taču mēs varam strādāt, gribam strādāt, un ir, kur saražoto pārdot.» Zivis paši zvejo, paši audzē un arī pārstrādā. No okeāna, jūras, ezera un upju zivīm saražotās produkcijas sortiments ir plašs – sākot no svaigas, beidzot ar konserviem un krabju nūjiņām. «Cilvēkiem mūsu produkcija patīk,» pārliecināts Kolumbijas īpašnieks.

Baltijas tirgū paliek 40%, pārējo eksportē – pārsvarā uz Eiropas valstīm, kā arī Japānu, Mongoliju, Gruziju, nedaudz nonāk Ukrainā. «Kopš Krievijas embargo esam diversificējuši noieta tirgus. Tagad skatāmies dažādos virzienos, ne tikai vienā. Neviena eksporta valsts nav galvenā,» I. Krupņiks uzskata to par pozitīvu tendenci. Tas nozīmē, ka gadījumā, ja viena valsts no produkcijas atsakās, uzņēmums to neizjutīs kā pārāk sāpīgu sitienu.

Arī citos Latvijas zivju pārstrādes uzņēmumos ražotajai produkcijai izdevies nonākt Japānas tirgū, un tas pierāda mūsu kvalitāti, uzsver D. Šmits. «Japāņiem ir augstas prasības, liela izpratne par to, kādai jābūt labai zivij.» Latvijā ražotā produkcija nonākusi arī Amerikā.

«Tomēr Krievijas tirgus mums nav pilnībā slēgts,» precizē Zivrūpnieku savienības prezidents. «Zivju pārstrādātāji nebija oficiālajā sarakstā, bet tika pievienoti pārlieku augstā benzopirēna satura dēļ, lai gan skaidrs, kādēļ tas tika darīts.» Izpildot Krievijas formālās prasības, SIA Karavela turienes tirgū tomēr izdevies ielauzties. Tomēr situācija tur vairs neesot tik laba – cenas ir zemākas nekā iepriekš.

«Kad man prasa, vai vēlies atgriezties Krievijas tirgū, saku – nē,» neslēpj I. Krupņiks. Viņš neuzskata, ka uzņēmumam to vairs vajag. Pirmkārt, tur ir daudz savu ražotņu, otrkārt, nokrita rubļa kurss un iepirkuma cenas, niša ir maza.