Mārupes bioloģiskās pārtikas veikaliņš Unce eko un dabas lietas tagad ir pārstāvēts arī Rīgas centrā

Tirdzniecība

Veikalā visvairāk pirktās preces ir augļi, dārzeņi un zaļumi. Tiem arī ir plašākais sortiments – 150 līdz 200 dažādu pozīciju. «Kādreiz mazāk, kādreiz vairāk – atkarībā no sezonas,» saka Madara Kārkliņa, veikala Unce eko un dabas lietas (SIA PlumFox) īpašniece. Viņa vēlētos piedāvāt vēl citus dažādām valstīm un reģioniem tipiskus produktus, ko citādi var nopirkt vien ārzemju ceļojumos, un dažādus, interesantus gardēžu produktus un delikateses. Uzņēmēja novērojusi, ka Rīgas centrā cilvēki ir vēl atvērtāki eksperimentiem, viņus interesē eksotiskākas lietas. Piemēram, biznesa sākumposmā reizēm pašai nācās apēst vairākas kastes artišoku un citu Latvijā maz zināmu augļu un dārzeņu, bet tagad cilvēki ir zinošāki par aizjūru produktiem.

Lauzt stereotipus

Madara vēlas piedāvāt cilvēkiem kvalitatīvu, garšīgu un interesantu pārtiku, kā arī lauzt stereotipus par to, kas ir bioloģiskā pārtika. «Mēs mākam apsaukāties «eko šemeko» un liekam vienādības zīmi starp apzīmējumiem dabisks, organisks, lauku, zemnieku, omītes, pašaudzēts. Patiesībā vieni no lielākajiem agroķīmijas patērētājiem ir mazdārziņu īpašnieki, kuri ierauga vienu kukainīti vai slimu lapiņu un aizskrien uz veikalu meklēt, ko tam uzpūst. Manuprāt, tas nav tāpēc, ka cilvēkiem īpaši simpatizētu ķīmija, bet gan tāpēc, ka trūkst izpratnes. Ražotāji reklamē glikosfātu kā labāko piemājas dārziņa sabiedroto, un daudzi taču reklāmām notic. Rezultātā liela daļa sabiedrības uzskata, ka nekas bez ķīmijas neaug un pārtika bez ķīmiskiem konservantiem nav iespējama. Bioloģiskajā lauksaimniecībā cilvēki pieņem, ka jāsaimnieko saskaņā ar dabu, ka no tās nevar tikai ņemt, bet sava daļa tai ir arī jādod, un tādēļ daļu ražas apēdīs kukainīši, kaut ko nolauzīs vējš vai «nokodīs» salna,» viņa saka. Madara piemin internetā populāro fragmentu no multiplikācijas filmas The Simpsons, kur bioloģiskie augļi un dārzeņi sabojājas, aiznesot tos no plaukta līdz kasei, jo patiesi daudziem prātā esot šāds pieņēmums. «Cilvēki uzskata, ka bioloģiskie augļi un dārzeņi ātri bojājas, ir ne pārāk glīti un varbūt pat paredzēti tikai zīdaiņu uzturam – kaut kas no citas planētas. Taču tā nebūt nav. Esmu dzirdējusi, ka cilvēki uzskata, – bioloģiski augļus un dārzeņus nemaz nevar izaudzēt, transportēt. Piemēram, daudzi šaubās, ka citroni var būt bioloģiski. Taču citrusi pastāv tūkstošiem gadu, ilgi, pirms pasaule uzzināja, kas ir agroķīmija. Tāpēc vēlos parādīt, ka bioloģiskie dārzeņi un augļi ir «parastie» dārzeņi, kas auguši zemē, saņēmuši saules gaismu, to ziedos ciemojas bites un taureņi. 99% gadījumu tie garšo labāk, jo auguši ilgāk un īsāku laika periodu stāvējuši plauktā, jo aprite ir ātrāka,» saka Madara.

Ne vienmēr dārgāk

Daļa veikalā nopērkamo produktu ir vietējas izcelsmes. Priekšroka tiek dota kvalitatīviem, Latvijā audzētiem dārzeņiem un augļiem, kad tiem šeit ir sezona. Taču veikalā ir produkcija teju no visas pasaules – kivi no Jaunzēlandes, vīnogas no Dienvidāfrikas, ananasi no Togo, marakuja no Ugandas. «Protams, no Meksikas un Dominikānas paši preces nevedam, tās iepērkam no Eiropas izplatītājiem, kuri kombinē pasūtījumus. Taču cenšamies pēc iespējas samazināt starpnieku skaitu,» saka Madara. Runājot par to, cik atvērti ir ārzemju piegādātāji mazam uzņēmumam no Latvijas, viņa teic, ka tie nereti ir atvērtāki nekā Latvijas kompānijas. «Mēs tomēr esam jauna sabiedrība un vērtējam uzņēmumus pēc nullēm pie apgrozījuma un cilvēkus pēc automašīnām, ar ko viņi pārvietojas. Vecajā Eiropā biežāk vērtē citas lietas,» spriež Madara.

Veikals pastāv jau piecus gadus un atradās arī Mārupē. Vaicāta, kā piecu gadu pastāvēšanas laikā mainījusies cilvēku izpratne par bioloģisko pārtiku, Madara teic, ka situācija uzlabojas un cilvēki to pamazām atpazīst, paplašina savus kulināros apvāršņus, novērtē kvalitatīvus produktus. «Es neteiktu, ka tas atkarīgs tikai no materiālā nodrošinājuma, bet gan no izpratnes,» viņa spriež.

