Konkurences uzraudzībā nepieciešama ciešāka sadarbība ar tirgus dalībniekiem, kā arī skaidrāki un progresīvāki administratīvie regulējumi sodu politikā

Konkurence

Šādus secinājumus izdara zvērinātu advokātu biroja PricewaterhouseCoopers Legal vadošais jurists Māris Butāns pēc biroja veiktā pētījuma PwC Competition watch 2019 par konkurences uzraudzību Latvijā no 2002. gada līdz 2008. gadam. Pats pētījums ir vairāk skaitļu un procentvērtību uzskaitījums, tādēļ Dienas Bizness aicināja M. Butānu skaidrot pētījumu kopsakarībās ar patlaban notiekošo un nākotnes perspektīvām.

Kāpēc nolēmāt, ka šāds pētījums ir vajadzīgs?

Man personīgi ir tuvas konkurences tiesības. Esmu vienmēr centies ne tikai pats gūt skaidrību, bet arī, lai skaidrību par tām varētu gūt plašāka sabiedrība. Viens no apsvērumiem ir veicināt izpratni un kliedēt dažādus mītus par konkurences uzraudzību Latvijā. Bieži vien cilvēkiem, runājot par tēmu, pietrūkst tieši skaitļu, lai konkrēti argumentētu un pieņemtu uz informāciju balstītus lēmumus. Ceru, ka veiktais pētījums sasniegs mērķus.

Stāsts ir par Konkurences padomes darba rezultātiem. Kas ir galvenie avoti un kritēriji?

Šis ir pirmais mēģinājums Latvijas vēsturē detalizēti skatīt konkurenci uzraugošās iestādes lēmumus, tieši runājot par Konkurences likuma 11. pantu, kas ir par aizliegtu vienošanos, un 13. pantu, kas ir par dominējošā stāvokļa tirgū ļaunprātīgu izmantošanu. Mans mēģinājums bija iegūt pēc iespējas lielāku datu apjomu, lai varētu uz šiem datiem paļauties. Konkrētajā pētījumā tika izmantoti Konkurences padomes interneta vietnē pieejamie dati, lēmumi, kur pats vecākais lēmums ir no 2002. gada, bet pēdējais lēmums ņemts no 2018. gada nogales. Lēmumi tika analizēti pēc dažādiem kritērijiem. Gan kādi uzņēmumi pēc apgrozījuma tiek sodīti, kāda ir sodu bardzība, gan kādi sodi tiek piemēroti un uz kādiem kritērijiem tie balstās, kāds ir sodu mīkstināšanas mehānisms.

Zinu, ka kaimiņvalstī Igaunijā konkurences lietas ir kriminalizētas, bet mums tās ir administratīvo pārkāpumu grupā. Vai pēc pētījuma rezultātiem būtu pamats domāt, ka vajag mainīt valstī pastāvošo sistēmu Igaunijas virzienā? Tas sniegtu lielākas iespējas aizstāvībai, vienlaikus paildzinot tiesvedības procesus.

Kopumā par smagākajiem pārkāpumiem – karteļiem - ir aptuveni 240 pārkāpumi, kurus pieminētajā laikā ir izskatījusi Konkurences padome. Vēl ir vieglāki pārkāpumi, kas tāpat ir aizliegtas vienošanās ar ietekmi uz tirgu. Konkurences tiesību kriminalizācija ir ļoti sarežģīts jautājums. Pirmkārt, ir jautājums, kāds ir mērķis šādai darbībai. Ja gribam kriminalizēt, tad ko īsti un kāpēc? Ko panāksim? Mēs noteikti panāktu, ka process būs sarežģītāks un ilgāks. Jautājums ir - vai tiesību aizsardzība privātpersonām šādā gadījumā būtu augstāka? Iespējams, ka tā, bet seko jautājums - vai šobrīd tā ir nepietiekama? Ievērojot Konkurences padomes jau tā nepietiekamo darbinieku skaitu un iepretī lielo uzņēmumu konsultantus, var teikt, ka tiesību aizsardzība ir līdzsvarota. Arī Administratīvajā procesā var izveidot sistēmu, ka lietas tiek skatītas trīs tiesu instancēs, nevis kā tagad - divās. Trīs instances mums Latvijā izskatīšanā ir bijušas. Kriminalizēt konkurences tiesības tikai tādēļ, ka tā ir Igaunijā, nav vajadzīgs.

