Lai arī apstrādes rūpniecībā ir notikusi būtiska izaugsme, tomēr Latvijas Nacionālajā attīstības plānā 2014.–2020. gadam ietvertais mērķis – palielināt apstrādes rūpniecības īpatsvaru IKP līdz 20% – netiks sasniegts, un tam ir vairāki iemesli

Nacionālais attīstības plāns

Tāds bija Saeimas Ilgtspējīgas attīstības komisijas sēdes secinājums, vērtējot rūpniecības – mašīnbūves, metālapstrādes un farmācijas – aktualitātes un izaicinājumus jaunā Nacionālas attīstības plāna 2021.–2027. gadam kontekstā. Apstrādes rūpniecības loma tautsaimniecībā pašlaik ir 12%, bet pēc Nacionālā attīstības plāna (NAP) 2014.–2020. gadam tai jau 2017. gadā bija jābūt 18%, jārēķinās, ka 2030. gadā iezīmētais īpatsvars ir 26% no Latvijas IKP, ko dotu tieši apstrādes rūpniecība. Saeimas Ilgtspējīgas attīstības komisijas priekšsēdētājs Vjačeslavs Dombrovskis norāda, ka NAP nepārprotami tieši rūpniecību nosauca par galveno tautsaimniecības izrāviena vilcējspēku. «Šodien visiem ir skaidrs, ka apstrādes rūpniecības īpatsvars nebūs nekādi 20% no IKP 2020. gadā un tas nebūs pat ne tuvu izvirzītajam mērķim, kaut arī absolūtajos rādītājos apstrādes rūpniecībā ir notikusi iespaidīga izaugsme,» uzsvēra V. Dombrovskis. Viņš arī aicināja izvērtēt esošo situāciju un tieši apstrādes rūpniecības uzņēmēju organizācijām sūtīt savus priekšlikumus un ierosinājumus jaunā NAP 2021.–2027. gadam izstrādei. «Šajā kontekstā būtu jāatbild uz jautājumu, vai jaunajā NAP rūpniecība ir vai nav prioritāte,» uzsvēra V. Dombrovskis. Viņaprāt, ir svarīgi saprast, kāda būs apstrādes rūpniecības vieta un loma Latvijas tautsaimniecībā.

Šaubas izrādās pamatotas

«Ir bijis mērķis, ir bijusi nauda, bet mērķi nav sasniegti un pat nav notikusi tuvošanās izvirzītajam mērķim, kaut arī šajā laikā (no 2012. gada) krīze, kas varētu ietekmēt (izņemot Krievijas un ES embargo), nav bijusi,» savu nostāju pauda Saeimas deputāts Jānis Dombrava.

Jāatgādina, ka savulaik, kad tika izstrādāts NAP 2014.–2020. gadam, tika paustas bažas par to, vai izvirzītais mērķis – paaugstināt apstrādes rūpniecības īpatsvaru no aptuveni 14% līdz 20% jau 2020. gadā – ir reāli sasniedzams, jo tas būtībā nozīmētu šīs jomas vismaz divas reizes lielāku izaugsmi par kopējo Latvijas tautsaimniecības izaugsmi. Šaubas apstiprina arī Ekonomikas ministrijas Saeimas Ilgtspējīgas attīstības komisijas sēdē rādītie dati, jo IKP Latvijā pērn pieaudzis par 4,8%, bet apstrādes rūpniecības izaugsme bijusi tikai 2,7%, eksporta pieaugums ir bijis tikai 1,4% apmērā. Saeimas Ilgtspējīgas attīstības komisijas sēdē skanēja secinājums, ka savulaik izvirzītajam ambiciozajam mērķim nav bijis atbilstošas valsts politikas – finansējuma pieejamība, jo īpaši ES struktūrfondu projektu līdzfinansējumā, kadru sagatavošanā. Tajā paša laikā vairākas apstrādes rūpniecības jomas sekmīgi attīstījušās, turklāt vairākos reģionos apstrādes rūpniecība jau pašlaik ir sasniegusi NAP 2014.–2020. gadam izvirzīto mērķi – 20% no IKP.

