Islandes Agireiri universitātes profesora Hilmara Hilmarsona akadēmisko interešu lokā ir Baltijas valstis, konkrēti Latvija un tas, kā tā pārvarēja 2008. gada finanšu krīzi

Finanses

Savā grāmatā Ekonomikas krīze un tās sekas Ziemeļvalstīs un Baltijas valstīs: dariet, kā mēs sakām un nevis kā mēs darām H. Hilmarsons kritizē veidu, kādā Latvija izvēlējās pārvarēt krīzi, un salīdzina mūsu valsts izvēlēto stratēģiju ar Islandes. Jāņem vērā, ka tas ir ārzemnieka skatījums uz Latviju, kurš var nebūt pilnībā objektīvs, taču skats no malas vienmēr ir interesants un intelektuāli rosinošs. Ja daudzi H. Hilmarsona spriedumi var šķist strīdīgi, tad noteikti aktuāls ir viņa teiktais, ka Latvijai ir jāpieliek visas pūles ne tikai ekonomiskajā izaugsmē, bet tajā, lai tā tiktu vienmērīgi sadalīta starp visiem iedzīvotājiem un tās augļus justu visi.

Latvija saistībā ar 2008. gada finanšu krīzes pārvarēšanu tiek uzskatīta par veiksmes stāstu. Bija karstas diskusijas, vai izvēlēties valūtas vai iekšējo devalvāciju. Latvija izvēlējās pēdējo. Vai, jūsprāt, tas bija pareizi un vai Latviju var uzskatīt par veiksmes stāstu?

Manuprāt, tā bija slikta izvēle, es domāju, ka vajadzēja veikt valūtas devalvāciju. Piemēram, Starptautiskais Valūtas fonds ieteica devalvēt latu par 50%. Izvēlētais taupības režīms bija postošs Latvijai. Tam bija vairākas negatīvas sekas. Vispirms jau IKP pieaugums pēckrīzes gados bija gana lēns, un Latvijas ekonomika stagnēja. Nebija vērojams, ka Latvija pietuvotos Eiropas Savienības vidējam dzīves līmenim. Tāpat bija plaša emigrācija, daudzi cilvēki, pārsvarā jauni un izglītoti, aizbrauca no Latvijas. Pašlaik, protams, jūsu valsts ir atkopusies, ir strauja izaugsme, taču es neuzskatu, ka iziešana no krīzes bija veiksmes stāsts.

Pret valūtas devalvāciju bija viens spēcīgs arguments. Daudziem iedzīvotājiem bija kredīti ārvalstu valūtās, un, devalvējot latu, tie krietni sadārdzinātos.

Līdzīga situācija bija manā valstī – Islandē. Mēs vispirms visus kredītus pārvērtām vietējā valūtā un tad to devalvējām. Tā varēja darīt arī Latvija, protams, bankas ciestu, taču tās bija rīkojušās gana agresīvi, pārpludinot Latviju ar kredītiem, neizvērtējot cilvēku maksātspēju. Līdz ar to es uzskatu, ka riski bija jāsadala starp aizņēmējiem un aizdevējiem. Un bankām bija jāsaka, ka tās daļu parādu vienkārši piedod.

Kādēļ, jūsuprāt, Latvija izvēlējās tieši iekšējo devalvāciju?

Latvijas izvēli nevar izskaidrot ar ekonomiskiem argumentiem, tur sava loma bija drošības apsvērumiem (ES un NATO). Es domāju, ka Latvija upurējās drošības vārdā, lai gan tas noveda pie lielas emigrācijas. Pēc krīzes, kuru pārdzīvoja Skandināvijas valstis, iedzīvotāju skaits pieaug. Latvijā tieši pretēji. Mans vēstījums – Latvija bija pelnījusi labāku apiešanos no ES puses.

Kādi būtu valūtas devalvācijas galvenie ieguvumi?

Tā būtu stimulējusi eksportu un mazinājusi importu. Latvijas ekonomikas atjaunošanās būtu bijusi straujāka. Tā tas notika Islandē. Arī Zviedrija un Somija 1992./1993. gada krīzes laikā devalvēja valūtu, kam sekoja strauja atkopšanās. Un šīs valstis neieviesa tādas taupības programmas kā Latvija un nesamazināja labklājību valstī. Latvijas izvēlētais stingras taupības ceļš samazināja nākotnes iespējas jauniem cilvēkiem, no kuriem daudzi aizbrauca. 1991. gadā, kad Baltijas valstis atguva neatkarību, šeit dzīvoja astoņi miljoni cilvēku, tikpat, cik Zviedrijā. Pašlaik Baltijās valstīs ir seši miljoni iedzīvotāju, Zviedrijā – 10 miljoni. Manas bažas ir tieši jaunu cilvēku emigrācija.

