Iepakojumu depozīts Ceļš uz depozīta sistēmas ieviešanu Latvijā nav rozēm kaisīts; daži to kaislīgi atbalsta, citi iespējamo labumu no sistēmas sauc par utopiju

Depozīta sistēmas ieviešana Latvijā tiek uztverta ar dalītām jūtām. Izmaksas, ieviešot dzērienu iepakojuma depozīta sistēmu Latvijā, varētu būt lielākas nekā gaidītie ieguvumi. Tā DB norāda iesaistīto jomu pārstāvji. Tomēr diskusijas starp iesaistītajām pusēm joprojām ir karstas. Saeima pirmajā lasījumā ir atbalstījusi depozīta sistēmas ieviešanu Latvijā.

Pastāv uz vajadzību

Biedrība Zaļā brīvība un Stokholmas Vides institūts veikuši pētījumu, kurā analizēta depozītu sistēma Latvijas kaimiņvalstīs, tās ietekme uz vidi, izmaksas, infrastruktūra un citi aspekti. Pētījuma autori uzskata, ka pētījums varētu kalpot par pamatu detalizēta depozīta sistēmas ieviešanas plāna sagatavošanai Latvijā. Autoru piedāvātā koncepcija ir depozīta sistēma, kas Valsts vides dienesta un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) pārraudzībā darbojas kā ražotāju un tirgotāju veidota bezpeļņas organizācija. Dalībai depozītu sistēmā jābūt obligātai visiem tirgotājiem un ražotājiem, taču no tirgotājiem tas neprasītu būtiskas papildu kapitālās investīcijas infrastruktūras izveidē. Depozītu sistēma, saskaņā ar pētījuma rekomendācijām, darbotos kā centralizēta sistēma – bezpelņas organizācija, kas gūto peļņu investē sistēmas attīstībā un uzturēšanā. Veiktie aprēķini liecina, ka, ja Latvijā depozītu sistēma darbotos līdzīgi kā Lietuvā un Igaunijā un atpakaļ tiktu savākti 80% iepakojumu, ražotājiem tas izmaksātu apmēram 2,7 milj. eiro gadā. Pētījuma autori Latvijas depozītu sistēmā piedāvā iekļaut gan PET un stikla pudeles, gan skārdenes. Tāpat laika gaitā Latvija varētu apsvērt depozītu sistēmā ietvert arī daudzslāņu kartona iesaiņojumus, piemēram, tetrapakas. «Mēs rekomendējam sistēmu attiecināt uz plašu iepakojumu klāstu, kuru vidū ir bezalkoholiskie dzērieni, ūdens, alus, alkoholiskie dzērieni, sula, sulu koncentrāti un nektāri. Latvijas sistēmā būtu jāiekļauj arī Lietuvas un Igaunijas sistēmās esošie un plānotie iepakojumi, piemēram, alkohola pudeles. Arī depozītu sistēmas likmei jābūt pēc iespējas līdzīgākai tai, kāda šobrīd ir Lietuvā un Igaunijā, kas ir 10 centi,» skaidro biedrības vadītājs Jānis Brizga.

Pētījuma autori iecerējuši tuvākajā laikā ar pētījuma secinājumiem iepazīstināt gan Saeimas Vides apakškomisijas deputātus, gan VARAM pārstāvjus. J. Brizga piebilst, ka svarīgi ir diskutēt arī par depozītu sistēmas uzbūvi, proti, savākšanas punktu skaitu, izvietojumu, galvenā šķirošanas centra atrašanās vietu un citiem jautājumiem. Pēc biedrības domām, Latvijai optimāls taras automātu skaits būtu robežās no 750 līdz 850 un tiem jābūt izvietotiem patērētājiem ērtā vietā – veikalos vai to tiešā tuvumā, piemēram, stāvlaukumos. Stokholmas Vides institūta Tallinas biroja pārstāvis Hari Mora uzsver, ka Latvijai ir iespēja izveidot depozīta sistēmu, paņemot labāko praksi un izvairoties no kļūdām, ko pieļāva Igaunija un Lietuva.

