Kaņepju audzēšana un pārstrāde Latvijā un pasaulē uzņem apgriezienus

Kaņepes

Lai no mājražotāja kļūtu par ražotāju, SIA Lapka Hemp īpašnieks Arturs Lapka šogad iestājies Kuldīgas biznesa inkubatorā. Viņš izgatavo kaņepju tēju pēc tehnoloģijas, kādu neviens cits Latvijā pagaidām neizmanto. Pašreizējie normatīvi to neaizliedz, taču līdz galam arī neatļauj. Lai tādi uzņēmēji kā Arturs varētu darboties bez bažām, patlaban Latvijas Industriālo kaņepju asociācija un Zemkopības ministrija (ZM) virza izmaiņas normatīvajos aktos.

Mājas vietā tēja

Pirmā interese par kaņepju audzēšanu A. Lapkam parādījās pirms daudziem gadiem, kad internetā uzzināja par iespējām no šī auga daļām būvēt māju. Informācija vēstīja, ka vajadzīgi vien divi hektāri, lai pietiktu celtniecības materiālu. Šķita: tas taču ir brīnišķīgi – trijos mēnešos izaudzēt sev māju. Tomēr dzīvē izrādījās, ka viss nav tik vienkārši. Ideja par ēkas būvniecību pavisam nav atmesta, taču sāka izmantot izaudzētās sēkliņas. Tās lietoja pārtikā, deva draugiem makšķerniekiem zivju ēsmai un domāja, ko iepriekš nebijušu no tām varētu izgatavot.

Eksperimentu rezultātā, sadarbojoties ar draugu, tējas kultūras ekspertu Latvijā Juriju Podusovu, sāka strādāt pie fermentētas tējas izveides. Latvijā biežāk ierasts šo dzērienu gatavot no sažāvētām zālītēm, taču tās jau pusgada laikā zaudē savas ārstnieciskās īpašības. Paliek tikai garša. Tēja, kas izgatavota fermentācijas procesa gaitā, savas īpašības spēj saglabāt pat vairākus gadus. Līdzīgi kā vīns – jo ilgāk stāv, jo labāka kļūst. Šādā veidā tēju Latvijā pagaidām neviens cits neizgatavojot.

«Esmu aizgājis vairāk uz austrumu tēju ražošanas veidu,» uzņēmējs stāsta, ka iespējams izveidot 17 tipus. «Arī mums pierastās zaļās un melnās tējas tiek gatavotas no vienas tējas lapiņām, atšķiras tikai pārstrādes process, kurā iegūst dažādas garšas. Tas ir tas virziens, kurā strādāju.»

Kaņepju tējai piemīt antibakteriālas un nomierinošas īpašības, tā palīdz no organisma izvadīt toksīnus, regulē asinsspiedienu, remdē sāpes. «Kad man jautā, kā garšo kaņepju tēja, es to nevaru pateikt. Ja nav bijusi garšas pieredze, to nevari saprast, asociēt ne ar ko. Ja nekad nebūtu dzēris piparmētru tēju, kā es varētu pateikt, kā tā garšo? Pēc piparmētrām!» salīdzina A. Lapka. Lai iepazīstinātu ar produktu, viņš jau gadus trīs piedāvā novadīt kaņepju tējas ceremoniju.

