Izstrādāti grozījumi Būvniecības likumā, precizējot būvniecības dalībnieku atbildību; sīkāku informāciju nozares atbildīgā ministrija sola tuvākajā nākotne

Regulējums

DB jau rakstījis, ka ilgu laiku būvniecības nozarē notiek strīdi par atbildības noteikšanu saistībā ar trešajām personām nodarītajiem zaudējumiem, jo par tiem atbildību nevēlas uzņemties nedz būvnieki, nedz pasūtītāji, noveļot potenciālo izmaksu segšanu uz otras puses atbildību.

Turklāt jau gadiem normatīvais regulējums būvniecības sektora civiltiesiskās atbildības (CTA) obligātās apdrošināšanas segmentā ļauj veidot un iegādāties obligātās apdrošināšanas būvniecības polises, kuras formāli atbilst normatīvajā regulējumā izvirzītajām prasībām, taču tās var salīdzināt ar butaforiju, jo to segums, raugoties no reālajiem riskiem, ir nulles vērtībā, uzskata eksperti, rosinot mainīt sistēmu.

Iezīmē problēmas

Esošais apdrošināšanas regulējums būvniecības jomā Noteikumi par būvspeciālistu un būvdarbu veicēju civiltiesiskās atbildības obligāto apdrošināšanu ir spēkā kopš 2014. gada, atgādina Ekonomikas ministrijas (EM) Sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja Evita Urpena, atzīstot, ka, piemērojot regulējumu praksē, konstatēts, ka trešajām personām (piemēram, kaimiņam, ja būvdarbu rezultātā ir radušies bojājumi viņa nekustamajam īpašumam) ir sarežģīti pierādīt cēloņsakarību starp bojājumiem un būvdarbiem. Pamatā problēma rodas no tā, ka nav strikti nodalīta atbildība starp būvniecības procesa dalībniekiem, kā arī procesa dalībnieka (juridiskās personas) un procesā iesaistītā sertificētā būvspeciālista (fiziskās personas) atbildība. Advokātu biroja Sorainen partneres Lelde Laviņa un Inga Oga atgādina, ka pašlaik normatīvo aktu līmenī ir definētas pamatprasības, kas jāievēro, slēdzot apdrošināšanas līgumu par obligātās apdrošināšanas būvniecībā iegādi, tostarp nosakot minimālos apdrošināšanas limitus un termiņus, un vēl atsevišķas prasības. Tādējādi, pēc L. Laviņas teiktā, lasot attiecīgo normatīvo regulējumu, šķiet, ka jautājums ir sakārtots un trešajām personām ir nodrošināta aizsardzība, ko sniedz apdrošināšana, un, iestājoties gadījumam, tiks sasniegts mērķis – atvieglot šo personu prasījumu apmierināšanu dzīvības, veselības, mantas vai vides aizskāruma gadījumos, norāda eksperte.

«Tomēr realitāte ir tāla no mērķa, un gandrīz vai ikreiz (patiesībā, pēc mūsu pieredzes, visos gadījumos), kad iestājas reāls gadījums un tiek iesniegts pieteikums apdrošinātājam, tiek saņemts atteikums izmaksāt atlīdzību. Un tad izrādās, ka būvdarbi objektā, kas atrodas Vecrīgā, nav apdrošināti, jo teritorija «Vecrīga» ir izņēmums. Polisē ietvertais vibrāciju risks neietver objektam blakus esošās mājas, lai gan objekts atrodas Rīgas vēsturiskajā centrā ar blīvu apbūvi un būvdarbu ietvaros paredzēti pāļu dzīšanas darbi, tādējādi noteikti šie būvdarbi ir saistīti ar vibrāciju rašanos un paaugstinātiem riskiem apkārtējām ēkām. Pārrauts elektrības kabelis, un veselam pilsētas kvartālam pazūd elektrība vai, pārraujot kabeli, tiek pārtraukta elektrības padeve ražošanas uzņēmumam, bet polisē kā izņēmums noteikts nepareizi izvēlēta tehnika vai nepietiekami rūpīgi izvērtēta projekta tehniskā dokumentācija. Brīvstāvoša ugunsmūra daļas uzkrīt blakus esošās ēkas (kaimiņa mājas) jumtam, bet polisē kaimiņu mājas norādītas kā izņēmums. Šo uzskaitījumu varētu turpināt vēl un vēl, bet kur tad ir problēma?» vaicā eksperte. Pēc viņas teiktā, tā ir faktā, ka normatīvais regulējums, nosakot apdrošināšanas obligātumu, ir definējis tās ārējo ietvaru, bet polises segumu atstāj tirgus ziņā.

