Ražošanas apjoms nozarē pieaug par pieciem līdz desmit procentiem gadā

Stādi

Lai saglabātu savu vietu tirgū, stādu audzētājam jābūt ļoti elastīgam un nepieciešams nepārtraukti sekot līdzi jaunumiem un modes tendencēm nozarē. Papildu izaicinājums lielajām dārzniecībām ir konkurence ar jauniem, nelieliem spēlētājiem, kas savu produkciju piedāvā par zemām cenām.

Konkurence pieaug

Aprīļa pēdējās dienās, kolīdz laiks kļūst siltāks, puķu stādu audzētāji jūt – jaunā sezona ir sākusies. Klienti interesējas par audzētavu piedāvājumu, taču to īpašnieki prognozē, ka aktīvā tirdzniecība līdz maija vidum vēl nesāksies. Cilvēki parasti baidās riskēt naudiņu iztērēt velti, jo vēl sola salnas, bet ne visi ārā izstādīto var nosargāt no aukstuma.

Pirmais lielais pircēju pieplūdums gaidāms, tuvojoties Mātes dienai, prognozē Durbes novada SIA Pīlādži–juniors īpašnieks Jānis Putra. Viņš novērojis, ka daudziem par tradicionālu dāvanu kļuvušas nokarenās puķes podos: «Viens otrs katru gadu pērk pat pa desmit podiem.»

Tendences rāda, ka lielajām un jau pieredzējušajām stādaudzētavām aizvien vairāk nākas konkurēt ar jauniem spēlētājiem. Tas redzams pēc to aktivitātēm sociālajos tīklos. Piemēram, Liepājas pusē iepriekš bija četras stabilas puķu audzētavas, tagad – jau vismaz divreiz vairāk. Latvijā kopumā to skaits varētu sasniegt pat 60. Pieaug ziemciešu audzētāju skaits, no kuriem spēcīgākie ir Ventspils novada ZS Bērziņi, IK Baižas stādu audzētava Krimulas novadā, SIA Puķu lauki Talsu novadā. Ārvalstu produkcijas ietekmē sarūk vietējo sīpolpuķu un gumu piedāvājums.

To, ka sāksies ļoti nopietna iekšējā konkurence, pirms desmit gadiem jau prognozēja Agroresursu un ekonomikas institūts, kas veica Zemkopības ministrijas finansētu pētījumu par stādu audzēšanas nozares iespējām. Tieši tai laikā, saskatot nozarē perspektīvu, puķu stādu audzēšanai pievērsās arī Liepājas puses dārzniecības Elzas īpašnieks Jānis Laizāns. Krīzes laikā sapratis, ka ar nedaudz vairāk kā pieciem hektāriem lauksaimniecībai tomēr par maz, zemi Gaviezes pagastā pārdeva un iegādājās īpašumu Grobiņas pagastā – blakus Rīgas–Liepājas šosejai. Tagad viņa balsī jūtams neliels nogurums un skepse, lai gan saimnieks uzsver – jākustas ir. Pamest stādu audzēšanu vismaz pagaidām viņš negrasās.

Tomēr importa apmēri pat spēcīgās vietējo audzētavu konkurences apstākļos nekrītas, darbojas firmas, kas ieved kravas gan ar sīpolpuķēm, gan jaunstādiem. Precīzi importa apjomi gan nav zināmi. Tas nozīmē – noiets ir pieaudzis un audzētājiem puķu tirgū potenciāls vēl ir, ievesto preci aizvietojot ar vietējo.

Pircējs ir zinošs

Latvijā audzētavas iedalās divās lielās grupās, saka Stādu audzētāju biedrības valdes priekšsēdētājs Andrejs Vītoliņš. Vienas orientējas uz vairumtirdzniecību – to klienti ir apzaļumošanas firmas vai lielveikalu tīkli. Otras nodarbojas tikai ar mazumtirdzniecību.

«Ar lielveikaliem vienu gadu sadarbība notiek ļoti veiksmīgi, citu gadu viņiem izdevīgāk vest no Holandes. Tomēr Latvijas pircējs nav tāds kā Eiropas klients – klasiskais patērētājs,» saka A. Vītoliņš. Par piemēru viņš min Zviedrijas tirgu, kur no Holandes, Vācijas, Francijas ieved stādus, iedēstīti no tiem iznīkst trīsdesmit procenti. Taču zviedri par to nebēdājas – nākamajā gadā ieved atkal un pērk atkal. Latvijas pircējs nav tik turīgs un ir pietiekami zinošs. Pirkumu veic apdomīgāk, izvērtē, ko stādīt savā dārzā, prot audzēt.

«Dažreiz saviem klientiem ķecerīgi jautāju, kāpēc nepērk lielveikalā, bet brauc pie mums. Atbild: tur stādi ir pārmēsloti, ielieku savā augsnē, un sāk nīkuļot, man vajadzīgs tāds stāds, kas jūtas labi pie mums,» pārstāsta A. Vītoliņš, kuram pieder Dimzas stādaudzētava Jelgavas novadā.

«To ir patīkami dzirdēt. Tas nozīmē, ka stādaudzētāji ir labi strādājuši ar klientiem, skaidrojuši, kā jāstāda,» viņš piebilst.

Audzētāji, kas nodarbojas tikai ar mazumtirdzniecību, savu produkciju piedāvā gan tirgus laukumos, gan uz vietas audzētavās, gan gadatirgos. Cīņa par klientu ir liels izaicinājums, jo nelielās dārzniecības cenšas konkurēt ar zemākām cenām, lai tikai visu izaudzēto pārdotu. Taču pieredzējušie audzētāji uzskata, ka ilgtermiņā šādi darboties nav iespējams, – vai nu saimnieki zemu vērtē savu darbu, nav veikuši pašizmaksas aprēķinus, vai arī neprecīzi uzskaita darbalaiku, nemaksā nodokļus.

