Pareizi izvēloties darba apģērbu, valkājot atbilstoša izmēra uniformas, kā arī tās pareizi kopjot, paildzinās to dzīvescikls

Inovācija

Vienlaikus tam ir ekonomiski ieguvumi, jo jaunas uniformas vajadzīgas retāk, norāda Inga Dāboliņa, Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Materiālzinātnes un lietišķās ķīmijas fakultātes Dizaina tehnoloģiju institūta asociētā profesore. Institūts kopā ar SIA SRC Brasa un Latvijas Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem INTERREG Baltijas jūras reģiona transnacionālās sadarbības programmā kopā ar ārzemju partneriem īstenojis projektu Vieds un drošs darba apģērbs (Smart and Safe Work Wear (SWW)). «Projekta mērķis ir pilnveidot zināšanas par inovāciju mazos un vidējos uzņēmumos, konkrētāk – darba apģērba ražošanas uzņēmumos. Ņemot vērā diezgan stiprās tradīcijas Latvijas armijas uniformu pilnveidošanā, par mērķa grupu izvēlējāmies tieši armiju,» teic I. Dāboliņa.

Precizē tabulas

Projektā ir pieci parteri – Somija, Igaunija, Latvija, Lietuva un Polija. Katrā no valstīm projektā iesaistījusies universitāte vai pētniecības institūts un vietējā kapitāla uzņēmums, jo mērķis ir veicināt reģiona attīstību. Projekta kopējais finansējums ir 2,4 miljoni eiro, no kā Latvijas projekta partneru finansējums ir 497 tūkstoši eiro. Projekta mērķis ir attīstīt un padarīt konkurētspējīgāku viedo darba apģērbu ražošanu Baltijas jūras reģionā, lai veiksmīgāk konkurētu ar līdzīgiem un jauniem ražotājiem, kā arī lētiem importētājiem. Sagaidāms, ka projekta rezultātā pieaugs viedo tehnoloģiju izmantošanas īpatsvars mazo un vidējo speciālā darba apģērba ražotāju vidū.

Viens no projekta mērķiem bija parādīt, ka ar mūsdienīgiem tehnikas līdzekļiem iespējams uzlabot darba apģērbu arī bez revolucionāriem jauninājumiem. Piemēram, šobrīd ražošanā izmantotās cilvēku ķermeņa mērījumu tabulas lielākoties ir novecojušas, atšķirīgas un tādēļ dažādi interpretējamas. «Tas ik dienu ir novērojams, iepērkoties apģērbu veikalos, – katrs ražotājs etiķetēs var uzrakstīt, ko vien vēlas. Tāpēc viena no aktivitātēm bija nomērīt pietiekami lielu daļu populācijas ar inovatīvām un modernām ierīcēm, proti, ar antropometrisko 3D skeneri, lai no iegūtajiem datiem izstrādātu atbilstošas apģērbu tabulas. Protams, rodas jautājums par to, cik pilnvērtīgi tā ir veikta, ja no visas armijas ir nomērīti 160 cilvēki, kas nav pat tuvu uzticamai statistikai nepieciešamajai daļai no populācijas, turklāt nav noteiktības tajā, kādi cilvēki tikuši atlasīti mērīšanai, piemēram, vienības, kas neviļus bija atlasījušas un atsūtījušas mums tādus karavīrus, kuri normālā sadalījumā ir abos pretējos galos – visgarākos, visīsākos un tos, kuri auguma tipu tabulās nav atrodami,» stāsta I. Dāboliņa. Viņa spriež, ka nākotnē nepieciešams ievērojami paplašināt apmērāmo personu loku. Pētniecei ir ideja, ka, līdzīgi kā rekrutējamajiem uzņemšanas ietvaros tiek veiktas medicīniskās pārbaudes, visus tos, kas piesakās dienestam NBS, varētu arī 3D skenējot nomērīt laboratorijā. «Tādā veidā diezgan ātri sakrātu datus, kas pietiekami labi raksturotu armiju, un uz šiem datiem varētu daudz labāk paļauties nākotnē, turklāt tas ļautu uzreiz noteikt nepieciešamo uniformas izmēru un atvieglotu uniformu izdales procesu. Šobrīd tas tomēr ir tikai ieteikumu līmenī,» saka I. Dāboliņa.