Tūlītējs efekts nav gaidāms

Pārresoru koordinācijas centra direktora vietnieks Vladislavs Vesperis atzina, ka līdz šim veikti maksājumi apstrādes rūpniecības uzņēmumiem par kopējo summu 35,48 miljoni eiro (97 projektos). «Īpatnējs brīdis – NAP vadmotīvs ir ekonomiskais izrāviens apstrādes rūpniecībā, bet vislielākās investīcijas (struktūrfondu atbalsts) nonāca citos sektoros,» secināja V. Dombrovskis. Pēc Pārresoru koordinācijas centra datiem, kopumā esot 169 projekti ar kopējām attiecināmajām izmaksām 248,26 miljoni eiro. Minētais nozīmē, ka šie projekti ir savā sākuma stadijā un sagaidīt no tiem tūlītēju efektu un atdevi uz IKP un pat nozari nav pamata. Kopumā projekti tiek īstenoti piecos pasākumos ar lielāko īpatsvaru programmā «Atbalsts jaunu produktu ieviešanai ražošanā», aktīvas ir arī augstākās izglītības iestādes un zinātniskie institūti. Kokapstrāde ir līderis projektu īstenošanā, jo, īstenojot 23% no visiem projektiem, piesaista 28,8% kopējā finansējuma. «Tas ir nozīmīgs temats, par ko diskutēt, jo kopējais finansējums ekonomiskajai attīstībai (rūpniecībai) ir aptuveni 300 miljoni eiro, vēl aptuveni 200 miljoni eiro inovācijām un vēl arī ap 200 miljoni eiro mazo un vidējo uzņēmumu attīstībai. Skaidrs, ka nākamajā NAP šim apjomam, kas attiecas uz inovācijām un uzņēmējdarbības attīstību, kopā ar klimatu un enerģētiku būtu jābūt lielākam,» norādīja Ekonomikas ministrijas Uzņēmējdarbības konkurētspējas departamenta direktors Kristaps Soms. Jāatgādina, ka modernas ražošanas atbalstam Latvijā, izmantojot galvenokārt ES struktūrfondus, sākotnēji līdz 2020. gadam tika piedāvāts novirzīt vairāk nekā 760 miljonus eiro (540 miljoni latu).

Investīciju lieta

V. Vesperis pauda, ka viens no iemesliem, kāpēc apstrādes rūpniecības īpatsvars IKP nav atbilstošs NAP mērķim, ir fakts, ka nav definētas investīcijas. «Bija uzrāviens 2013. un 2014. gadā, bet pēc tam 2015., 2016. un 2017. gadā ir nosacīts kritums, un, ja investīciju nav, tad neviena ekonomika nevar augt,» tā V. Vesperis. Viņš arī atgādināja, ka ārvalstu tiešās investīcijas apstrādes rūpniecībā bija būtiski samazinājušās – tas ietekmēja to, cik daudz nozare aizņem no IKP. «Apstrādes rūpniecība ir viena no tautsaimniecības nozarēm, bet citas aug straujāk vai – tieši pretēji – lēnāk nekā rūpniecība, kas arī ietekmē rūpniecības īpatsvaru IKP,» skaidroja V. Vesperis. Viņš uzsvēra, ka apstrādes rūpniecība ir izvietota reģionos un, piemēram, Vidzemē tās īpatsvars jau sasniedz NAP izvirzīto mērķi 20% no reģiona IKP. «Redzot vēsturisko pieredzi ar politiskiem uzstādījumiem pašreizējā NAP izstrādē, apstrādes rūpniecības īpatsvars 20% no IKP vairāk bija politisks uzstādījums, kaut arī ļoti vēlams. Mērķim jābūt ne tikai ambiciozam, bet reāli sasniedzamam, un līdztekus mērķa izpildei jābūt attiecīgam finansējumam,» skaidroja V. Vesperis.

Konkurētspējas šķēršļi

«Kāda ir apstākļu cēloņsakarība, kāpēc ārvalstu alus un gaļas pārstrādāji pārtrauca ražot Latvijā, bet sekmīgi to dara kaimiņvalstīs?» jautāja Saeimas deputāts Didzis Šmits. K. Soms atbildēja, ka par konkrētajiem piemēriem nav veikta izpēte. «Tie ir ārvalstu kompāniju grupā strādājošie, kuru stratēģiju nosaka māteskompānija, piemēram, Orkla uz Latviju pārcēla visu majonēzes un kečupa ražošanu, un otrs faktors, cik konkurētspējīga ir ražotne (kāds ir tās tehnoloģiskais līmenis), un trešais – ražošanas faktori (darbaspēks, tā izmaksas, enerģētikas izmaksas),» skaidroja K. Soms. Viņš atgādināja, ka Latvija vairs nav zemu ražošanas izmaksu valsts un priekšrocības jārada citviet – galaproduktā.

Savukārt D. Šmits turpināja jautājumu sēriju: «Vai kādreiz ir veikts konkrēts salīdzinājums par investīciju vidi Latvijā salīdzinājumā ar Lietuvu, Igauniju un Poliju, arī Čehiju? Kāpēc Latvijā ir augstākas darbaspēka izmaksas? Piemēram, rūpnīca ar 180 strādājošajiem Čehijā izmaksās lētāk nekā Latvijā par 124 000 eiro ik gadu, Lietuvā par 232 000 eiro ik gadu, Polijā tāda pati izmaksās jau par 262 000 eiro lētāk nekā Latvijā, savukārt Igaunijā pat par 580 000 eiro gadā lētāk nekā Latvijā. Rezultātā piecu gadu laikā Čehijā ražotne ir lētāka par vairāk nekā par 0,6 miljoniem eiro, Lietuvā par vairāk nekā vienu miljonu eiro, bet Igaunijā par vairāk nekā trīs miljoniem eiro. Kā šādā situācijā Latvija var konkurēt par investīciju piesaisti apstrādes rūpniecībā?» jautāja D. Šmits. Viņaprāt, jautājums ir par valsts politiku un vai to ir plānots mainīt.