No mājražotāja par ražotāju

Ražošanas process notiek nelielā, Pārtikas un veterinārā dienesta prasībām atbilstoši sakārtotā dzīvoklī netālu no Aizputes. Tirgu Lapka Hemp izpēta un apgūst palēnām. Patlaban kaņepju tēju iespējams iegādāties nelielos veikaliņos, piemēram, Kuldīgas kafejnīcā The Marmalade, Rīgā Elkor Gift Shop. Tomēr pārsvarā noiets atrasts tiešajā tirdzniecībā. Tā kā jūtams, ka klientiem par produktu ir interese, šogad tējas gatavošanai nolemts pievērsties nopietnāk un lielākā apjomā. «Esmu iestājies Kuldīgas biznesa inkubatorā, strādāju pie projekta, lai iegādātos papildu iekārtas, piemērotu telpas un notiktu kārtīga ražošana,» atklāj A. Lapka. Tas nozīmē, ka nopietnāk arī pievērsīsies iepakojuma dizainam. Patlaban koncentrējas uz produkta kvalitāti. Ikdienā lietojamai tējai viņš plāno saglabāt vienkāršo, nepārspīlēto iepakojumu – papīra maisiņus ar aizlokāmo vai zip-lock aizdari. Savukārt dāvanām un suvenīriem varētu piedāvāt tēju metāla kārbiņās.

Ne atļauts, ne aizliegts

Pašreizējie normatīvi nosaka – šķiedras un sēklu ieguvei, kā arī dārzkopības mērķiem atļauts audzēt sējas kaņepi. Sējumus drīkst ierīkot tikai atklātā laukā, ne siltumnīcās un zem plēves. Tas nozīmē, ka kaņepju lapu izmantošana pārstrādē īsti nav atļauta, taču nav arī aizliegta. Tas pats attiecas uz spaļu izmantošanu celtniecībā. «No vienas puses, likums neaizliedz šādas darbības, bet no otras – gribas sakārtot, lai nav punkta, ko iespējams tulkot dažādi,» saka Latvijas Industriālo kaņepju asociācijas valdes loceklis Uldis Šauers. Jautājums pirmo reizi tika aktualizēts pirms četriem gadiem, toreiz – nesekmīgi.

Lai paplašinātu industriālo kaņepju izmantošanas iespējas, ZM rosina grozījumus likumā par narkotisko un psihotropo vielu aprites kārtību. Tie paredz, ka industriālajām vajadzībām un dārzkopības mērķiem atļauts audzēt sējas kaņepes Cannabis sativa subsp. sativa. Izmaiņu pieņemšanas gadījumā izmantot būtu atļauts tikai sertificētas šķirnes, kas iekļautas ES katalogā. Zemes īpašnieka pienākums ir iznīcināt kaņepes, kuras aizliegts audzēt saskaņā ar šo likumu.

«Nav runas par marihuānas legalizāciju,» vairākkārt uzsver Industriālo kaņepju asociācijas valdes priekšsēdētājs Guntis Vilnītis. Daudzi bieži vien visu jauc vienā katlā. Tieši šī retorika nozarei traucē. Taču pamazām sabiedrības izglītības līmenis aug – cilvēkiem kļūst skaidrs, ka katram izmantošanas veidam audzē cita veida šķirnes.

«Tās ir dažādas lietas, tāpat kā mēs teiktu, ka kefīrs ir kaitīgs veselībai, jo tur ir četri procenti alkohola.»

Nule Saeimas Sociālo un darba lietu komisija likuma grozījumus izskatīja otrajā lasījumā. Nākamais plānots maija vidū, un pēc tam jautājumu varētu virzīt izskatīšanai Saeimā. Iekšlietu ministrijas un Valsts policijas pārstāvji šo redakciju atbalsta, bet pagaidām vēl iebilst Veselības ministrija. Tā aizvien bažījas, vai tad, ja likumā nebūs minēts, ka izmantojamas kaņepju sēklas un šķiedra, kāds nemēģinās to izmantot ļaunprātīgi. Tomēr U. Šauers ir optimistiski noskaņots. «Tas, ko Veselības ministrija saka, ir pareizi, tikai viņi runā par narkotiskajām, psihoaktīvajām vielām, kuru šajās šķirnēs nav.» Lai novērstu pārkāpumus, saimniekiem sēklu etiķetes būs jānodod Lauku atbalsta dienestam (LAD), kā arī Valsts augu aizsardzības dienestā jāpiesakās THC monitoringam – tā ir aktīvā viela marihuānā.