Uzņēmumiem mazinātos naudas sodi, bet, iespējams, parādītos iespēja saukt personas pie kriminālatbildības. Tas varētu motivēt?

Es nedomāju, ka mazāki naudas sodi uzņēmumiem ir tas īstais mērķis. Cietumsodi vadītājiem nemainīs situāciju. Šis pētījums tieši parāda, ka naudas sodi par smagiem pārkāpumiem ir pārāk mazi. Finanšu sankcijas uzņēmumiem ir īstais ierocis, un tās ir nepietiekamas. Atkārtojas tie paši pārkāpumi, tiem pašiem uzņēmumiem par tām pašām lietām. Tipisks piemērs ir Rīgas Brīvostas pārvalde. Četras reizes viņiem ir piemēroti naudas sodi. Tas vedina domāt, ka tie nav efektīvi. Ir arī citi uzņēmumi, kas atkārtoti atgriežas Konkurences padomes redzeslokā par līdzīgām lietām.

Iznāk, ka efektīva ir tramvaja bezbiļetnieku stratēģija. Ja sods ir neliels un pieķer ne vienmēr, tad izdevīgāk ir braukt bez biļetes!

Par to liecina pārkāpumu raksturs. Uzņēmumi nebaidās no naudas sodiem, kas draud par pārkāpumu. Par tik smagiem pārkāpumiem kā kartelis uzņēmumu kultūra pret Konkurences padomes uzraudzību ir salīdzinoši zemā līmenī.

Kur ir āķis? Tā ir Konkurences padomes sodu politika vai normatīvais regulējums?

Normatīvais regulējums šobrīd nepieļauj sasniegt to prevencijas līmeni, kādu paredz Eiropas Komisija attiecībā uz Konkurences tiesību uzraudzību visā Eiropas Savienībā. Eiropā šobrīd ir kustība stiprināt konkurenci uzraugošās iestādes. Tāpēc arī ir pieņemta ES direktīva, kas paredz lielākus naudas sodus un stiprākas iestādes, paredzamāku rīcību un lielāku neatkarību lēmumu pieņemšanā. Daudzās valstīs tas patiešām klibo un lēmumi netiek pieņemti tādi, kādiem tiem vajadzētu būt.

Pēc jūsu pētījuma iznāk, ka konkurences pārkāpumu izskatīšanas ilgums pieaug. Ar ko tas skaidrojams?

Pārkāpumu vidējais izskatīšanas laiks, jo sevišķi smago pārkāpumu gadījumā par karteļiem, ir pieaudzis gandrīz divas reizes. No izpētītā materiāla neseko, ka Konkurences padomei šobrīd lietvedībā būtu komplicētākas lietas nekā 2002. gadā. Lietas, kuras izskata šodien, ir tādas pašas kā pirms desmit gadiem. Uzņēmumi savu praksi nemaina. Lietas pārsvarā ir ļoti vienkāršas – aizliegtas vienošanās publiskos iepirkumos. Shēma ir elementāra – pretendenti apmainās ar piedāvājumiem, ar projektiem un cenām, kādas būs. Šāda veida lietas Konkurences padome skata ilgāk nekā iepriekš. Likums paredz skatīt divus gadus, tā ka pārkāpumu te nav. Šobrīd karteļus skata vidēji 510 dienas. Kādreiz vidējais rādītājs bija 275 dienas. Grūti šajā gadījumā runāt par cēloņiem.

Ievērojot, ka ļoti daudz izskatāmo pārkāpumu ir tieši par publiskiem iepirkumiem – vai nav vienkāršāk mainīt pašu Iepirkumu likumu, mēģināt izslēgt aizliegtas vienošanās iespēju jau saknē?

