Radošie kvartāli rada auglīgu vidi un infrastruktūru kopienas attīstībai, no kā iegūst gan vietējie iedzīvotāji, gan tajos iesaistītie uzņēmēji

Pilsētvide

«Aparaaditehas mērķis ir radīt universālu vidi, kas apvieno biznesu, radošumu un izklaidi. Šādā ceļā tiek attīstīts viss reģions – gan tuvākā apkaime, gan visa Tartu pilsēta, turklāt pilsētas centrs atgūst dzīvīgumu, cilvēkiem atgriežoties no iepirkšanās «mekām» un piepilsētas,» stāsta Erki Prūls (Erki Pruul), Tartu radošā kvartāla Aparaaditehas vadītājs. Tartu aparātu ražotnes Aparaaditehas atdzimšana sākās 2014. gadā, kad nekustamā īpašuma attīstītājs ABC Kinnisvarateenuste OÜ, kas šo īpašumu bija iegādājies jau 2006. gadā, nolēma to pārvērst par «kultūras fabriku». Viņiem bija līdzekļi un arī pieredze, attīstot Telliskivi radošo kvartālu Tallinā, un vietējā vadība tika izvēlēta no bezpeļņas organizācijām un Igaunijas drukas muzeja, kas jau iepriekš Tartu testēja kultūras biznesa iespējas. «Īpašnieki saprata, ka, radot auglīgu vidi un infrastruktūru, ir ieguvums gan vietējiem iedzīvotājiem, gan investoriem,» viņš teic. Kopējās investīcijas projektā ir teju astoņi miljoni eiro.

Stāvu pa stāvam

«Aparaaditehas attīstība ir bijusi patiesi strauja,» uzskata E. Prūls. Ēkas platība ir 14 tūkstoši m2, un četros gados par 11 tūkstošiem m2 ir noslēgti nomas līgumi. Taču renovācija ir notikusi stāvu pa stāvam, reaģējot uz tirgus prasībām.

Šobrīd Aparaaditehas ir 120 nomnieku, vairākus birojus dala vairāki uzņēmēji vai mākslinieki, tāpēc kopējais skaits ir vēl lielāks. Gandrīz visa platība, ko ir bijis iespējams izmantot, ir iznomāta, un pieprasījums ir augstāks, nekā organizācija spēj piedāvāt. E. Prūls piebilst, ka kultūras fabrikas formāts nosaka to, ka tā nekad nebūs «pabeigta». Visu laiku ir nepārtraukta attīstība – daži uzņēmumi beidz savu darbību, citi attīstās, mākslinieki visu laiku lūkojas pēc iedvesmas, meklējot jaunas darba telpas. «Tas nozīmē, ka par spīti pastāvīgam pilna laika darbam visu laiku notiek nepārtraukta jaunu nomnieku meklēšana, atlase un pārvietošana,» viņš skaidro. Vaicāts, kā tiek izvēlēti nomnieki, lai šīs telpas nebūtu kārtējā biroju ēka, E. Prūls uzsver, ka šādas kultūras fabrikas vadībā līdzsvara atrašana ir viens no lielākajiem izaicinājumiem. Jaunu nomnieku izvēle ir uzskatāma drīzāk par mārketinga darbību, nevis administratīvu pārvaldību. «Lai Aparaaditehas varētu saukt par kultūras fabriku, te nepieciešams īstu mākslinieku klasteris, viņiem ir jāstrādā, lai viņu darbi tiktu izstādīti galerijās un pārdoti mūsu veikalā Made in Aparaaditehas. Tāpat ir ar t.s. komerciālo pusi – šai videi ir jāatbalsta radoši uzņēmēji, lai, piemēram, tiem blakus durvīs nebūtu kāda, kas dara to pašu. Tāpēc ir daudz izaicinājumu saistībā ar telpu platību, sinerģiju, atbalstu, dažādu pilnīgi atšķirīgu aktivitāšu kombinēšanu. Tā kā esam ieinteresēti savā nākotnē, jāatrod arī vieta jauniešiem. Šobrīd mūsu telpās ir mākslas skola, hobiju skola un jauniešu kora studija. Mans darbs ir ļoti svarīgs, bet vienlaikus arī ļoti aizraujošs,» viņš saka.