Iespējams, valūtas devalvācijas gadījumā, ja neīstenotos scenārijs, ka vispirms visus kredītus pārvērš latos, daudzi kredītņēmēji aizbrauktu, jo nespētu atmaksāt nesamērīgi dārgos kredītus.

Ir teiciens – ja ir stulbs aizņēmējs, tad ir arī stulbs aizdevējs. Ja kļūdu pieļauj aizņēmējs, tad to izdara arī aizdevējs. Kā jau teicu, vajadzēja kredītus pārvērst latos un tad valūtu devalvēt. Devalvācija būtu spēcīgs stimuls eksportam, tieši tā notika Islandē, Zviedrijā un Somijā. Mēs valūtas devalvācijas rezultātā augām ļoti strauji. Jā, Baltijas valstis auga, bet lēnām. Latvija domāja par ārvalstu bankām, par ES, nevis par saviem iedzīvotājiem. Manuprāt, tas bija negodīgi.

Pašlaik gan Latvijai ir viena no straujākajām izaugsmēm ES.

Jā, bet es runāju par vidējo izaugsmi desmit gadu periodā. Pašlaik jūs tiešām augat strauji, bet problēma ir tā, ka izaugsme ir ļoti nevienmērīgi sadalīta. Baltijas valstis pēc neatkarības atgūšanas pārņēma Amerikas modeli – līdzeni nodokļi, minimāla labklājība valstī. Pilnīgi pretēji nekā Skandināvijas valstis. Tieši tāpēc tik daudzi cilvēki emigrēja no Latvijas. Tā bija kļūda, izejot no krīzes, ka jūs līdz minimumam samazinājāt labklājību valstī. Arī tagad nepietiek ar izaugsmi, tai jābūt vienlīdzīgi sadalītai.

Viens no sava veida tabu Latvijas politiķiem ir progresīvais ienākumu nodoklis. Vai, jūsuprāt, mums vajadzētu tādu ieviest?

Jā, jums ir jāstiprina savu nodokļu bāze – jāievieš progresīvais ienākumu nodoklis un jāpaaugstina nekustamā īpašuma nodokļu likme. Jo pašlaik Latvija ir ļoti nevienlīdzīga. Progresīvie nodokļi ir visur Rietumeiropā. Jums ir iztrūcis skats uz Skandināviju.

Viens no pretargumentiem – tie neizbēgami paaugstinās ēnu ekonomiku.

Jums noteikti ir jāstiprina to iestāžu, kas iekasē nodokļus, kapacitāte, kas, protams, prasa laiku. Tomēr jums ir jāiet progresivitātes virzienā, jo ekonomiskā izaugsme pati par sevi neko nedod, ja tā nonāk tikai dažu cilvēku kabatās. Baltijas valstīm viens no svarīgākajiem uzdevumiem līdztekus ekonomiskajai izaugsmei ir noturēt savus talantus valstī.

Mūsu Fiskālās disciplīnas padome aizvien iestājas par sabalansētu budžetu un pašlaik aizstāv bezdeficīta budžeta nepieciešamību. Kādēļ, jūsuprāt, tas ir svarīgi un ko tas dod iedzīvotājiem?

Es zinu, ka ES ir šī prasība par budžeta deficītu, kas nedrīkst pārsniegt 3% no IKP. Latvija šajā ziņā ir ļoti disciplinēta. Jūsu deficīts ir ļoti mazs. Ņemot vērā to, ka Latvijai ir nepieciešamas investīcijas, es neredzu neko nepareizu tajā, ka jums ir neliels budžeta deficīts. Kāpēc jums būtu nepieciešams bezdeficīta budžets? Ja jūs augat, jums var būt arī deficīts, kuru jūs investējat. Es nedomāju, ka stingra fiskālā disciplīna der visām valstīm, īpaši tām, kurām nepieciešama strauja izaugsme. Protams, deficīts nevar būt pārāk augsts, bet pāris procentpunktu ir pilnīgi pieņemami, kamēr vien jūs augat. Lai gan pašlaik Latvijā ir strauja izaugsme, tomēr tā ir nepietiekama, lai noķertu pārējās ES valstis. Piemēram, Islande aug 7% gadā. Ir nepieciešama straujāka izaugsme vairāku gadu garumā un lielāka sociālā kohēzija.