Publiskajos iepirkumos ir ļoti daudz pārkāpumu, tomēr nevar teikt, ka to ir vairāk vai mazāk nekā privātajā sektorā. Publisko iepirkumu karteļi Konkurences padomes lokā nonāk tā iemesla dēļ, ka pasūtītāji paši sadarbojas ar Konkurences padomi, informē par aizdomām, ka aizliegta vienošanās varētu būt. Konkurences padome apmāca pasūtītājus identificēt konkurences pārkāpumus. Cik daudz ir privāto pasūtītāju, kuri vēršas Konkurences padomē un norāda uz iespējamu pārkāpumu? Tādu nav. Tādēļ arī veidojas statistika, kas it kā liecina, ka publiskajā sektorā pārkāpumu ir vairāk. Es uzskatu, ka iepirkumu sistēmā pretendentiem ir izvirzītas pietiekami daudzas prasības, lai nepieļautu vienošanos. Nereti jautājums jau ir jārisina pasūtītāja pusē. Piemēram, pašvaldības vadītājs vienlaikus ir uzņēmuma līdzīpašnieks, no kura tiek pirkta prece. Tas ir amatpersonas interešu konflikts, kas ir KNAB kompetence un pavisam cita lieta, lai arī daudzās Konkurences padomes skatītajās lietās šie notikumi ir saistīti. Daudzās lietās tiek konstatēts, ka aizliegtas vienošanās iniciators un veicinātājs ir bijis pats pasūtītājs, proti, pašvaldība vai valsts iestāde.

Es domāju, ka jautājums nav par iepirkumu sistēmas maiņu. Jautājums ir, kas ir noticis ar šīm amatpersonām, kas ir iesaistītas. Ar uzņēmējiem viss ir skaidrs, viņi ir saņēmuši naudas sodus, bet amatpersonas, kuru iestādēs vai kapitālsabiedrībās notiek šādi gadījumi, nav sodītas. Tiesa norāda, tā maigi starp rindiņām, ka ir bijusi pasūtītāja iesaiste. Konkurences padomei, starp citu, ir tiesības sodīt arī pasūtītāju.

Runājot tieši par automašīnu iepirkumiem, man vairāki mazo pašvaldību vadītāji neformālās sarunās ir atzinuši, ka viņu vēlmes ir tik konkrētas, ka nav pat iespējas iegādāties citu mašīnu. Vai šādā gadījumā, jūsuprāt, nebūtu lietderīgi mainīt shēmu – lai iet un pērk, ko vēlas, bez iepirkuma?

Lai pieņemtu šādu lēmumu, ir jāvērtē visi plusi un mīnusi. Būtu jāapzinās tās negatīvās sekas, kas no visa būs. Te būs signāls uzņēmumam, ka ir garantēts klients. Kādu cenu piedāvās? Tā noteikti nebūs zemākā cena! Vai mēs varam lielos mērogos rēķināties ar uzņēmumu godaprātu, ja reiz paši piedāvājam iespēju nopelnīt?

Pētījumā esat izcēluši biežāk sodītās nozares konkurences jomā. Kādas tās ir un kāpēc?

Būvniecības nozare ir vadībā. Tas ir saistīts ar to, ka visvairāk publisko iepirkumu ir būvniecības nozarē, tie ir lielākie iepirkumi, un tos ir visvieglāk atklāt, jo pasūtītāji sadarbojas. Līdz ar to uzraudzības iestādei ir tikai jāveic atbilstoši izglītošanas pasākumi un jāspēj motivēt. Par motivāciju, protams, ir vēl viena lieta, jo nevar jau zināt, vai pasūtītājam nav kāds iepriekš izvēlēts pretendents. Vai tas tiešām ir pats efektīvākais formāts, kā vajadzētu izmeklēt lietas un uz ko vajadzētu fokusēties iestādei, tas ir cits jautājums. Liels pārkāpumu skaits ir arī transporta un pārvadājumu jomā.

Varbūt, ka tā ir vieglāk, ja lietas ir līdzīgas un atkārtojas? Līdzīgi publiskie iepirkumi ir gluži kā standartizēta sistēma.

Tas ir vienkāršāk. Atliek tikai atkārtot secinājumus, kuri jau ir pamatoti tiesu praksē. Taču vai tas uzņēmumam ļauj novērtēt savas rīcības iespējamās robežas?

Uz ko šī replika attiecināma?

Piemēram, uz uzņēmumiem, kuri vēlētos veidot Latvijā ekskluzīvās izplatīšanas ķēdes, veidot tīklu, motivēt klientus pasūtīt vairāk preču, lai samazinātu izmaksas. Īsāk sakot – runa ir par sarežģītākām sadarbības formām, par kurām nav īstas skaidrības. Mums nav, kur paskatīties, vai tas ir atļauts vai nē, jo Konkurences padome par to nav izteikusies.

Jūs par to, ka, veidojot jaunu, inovatīvu praksi, ir jāriskē saņemt sods?

