Desmit gadu griezumā ievērojami mainījusies attieksme pret energoefektivitātes uzlabošanu un mērķu sasniegšanu, taču ir jomas, kurās nepieciešamo mērķu īstenošanas process jāpaātrina, intervijā norāda Eurelectric ģenerālsekretārs Kristians Rubijs (Kristian Ruby)

Enerģētika

Kādi ir esošie ES dekarbonizācijas mērķi un cik reāli ir tos sasniegt?

Uzskatu, ka tie ir izaicinoši, taču tos ir iespējams sa- sniegt. Tomēr pastāv nepieciešamība pēc skaidrākas un koordinētākas darbības gan uzņēmumu, gan valstu vidū. Nākamo desmit gadu laikā mūs sagaida divi galvenie izaicinājumi. Pirmais – mums ir cieši jāsadarbojas. Transporta sektoram daudz ciešāk ir jāsadarbojas ar elektrības sektoru, lai nodrošinātu kvalitatīvu pakalpojumu sniegšanu tiem iedzīvotājiem, kuri pāriet uz elektrotransportu. Arī siltumapgādes sektoram jāmaina sadarbības modelis ar elektrības sektora uzņēmumiem. Līdz ar to mums jāuzlabo sadarbība tieši sektoru starpā.

Vēl viens būtisks izaicinājums būs pārliecināties, ka izvairāmies no situācijas, kad atjaunojamās enerģijas cenas strauji pieaug un iedzīvotāji pasaka: nē, mums to nevajag, jo tas ir pārāk dārgi. Jānodro- šina, lai cilvēki justu, ka, pārorientējoties uz klimatam draudzīgiem risinājumiem, tie ir izdevīgi arī viņiem, tie sniedz ekonomiskus ieguvumus un tos ir vienkāršāk izmantot. Svarīgi, lai tas notiek visā Eiropā vienlaicīgi, jo zināms, ka ir valstis, kur šī attīstība notiek lēnāk. Runājot par Latviju, uzskatu, ka valsts patlaban ir labās pozīcijās, ņemot vērā tās enerģijas resursus.

Nākamo desmit gadu laikā tieši transporta sektorā varēsim sagaidīt ļoti nozīmīgas izmaiņas. Paredzams, ka līdz 2030. gadam Eiropā būs aptuveni 40 miljoni elektrisko automašīnu. Lai tas notiktu, mums jāpanāk, ka cilvēkiem ir iespējas šīs automašīnas uzlādēt mājās nakts laikā, pa dienu darbā vai iepērkoties. Lai šo mērķi sasniegtu, ir jāsadarbojas dažādām organizācijām – lielveikaliem, lielajiem darba devējiem, dzīvokļu ēku īpašniekiem un citiem.

Līdz šim Eiropas Komisija ir prezentējusi vīziju virzīties pretī pilnībā klimatneitrālai ekonomikai. Ir stingra saikne starp dekarbonizāciju un elektrifikāciju, un nav nekāda ceļa, kā virzīties, lai ekonomika būtu dabai draudzīga, ja šī saikne netiks saglabāta. Mums jāizmanto šī enerģija, lai strādātu ar dekarbonizāciju un samazinātu izmešu līmeni, un tā ir iespēja elektrības sektoram. Lielā mērā daudz jau ir elektrificēts un daudz ir paveikts arī ēku apkures ziņā, taču straujā tempā jāvirzās tālāk. Ražošanā lielām rūpniecības nozarēm būtu jāizmanto dažādi tīrās enerģijas veidi. Tas ir izaicinoši, bet iespēju pilns.

Mēs sasniegsim dekarbonizētu vidi – vai tas būs 2049. gada 31. decembrī? Grūti pateikt. Mēs esam veikuši analīzi, kas parāda, ka enerģētikas sektors pilnībā karbonneitrāls var kļūt līdz 2045. gadam, pat ja elektrības patēriņš citos sektoros aug. Tomēr tas prasīs investoru noteiktību un koordinētu darbību. Dažas nozares virzās ļoti ātri, dažas jau gandrīz šos mērķus sasniegušas, dažām ir grūtāk. Kas nepieciešams, lai to veiktu? Ir vajadzīgs dekarbonizēts rūpniecības sektors, un atjaunojamās enerģijas avoti sniegs šo tīro enerģiju. Tajā pašā laikā jādomā par katru elektriskās sistēmas komponenti, lai nodrošinātu elastīgumu.

Kā virzās ēku energoefektivitātes uzlabošana?

