Veikaliņš Neiepakots siguldiešiem piedāvā iespēju iegādāties apzinātam patēriņam domātas preces un cieši sadarbojas ar Zaļās villas kvartālu

Tirdzniecība

Šī brīža veikala Neiepakots koncepcija ir pagaidu variants, kamēr tiks izremontētas «īstās» telpas. Pagaidām veikals vēl nav tādā formā un izpildījumā, kā tā īpašniece Liene Straupe ir iecerējusi. Tas ir neliels produktu stends, kur atrodamas dažādas preces apzinātākam patēriņam – termokrūzes, kas ražotas no pārstrādātām vienreizlietojamām kafijas krūzītēm, stikla ūdens pudeles, bambusa zobu birstes, auduma maisiņi, menstruālās piltuves, mazgājamās autiņbiksītes, ķermeņa kopšanas lietas, piemēram, šampūnziepes. Piedāvājumā ir arī sejas tīrīšanas spilventiņi, kurus šuj vietējā Siguldas organizācija Cerību spārni. «Cenšamies domāt par sociālo ietekmi un tāpēc pasūtām tieši Cerību spārnos, kur darbojas cilvēki ar invaliditāti,» norāda Liene. Vaicāta, vai vietējā sabiedrība saprot šādu piedāvājumu, viņa teic, ka pamazām pilsētā to iepazīst, bet vēl daudz jāstāsta par to. Veikals atrodas ēkas otrajā stāvā, tāpēc lielākoties uz to nāk zinātāji ar konkrētu mērķi. Neiepakots ir arī kafejnīca. «Pamats ir Rocket Bean Roastery bio kafijas pupiņas, un cenšamies, lai mums viss būtu pēc iespējas neiepakots. Piemēram, pupiņas mums ved lielos bunduļos, arī pārējās lietas cenšamies iepirkt tādā veidā,» stāsta Liene. Šobrīd veikals darbojas kopā vienās telpās ar Galeriju Šķīvis Kafija, kas piedāvā vietējo mākslinieku, amatnieku un dizaineru darinājumus un Stirna&Avocado gatavotas pusdienas. Darbadienu pusdienas vienmēr ir veģetāras, pamatā – vegāniskas. Kafejnīca pusdienas cilvēkiem pieved arī uz mājām un biroju, turklāt izmanto vairākreizlietojamos stikla traukus, lai izvairītos no plastmasas atkritumu radīšanas.

Ideju noskata Beļģijā

Liene ar vīru Tornu Hāmeru (Thorin Hamer) iepazinās Nīderlandē, kur viņi abi studēja Minervas Mākslas akadēmijā. Vēlāk dažus gadus dzīvoja Beļģijā, kur Liene turpināja studijas Gentes Mākslas akadēmijā. «Mūsdienu mākslas filozofijas lekcijā mani iepazīstināja ar aprites ekonomiku un terminiem, kas tagad Latvijā dzirdami biežāk, bet pirms sešiem gadiem bija kas jauns,» saka Liene. Viņa spriež, ka tieši mākslinieki ierosina daudzas pārmaiņas sabiedrībā, un lieto salīdzinājumu ar maizi. Lai to izceptu, vajadzīgi milti, ūdens un mazs pikucītis ierauga, kas palīdz mīklai uzrūgt. Ar sabiedrību ir līdzīgi – mākslinieki parāda, kā daudzas lietas darīt citādi, un pēc kāda laika tam seko arī plašākas cilvēku masas.

Dzīvojot Gentē, viņi pierada iepirkties beziepakojuma veikalā. Tobrīd pilsētā tika atvērti vairāki beziepakojuma veikali. «Beļģijā un jo īpaši Gentē sabiedrība ir ilgtspējīgi domājoša, piemēram, viņiem oficiāli Gentes pašvaldībā ir bezgaļas ceturtdiena, kas nozīmē, ka šajās dienās skolā pusdienu ēdienos nav gaļas un arī kafejnīcās lielākoties ir uzsvars uz veģetāro,» Liene klāsta. Torns piebilst, ka viņš agrāk tik ļoti nedomāja par atkritumiem, viņam nepatika pārāk daudz piepūlēties. Taču ar laiku beziepakojuma veikalos saprata, ka tas patiesībā ir viegli. «Ja esi labi organizēts, tas nemaz nav grūti. Var iet uz veikalu ar saviem maisiem un burkām, bet var dabūt traukus arī uz vietas. Cilvēki pamazām «atmostas». Tie ir nākotnes cilvēki, kuri apzinās, ka kaut kas ir jāmaina,» viņš domā.

Nolemj pārcelties

Pirms pusotra gada Lienes ģimene pārcēlās uz Latviju, jo meitai bija laiks iet bērnudārzā. «Mums mācības bija daudzmaz beigušās, un vienmēr bija skaidrs, ka Beļģija ir domāta, lai studētu, bet nākotnē dzīvosim Latvijā,» saka Liene. Torns piebilst, ka jau vairākus gadus bija dzīvojis ārpus Nīderlandes un secinājis, ka tagad, kad ir Facebook un jebkurā brīdī var sazvanīties ar draugiem un radiem, vairs nav tik svarīga ģeogrāfiskā vieta, kur dzīvo. «Ir patīkami dzīvot skaistā vietā, un šī joprojām ir Eiropa. Latvija ir ļoti skaista, Sigulda ir viena no pievilcīgākajām vietām Latvijā,» viņš norāda.

