Prezentācijas un radošās darbnīcas dod stabilākos ienākumus

Pārtika

Zīmols Embūtes garšaugi nodarbojas ne tikai ar ēdiena piedevu ražošanu, rīko prezentācijas ar degustāciju, bet, jūtot pieprasījumu, sācis piedāvāt radošās darbnīcas. Uz tādām Lietuvas pierobežā, Vaiņodes novadā, ciemiņus gaidīs arī nedēļas nogalē, kad visā Latvijā notiek pasākums Satiec savu meistaru.

Gatavo skrubi un sāls drānu

Radošās darbnīcas laikā notiek saruna par augiem, to lietošanu, var uzzināt senas receptes, degustēt sezonas dārzeņus un garš- augus. Taču pats galvenais – iespējams pagatavot savu tēju, garšaugu maisījumu, skrubi un sāls drānu, ko liek vannas ūdenī vai izmanto masāžai. Tādējādi SIA Miju īpašniece Ineta Jurķe-Miķelsone dalās zināšanās, kas gūtas, aizvien papildinot zināšanas kursos un lasot literatūru. «Jo vairāk uzzina, jo vairāk gribas par to pastāstīt citiem. Un ļaudīm patīk, sevišķi, ja to atraktīvi dara,» viņa saka.

Bieži vien no apmeklētājiem nākas dzirdēt – izdomājiet ko jaunu, atkal paaicināsim. Taču tas jau nenotiek ātri. Nav tik daudz ideju, turklāt jāievēro darba drošības noteikumi. Visu, ko dara savā virtuvē vai ražotnē, nav iespējams darīt arī publiski.

Jau pāris gadu Embūtes garšaugi organizē arī prezentāciju pasākumus ar degustāciju, interaktīvām spēlēm un balvām dažādām mērķauditorijām. Ideja atnāca pati – saņemts piedāvājums atvest savus audzēkņus uz tādu kā nometni, lai bērni uzzinātu, kā top garšaugu maisījumi. Taču saimniecībā nav tādu apstākļu, lai uzņemtu grupas, – telpas ir pārāk mazas. Tā izveidojusies sadarbība ar Embūtes Tūrisma informācijas centru.

Simt kilometru rādiusā

Meklējot produkcijas noietu un piedāvājot tematiskos pasākumus, SIA Miju dodas arī izbraukumos simt kilometru rādiusā ap Embūti. Tālāk ne, jo secināts, ka tas neatmaksājas. «Līdz Liepājai, Saldum, Kuldīgai ir aptuveni sešdesmit kilometru. Brauc, uz kuru pusi gribi, ceļi vienlīdz slikti,» sāji pasmaida I. Jurķe-Miķelsone. Pasākumi tiek pielāgoti dažāda vecuma interesentu grupām. Pērn Embūtes garšaugi papildināja Pāvilostas novadā esošā Ziemassvētku vecīša biroja aktivitātes. Bērniem līdzi atbraukušie tēti priecājušies, ka beidzot ir kāda radošā darbnīca arī stiprajam dzimumam. Ar senioriem saruna notiek citādi, bet skolās vajadzības gadījumā pielāgojas mācību tēmām – veselības mācībai, ekonomikai.

«Mums tam ir atbilstoša izglītība,» piebilst I. Jurķe-Miķelsone. Līdz sava uzņēmuma izveidei viņa kopā ar vīru Jāni Miķelsonu strādāja Embūtes pamatskolā. Ar smaidu piekrīt, ka pedagogs no sava aicinājuma tik viegli vaļā nevar tikt, taču tas palīdz sarunāties ar auditoriju.

Savam biznesam I. Jurķe-Miķelsone pievērsās drīz pēc mācību iestādes slēgšanas 2009. gadā. Nolēma savā saimniecībā Krastiņu mājās nodarboties ar dārzkopību. Tā kā lauksaimniecībā izmantojamās zemes nav daudz – trīs hektāri – saprata, ka jāmeklē sava niša. Atrada to garšaugu maisījumu ražošanā un ar laiku pēc pieprasījuma sāka gatavot arī tējas.

Viņa reģistrējusies kā mikronodokļa maksātāja, jo uzņēmums ir neliels un apgrozījums gadā nepārsniedz 4000 eiro. «Tā šķita atbilstoša darbības forma, arī grāmatvedība ir vienkāršāka, to es varu izdarīt pati,» pamato uzņēmēja. Vīrs ir pensijā un tikai palīdz darbos.

Viss pašu rokām

«Mēs strādājam pēc principa «no – līdz». Paši iesējam tomātu un ieliekam savā garšaugu maisījumā. Tas ir gandrīz kā hobijs, kas mazliet nes peļņu,» atzīst I. Jurķe-Miķelsone. No trim hektāriem zemes apstrādā aptuveni trešo daļu. Dārzeņus audzē arī siltumnīcās. Pārējā teritorijā aug ilggadīgie zālāji, tur lasa savvaļas augus. Tos izmanto ne tikai tējām, bet arī garšaugu maisījumu gatavošanā. «Mēs uzskatām, ka ir jāēd savējie, vietējie augi, tas ir ģenētiski noteikts. Jāceļ godā tas, kas ir labi aizmirsts vecais,» uzsver mājražotāja.