Kalnciema kvartāla un Āgenskalna tirgus attīstības vadītājas Unas Meibergas skatījumā, Aparaaditehas ir veiksmīgs piemērs ar to, ka uzņēmējiem ir integrēts skatījums, kas paredz, ka daļa telpu tiek iznomātas par salīdzinoši augstu maksu, bet daļa tiek dota māksliniekiem teju par pašizmaksu, tāpat tur tiek aicināti īpaši mākslinieki. Tādējādi tiek izlīdzināta iespēja nopelnīt un piesaistīt papildu apmeklētājus, kas savukārt nodrošina veiksmīgu biznesu kvartālā esošajiem ēdinātājiem un veikaliņiem.

Ietekmē visu pilsētu

Aparaaditehas ietilpst Trans Europe Halles tīklā, kurā ir simtiem dažādu kultūras centru. «Redzot, kā šāda veida centri attīstās, ir skaidrs, ka tas vairs nav izņēmums, bet gan likumsakarība. Bieži vien šādu radošo kvartālu ietekme pilsētās ir ievērojami plašāka nekā jebkuram universālveikalam vai biroju ēkai. Gan Aparaaditehas, gan Telliskivi radošās pilsētas piemērs parāda, kā tā ietekmē visu pilsētu. Šīs industriālās ēkas savā laikā tika plānotas ar citu mērķi, kas nozīmē, ka, piemēram, tās neieskauj milzīgi automašīnu stāvlaukumi klientiem, tāpēc cilvēki atkal staigā kājām vai brauc ar velosipēdu. Un visiem šiem aspektiem ir tikai pozitīvs iespaids uz pilsētvidi,» uzskata E. Prūls.

Decentralizācija

U. Meiberga stāsta, ka radošie kvartāli kalpo aizlaistu teritoriju sakopšanai, piedod jaunu funkciju vietām, kam tādas nav bijis, tāpat nodrošina decentralizāciju – dažādas norises ir pieejamas ne vien centrā, bet arī citās apkaimēs, dodot to iedzīvotājiem iespēju labi pavadīt laiku no mājām sasniedzamā attālumā. «Daudzi radošie kvartāli piesaista dažādus dalībniekus, attīstot jaunas idejas, tādējādi dzimst jauni uzņēmumi un izpaužas mākslinieki. Šī simbioze piesaista cilvēkus, un tai ir ekonomiskais potenciāls,» viņa teic. U. Meiberga gan piebilst, ka tam mēdz būt arī negatīvas sekas, – saistībā ar to, ka ceļas nekustamo īpašumu cena, daļa iedzīvotāju pārceļas uz kādu citu vietu, ja dzīve kādā apkaimē kļūst par dārgu. Taču ir labi piemēri, kad tiek ieturēts labs līdzsvars starp attīstītiem kvartāliem un iespēju demokrātiski pavadīt laiku.

U. Meiberga spriež, ka vēsturiski Rīgā izdzīvo tie radošie kvartāli, kam pamatā ir ne tikai entuziasms un radoša iniciatīva, bet kur zemes saimniekiem un ēku īpašniekiem ir interese par teritorijas attīstību – gudriem, iekļaujošiem, mūsdienīgiem pilsētvides principiem, ne tikai peļņu. «Radošie kvartāli ir tāda platforma, kur jājūt līdzsvars starp visām komponentēm. Tie veiksmīgāk īstenojas vidē, kur apkārt ir aktīvi cilvēki ar dažādām vajadzībām un prasībām. Mākslīgi izveidoti kvartāli drīz beidz savu darbību,» viņa uzskata.