Nav priekšrakstu, kur paskatīties. Mēs varam skatīties Eiropas Komisijas vadlīnijas, tomēr Latvijas nacionālajai iestādei vajadzētu paskaidrot, kādi ir spēles noteikumi. Kartelis ir ļoti skaidra lieta, jo sevišķi publiskajos iepirkumos. Savukārt jebkura jauna prakse satur ļoti daudz risku.

Ir taču mums gan franšīzes sadarbības forma, gan mazumtirgotāju kooperācijas apvienības, kā Top!, kas var kalpot kā piemēri. Vēl nesen intervijā Dienas Biznesam Konkurences padomes izpildinstitūcijas vadītājs Māris Spička samērā konkrēti raksturoja normas, ko, piemēram, franšīzes lietotāji var atļauties un ko nē.

Arī par šīm formām nav rakstveidā kaut kādas norādes – kas ir atļauts, kas ir aizliegts un kāpēc. Ir precedenti par karteli un iepirkumiem, kur ir skaidrība. Skaidrība ir vajadzīga arī citos sadarbības veidos, lai tie būtu prognozējami. Es uzskatu, ka lielākais ieguvums no mazumtirgotāju apvienībām vai franšīzēm ir šī iepirkumu vara. Tas ir tas labais, kāpēc šāda kooperēšanās būtu jāveicina. Saprotams, ka izveidot vēl vienu lielveikalu ķēdi nav vienkāršs pasākums. Igaunija šajā ziņā ir labs piemērs, kur ir izveidojušās dažādas kooperatīvu savienības. Tām ir liela loma.

Vai tad Konkurences padome iebilst pret kooperāciju?

Nē. Konkurences padome vienmēr ir uzsvērusi, ka kooperācija ir labākais veids, kā veicināt konkurenci dažādos tirgos, jo sevišķi lauksaimniecībā, kur pārtikas pārstrādātāju iepirkumu vara ir ļoti liela. Pārdevējiem nav iespēju izdarīt spiedienu, lai cena tiktu pacelta, vai arī iegūt ilgtspējīgus noteikumus sadarbībai. Patērētājam jau izskatās labi, ka izejvielas ir lētas, bet jautājums ir drīzāk valstisks – vai tas ir ilgtspējīgi. Jau ir izveidoti kooperatīvi, kuri iepērk pienu un tālāk pārdod pārstrādātājiem. Konkurences padome pat ir skatījusi šādu lietu par kooperatīvu, kas iepērk pienu. Tomēr no šī lēmuma nav īsti skaidrs, kas ir atļauts un kas nav.

Jūs iesakāt Konkurences padomei veidot tādu kā priekšrakstu paketi katrai nozarei ar skaidriem noteikumiem darbībai?

Lai varētu precīzi un ātri rīkoties - spēles noteikumi ir jāizskaidro un pēc iespējas detalizēti. Iespējas tirgū, kas nav aizliegtas, var radīt pievienoto vērtību uzņēmumam. Visus šos sadarbības modeļus uzņēmumi neizdomā prieka pēc, visur ir pamatojums. Vienmēr ir izmaksu samazinājuma ideja, tajā pašā laikā nebūtu labi, ja kāds sāktu izmaksas samazināt uz sabiedrības vai patērētāja rēķina. Tādēļ ir nepieciešami skaidrojumi. Kā gan uzņēmums var investēt valstī, kurā nav skaidru noteikumu? Ir iespēja pārņemt to praksi, kas šobrīd ir tirgū, jo ar jaunu praksi labāk iekšā nenākt. Jaunu praksi parasti pārbauda caur sodiem, un ir zināms, cik tas maksā.

Savā pētījumā salīdzināt naudas sodu noteikšanas kārtību Eiropas Savienībā un Latvijā par konkurences noteikumu pārkāpumiem. Kas ir būtiskākā atšķirība?

