Aprīļa sākumā ar attaisnojošu spriedumu noslēdzās krimināllieta pret Jūrmalas uzņēmējiem, kuri tika apsūdzēti mecenātu Borisa un Ināras Teterevu krāpšanas mēģinājumā. Lieta izcēlās ar to, ka tajā faktiski nebija cietušo, bet apsūdzība saturēja pieņēmumus, kurus var raksturot kā melus, un vienīgais labuma guvējs no tiesvedības iznāk advokāts

Tiesvedība

Rīgas Centra rajona tiesā izskatītā lieta tika uzsākta pirms četriem gadiem un bija savdabīgs civilstrīda turpinājums starp Jūrmalas uzņēmējiem un Tetereviem. Dienas Bizness desmit gadu garumā rakstījis par plašu rezonansi guvušo Jūrmalas iekštelpu slēpošanas projektu Kāpa un tā izjukušās pārdošanas sekām. Šobrīd var ar pārliecību teikt, ka viens no lielākajiem Jūrmalas investīciju projektiem ir izplēnējis tiesvedībās. Civillietā Jūrmalas uzņēmējs, bijušais deputāts un vicemērs Māris Dzenītis un partneri panāca mierizlīgumu un, iespējams, būtu atsākuši darbu pie Jūrmalas projekta Kāpa, tomēr sekoja dīvaina krimināllieta, kuru iesākumā pat izbeidza, bet vēlāk nesaprotamu iemeslu dēļ atjaunoja. Skaidrot desmit gados notikušo aicinājām projekta Kāpa idejas autoru - uzņēmēju Māri Dzenīti.

Kad sākāt izstrādāt projektu Kāpa, kas tajā ietilpa, ko īsti grasījāties pārdot un īstenot? Bija domāts kas līdzīgs kā slēgtā slēpošanas trase, kas nu jau tapusi Druskininkos, Lietuvā?

2004. gadā sākām izstrādāt projektu Kāpa. Līdzīgos biznesos Jūrmalā darbojāmies jau kopš 1998. gada. Tas ir gan pirmais ūdensatrakciju parks Baltijā, gan Nemo kempings, kas tam laikam bija atbilstošs, arī koncerti, kurus organizējām, piemēram, Stinga koncerts. Sākotnēji projekts atgādināja to, kā šobrīd ir Druskininkos, bet iespējams, ka būtu izvērties daudz plašāks. Kamēr mēs tikai domājām un spriedām, lietuvieši ir uzbūvējuši centru Akropole, kurā ir slēgtā slidotava. Multifunkcionālais komplekss Kāpa bija iecerēts kā segts slēpošanas nobrauciens no 80 metru augstuma. Zem šīs trases bija paredzētas tirdzniecības platības, autostāvvietas, viesnīcas ar vismaz 1000 gultas vietām, kā arī ārstnieciskais SPA komplekss. Tika veikts kaut kas iepriekš nebijis, šis objekts Kāpa ar īpašiem apbūves noteikumiem pēc neskaitāmām sabiedriskām apspriešanām tika ierakstīts pilsētas galvenajā teritorijas plānošanas dokumentā - Teritorijas plānojumā.

Projektā Kāpa, kuru izstrādājām trīs gadus, bija iekļauti trīs zemes īpašumi, kas piederēja trīs dažādām juridiskām personām. Tie bija zemes gabali jūras krastā, kas Jūrmalas teritorijas plānojumā bija jaukta tipa dzīvojamo māju apbūves gabali. Tas sevī iekļāva tobrīd tik pieprasītās apbūves tiesības. Mēs izvēlējāmies citu - publisku zemes izmantošanas ieceri un nomainījām to uz kūrorta teritoriju. Izdevās nomainīt uz pilnīgu citu nozīmi – kūrorta teritorija, kur varētu attīstīties viesnīcu bizness un izklaides industrija.

Mēs piedalījāmies neskaitāmās starptautiskās izstādēs un investīciju forumos, guvām atzinību un jau slēdzām priekšlīgumus ar potenciālajiem operatoriem un fondiem. Ap 2007. gadu jau bijām vienojušies ar potenciālajiem investoriem par darbu uzsākšanu, bet pienāca krīze. Plānus vajadzēja mainīt. 2009. gada pirmajā pusē, maijā, mēs – te saprotot gan mani, gan pārējo divu zemesgabalu īpašniekus - noslēdzām līgumu par investoru piesaisti. 2009. gada septembrī mums tika piedāvāts viens potenciālais investors, un tas bija nākamais mecenāts B. Teterevs.