Seko modes tendencēm

Mazo tirgus spēlētāju papildlabums ir iespēja piedāvāt vairāk retu augu, lielās vairāk koncentrējas uz masveida produkciju. Pircēju pieprasītākās aizvien ir nokarenās un stāvās pelargonijas, kā arī petūnijas, stāsta J. Laizāns. Aizvien iecienītas ir tādas tradicionālas vērtības kā samtenes, asteres. Taču pircējus interesē arī jaunumi gan sugu, gan krāsu ziņā.

«Patīk spilgtas, acīs lecošas, lielas puķes,» viņš novērojis. Kā vienu no jaunumiem J. Laizāns piemin pelargoniju, kas smaržo pēc priedes, taču tā nav pārlieku koša. Saimnieks pārliecināts, ka tirgū tā stāvētu, cilvēki pienāktu, pabrīnītos, pasmaržotu, bet izraudzītos ko citu.

Pīlādži–juniors katru gadu cenšas testēt vismaz 10 jaunu sugu, daļa nemaz tirgū nenonāk. Seko līdzi arī iecienīto krāsu tendencēm. Vienu gadu modē ir zils, citu – balts, šogad varētu būt violets. Liela nozīme ir dārzkopības žurnālos apskatītajām tēmām vai augiem. «Cilvēks, kurš pirms tam par tādu augu nemaz nav zinājis, izlasa, un viņam uzreiz vajag,» pamanījis J. Putra. Pieprasīti tagad ir arī ēdamie augi un to kompozīcijas podos – nokarenās zemenes, baziliks, selerijas.

Lai arī tā sākotnēji nešķiet, puķu stādi bieži vien ir impulsa pirkums. «Mūsu dārzniecība atrodas simt metru no ceļa, un tas ļoti palīdz. Iebrauc pat cilvēki, kas devušies uz Liepāju no Jēkabpils un pat vēl tālākām Latvijas vietām,» stāsta J. Putra. Viņš lēš, ka puse produkcijas tiek pārdota uz vietas, 30 procenti – Pētertirgū, pārējais – gadatirgos un pasākumos.

Elzu saimnieks J. Laizāns piebilst, ka visu izaudzēto nekad neizdodas pārdot. Atlikumus viņš iznīcina. «Man ir liela kompostkaudze,» viņš rāda. «Ar to šajā nozarē jārēķinās. Kad strādāju Vācijā pie viena zemnieka, tas bija pirmais, ko iemācījos, – visu nekad nepārdos. Arī viņš atlikušo produkciju vienkārši izgāza uz lauka un sakompostēja.»

Investē iekārtās un siltumnīcās

Pēdējos desmit gados ir palielinājies ne tikai audzētāju skaits, bet nozarē jau strādājošie būtiski attīstījušies, investējot jaunās siltumnīcās, iekārtās, podu laukumos. Tiek piesaistīts arī Eiropas Savienības fondu finansējums. Ražošanas apjoms katru gadu pieaug par pieciem, desmit procentiem. Pēc smagnējas cīņas audzētavas saņēmušas tiesības arī uz atbalstu tiešmaksājumu veidā.

Savu jauno siltumnīcu izrāda arī Elzu saimnieks J. Laizāns. Tajā ir ļoti viegls, patīkams gaiss, jo nodrošināta laba ventilācijas sistēma. Pavisam kopā dārzniecībā ir trīs plēves mājas, katra divsimt kvadrātmetru platībā, vēl viena – atjaunojama. Iekaramajiem podiem nodrošināta pilienlaistīšanas sistēma. Stādiem, kas izvietoti uz galdiem, automatizēta laistīšana vēl nav ierīkota. «Pirmajos gados pilienlaistīšanas mums nebija. Bijām nomocījušies ar lejkannām slapji,» pasmaida saimnieks, uzsverot, ka tieši laistīšana dārzniecībā ir lielākais darbs. Vasarā uz visām siltumnīcām aiziet trīs četri kubikmetri ūdens. Visvairāk dzer pircēju iecienītās petūnijas – tās jālej pat divas trīs reizes dienā. Patlaban ūdens nāk no dīķa, ir gana kvalitatīvs, tomēr J. Laizāns uzskata, ka būtu nepieciešams ierīkot dziļurbumu.

Pīlādži–juniors audzēšanas procesu automatizējis vēl vairāk. Pilienlaistīšanas sistēma, piemēram, nodrošināta pilnīgi visiem augiem. Tas ļauj izmantot pēc iespējas mazāk roku darba – patlaban darāmā pietiek trim cilvēkiem. «Protams, jāskatās arī, vai modernizācija atmaksājas, lai ieguldījumus var atpelnīt,» piebilst J. Putra.

Nākamgad viņš plāno paplašināt siltumnīcu platību no diviem uz trim tūkstošiem kvadrātmetru. Tas nepieciešams tādēļ, lai audzētu vairāk stādu, – iecerēts startēt vairāku pašvaldību iepirkumu konkursos. Patlaban jau vairākus gadus pēc kārtas Durbes novada dārzniecība nodrošina Liepājas izdaiļošanu. Aizvien augošās konkurences apstākļos šādi pasūtījumi dod stabilitātes izjūtu. Lielāka platība ļautu piedāvāt vēl kvalitatīvākus stādus. Šāda produkta piedāvāšana ir virziens, kurā Pīlādži–juniors vēlas doties.