Lāsmai Cimerei ēdienu gatavošana patikusi jau kopš agras jaunības. Pēc daudziem skolā nostrādātiem gadiem viņa Ogrē izveidojusi atvērto ielas kafejnīcu Pūce Cep

Kafejnīca

Savulaik viņa eksperimentējusi gan mammas virtuvē, gan māsas krustmātes biežie aicinājumi strādāt vasarās kā kāzu saimnieces palīdzei mudināja radīt savu pavārgrāmatu.

Tuvojoties 9. klases beigām, L. Cimerei bijusi pat iecere apgūt pavāra profesiju, taču, ņemot vērā, ka bērnu skatiens un grāmatu pasaule šķitusi pārāka par pašgatavoto vecāku virtuvē, turklāt arī abi vecāki strādājuši skolā kā pedagogi, arī viņa izvēlējusies iet «sirds» ceļu – studēt «filologos» Latvijas Universitātē. Tiesa gan, ēst gatavošanas process aizvien palicis kā hobijs, un, arī strādājot skolā, viņa regulāri pārsteigusi skolēnus ar dažādiem pašas gatavotiem kārumiem.

Kopumā L. Cimere skolā nostrādājusi 23 gadus, taču pārslodze bijusi milzīga, liela darba mīlestība radījusi nogurumu un stresu, ar katru gadu tas pieaudzis, tādēļ nācies pieņemt lēmumu par izmaiņām dzīvē. Ņemot vērā, ka L. Cimeres vīrs ir uzņēmējs kokapstrādes nozarē, arī viņa ilgus gadus bijusi saistīta ar uzņēmējdarbību, palīdzot viņam eksporta un loģistikas jomā. Tādēļ, aizejot no skolas, radusies ideja skatīties sava biznesa virzienā, tomēr nedaudz nogaidījusi. Sākotnēji L. Cimere izveidojusi jauniešu organizāciju – NVO Jauniešu pašizaugsmes, kompetenču un sociālās uzņēmējdarbības centru O Istaba, ar kura starpniecību īstenojusi vairākus projektus jauniešiem, strādājusi arī kā mentore, lektore un karjeras konsultante.

Parādījās iespēja

Tomēr kādu dienu, vedot dēlu no Ogres mākslas skolas, viņa uzzinājusi, ka tiek iznomātas telpas, kur patlaban atrodas Pūce Cep. «Uzreiz zvanīju vīram un teicu, ka man tās vajag, pat īsti vēl nezinot, kas tur būs. Iepriekš šajā vietā strādāja kāda sieviete, kas cepa pankūkas, – viņas plāni bija mainījušies, tādēļ izlēma pārtraukt savu darbību. Pusotra mēneša laikā izlēmu, ko vēlos šeit darīt, un vīrs mani atbalstīja,» viņa atminas. Darbs sācies ar atvērtās ielas kafejnīcas logo izveidi, kurā L. Cimere vēlējusies attēlot pūci – gudrības simbolu, kā arī iekļāvusi tajā krāsas un elementus no Ogres pilsētas simboliem. Kafejnīcas Pūce Cep Facebook lapā viņa uzrakstījusi nostāstu par to, kā ezītis (Ogres Ezītis miglā) un lācītis (Ogres skulptūra lācītis Ēriks) sauca Brīvības ielā pulcēties bērnus, bet to varējusi paveikt tikai pūce, kam ir skolotājas viedums. Nedēļas laikā kopā ar bijušo skolnieci, RTU arhitektūras fakultātes studenti Adu izveidoti reklāmas plakāti, logo, un ar ģimenes – vīra un trīs dēlu – aktīvu palīdzību izdevies kafejnīcu atvērt vēlamajā datumā 2017. gada 16. decembrī, kad Ogres pilsētas centrā notika Ziemassvētku gadatirgus. Sākotnēji pircējus Pūce Cep saistīja ar pankūkām un ceptiem kartupeļiem, jo iecerēto plānu īstenošanai bija nepieciešams ilgāks laiks. Iekārtu iegāde aizņēma aptuveni trīs mēnešus, bija jāmeklē piegādātāji, ar ko sadarboties, laiku prasīja arī dokumentu sakārtošana ar Pārtikas un veterināro dienestu (PVD) un citi jautājumi. Rezultātā piepildījās sapnis – no Singapūras tika atvesta pirmā iekārta un marta sākumā Pūce Cep pārdeva savu pirmo burbuļvafeli. Drīz sākās aktīvais pavasara un vasaras periods, kad nācās strādāt pat gandrīz līdz pusnaktij. «Rudenī un ziemā darbs rit sarežģītāk, iedzīvotāji nevēlas daudz uzturēties ārā. Daudzi Ogres iedzīvotāji strādā Rīgā, viņi aizbrauc agri no rīta un atgriežas vēlu vakarā,» atzīst L. Cimere. Tomēr arī tukšajos periodos Pūce Cep cenšas piesaistīt apmeklētājus. «Pilsētas svētkos izveidojām tirdzniecību ārpus telpas, kurinājām mazu ugunskuru un vārījām zupu. Ja pircējs nāk ar savu krūzi, piedāvājam viņam lētāk iegādāties kafiju, piešķiram atlaidi arī Ogres novadnieka kartes īpašniekiem,» viņa stāsta.