Uzlabo modeļus

I. Dāboliņa uzskata, ka viens no lielākajiem uniformu pilnveidojumiem projekta laikā ir labākas lielumatbilstības nodrošināšana un modeļi, kuru uzlabojumi veikti saskaņā ar esošo – lietoto – modeļu pētījumiem un gala lietotāju aptaujām. Esošo uniformu modeļu pilnveidošana veikta sadarbībā ar šūšanas uzņēmumu SRC Brasa. Uniformu funkcionalitātē ir svarīga kabatu atrašanās vieta un to ietilpība. Piemēram, sastopami tādi uniformu modeļi, kuriem, uzliekot lielo uzkabes jostu, bikšu aizmugures kabatas tiek nosegtas un tās principā kļūst liekas. Tāpēc veiktā galalietotāju aptauja ļāvusi noskaidrot, kas pašiem valkātājiem patīk un nepatīk, kādi risinājumi ir vai nav ērti. «Šajā zinātnes nozarē ir daudz nezināmo – ķermenis katram ir atšķirīgs, turklāt mainīgs; tekstilmateriāli arvien tiek pilnveidoti un ražoti jauni, ar atšķirīgām īpašībām, valkāšanas iespējām, ilgmūžību un ietekmi uz cilvēka ķermeni; katra cilvēka percepcija, metabolisms un citi individuālie parametri, kas ietekmē visa līmeņa komforta sajūtas un fizisko spēju parametrus. Tas viss apgrūtina «ideālā» darba apģērba izveidi,» teic I. Dāboliņa.

Iestrādā sensorus

I. Dāboliņa stāsta, ka mūsdienās apģērbs kļūst viedāks, tomēr katrā konkrētā gadījumā iespējas un vajadzības atkarīgas no lietotāja un izpildāmajām darbībām. Viens no projekta mērķiem bija darba apģērbā iekļaut viedos risinājumus. Piemēram, partneri Somijā radīja apģērba risinājumus, kas palīdz noteikt cilvēka atrašanās vietu un pārvietošanos telpā ar mērķi ķīmisko vielu noplūdes gadījumā pozicionēt, kur telpās atrodas darbinieki. «Šajā apģērbā izmantots speciāls čips, kas nodrošina tālu datu un lietotāju sasniedzamību, ir mazgājams, turklāt sniedz datus par lietotāja pašsajūtu. Ķīmisko vielu rūpnīcas darbinieku gadījumā tas ir ļoti noderīgi, jo cilvēka pašsajūta un atrašanās vieta ir nosakāma attālināti pat lielos attālumos, bet armijai ir pilnīgi pretēji – nav vajadzīga un ir pat traucējoša iespēja noteikt kareivja atrašanās vietu lielos attālumos. Tāpat militāristiem neder, ja apģērbs kļūst skaļāks vai vizuāli pamanāmāks. Polijas partneri sadarbībā ar celtniecības uzņēmumu izstrādājuši darba apģērbu, kuram diennakts tumšajā laikā automātiski ieslēdzas gaismiņas un celtnieks kļūst redzamāks, un arī vide ap darbinieku ir apgaismota, tādējādi nodrošinot redzamību. Interesantākais piemērs ir lietuviešiem, kuri strādā ar specializētu apģērbu – skafandru ķīmisko avāriju seku likvidatoriem. Šis spectērps jau tiešām sen nav uzlabots, taču gadu gaitā ir mainījušās visas tehnoloģijas, ko valkā zem (iekšpus) tērpa, piemēram, elpošanas baloni ir kļuvuši mazāki, tagad ķiverēm ir cita konfigurācija. Materiāls ir gumijots un smags, un katrs cm2, ko iešuj apģērbā, rada papildu svaru, kas apgrūtina kombinezona valkātāju un līdz ar to arī uzdevuma veikšanu,» stāsta I. Dāboliņa.