Daudz izmantošanas veidu

Likuma izmaiņas ir būtiskas, jo kaņepju audzēšana lauksaimniekiem ir papildjoma, kas palīdz diversificēt riskus, uzlabo augseku, vienlaikus gūstot peļņu. «Lai nav tikai – labība, labība, rapsis; rapsis, rapsis, labība,» pasmaida U. Šauers. Audzējot konvenciāli, no hektāra iespējams iegūt vairāk nekā tonnu sēklu, bioloģiski – aptuveni 700 vai 800 kilogramu. Audzēšanas izmaksas vienam hektāram ir līdz 500 eiro. Taču iespējams saņemt vienoto platību un zaļināšanas maksājumu, kura apmērs pērn bija 121 eiro par hektāru, informē LAD. Vēl papildus lauksaimniekam par kaņepājiem izmaksā saistīto atbalstu proteīnaugiem 63 eiro apjomā.

Kaņepes Latvijā visbiežāk izmanto eļļas ražošanā, no riekstiņiem gatavo aizdaru. Savulaik Kokneses pusē gatavoja arī saldējumu no kaņepju piena, ko iegūst, aplejot riekstiņus ar siltu ūdeni. Pēc eļļas gatavošanas paliek spraukumi, kas pieprasīti makšķernieku vidū. Tā ir laba ēsma zivīm. Varētu izmantot arī cūku un liellopu barībai, taču lauksaimnieki pagaidām to nevar atļauties. Nelielā apjomā tiek pārstrādāta šķiedra.

Arī U. Šauers audzē kaņepes, pats saka – nelielā apmērā, aptuveni 50 hektāru platībā. Nedaudz pārstrādā uz vietas, izgatavojot eļļu un proteīnu, bet lielāko daļu sēklu eksportē uz Eiropu. «Man ir bioloģiskā saimniecība, un par šādiem produktiem tagad, kad plašumā iet gan vegānu, gan svaigēdāju kustība, ir liela interese,» viņš secina. G. Vilnītis piebilst, ka ir arī gana daudz uzņēmēju, kas vēlas iegādāties izžāvētu augu masu, lai pēc tam to izmantotu ražošanas procesā.

Uzrodas krāpnieki

Pirmās brīvvalsts laikā kaņepes tika audzētas lielā apjomā un bija viena no tradicionālajām kultūrām. Latvija bija viena no lielākajām kaņepju produkcijas eksportētājvalstīm Eiropā. «Latvijas platuma grādos tehniskā šķiedra izaug ļoti laba, pat stiprāka nekā Eiropas vidienē. Priekš kuģiem lielos apjomos taisīja tauvas, eksportēja uz Holandi, Angliju,» lasījis A. Lapka. Arī Krievijā un vēlāk PSRS kaņepes bija izplatīta kultūra. 60. gados lobiju ietekmē visā pasaulē sākās šīs kultūras aizliegums. Tas bija saistīts ar vēlmi ierobežot marihuānas izplatību, taču netika šķirots, kādiem mērķiem to audzē un no kādām šķirnēm iegūstamas psihoaktīvās vielas.

Pēdējos gados kaņepju audzēšana atkal uzņem straujāku attīstības tempu Amerikā, Eiropā u.c. Līdzīgi ir arī Latvijā – pērn to audzēja kopumā 1200 līdz 1500 hektāru lielā platībā. Līdz kaimiņiem igauņiem gan vēl ir, kur augt, – tur platības sasniedza jau 6000 hektāru.

Tomēr kultūras popularitāte nes līdzi arī negatīvus faktorus. G. Vilnītis brīdina no krāpniekiem. Sistēma vienkārša. Kaimiņzemes juristu kantoris, kas sācis biznesu šajā jomā, latviešu zemniekam avansā iedod sēklas materiālu. Rudenī viņam par to jānorēķinās ar gatavo ražu. Taču beigās zemnieks paliek parādā visu summu par sēklām, jo it kā nav nodrošinājis produkciju līgumā atbilstošām prasībām.