Lielākā atšķirība ir soda noteikšanas periodā. Latvijā nav nozīmes, vai uzņēmums ir pārkāpis likumu vienu gadu vai desmit gadus pēc kārtas! Šim faktoram Latvijā ietekme uz sodu ir tik minimāla, ka to var neņemt vērā. Eiropas Komisijā katrs gads ir reizinātājs. Ja uzņēmums kādā mirklī ir konstatējis, ka ir pārkāpums, - motivācija to pārtraukt ir krietni lielāka, ja ir šī Eiropas Komisijas pieeja sodu politikai. Skatoties no uzņēmuma vadītāja viedokļa, ir skaidrs, ka agri vai vēlu pieķers un būs naudas sods, jo pārkāpums ir. Var iet uz iecietības programmu un mēģināt pārliecināt, lai naudas sodu nepiemēro. Iespējams, lai to piemēro konkurentiem. Otra versija ir turpināt pārkāpumu, gūstot maksimālu labumu, un gaidīt, kad pieķers, jo naudas sods tik un tā būs atkarīgs no viena finanšu gada rādītājiem, neņemot vērā pārkāpumu perioda ilgumu. Eiropas Komisija arī tik ļoti neskatās uz uzņēmuma apgrozījumu. Naudas sodu aprēķina, balstoties uz ienākumiem no konkrēto preču tirdzniecības. Apgrozījums te tiek ņemts tikai kā kontroles mehānisms, lai netiktu pārkāpta 10% robeža.

Kāda ir šo aprēķinu atšķirības nozīme. Eiropas Komisijas aprēķinu kārtība ir labāka?

Piemēram, kartelis ir veidots uzņēmuma pamata biznesā, un 90% no apgrozījuma ir konkrētu preču tirdzniecība. Pieņemsim, ka par visu šo apjomu ir konstatēta aizliegta vienošanās desmit gadu garumā. Eiropas Komisija paņems šos 90%, piemēros soda koeficientu un pēc tam reizinās ar gadu skaitu. Par līdzīgu pārkāpumu Latvijā uzņēmums saņems sodu, izejot no pēdējā gada apgrozījuma. Sods būs teju 10 reizes mazāks. Tagad pieņemsim, ka tiek sodīts uzņēmums, kuram kartelis tiek attiecināts uz nelielu daļu produkcijas. Piemēram, būvmateriālu veikals tirgo cementu, un tas ir 2% no veikala ienākumiem. Tiek konstatēta aizliegta vienošanās. Eiropas Komisija lemjot par pamatu ņems tikai šos 2% ienākumu, un apgrozījumam vispār nebūs nekādas ietekmes. Savukārt Latvijā par pamatu sodam tiks paņemts viss pēdējā finanšu gada apgrozījums. Šajā gadījumā sods Latvijā būs nesamērīgi liels. Ir tādas lietas, kurās, pielietojot Eiropas Komisijas pieeju, sodi būtu daudz bargāki, un tādas, kurās sodi būtu daudz mazāki. Sistēma nekad nav ideāla, bet Eiropas Komisijas sodu sistēma paredz diferencēt pārkāpumus pēc to smaguma un nozīmes vai fiziskā lieluma. Jautājums ir par uzsvariem. Ko mēs vēlamies? Šobrīd konkurences uzraudzībā it kā fokuss ir pārkāpuma smagums, tajā pašā laikā sodu politika neparedz lielas atšķirības starp lieliem un nozīmīgiem pārkāpumiem un nelieliem.

Kāpēc tā dara?

Tādi ir normatīvie akti. Konkurences padomei jau nav iespējas darīt citādi, kā viņi dara. Ir Ministru kabineta noteikumi, kas paredz, kā rēķināms naudas sods. Šī sodu politika paredz iespēju uzņēmumiem strukturēt savu darbību, lai samazinātu naudas sodus.

Nav motivācijas pārtraukt aizliegtas vienošanās. Uzraugošā iestāde nevar būt pietiekami barga gadījumos, kad uzņēmums to dara ilgstoši un būtiskos apmēros. No otras puses, Konkurences padome nereti cenšas samazināt naudas sodus nelieliem pārkāpumiem, kas ir aprēķināti, jo rēķinot, kā saka MK noteikumi, tie nav samērīgi. Tas ir redzams no lēmumiem. Savukārt, kad patiešām vajadzētu likt bargu sodu, iestādei nav rīcības brīvības nepiemērot MK noteikumus. Augstāki naudas sodi nav paredzēti.

Kādi sodu samazinājumi tiek pieļauti, cik daudz ir sodu samazinājumu?