Tātad tas bija investīciju projekts, nevis pārdodama zeme?

Tieši tā. Par zemes vērtību te pat ir grūti atsevišķi runāt, jo projektā tika piedāvāts zemes gabals ar unikālu pielietojumu. Mēs arī paši bijām gatavi piedalīties projektā.

2009. gadā otrajā pusē mūs iepazīstināja ar potenciālā investora Borisa Tetereva pārstāvi – Jeļenu Lapsu. Par visu vienojāmies, un abām pusēm viss bija skaidrs. Piedāvāju, ka labprāt pats personīgi izklāstītu projektu Teterevam, tomēr nekas nesanāca, jo viņš visu kārto caur pilnvarotajām personām. Pēc publiskā telpā pieejamām ziņām noskaidrojām, ka Latvijas izcelsmes Krievijas miljonārs Boriss Teterevs īsi pirms krīzes veiksmīgi bija pārdevis savu autobiznesu par gandrīz vienu miljardu eiro un plānoja investēt Latvijā. Šaubas par viņa maksātspēju un nodomiem mums neradās.

Par līguma slēgšanu varat pastāstīt sīkāk?

Līguma slēgšanu mēs uztvērām nopietni. Darījuma summa bija 50 miljoni eiro. Viss notika pie zvērinātā notāra. Notāre patiešām iedziļinājās līgumā. Līgums tika slēgts notariāla akta veidā, kas paredz arī notāra atbildību. Tieši pēc viņas ieteikuma mēs palielinājām apmaksas termiņu līdz 30 dienām. Es to tagad saku tādēļ, ka vēlāk apsūdzībā tika minēts, ka nauda prasīta nesamērīgi īsā laikā. Tajā brīdī mums priekšā sēdēja pircēja pārstāvis, kurš apgalvoja, ka nedēļas laikā, augstākais - desmit dienās nauda būs mūsu kontā. Ievērojot notāra ieteikumu, mēs termiņu pagarinājām. Līguma slēgšanā piedalījās ne tikai pilnvarotā persona, bet arī Tetereva kunga jurists.

Tā kā pašvaldībai pēc likuma bija pirmpirkuma tiesības uz pieminētajiem zemesgabaliem, mēs publicējām preses relīzi, kas izskaidroja, ka šī nav gluži zemes pārdošana, bet gan investīciju projekts. Tur bija paredzēts, ka zeme tiek nopirkta, bet no iegūtās naudas mēs piedalāmies projektā. Līgumā arī bija noteikts, kā šie atsevišķie īpašnieki pēc darījuma tālāk piedalās projektā. Pēc šīs preses relīzes tieši no jūsu laikraksta zvanīja žurnāliste un jautāja, vai zinu, ka Tetereva kungs nemaz nevēlas ieguldīt šādā projektā. Tobrīd biju šokā, jo līgums nupat bija noslēgts.

Ja līgums 50 miljonu vērtībā ir noslēgts, tad eksistē arī soda sankcijas par tā izbeigšanu?

Jā, bija arī tādas, bet bija vēl apmaksas termiņš 30 dienas, un mēģināju Teterevu sazvanīt un sadabūt rokā, lai parunātu un, ja tiešām viņam nav vēlmes investēt projektā Kāpa, izbeigtu līgumu jēdzīgā veidā. Mēs taču līdz ar zemes dokumentiem viņa pārstāvju rīcībā nodevām arī visu informāciju par investīciju projektu, rūpīgi izstrādātu Feasibility Study - pētījumus par Eiropas un pasaules slēpošanas parku apmeklējumu, cilvēku interesēm, naudas plūsmu, kā tas attiecas uz Baltiju, Latviju, Jūrmalu, nepieciešamajām tehnoloģijām, būves plānojumiem, funkciju sinerģiju un nepieciešamām investīcijām. Mums tie bija pamatīgi tēriņi, mērāmi simtos tūkstošu latu, lai visu šo informāciju iegūtu, apkopotu un izstrādātu projektu. Vēl aizvien nav noskaidrojies, kādēļ izcēlās nesaskaņas Borisa Tetereva un viņa pilnvarnieces starpā, kas bija līguma pārtraukšanas redzamais iemesls.