Tas ir vēl viens nozīmīgs izaicinājums, jo Eiropā šajā jomā vēl ir daudz darāmā. Attiecībā uz jauno ēku celtniecību jau tagad prasību ir daudz, un tās tiek celtas saskaņā ar ES likumdošanu, ir efektīvas, labi siltinātas. Vājā vieta ir tieši vecās ēkas – dati liecina, ka 30–40% no visām ES ēkām ir logi ar vienu stiklu, tās nav labi siltinātas un tam jānotiek straujāk, līdz ar to mums ir jāpaātrina ēku atjaunošanas temps. Skatoties plašāk uz energoefektivitāti, siltuma nozares dekarbonizācijai būs nepieciešama pārorientēšanās no fosilā kurināmā uz elektrību. Tomēr labā ziņa ir tāda, ka siltumsūkņi ir ļoti gudra tehnoloģija, kas veido siltumu no gaisa, un tādējādi tie ir 3–5 reizes efektīvāki nekā tradicionālais boileris. Tajā pašā laikā var teikt, ka energoefektivitāte un siltumizolācija ir priekšnoteikumi sildīšanai ar elektrību.

Kā veicināt iedzīvotāju vēlmi siltināt?

Tas ir liels izaicinājums, un, iespējams, nākotnē no ES puses šai jomai jābūt lielākam finansējuma apjomam. Liela daļa ēku, kas vēl nav siltinātas, pieder valstij vai pašvaldībām, līdz ar to jāveicina lielāka institūciju vēlme šajā iesaistīties. Mums jāveido finansējuma shēmas, lai cilvēkiem būtu vēlme to darīt un tas būtu ekonomiski pievilcīgi. Daudzi cilvēki nezina, ka tiek piedāvātas finansiāli pievilcīgas shēmas vai tehnoloģijas, kā uzlabot energoefektivitāti un nomainīt veco boileri uz daudz efektīvāku un izdevīgāku siltuma sistēmu.

Man šķiet, ka cilvēkiem nepieciešama lielāka pārliecība un zināšanas, kā arī jāveido jaunas finansējuma shēmas, skaidrojot cilvēkiem izdevīgumu. Bieži vien šis process lielākās izmaksas rada tikai sākumā, kad ir jāiepērk attiecīgais aprīkojums, taču pēc tam ietaupījums ir nozīmīgs. Ja izdotos izveidot finansējuma shēmu, kas samazina sākotnējās izmaksas, sadalot tās ilgākā laika periodā, tad interese no cilvēku puses varētu būt lielāka. Tas nenozīmē, ka tam jābūt subsidētam, vienkārši jāmēģina palīdzēt cilvēkiem pārvarēt sākotnējo finansiālo slogu.

Siltuma jautājums ir viens no sarežģītākajiem šajā pārejas procesā, jo ES valstīs siltuma sistēmas būtiski atšķiras, līdz ar to, veidojot risinājumus un cenšoties sa- sniegt mērķus, tas jāņem vērā un jārisina kompleksi.

Kurās valstīs šobrīd ir lielākais progress?

Joprojām ir valstis, kurās tas notiek straujāk, un valstis, kurās – lēnāk, taču būtiskākais ir tas, ka kopējais debašu tonis laika gaitā ir ievērojami mainījies. Kad strādāju šajā jomā pirms 10 gadiem un EK veidojām plānu, kā līdz 2050. gadam samazināt izmešu apjomu par 80%, atbalsta nebija, un vienošanās par šāda mērķa sasniegšanu toreiz nebūtu noslēgta. Tagad cilvēki daudz aktīvāk domā par klimata neitrāliem risinājumiem, un uzskatu, ka tas ir būtisks pavērsiens. Ir ambiciozākas valstis, kas saka, ka līdz 2050. gadam tās kļūs klimata neitrālas, piemēram, Zviedrija, Dānija, Portugāle. Ir aptuveni 12 valstis, kas to noteikušas diezgan strikti. Ir valstis, kas ir piesardzīgākas ar mērķu noteikšanu, jo zina, ka tām jāmēro lielāks ceļš un jādara vairāk, jo tās vēl nav pilnībā apkopojušas visus tehniskos risinājumus.

Vai pēdējo gadu laikā Eiropa ir kļuvusi energoefektīvāka?

Eiropa ir kļuvusi energoefektīvāka, taču ir skaidrs, ka 2020. gada mērķa sasniegšana ir apdraudēta. Valstis nav pilnībā spējušas dzīvot saskaņā ar mērķu izpildi. Mums jādomā par energoefektivitāti plašākā kontekstā nekā iepriekš.

Vai nākamajā periodā pieaugs finansējuma apjoms šajā jomā?

Kopējais apjoms ir palielinājies. Šajā periodā aptuveni 20% no kopējā ES finansējuma tika novirzīts klimata enerģijām, kas ir aptuveni triljons eiro. Jaunā vienošanās paredz atvēlēt 25% jeb 1,2 triljonus eiro. Kā tas tiks ieguldīts, vēl ir jāvienojas. Otrs – nauda no ES ir svarīga, taču vēl būtiskākas ir individuālās izvēles, lai cilvēki pieņemtu ekonomiski racionālus lēmumus.