Ērtību grūti nomērīt

Pētniece akcentē, ka visbiežāk liels apjoms darba apģērba, piemēram, armijas vajadzībām, tiek iepirkts publisko iepirkumu konkursos. Tehniskajās specifikācijās ir grūti izteikt sajūtas un ērtības, ko vajadzētu nodrošināt valkātājam. Iepirkumos tiek noteikts arī šķiedrmateriāla sastāvs, bet tas ir strīdīgs jautājums, jo, ja norāda kokvilnu, tas izslēdz daudzus citus modernos materiālus, kas pašlaik pasaulē attīstās ,– liocelu, viskozi un citas šķiedras. «Iepirkums ir sarežģīta lieta, tāpēc bieži vien gadās tā, ka materiāls, kas uzvar pēc tehniskās specifikācijas, ne vienmēr ir cilvēkam draudzīgākais. Piemēram, poliestera apakšveļa ir izturīga un labi mazgājama, ātri žūstoša, kas ļoti svarīgi, bet nav pati piemērotākā ikdienas lietošanai – materiāls var būt nepatīkams saskarē ar ādu, var izraisīt alerģiskas reakcijas, niezi. Taču iepirkt apģērbu, kas vienlaikus būtu gan izturīgs ekspluatācijā, gan izpildītu komforta prasības, ir grūti – izveidot šāda apģērba aprakstu ir problemātiski, un šajā virzienā šobrīd it visur noris pētījumi,» klāsta I. Dāboliņa.

Māca izvēlēties

Pētījums parādījis arī iespējas, kā pilnveidot procedūru, kā izsniedzamas uniformas, cilvēkus nomērot. «Problēma ir tajā, ka cilvēki nezina, kā viņiem jājūtas uniformā, ko nozīmē, ka tā ir lielumatbilstīga. Taču tā ir problēma visā pasaulē – nekur nav noteikts, kā cilvēkam jāizvēlas uniforma. Piemēram, jaunāka gadagājuma puiši mēdz uzskatīt, ka glīti izskatās piekļāvīgas, šauras bikses ar zemu jostasvietu. Viņu galvenā vēlme ir izskatīties moderni un stilīgi, par veicamajiem uzdevumiem un kustību amplitūdu vēl nav pilnīgas izpratnes. Pētījuma rezultātā esam izstrādājuši informatīvo plakātu, kurā parādīts, kā jāizvēlas uniforma, – izmēra noteikšana, kvalitātes novērtēšana, lielumatbilstība un uniformas lielums/gabarīti, kustību brīvība un ērtums. Par to ir izrādījusi interesi ne vien mūsu armija, bet arī NATO. Tas jau ir iztulkots angliski,» saka I. Dāboliņa.

Pētījumu rezultātā un sarunās ar partneriem pētnieki nonāca pie secinājuma, kādēļ armijas uniformu mūžs ir diezgan īss. Tas saistīts ar apstākļiem, kādos tās tiek valkātas. Piemēram, Latvijas daba ir krāsaina, un, brienot pa mežu, rodas melleņu, brūklenāju un dubļu paliekas. «Kad karavīrs atnāk mājās un vēlas iztīrīt uniformu, viņš to mazgā tā, lai tā būtu noteikti tīra, visbiežāk – veļasmašīnas režīmā, kas iztīra traipus, nedomājot par kopšanas ierobežojumiem konkrētajam materiālam. Mazgājot 90 grādu temperatūrā uniformas no speciālajiem audumiem, – tiem ir īpašie pārklājumi vai struktūra, kas nodrošina, piemēram, gaisa pretestību vai cirkulāciju, - nekas no šiem funkcionālajiem parametriem nesaglabājas un samazinās arī drānas izturība, nodilst krāsa, mainās uniformas izskats,» saka I. Dāboliņa.

Pētnieku grupa uzskata – lai nodrošinātu atbilstošu uniformu valkmūžu, būtu prātīgi nodrošināt centralizētu apkopi – mazgāšanu, lāpīšanu u.tml. Tam varētu noderēt iestrādāti RFID (radiofrekvences identifikācijas) sensori, lai nodrošinātu uniformu uzskaiti, individualizāciju, centralizētu savākšanu, kopšanu un izsniegšanu atbilstoši piederībai. Šādiem sensoriem jābūt ar īsu raidviļņa garumu – lai nodrošinātu to, ka uniformas nav iespējams izsekot un nolasīt no attāluma.