Šobrīd Pūce Cep sadarbojas ar tādiem Latvijas uzņēmumiem kā Rūjienas saldējums, Madonas karameles, ZS Absolūts ēd, SIA Konig, SIA Kafe serviss, SIA Gemoss, kā arī importē tēju stienīšos no Indijas.

Tiek domāts arī par to, lai Pūce Cep uztur savu gaisotni un lai konkurence ar citiem ēdināšanas uzņēmumiem būtu veselīga.

Vēlas parunāties

«Ikdienā, strādājot šajā vietā, kur krustojas pilsētas centrālā iela – Brīvības iela un Bērzu aleja, kas ved uz skolu, var novērot, kādi cilvēki dzīvo pilsētā, kāds ir viņu noskaņojums, jo, pienākot pie atvērtā kafejnīcas lodziņa, vērojot ēst gatavošanas procesu un iegādājoties mūsu produkciju, ar šiem cilvēkiem veidojas ļoti tuvs kontakts,» stāsta L. Cimere.

«Novēroju, ka cilvēkos ir lielas alkas pēc mīlestības, daudzi ir laimīgi, bet daudzi ir ļoti vientuļi, daudzi nāk un vēlas vienkārši parunāties. Pie kioska esam izvietojuši mazus oša krēslus, uz kuriem nereti nāk un apsēžas, slēpjoties no saules vai lietus, arī veci cilvēki. Esmu par labdarību, atbalstu to, tāpēc savai darbiniecei dodu iespēju viņus pacienāt ar bezmaksas vafeli vai kafiju. Mūsu mērķis nav kļūt par industriālu ražotāju, bet sniegt prieku cilvēkiem,» viņa piebilst.

Runājot par pilsētas attīstību, viņa pamanījusi, ka pēdējo gadu laikā ir darīts daudz, – sakārtota gājēju iela, lielāka uzmanība pievērsta svētku organizēšanai, arī uzstādītā digitālā strūklaka piesaista gan vietējos iedzīvotājus, gan pilsētas viesus. Ja tā nebūtu, arī Pūce Cep darbība nebūtu tik veiksmīga, jo pilsētas centrs dzīvo. «Algu par šo darbu īsti nesaņemu, tas drīzāk ir mans hobijs. Pamatdarbs man ir cits, un es nevaru sasniegt to darba algu līmeni, par ko pašlaik runā valstī, šeit tas nav iespējams,» viņa pauž nožēlu. «Ilgus gadus, vērojot vīra darbību, esmu secinājusi, ka būt uzņēmējam ir grūti, un arī skolēniem vai saviem NVO O Istaba jauniešiem mācu: nesapņojiet, nefantazējiet, jo būt uzņēmējam nav viegli, vieglāk ir strādāt algotā darbā,» viņa saka, piebilstot, ka uzņēmējam nereti nākas strādāt vēlu vakaros un brīvdienās, taču priekšrocība ir neatkarība un iespēja plānot savu laiku.

Patīk precizitāte

Runājot par kontrolējošo institūciju veiktajām pārbaudēm, L. Cimeres kā skolotājas pieredze arī šeit palīdzējusi – uzņēmums sakārtots tā, ka vienmēr visas pārbaudes izturētas. «Iepriekš esam bijuši saistīti ar pārtikas jomu tikai kā tējas importētāji, līdz ar to sākotnēji daudz ko nācās mācīties no jauna, taču tagad jau varu mācīt citiem, kā strādāt šajā nozarē. PVD pie mums ir bijis divas reizes, esam visas pārbaudes izturējuši, jo kā pedagogs esmu ļoti precīza, arī visi dokumenti vienmēr ir bijuši kārtībā, tomēr uzslavējama ir PVD darbinieku atsaucība un jaunā «pārtikas» uzņēmēja skološana. Ciemos bijis arī Valsts valodas centrs, taču nav bijuši aizrādījumi, jo rakstām visu pareizā latviešu valodā. Ļoti sekoju tam līdzi, jo, manuprāt, arī neprecizitātes uzrakstos var kaitēt uzņēmuma reputācijai un līdz ar to – arī biznesam.»