Atgriežoties Siguldā, ģimene iepazinās ar Zaļās villas kvartāla īpašniekiem Andri un Evu Strapcāniem, saprata, ka viņiem ir līdzīgas idejas, mērķi un vērtības. Uz kādu tikšanos Zaļajā villā Torns aizgāja Lienei līdzi. «Man ir pieredze līdzīgās organizācijās, tāpēc teicu, ka aiziešu līdzi, bet negribu iesaistīties. Es to jau biju darījis un vairs nevēlējos ar to nodarboties, jo šādi projekti prasa patiešām daudz enerģijas. Taču viss izvērtās citādi. Vispirms izveidojām pārvietojamo kafejnīcu, ar ko piedalīties dažādos pasākumos, bet tagad jau esam radījuši savu veikalu un kafejnīcu,» viņš stāsta.

Jāatrod līdzsvars

Liene domā, ka Zaļās villas kvartāla projektam ir liels potenciāls. Iespējams, šajā vasarā tas iepazīstinās tūristus, bet ar laiku arī siguldieši pieradīs pie šīs vietas. Viņai šķiet, ka kopumā siguldieši ir diezgan labi uztvēruši šīs vietas ideju un, kad atnāk uz pusdienām, pamazām iepazīstas arī ar pārējiem kvartāla iemītniekiem.

Runājot par to, kas nepieciešams, lai šāds projekts būtu ilgtspējīgs, Liene teic, ka jāspēj atrast līdzsvars starp vērtības piedāvājumu ar uzņēmējdarbību. «Kvartālā ir kopstrādes telpas, LIAA biznesa inkubators. Tiem, kuri šeit darbojas, ir papildu labumi – veselīgas pusdienas tepat ēkā, kultūras pasākumi,» viņa teic.

Apzināties problēmu

Runājot par ilgtspēju un klimata problēmām, Liene uzsver, ka ir svarīgi par to runāt un arī rīkoties, jo mums nav sevišķi daudz laika. Tomēr Latvijā cilvēkiem samērā grūti apzināties problēmas apjomus uz savas ādas, jo pie mums upes un vide ir diezgan tīra. Tomēr domāšana mainās un paplašinās ceļojot. Viņai lielākā iedvesma radās Beļģijā, kur sabiedrība vides jautājumos ir diezgan attīstīta, tāpat Liene domā, ka daudziem pagrieziena punkts ir eksotiski ceļojumi, kur cilvēki savām acīm redz pludmalēs saskalotos atkritumus. «Jāsaprot vielas nezūdamības likums – tas, ko izmetam atkritumos, kaut kur pārvietojas un diemžēl daļa nonāk arī ūdeņos un kādam piepeld pie mājām. Kaut kur ir «caurums» – ir zinātnieki, kuri pēta, kas notiek, un izprot problēmas lielumu, ir politiķi, kuri nolemj samazināt emisijas apmērus, ir arī uzņēmēji un aktīvie jaunieši, kuri iestājas par pārmaiņām. Grūtākais ir panākt, lai visi strādā kopā. Nevaram novelt visu vainu tikai uz valdību, katram personīgi kaut kas ir jādara. Ja katrs sāks pievērst uzmanību tam, ko ikdienā dara, cik daudz atkritumus saražo un kā pārvietojas, tad tas viļņveidā izplatīsies arī valsts līmenī,» spriež Liene. Viņasprāt, labāk par simt cilvēkiem, kuri dzīvo 100% bezatkritumu dzīvesveidu, ir miljons, kas rada minimālus vai vismaz mazāk atkritumu. Svarīgi, lai cilvēki apzinās savas izvēles un iespēju robežās rīkojas. Liene uzskata, ka tendences lielā mērā iekustina jaunieši. «Kad man bija 16 gadi, krāju naudu zīmolu mantām. Naudas nebija daudz, bet šķita, ka ir svarīgi, kā esi apģērbies. Tagad daudzi cilvēki tajā vecumā iepērkas lietotu apģērbu veikalos, jo viņiem nevajag jaunas drēbes, un ne tāpēc, ka būtu žēl naudas, bet jaunieši saprot ietekmi. Man šķiet, ka viņi virza šo tendenci un ilgtspējība nav tikai mirkļa aktualitāte. Daļai vegānisms ir modes tendence, bet vienai daļai tā ir spēcīga pārliecība, labums ir abos gadījumos,» viņa teic.

Bonuss pilsētai

Vaicāta, cik nozīmīgi ir radošie kvartāli pilsētas ekonomikai, Liene teic, ka dizaina veikaliņā vietējie mākslinieki var pārdot savus darbus, bet dalība veikalā balstās sadarbībā – viņiem ir jāiestājas biedrībā. «Reiz pusdienbrokastīs pamanījām, ka vairāk nekā puse cilvēku bija no Rīgas, kas nozīmē, ka pievelkam pilsētai citus cilvēkus un tas dod labumu visai pilsētai. Siguldā ir lieliska daba, mazs un omulīgs centrs, kur pastaigāties, bet pietrūka vegāniskā ēdienu piedāvājuma tūristiem. Es pati to izjutu, kad pie manis nedēļu bija ciemos mākslinieki no Beļģijas. Tūristiem vajag lielāku daudzveidību. Zaļās villas kvartāls kļūs par plus punktu Siguldas kopējā piedāvājumā – gan tūristiem, gan vietējiem,» cer Liene.