Bieži vien tiek minēts, ka bioloģiskā pārtika ir dārgāka. Madara teic, ka reizēm tā patiešām ir, bet ne vienmēr. «Jā, ir lietas, kas ir dārgākas, un ir preces, kurām cenu atšķirība ir neliela. Tāpat ir produkti, kas ir pat drusku lētāki, piemēram, sezonālie dārzeņi. Piemēram, bioloģiskais zilā pelējuma siers gorgonzola pie mums maksā lētāk nekā lielveikala plauktā konvencionālais. Tā ir ar daudziem produktiem, jo īpaši ar gardēžu lietām. Es uzskatu, ka tad, ja produkta garšas kvalitāte ir zema, nav jēgas to pirkt arī par zemu cenu, jo tas negaršos, un tā mēs bieži tiekam pie cilvēkiem, kuri uzskata, ka augļi un dārzeņi vispār ir negaršīgi,» viņa saka.

Dārdzība ir relatīva. Piemēram, marakuja maksā vairāk nekā 20 eiro kilogramā un viens auglītis maksā vienu divus eiro, kas teorētiski ir dārgi. Taču daudzi mūsdienās to pašu naudu iztērē par smalkmaizīti vai kafiju līdzņemšanai. Viņai šķiet, ka, salīdzinot ar citām lietām, vieglāk saprast preces vērtību.

Apzināts patēriņš

Rīgas centrā Madaru patīkami pārsteidz cilvēku attieksme pret maisiņiem. Arvien lielāka daļa pircēju saprot, ka katru augli nevajag likt savā maisiņā un var nēsāt līdzi auduma maisiņus vai arī ielikt preci somā. «Uzskatu, ka nevaram pēkšņi vienā dienā kļūt par bezatkritumu sabiedrību. Tas nav tik vienkārši. Daudzi pārmet pārtikas nozarei, ka tā izmanto daudz iepakojuma, bet aizmirstam, ka arī medikamenti ir četros iepakojumos ar instrukcijas grāmatu septiņās valodās. Arī tā ir tikpat piesārņojoša industrija un reizēm – nepamatoti. Uz visu jāskatās no daudzām pusēm. Nevaram teikt, ka cilvēki veiksmīgi samazina savu ekoloģisko nospiedumu, atsakoties no liellopa, bet turpinot pirkt banānus un sieru. Jāsaprot, ka vegāniskais siers ir rūpnieciski ražots produkts un tas ir gana sarežģīts tehnoloģisks process, lai no augu taukiem saražotu produktu, kas atgādina dzīvnieku izcelsmes piena sieru, šī ražošana patērē tikpat daudz resursu. Cilvēki aizmirst, ka jādomā ne vien par gaļas, bet arī par augļu un dārzeņu izcelsmi, kā aug tie paši banāni un kādos apstākļos strādā bērni, kuri par to novākšanu saņem dolāru mēnesī. Mēs izvēlamies «laimīgo vistu olas», bet vai banāni, kafija un šokolāde arī ir «laimīgo roku» audzēta? Ir skaidrs, ka mēs beidzam nost planētu. Uzskatu, ka mums jāsāk galvenokārt ar patēriņa samazināšanu un ilgtspējīgu lietu ražošanu. Kādēļ ražojam lietas, kuru kalpošanas laiks vairs nav ilgāks par dažiem gadiem? Kur palika telefoni, datori, televizori, automašīnas, kuras varam lietot ilgus gadus? Tas pats attiecināms uz modi, rotaļlietām, rūpnieciski ražotiem ēdieniem. Jāatgriežas pie īsta ēdiena. Vajag patērēt mazāk un prātīgāk, līdz ar to tiks ražots mazāk atkritumu,» saka Madara.

Ne viss ir ēdams

Stāstot par to, kā radās ideja par savu bioloģiskās pārtikas veikalu, Madara teic, ka viņas ceļš pārtikā nav saistīts ne ar veselības problēmām, ne bērnu alerģiju, bet gan ar vēlmi pēc garšīgiem un kvalitatīviem produktiem. Viņas skatījumā, bioloģiskais sertifikāts ir vēl viena kvalitātes zīme. «Agrāk es īpaši neēdu vīnogas, likās, ka pēc to ēšanas man kļūst jēla mute, un vienkārši pieņēmu, ka tas nav mans produkts. Taču tad izmēģināju bioloģiskās vīnogas, kas liek domāt, ka vaina nav vīnogās un manī, bet gan tajā, ar ko tās apstrādātas. Iedziļinoties pārtikā, diemžēl esmu sapratusi, ka viss nav tik vienkārši un daļa no produktiem, kas ir veikalu plauktos, nav paredzēti dzīvu būtņu lietošanai uzturā. Protams, neviens momentā no tā beigts gar zemi nekrīt, bet arī no vienas cigaretes un degvīna glāzes jau neviens uzreiz nemirst. Esam laikā, kad cilvēkam ir svarīgi iedziļināties pārtikas produktos pašam, meklēt informāciju, uzdot jautājumus, nevis akli noticēt reklāmām vai sociālajos medijos paustajiem viedokļiem,» saka Madara.