Palīdz vai nepalīdz

Pētījuma autori, atsaucoties uz kaimiņvalstu pieredzi, norāda, ka depozītu sistēma samazina vides piesārņošanu un iedzīvotājiem rada papildu finansiālu motivāciju dabā neatstāt atkritumus. Apmēram 40% vides piesārņojuma veido dzērienu iepakojumi, un līdz 80% Latvijas mežos savākto atkritumu ir PET pudeles. Patērētāji par katru dzēriena iepakojumu maksā dabas resursa nodokli vai ražotāja atbildības sistēmām nepilnu eirocentu, kas paredzēts atkritumu dalītai savākšanai. Taču lielākā daļa jeb aptuveni 65% atkritumu tiek apglabāti poligonos tā vietā, lai tos savāktu un pārstrādātu, uzsver biedrība. «Galvenais iemesls, kāpēc Latvijā ir jāievieš depozītu sistēma, ir nepieciešamība uzlabot pašreizējo iepakojuma savākšanas sistēmu. Latvijai, mācoties no kaimiņvalstu piemēra un arī kļūdām, ir iespēja izveidot vienu no modernākajām un progresīvākajām depozītu sistēmām pasaulē. Labi pārdomāta depozītu sistēma spēj nodrošināt, ka atpakaļ otrreizējai pārstrādei tiek savākti līdz pat 90% dzēriena taras,» tā J. Brizga. Pēc viņa domām, depozīta sistēmas ieviešana ir arī viens no veidiem, kā Latvija spētu sasniegt Eiropas Savienības (ES) izvirzītās prasības. Proti, dalībvalstīm līdz 2025. gadam jānodrošina, ka atpakaļ otrreizējai izmantošanai tiek savākti 77%, bet līdz 2029. gadam – 90% PET pudeļu. «Neviena cita atkritumu plūsmas pārvaldes sistēma nenodrošina tik augstu atkārtoti izmantojamo un pārstrādājamo materiālu atpakaļ savākšanas procentu. Tāpat būtiski, ka atpakaļ tiek savākts augstvērtīgs materiāls,» uzsver J. Brizga.

Citās domās ir vides apsaimniekošanas uzņēmumu grupas Eco Baltia grupa valdes priekšsēdētājs Māris Simanovičs. Viņš norāda, ka uzskats, ka ar obligāto dzērienu pudeļu depozītu Latvijā atrisinās atkritumu šķirošanas problēmas un uzlabos pārstrādes rādītājus, ir utopija. «Tā ir sevis un citu mānīšana, jo ekskluzīva depozīta sistēma ļoti šauram iepakojumu lokam nerisinās kopējo situāciju, bet tikai radīs jaunus izaicinājumus. Visticamāk, ievērojot labākās Latvijas tradīcijas, ar publiskajiem resursiem tiks izveidota jauna nano sistēma, kurai neizbēgami būs nepieciešama mākslīgā elpināšana, jo tā nespēs ne sevi atpelnīt, ne uzturēt,» skarbi uzsver M. Simanovičs. Pēc viņa teiktā, pie esošā piedāvājuma sadārdzināsies arī citu iepakojuma materiālu apsaimniekošana un kopējās izmaksas par atkritumu apsaimniekošanu. Ietekmi uz savām izmaksām jutīs arī visi pārējie uzņēmēji, kā arī iedzīvotāji, jo augs gan atkritumu apsaimniekošanas maksa, gan arī cenas veikalos visām produktu grupām, kas tiek iepakoti. Uzskatāmi to parādot iepakojuma apsaimniekošanas izmaksu salīdzinājums ražotāju atbildības sistēmās (RAS) Baltijas valstīs, kur Lietuvā un Igaunijā visās iepakojuma grupās apsaimniekošana jau ir ievērojami dārgāka nekā šobrīd Latvijā, īpaši polimēru un metāla iepakojumam.

Norāda uz nesamērīgumu

«Patlaban plānotā obligātā depozīta sistēma aptvertu tikai dzērienu iepakojumu – PET pudeles (turklāt ne visas, izslēdzot, piemēram, piena produktu iepakojumu) un stikla pudeles. Kopumā tie ir ap 2% no visiem sadzīves atkritumiem un zem 10% no kopējā iepakojuma apjoma tirgū. Taču tik nelielam apjomam tērēsim vismaz 30 milj. eiro sistēmas izveidei, kas pamatā tiks novirzīti automātu iegādei, un vēl vismaz 10 milj. eiro gadā apkalpošanai. Prognozējams, ka Latvijas atkritumu pārstrādes rādītājus tas uzlabos labākajā gadījumā par 2%,» skaidro M. Simanovičs. Viņš arī norāda, ka, pēc viņu aprēķiniem, ja šobrīd PET, metāla un stikla dzērienu iepakojuma apsaimniekošanas izmaksas RAS sistēmā veido ap 1,9 milj. eiro, tad ar obligāto dzērienu depozītu izmaksas veidos 9,4 milj. eiro, būtiski neuzlabojot kopējos atkritumu pārstrādes rādītājus. Kopējās iepakojuma apsaimniekošanas izmaksas augs par 384%, bet pārstrādes rādītāji pie optimistiskākā scenārija uzlabosies par 3%. Arī atkritumu apsaimniekošanas uzņēmuma SIA Clean R valdes loceklis Guntars Levics atzīmē, ka depozīta sistēma ir dārgs veids, kā savākt mazu daļu no pārstrādājamajiem atkritumiem. «Lai arī diskusijas par dzērienu taras depozīta sistēmu Latvijā norisinās jau daudzus gadus, arī šobrīd neatbildētu jautājumu ir vairāk nekā atbilžu. Tāpēc šobrīd nav iespējams paust racionāli pamatotu Latvijā ieviešamās sistēmas vērtējumu. Tāpat arī jāsagaida detalizētāks šīs sistēmas ieviešanas izmaksu aprēķins, jo pagaidām izmaksas izteiktas pieņēmuma formā,» piebilst G. Levics.