Pēc ražas novākšanas to žāvē uz malkas plīts pašdarinātā žāvējamā skapī ar ventilatoru. Zaļos augus apvītina šķūnī – caurvējā, ēnā, uz tīkliem. Žāvēšanu pabeidz uz plīts. Pēc tam visu glabā stikla burkās, lai pasargātu no mitruma piekļuves.

Garšaugu maisījumiem ir vairākas sērijas: zaļie – veselībai; gaļai – asākie un stiprākie; zivīm – skābenie; universālie un Leišmalītes garša. Pēdējais nosaukums radies pēc Vaiņodes un kaimiņos esošā Priekules novada kopējā tūrisma produkta izveides. Arī tam dots Leišmalītes vārds, un pašvaldībām bijusi vēlme, lai tas tiek popularizēts vēl kādos nosaukumos.

Kopumā izgatavo 23 maisījumu un 18 tēju veidus. Jaunumi top tikai eksperimentu ceļā. Tas ir ilgstošs process, jo pēc pagatavošanas jauno garšu vispirms dod novērtēt arī draugiem, radiem, paziņām. Ņemot vērā atsauksmes, izlemj, vai to laist apgrozībā vai aizmirst uz visiem laikiem.

Lielražošana nav mērķis

Pārsvarā produkciju realizē tirdziņos un mājražotāju veikaliņos, piemēram, biedrības Grobiņas Spēkavots tirdzniecības vietā Martas kiosks, Saldus Zaļajā čiekurā, Brocēnu Bodnīcā un Liepājas Dabas studijā. Lielveikalu plauktos ar savu produkciju necenšas iekļūt. Tad būtu nepieciešams cita dizaina iepakojums, kas prasa lielus ieguldījumus, bet papildu līdzekļu investīcijām nav. Tāpat arī būtu nepieciešami citi ražošanas apjomi. «Lielražošana nav mūsu mērķis,» uzsver I. Jurķe-Miķelsone.

Lielākos un stabilākos ienākumus dod prezentācijas un radošās darbnīcas. Jau dodoties izbraukumā, zināms – cik liela būs grupa, kāda ir dalības maksa. Pārdodot produkciju tirdziņā, nekad nevar zināt, kā veiksies. Ir reizes, kad interese tik liela, ka muguru nevar atliekt, un ir reizes, kad jāpriecājas, ka ceļa un vietas naudu izdodas atpelnīt.

Tomēr gadu gaitā jau izveidojies savs pastāvīgais klientu loks, kas to novērtē. Tomēr gadās arī dzirdēt: «Ko ta’ jūs te, nātres piedāvājat? Nezāles gribat iebarot?» Cilvēki ir ļoti piesardzīgi jaunu garšu iepazīšanā, bet, kad izmēģina, daudzi atzīst, ka ir labi. Tieši maisījums ar nātri ir augsti pieprasīts, tas liekams pie biezpiena, mērcēm, olām. Savukārt no pašiem pirmsākumiem saglabājies gluži latvisks maisījums Raibais – tā sastāvā ir burkāni, sīpoli, ķiploki, loki, dilles, selerijas. I. Jurča-Miķelsone piebilst, ka garšaugu maisījumus var izmantot ne tikai gaļas un zivju ēdienu gatavošanā, bet arī pievienot maizei, sviestam, mērcēm.

Konkurence asa

Konkurence nozarē ir asa un pat negodīga, uzskata I. Jurča-Miķelsone. Ir tomēr atšķirība, vai uzņēmējs visu izaudzē pats vai tikai nopērk bāzē un safasē, lai tirgotu tālāk ar savu vārdu. «Nesaku, ka tie produkti ir slikti, bet tie nav mājražotāji. Labākā gadījumā tie ir mājfasētāji.»

Reklāma šiem uzņēmējiem ir masīva, uzbrūkoša, aktīva. «Pērkot jau gatavos maisījumus, kas tikai pārfasēti, atbalstām Ēģiptes un citu valstu zemniekus, kas tur audzējuši produktus, nevis savējos,» māj- ražotāja atgādina. Viņa uzskata, ka kurkumu, godži ogas un tamlīdzīgus produktus var pagaršot, bet ne vairāk. Tas nevar būt pamats. «Mums tomēr ir jāēd tas, kas te ir audzis,» viņa pauž savu pārliecību.

Katra ražotāja darbības principi ietekmē arī produkcijas cenu. Embūtes garšaugi savējo pielīdzinājuši kopējai tirgus situācijai. 40 gramu paciņa maksā divus eiro. «Ja es vēl pierēķinātu savu darbu, man būtu jāpārdod divreiz dārgāk. Taču tad būtu jautājums – kurš gribētu pirkt. Daudzi diemžēl nesaprot, kāds darbs ir ieguldīts, lai to mazo paciņu garšaugu iegūtu,» norāda I. Jurķe-Miķelsone.