Attīsta pieprasījums

«Radošie kvartāli ir iedzīvotāju izveidotas publiskās telpas, kas dzīvo un attīstās tāpēc, ka pēc tām ir pieprasījums. Šie kvartāli parāda un pierāda to, ka pilsētas iedzīvotājiem ir nepieciešamas šādas vietas. Radošo kvartālu veidotāji ir spējuši atpazīt to, kā pilsētā pietrūkst, un mēģina to nodrošināt. To pievilkšanas spēks ir demokrātiskā atmosfēra, ko nodrošina daudzveidīgais piedāvājums un pastāvīgā mākslas klātbūtne dažādās formās, kas padara šo brīvā laika pavadīšanu jēgpilnu, – paralēli izklaidei tiek veicināta smadzeņu darbība,» teic Kaspars Lielgalvis, Tallinas ielas radošā kvartāla ēku aizgādnis. Tie dod ieganstu iziet ārā un pavadīt brīvo laiku nepiespiestā atmosfērā, satiekot draugus, baudot šodienas un iepazīstot rītdienas kultūru. Katram kvartālam ir sava identitāte, piemēram, Tallinas ielas kvartāla fokusā ir laikmetīgā māksla un urbānā kultūra. «Pie mums var apmeklēt laikmetīgās mūzikas koncertus, laikmetīgās mākslas izstādes, jaunā cirka, teātra un dejas izrādes, nobaudīt ielas ēdienus vai vienkārši «pačilot» pagalmā, ko ieskauj simtiem absolūti nelegālu grafiti, kas mijas ar pērn pirmajā street art slam konkursā, kas notika mūsdienu mākslas foruma Baltā nakts ietvaros, tapušajiem mākslas darbiem» saka K. Lielgalvis.

Lauž robežas

«Radošajos kvartālos ne tikai dzimst kultūra, bet tie paši par sevi jau ir kultūrvēsturisks mantojums, ko vajadzētu saglabāt, nevis nojaukt, kā bieži vien varbūt būtu racionālāk un izdevīgāk,» saka Silva Rozenbaha-Atvara, VEF kvartāla kultūrvietas Spīdola (bijusī VEF Kvartāla kamerzāle) vadītāja. Mākslas un kultūras izpausmēm nav ierobežojumu, tādēļ arī radošo ideju autori arvien vairāk lauž ģeogrāfiskās robežas, realizējot savus projektus ārpus pieņemtiem standartiem un pilsētu centriem. Kvartālu atdzimšana dod iespēju radīt nebijušas pasākumu koncepcijas, šķirot jaunu lapu pilsētu kultūras notikumu vēsturē. «VEF kvartāla kultūrvieta Spīdola ir pierādījums tam, kā vecas, nolaistas ēkas ar cilvēku iesaistīšanos var pārdzimt pieprasītos radošajos pasākumu centros,» viņa teic, piebilstot, ka šobrīd attīstās ielas ēdiena kultūra, kam radošie kvartāli ir piemērota vide. Šī tendence noteikti sevi kādā brīdī izsmels, taču nevar ignorēt faktu, ka pieprasījums veido piedāvājumu un, rīkojot šādus pasākumus, tiek iekustināta jauna dzīvība kvartālos.

K. Lielgalvis uzskata, ka radošie kvartāli apmeklētājiem palielina piederības sajūtu savam rajonam, apkaimei un pilsētai, kas, iespējams, kādu attur no «labākas dzīves» meklējumiem ārpus Latvijas, kādu motivē nodibināt ģimeni un laist pasaulē jaunus rīdziniekus, kādu citu iedrošina realizēt sen lolotu sapni, pievērsties veselīgam dzīvesveidam vai vienkārši kļūt par labāku cilvēku. «Mēs to varam tikai minēt, bet fakts ir tas, ka viņi pie mums nāk un finansiāli nodrošina kvartālu pastāvēšanu un attīstību. Tikai ar mākslu nepietiek, bet bez tās ir par tukšu. Savukārt mākslas ideja ir saistīta ar cilvēka garīgo attīstību, un tādēļ tās ietekme uz cilvēku nav paredzama, bet tās misija ir būt pieejamai visiem, neatkarīgi no ieņēmumu līmeņa vai sociālā statusa, tādēļ reizēm kvartālos cilvēku ir vairāk nekā ienākumu, bet valsts un pilsētas pašreizējais sarežģītais ekonomiskais stāvoklis ļauj kompensēt tikai nelielu daļu no kvalitatīvas mūsdienu mākslas izmaksām, ko nav atguvuši ieņēmumi no auditorijas. Radošajos kvartālos šos iztrūkumus galvenokārt kompensē ieņēmumi no uzņēmējdarbības, kas balstās uz iedzimto vēlmi pēc baudas no garšīga ēdiena vai stresa izraisītās vēlmes atslābināties ar vīna vai alus glāzi,» viņš norāda.