Mums par lielu izbrīnu, Tetereva kungs izvairījās no komunikācijas, bet viņa vārdā parādījās ieinteresētās komercbankas vadība un advokāts Vonsovičs, kuru ultimatīva prasība bija mūsu vienpusēja atkāpšanās no līguma. Bija tajā brīdī paredzēts Rīgas domes un uzņēmēju organizēts Latvijas delegācijas brauciens uz Maskavu. Es pieslēdzos, jo vienam turp doties īstenībā bija mazliet bailīgi. Mēģināju ar Tetereva kungu tikties Maskavā, tomēr neveiksmīgi, tā vietā mani viesnīcā uzmeklēja trīs personas, kas 90-to gadu stilā man centās “ieskaidrot”, ka mums ir vienpusēji jāatkāpjas no noslēgtā līguma. Maskavā par godu valsts svētkiem Latvijas vēstniecības rīkotajā pasākumā Teterevs arī bija, bet arī tur bija gluži tā kā kaķim ar peli multiplikācijas filmā. Viņš vienkārši bēguļoja pa zāli, un es sapratu, ka brauciens bijis velts. Tajā pašā laikā Boriss Teterevs arī bija piesaistījis advokātu Romualdu Vonsoviču, un lieta pieņēma citas aprises. Kopš tā brīža vispār jebkādi komunikācijas veidi ar Tetereviem vai viņu pārstāvjiem tika izbeigti. Viņu pārstāvis ir Vonsovičs, un punkts.

Tālāk? Teterevs līgumu negrib, Vonsovičam ir kāds plāns, kuru jūs nezināt, bet līgums ir noslēgts. Ko tas nozīmē abām pusēm? Lūkojoties no Tetereva pozīcijām, arī soda sankcijas par 50 miljonus vērtu līgumu neizskatās simpātiski!

Protams, ka Teterevam ir savas intereses, bet arī mums ir savas, jo dokumentus par biznesa plānu bijām viņam nodevuši un tie mums izmaksāja pamatīgas summas. Otrkārt, līgums jau bija spēkā, nostiprinājumu lūgumi Zemesgrāmatai bija parakstīti, un tas, ka mēs neesam dabūjuši naudu, nenozīmē, ka mēs neesam pārdevuši zemi. Mūsu pašu interesēs bija līgumu lauzt pēc iespējas izdevīgi abām pusēm, jo riskējām ar saviem īpašumiem. Civillikums pasaka, ka tiesīgi noslēgts līgums uzliek līdzējam pienākumu izpildīt apsolīto un ne darījuma sevišķais smagums, ne arī vēlāk radušās izpildīšanas grūtības nedod vienai pusei tiesību atkāpties no līguma, kaut arī atlīdzinot otrai zaudējumus. Situācija bija tāda, ka naudas nav, bet zeme ir jāpārraksta.

Kas tiek minēts par līguma izbeigšanas pamatu?

Principā tiek paziņots, ka mēs esam krāpnieki. Esam gribējuši pārdot trīs zemesgabalus par kosmisku cenu. Zemesgabalus pat bija iedevuši novērtēt kaut kādai mazpazīstamai firmai, kas tos novērtēja zemāk par bankas hipotēku. Uzsvēršu, ka pircējs vērtēja pavisam kaut ko citu, nekā mēs viņam piedāvājām, jo līgums bija par investīciju projektu, nevis par pliku zemesgabalu iegādi. Tas ir līdzīgi kā paņemt un vērtēt kāda mehānisma atsevišķas detaļas pēc to metāllūžņu cenas – mēs piedāvājām gatavu mehānismu. Pircēji iesniedza civilprasību, un 2010. gadā apgabala tiesā izskatīja šo lietu un sprieda, ka līgums ir tiesisks un izpildāms.

Prasības jēga taču bija pārtraukt līgumu, nevis piespiest jūs pārdot lētāk, nekā gribat to darīt? Kā nonācāt līdz mierizlīgumam?