Samazinājumus pieļauj un daudz. Ir jālūko, uz kādas normatīvās bāzes ir šie naudas sodu samazinājumi. Viens no secinājumiem ir tāds, ka kopš 2002. gada vairāk nekā pusē gadījumu naudas sodi tiek samazināti uz normatīvās bāzes, kas nav Konkurences tiesības. Tas ir vispārējais Administratīvā procesa likums. Ministru kabineta noteikumi, kas paredz naudas sodu samazināšanu, nemaz nepiemin šādu tiesisko pamatu naudas sodu samazināšanai. Ievērojot, ka Administratīvā procesa likums pieļauj izdot labvēlīgāku administratīvo aktu – sodu samazina uz lietderības un samērīguma apsvērumiem, kas pēc savas būtības ir ārkārtīgi grūti pārbaudāma lieta. Tas uzņēmumiem nāk par labu, un šeit ir jautājums, vai tas nevar veicināt uzņēmumu vēlmi pārliecināt iestādi, vai tas nerada riskus.

Citās ES valstīs ir skaidra sodu samazināšanas politika?

Cik man ir zināms – visur ir pateikts, cik lieli naudas sodu samazinājumi vispār ir iespējami. Latvijas iestāde to publiski un skaidri nav definējusi. Nav pateikts, kādā veidā tiek doti šie naudas sodu samazinājumi.

Sarunā ar Konkurences padomes institūcijas vadītāju Māri Spičku dzirdēju samērā skaidrus principus kā piemēro dažus atvieglojumus, piemēram, ja ar pārkāpēju slēdz vienošanos pirms tiesas.

Pati iestāde sarunās jau pasaka, kādi ir šie noteikumi - kādas ir robežas, kad piemēro 10% atlaidi, kad 30%, kad citādu. Tomēr nelaime ir tā, ka daudzas lietas nav fiksētas normatīvajos aktos. Jautājums ir, vai šo sarunu rezultāts tiks paturēts kā skaidrs noteikums arī tad, ja amatpersonas Konkurences padomē mainās, ja nāk jauni cilvēki ar jauniem uzskatiem un pēkšņi izrādās, ka viņu uzskati par atlaidēm ir citādi.

Interesanti, kāds ir sodīto uzņēmumu pārkāpumu vidējais ilgums?

Vairāk nekā puse konstatēto pārkāpumu ir līdz vienam gadam. Ļoti viegli izskaidrojams arī, kāpēc tā, – tie ir publiskie iepirkumi. Viens vai divi iepirkumi vienā un tajā pašā gadā. Komplicētākus pārkāpumus šajā jomā reti kad ir gadījies atklāt. Ir, protams, atsevišķi gadījumi, kad vairāk nekā 100 iepirkumi bijuši kartelizēti no uzņēmuma puses. Ir patīkami redzēt, ka karteli ir izdevies atklāt. Vairumā gadījumu, protams, atklāti tiek incidenti, nevis recidīvi. Jautājums ir, vai kontrolējošās iestādes fokusam ir jābūt vērstam uz šādiem incidentiem un tā tiek panākts, ka nav turpinājuma, vai arī ir vērts piestrādāt, lai notvertu rūdītus blēžus.

Pasakiet vienu kopēju secinājumu no jūsu pētījuma!

Galvenais ir, ka uzņēmumiem nav skaidru nosacījumu. Kas ir atļauts, un kas ir aizliegts? Nekas netiek darīts, lai veicinātu disciplīnu likuma priekšā, lai sodi būtu samērīgi pārkāpumiem. Nav skaidras motivācijas ziņot par pārkāpumiem, jo uzņēmumi un to vadītāji, kuri izdarījuši patiešām nopietnus pārkāpumus, paliks biznesa vidē. Naudas sodu ietekme nav tik liela.

Kāda, piemēram, ir jēga sūdzēties par pasūtītāju, kurš veicina karteļus, ja zini, ka vadītājs uzņēmumā paliks? Kapitāldaļu turētājs neredz vajadzību mainīt uzņēmuma vadību, tieši otrādi - saskata, ka šādiem vadītājiem ir spējas pastāvēt. Ja mēs neredzam būtiskas izmaiņas pēc pārkāpumu pierādīšanas uzņēmumu rīcībā, tad nevaram sagaidīt, ka uzņēmumi spēlēs pēc noteikumiem. Patlaban no īpašnieku puses un uzņēmumu vadītāju puses tiek tolerēta likumnepaklausība. Cer, ka pēc iespējas ilgāk neatklās pārkāpumu un jo ilgāk neatklās, jo mazāka būs soda attiecība pret peļņu. Pareizā shēma būtu, ka tik nopietna pārkāpuma gadījumā kā kartelis uzņēmumu var gadīties slēgt soda dēļ. Tādai būtu jābūt apziņai.