«Man nereti ir jautāts, kādēļ esmu izvēlējusies šo nozari, jo vīrs visu mūžu ir bijis uzņēmējs kokapstrādes jomā, viens dēls ir mediķis, bet otrs – saistīts ar elektroinženieriju, līdz ar to pārtikas biznesā mums nav bijusi nozīmīga pieredze. Mana lielākā vēlēšanās ir, lai mēs būtu dzīvotspējīgi ilgtermiņā, lai gan ziemā ir bijuši brīži, kad sēžam un domājam, kā izdzīvot. Tad mūs notur mana pamatdarba alga vai vīra uzņēmuma «investīcijas». To, ko nopelnījām vasarā, atvēlējām dažādu ar biznesu saistītu izdevumu atmaksai, cepšanas iekārtu apmaksai un citu izmaksu segšanai. Šobrīd ēdienkarti esam paplašinājuši tā, lai ikviens bērns sev varētu atrast piemērotāko gardumu,» saka L. Cimere.

Ziemā strādāt ir grūti, tāpēc Pūce Cep priecājas par pavasara atnākšanu un plāno jaunas aktivitātes. Nesen aizvadīts pirmais banketa klāšanas pasākums – Pūce Cep nodrošinājusi Latvijas skolu atvērto datu hakatona 2019 skolu komandu ēdināšanu. «Rudenī strādājām dažādos pasākumos – rīkojām izbraukumus, piedāvājot burgeru un vafeļu veidošanas meistarklases, dzimšanas dienās, vecmeitu ballītēs,» viņa uzskaita.

Pūce Cep arī piedāvā jauniešiem iegūt pirmo darba pieredzi, tādēļ ir ieviesta sistēma – jaunietis strādā gadu, gūstot pirmo pieredzi, un tad dod iespēju pirmos soļus spert nākamajiem darbiniekiem. Jaunietis apgūst darba dzīvē nepieciešamo – notiek pozitīvas saskarsmes iemaņu attīstīšana, ir jāiegūst sanitārā grāmatiņa, jāievēro visas higiēnas prasības, jāseko līdzi, kādi produkti ir pieejami, to derīgums, jāpieņem arī preces, jāsakārto pavadzīmes, kā arī pašam jāgatavo. Vienam cilvēkam pienākumu ir daudz, taču divus darbiniekus algot nav iespējams, jo tās izmaksas ir grūti segt. Tomēr, kad ir kādi pasākumi, piemēram, pilsētas svētki, tad gan Pūcei nepieciešami palīgi.

Tomēr visas norises ir jāplāno savlaicīgi, tādēļ par pavasari L. Cimere domā jau ziemā – ko jaunu piedāvāt, kā piesaistīt klientus, tomēr ir jārēķinās, ka ekonomisko apstākļu dēļ vairums cilvēku ir devušies uz citām valstīm, līdz ar to pircēju skaits ir ierobežots.

«Nesen bijām Vācijā, Minsterē, redzējām, kā tur strādā līdzīgi uzņēmumi. Ja mums šeit būtu tik daudz klientu kā tur, to tiešām varētu saukt par biznesu. Turklāt Vācijā, ja kafejnīcā klients nenāk iekšā, ir cits nodokļu apmērs – tas ir mazāks nekā tad, ja kafejnīcā klients var iet iekšā. Mums tā nav,» viņa pauž nožēlu.

«Šobrīd Pūce Cep ir sirdsdarbs un pašu vēlme radīt cilvēkam prieku. Esam apsvēruši dažādus turpmākās darbības variantus – varbūt atvērt arī nelielu maizes ceptuvīti, nedaudz paplašināties. Uzņēmumam ir nepieciešami vismaz trīs gadi, lai saprastu, vai tas var augt tālāk vai darbību labāk pārtraukt. Ja būs pircējs, tad būsim arī mēs, jo tas prieks, kas rodas no saņemtajiem paldies vārdiem, ir nozīmīgs mums, īpaši, ja to saka mazi bērni,» pauž L. Cimere.