Tieši tā – abas puses līgumu gribēja pārtraukt. Tiesa civillietā jau arī pateica, ka nav nekāda viltus gājiena un viss ir spēkā. Mēs savukārt sapratām, ka nav nekādas jēgas tālāk kaut ko prasīt – ir jātiek vaļā no visas tās nejēdzības, ko ir radījusi situācija, un gājām uz mierizlīgumu. Tas pēc būtības bija atcēlējlīgums, kas paredz, ka nostājamies tādās pozīcijās, kādas bija pirms līguma noslēgšanas. Uzsvēršu, ka mēs, atsakoties no prasības uz 50 miljoniem eiro, gandarījumu par izstrādāto un zaudēto investīciju projektu un citiem izdevumiem neguvām, un, raugoties no mūsu puses, tie bija proporcionāli pret pašu kapitālu krietni lielāki zaudējumi nekā Teterevam. Viņa zaudējumi varētu būt vien iespaidīgie izdevumi Vonsoviča honorāriem, maksājot nodokļus, Vonsovičs 2014.gadā pat tika apbalvots kā lielākais nodokļu maksātājs valstī. Ar to, protams, viss nebeidzās, acīmredzot, ja advokāts Vonsovičs dabūjis sev tik maksātspējīgu klientu, tad procesam ir jābūt pēc iespējas ilgākam. Neskatoties uz zaudēto civillietu un mierizlīgumu, Vonsovičs, izmantojot savus politiskos sakarus tiesībsargājošās iestādēs, izbeigto kriminālprocesu uzmodina otrai dzīvei.

Vai tad krimināllietā pastāv cietušā intereses, ja esat civillietā vienojušies par to, ka jums savstarpēju pretenziju nav?

Tā saucamie cietušie Teterevi to arī tiesā pasaka, ka viņiem pret mani pretenziju nav, jo tas pēc būtības izriet no mierizlīguma civillietā par līguma pārtraukšanu. Krimināllieta, kuras ierosināšanu panāca advokāts Romualds Vonsovičs, bet virzītājs, protams, ir prokuratūra, sastāvēja pavisam no citādiem materiāliem. Tajā bija iekļauti zemesgabali, kurus Teterevs pircis arī kaut kur citur, un ideja bija pierādīt, ka tie ir saistīti ar Jūrmalas investīciju projektu un viss ir viena liela krāpšana grupā, par ko draud kriminālatbildība un liels cietumsods.

Prokuratūra šo lietu virzīja izskatīšanai tiesā?

Sākotnēji nē! Viņi to izbeidza kā acīmredzami nejēdzīgu. Prokuratūra neatrada nozieguma sastāvu. Ja nemaldos, tikai 2013. gadā lietu atjaunoja. Nekādas īpašas darbības nenotika. Neskatoties uz to, ka izlīgums ar Teterevu bija, izvirzīja apsūdzību. Jeļena Lapsa, kas bija pilnvarotā persona un civillietā bija zālē kopā ar Teterevu, tostarp viņus konfrontēja, krimināllietā neparādās. Viņa skaitījās lieciniece, bet tiesas zālē krimināllietā tā arī neparādījās. It kā viņu neatrada. Citi liecinieki gan norādīja viņas telefonu un zināja, ka viņa ir Anglijā, bet tas viss bija velti. Nevienam šī darījuma atslēgas figūra neinteresēja. Acīmredzot, ja Teterevi pret Lapsu 10 gadu laikā nav cēluši prasību, tad viss ir bijis saskaņots. Civilprasību pret mums jau viņš cēla par līguma atzīšanu par neesošu. Krimināllietai tiesas zālē pēc būtības trūkst loģikas. Apsūdzības teksts ir absurds, apmēram tā – nenoskaidrotā vietā, nenoskaidrotā laikā persona, kas nodalīta atsevišķā kriminālprocesā bez vārda un uzvārda, mēģināja izdarīt noziegumu. 2014. gada vasarā man uzrādīja šādu apsūdzību.

Vai prokurorei uzdevāt jautājumu, kādēļ lieta vispār tiek virzīta tiesā?

Prasīju gan to, gan to, vai vispār viņa ir virzījusi lietu par krāpšanas mēģinājumu. Viņa man arī godīgi atbildēja, ka vienu reizi šo lietu ir aizvērusi nozieguma sastāva trūkuma dēļ. Jautāju, kas mainījies, norādīja ar pirkstu gaisā. Priekšniecības rīkojums. Šādu pavērsienu varēja panākt tikai advokāts Romualds Vonsovičs.