Reģionu jautājums

Asu nostāju pret depozīta sistēmas ieviešanu pauž arī Latvijas Tirgotāju asociācija (LTA). Tā norāda, ka biedrības Zaļā brīvība piedāvātais depozīta sistēmas modelis ir novecojis un nepamatoti dārgs un šādas sistēmas ieviešana radīs zaudējumus mazajiem tirgotājiem. Tāpat esot jau laikus jādomā par alternatīva šķirošanas veida piedāvāšanu reģionos, jo, ņemot vērā apmeklētāju skaitu mazajos lauku veikalos, depozīta automātu izvietošana tur var būt pārāk dārga. Runājot par ieviešanas izmaksām, LTA vadītājs Henriks Danusēvičs norāda, ka pēc Igaunijas pieredzes ir skaidrs, ka šī summa būs jāsedz pašiem tirgotājiem: lielākās izmaksas veidos tieši iepakojumu savākšanas automātu iegāde un uzstādīšana tirdzniecības vietās, kā arī atsevišķu šķirošanas līniju izveide katrā tirdzniecības vietā.

«Zaļā brīvība norāda, ka būtu nepieciešami aptuveni 750 depozītu automātu, kas izmaksātu ap 20 milj. eiro, tomēr realitātē būtu nepieciešami ap trīs tūkstošiem automātu, jo citādi veikali, kuriem nav automātu, zaudētu klientus. Šajā gadījumā izmaksas tikai par depozīta automātiem varētu būtu ap 78 milj. eiro. Lielais peļņas potenciāls ir iemesls, kāpēc automātu ražotāji no Skandināvijas valstīm tik aktīvi uzstāj, ka Latvijā jāievieš depozīta sistēma,» savu nostāju pauž LTA. Tāpat sistēmas ieviešana radīšot papildu izdevumus arī patērētājiem. Līdz ar to būtiski ir piedāvāt šķirošanas alternatīvu tiem Latvijas iedzīvotājiem, kuri produktus iegādājas, piemēram, autoveikalos, neapmeklējot tirdzniecības vietas klātienē, lai nerastos situācija, kad nav iespējas atgūt iemaksāto depozītu par dzēriena pudeli. Arī M. Simanovičs norāda, ka nav skaidrs, kā reģionu iedzīvotājiem tiks nodrošināta piekļuve pudeļu nodošanas automātiem.

«Iegādājoties preces autoveikalā, neviens pudeles, visticamāk, atpakaļ nepieņems, bet jāmaksā par katru vienību būs vairāk. Tas nozīmē, ka mums jebkurā gadījumā būs jāturpina veidot pieejama dalītās vākšanas sistēma, kas arī prasa investīcijas,» pauž M. Simanovičs. Viņš obligātā pudeļu depozīta ieviešanu Latvijā salīdzina ar situāciju, ja tagad kāds kā inovatīvu un jaunu risinājumu prezentētu vairākus kilogramus smagu mobilo tālruni ar pārnēsājamo staciju un maksimālo darbības laiku 30 minūtes. Jā, protams, tas noteiktās grupās liktos saistoši, taču vai praktiski un ekonomiski? Laikā, kad visa pasaule iet uz viedajām tehnoloģijām un risinājumiem, arī atkritumu šķirošanā, Latvija grib iet uz novecojušām tehnoloģijām un risinājumiem. «Šis ir tas gadījums, kad mums nav jāseko ne Lietuvas, ne Igaunijas, ne Vācijas vai Zviedrijas piemēram, bet mēs varam paši izveidot mūsdienīgu un inovatīvu iepakojuma savākšanas risinājumu gan Baltijas, gan visas Eiropas un pasaules līmenī. Latvijai jākļūst par zaļāko valsti Eiropā ar novatorisku un inovatīvu pieeju, nevis vecām manuālām sistēmām,» pauž M. Simanovičs.