Prioritāte – izglītība

«Mums ir sliktāki spēles noteikumi nekā kaimiņvalstīs, un ar to slimojam jau daudzus gadus,» tā situāciju analizēja Mašīnbūves un metālapstrādes rūpniecības asociācijas padomes priekšsēdētājs Vilnis Rantiņš. Viņš atzina, ka, piemēram, metalurģijas izzušanai Latvijā galvenais iemesls bija dārgā elektrība. «Uzņēmumi ražo gatavos metāla izstrādājumus un tos piegādā uz vairāk nekā 110 pasaules valstīm, taču atteicās no plaša patēriņa preču ražošanas, jo nevar konkurēt ar lētajiem Ķīnas un Turcijas ražojumiem,» tā V. Rantiņš. Viņš norādīja, ka, pēc nozares uzņēmēju domām, būtiskākā problēma ir kvalificēta darbaspēka trūkums un energoresursu cenas. «Visliekākā vērība ir jāpievērš izglītībai, citādi nekas nebūs,» tā V. Rantiņš.

Valsts intervence

«Ķīmija un farmācija nav tik liela nozare, kāda ir mašīnbūve un metālapstrāde. Tās apmērs ir ap 600 miljonu eiro, un 95% tas ir eksports, no kuriem 300 miljoni eiro ir farmācija, kas dod 120 000 eiro uz vienu strādājošo. Tas, protams, ir mazāk nekā Eiropā, kur šis rādītājs ir 200 000–250 000 eiro. Es ticu, ka šo Eiropas līmeni varam panākt ar mērķtiecīgu valsts intervences politiku,» uzsvēra Latvijas Ķīmijas un farmācijas uzņēmēju asociācijas valdes priekšsēdētājs Vitālijs Skrīvelis. Viņš norādīja, ka nozare var izstrādāt dārgākus produktus, ko pārdot pat ārpus ES, kas tiek dēvēts par zemo cenu tirgu. «Farmācijas un ķīmijas pienesums IKP var būt tikai no lielo uzņēmumu attīstības, jo uzņēmuma ar 100 miljonu apgrozījumu pieaugums par 10% gadā nozīmē papildus klāt 10 miljonus eiro. Jāņem vērā, ka zāļu ievadīšana tirgū ir piecus gadus ilgs process. Inovācijas ir visriskantākā lieta, tāpēc ir vajadzīga valsts pozitīva intervence, jo iekārtas ražotāji nopirks paši,» uzsvēra V. Skrīvelis. Viņaprāt, šāda intervence nevar notikt, izmantojot ES struktūrfondus, bet gan tikai caur valsts budžetu, jo tad nav jāatskaitās Eiropas Komisijai, jāsaņem no tās akcepts. «Ideja ir ar valsts finansiālu atbalstu un līdzdalību (kā akcionāra) izveidot fondu vai zinātnisko institūtu, kas būtu fokusēts uz zāļu gatavo formu modernu izstrādi, jo molekulas ir vēl no padomju laikiem, kad nauda zinātnei bija liela. Jāpamaina prioritātes, jo visa pasaule kļūst vecāka, un tas nozīmē, ka vairāk vajag neiroloģiskās zāles, kuras jālieto biežāk un ilgāk, viss, kas saistīts ar muskuļiem un skeletu, kā arī smadzenēm,» tā V. Skrīvelis. Viņaprāt, aptuvenā nepieciešamā summa būtu 20 miljoni eiro gadā piecus gadus pēc kārtas un tad var runāt par eksporta apgrozījuma dubultošanu un trīskāršošanu.

Vēlmēm jāsakrīt ar iespējām

Ekonomikas ministrijas parlamentārais sekretārs Jurģis Miezainis norādīja, ka viens no galvenajiem mērķiem jau ir izvirzīts – augstas pievienotās vērtības produktu palielinājums eksportā, kas jau ir apstrādes rūpniecības veicināšana un arīdzan investīciju palielinājums Latvijas ekonomikā. «Jālūkojas kritiski, jo tas ir ilgtermiņa projekts, un NAP kontekstā ne tikai jāuzstāda mērķis, bet jāparedz finansējums. Ekonomikas ministrija vēlas redzēt augstas pievienotās vērtības inovatīvu rūpniecību,» tā J. Miezainis.