Es varu minēt un vilkt paralēles, kādēļ 2014. gadā no Valsts ieņēmumu dienesta puses man pašam, maniem uzņēmumiem bija tik daudz un dažādu pārbaužu, kā nebija bijis visā to pastāvēšanas laikā kopā. Tieši tad bija iesniegumi Finanšu policijā par izvairīšanos no nodokļu nomaksas.

Saprotu, ka krimināllietu virza prokuratūra un lemj arī par tās pārsūdzību?

Prokuratūra, visticamāk, to arī darīs, jo arī iepriekš lietu atjaunoja advokāta spiediena dēļ. Tajā pašā laikā arī advokātam ir tiesības lietu pārsūdzēt. Pietiks ar vienu apsūdzēto, kura sadaļā cietušais parādās, lai divi pārējie tiktu vazāti pa tiesām. Prokuratūrā, manuprāt, labi saprot, ka strādā ar zaudētu lietu, un ir tikai jautājums, kura gada statistikā tā parādīsies. Latvijā var darīt to, kas ienāk prātā, bet prokuroriem nav nekādas atbildības.

Kādēļ domājat, ka jurists mākslīgi uztur lietu?

Romualds Vonsovičs ir viens no lielākajiem nodokļu maksātājiem un pat ir VID balvu par to saņēmis. Pēc notikušā manā gadījumā ir pamats viņu dēvēt par apšaubāmas reputācijas advokātu. Pat no Saeimas tribīnes ir teikts, ka viņš iesaistīts kādā krimināllietā. Nav noslēpums, ka viens no viņa vērtīgākajiem klientiem ir Boriss Teterevs. Interese turpināt tiesāšanos šajā lietā ir tīri praktiska. Domāju, ka nekā personīga, tikai nauda. Pašlaik apsveru iespējas vērsties tiesā par zaudējumu piedziņu šajā sakarā, jo tiesvedības ir bijušas nepamatotas, laupījušas man daudz laika, līdzekļu un labās slavas. Atsevišķi vēlos uzsvērt, ka šajā tiesvedībā ir savdabīgs kazuss, kā pierādījumu lietas materiālos iekļāva manas advokātes sarunas ar mani, izraujot lietas no konteksta, interpretējot runāto un pašiem liekot komatus. Pirmkārt, ar savu advokātu runāju par daudzām lietām un uzņēmumiem, otrkārt, tas, manuprāt, ir īpašs precedents, kad prettiesiski klienta sarunas ar advokātu pirmstiesas izmeklēšanā tika noformētas kā pierādījums tiesā. Tajā pašā laikā gribu uzsvērt, ka tiesa lietu izvērtēja skurpulozi un spēja atsijāt patiesību no advokāta Vonsoviča daiļrunības.

Pirmajā instancē krimināllietu esat vinnējuši. Jums šķiet, ka tā ir absurda, civillietā ir izlīgums un cietušo īsti nav? Kam to vajag?

Es domāju, ka vienīgā interese tiesāties bija un ir Romualdam Vonsovičam! Tieši viņš, izmantojot savus sakarus, ietekmīga jurista reputāciju un vārdu, panāca, ka lieta tiek turpināta. Es šaubos, vai viņam būs mandāts no Tetereva pārsūdzēt lietu sadaļā, piemēram, par mani. Es ceru, ka Teterevs, kam pret mani nav pretenziju, kā uzņēmējs spēj turēt savu vārdu un nepieļaus, lai viņa advokāts Vonsovičs ne pats, ne ar prokuratūras starpniecību turpinātu šo bezjēdzīgo procesu.

Es visa šī procesa dēļ, kas grāva manu reputāciju, esmu pagājis malā no sabiedriskām aktivitātēm, vairs nedarbojos kā Jūrmalas uzņēmēju biedrības prezidents, kā Jūrmalas Labdarības fonda prezidents, kā Jūrmalas domes deputāts.

Nobeigumā gribētos saskatīt arī pozitīvo. Bez patiesā labuma guvējiem, advokāta Vonsoviča un kādas komercbankas, no šī garā un dārgā procesa labumu ir guvusi arī sabiedrība, jo lai 2009.gadā mazpazīstams Krievijas bagātnieks kļūtu par Latvijas sabiedrībā cienījamu personu, tam nācās kļūt par mecenātu, un es ceru, ka gan nodokļi, gan šie izmeklēšanai un iztiesāšanai iztērētie valsts budžeta līdzekļi nepārsniegs to labumu, ko sniedz Teterevu ģimenes izveidotais labdarības fonds.