Reālā seguma nav

Tādējādi, pēc ekspertu teiktā, esošā situācija gadiem ļauj iegādāties polises, kuras formāli atbilst prasībām, bet patiesībā ir vien butaforija, jo to segums, raugoties no reālajiem riskiem, ir nulles vērtībā. Turklāt apdrošināšanas nozare Civillikumā ietverto zaudējumu jēgu un būtību ir modificējusi tiktāl, ka vienota to izpratne pat pašu apdrošinātāju vidū nepastāv, nožēlu pauž L. Laviņa. «Sekas ir tādas, ka katram apdrošinātājam ir savi noteikumi, kas katras konkrētās polises gadījumā tiek pielāgoti objektam. Un tas, vai šīs «pielāgošanas» rezultāts būs tiešām reāla apdrošināšanas aizsardzība vai tikai butaforija, ir atkarīgs tikai no tā, vai šādas prasības ir izvirzījis pasūtītājs vai arī, iespējams, būvnieks (vai cits būvniecības procesa dalībnieks savas atbildības ietvaros), ja viņam rūp jautājums par savas civiltiesiskās atbildības reālu aizsardzību. Savukārt, ja reāla apdrošināšanas aizsardzība izriet nevis no valstī noteiktās obligātās apdrošināšanas, bet tikai no iesaistīto dalībnieku vēlmes pasargāt sevi un citus pret iespējamiem negadījumiem, tas noved pie secinājuma, ka reāla vērtība jeb segums ir tikai tai apdrošināšanas daļai, kas ir brīvprātīga. Tādējādi tie būvniecības profesionāļi, kas ar atbildību izturas pret savu darbu, jau šobrīd, neatkarīgi no regulējuma, iegādājas atbilstošas un pilnvērtīgas polises,» skaidro L. Laviņa.

Drošības spilvens

Viedoklim par izmaiņu nepieciešamību piekrīt Bonava Latvija valdes priekšsēdētājs Mareks Kļaviņš, kurš gan uzskata, ka būvobjektu obligātā apdrošināšana kopumā ir vajadzīga, jo nebūtu godīgi par pēkšņiem, iepriekš neparedzētiem zaudējumiem būvniecības laikā atbildību pilnībā uzlikt, piemēram, uz ēkas īpašnieka vai pasūtītāja pleciem, jo tas, pēc viņa domām, atturētu investorus, kas nāk tirgū ar saviem līdzekļiem, algo arhitektus un būvniekus, taču par viņu brāķi vai izdarīto kaitējumu atbildība ir jāuzņemas investoram. Tomēr arī M. Kļaviņš novērojis, ka, neskatoties uz to, ka šobrīd likums nosaka par pienākumu apdrošināt atbildību būvdarbu veicējam, dzīvē šī sistēma īsti labi nedarbojas: atbildību atsevišķi apdrošina gan ģeologs, gan projektētājs, gan būvnieks – ir viens būvobjekts, bet daudz dažādu polišu ar tajās iekļautiem dažādiem izņēmumiem, augstiem pašriskiem, zemiem atbildības limitiem, kas praksē bieži nenosedz radīto zaudējumu. Turklāt katrai no iesaistītajām pusēm ir savs apdrošinātājs. Iestājoties apdrošināšanas gadījumam, strīdus situācijā vainīgā noskaidrošana un zaudējumu atlīdzināšana cietušajam var ilgt gadiem vai pat izrādīties juridiski neiespējama, tādēļ viņš uzskata, ka esošo regulējumu nepieciešams sakārtot.

Rosina mainīt

M. Kļaviņš piekrīt viedoklim, ko paudusi Nekustamo īpašumu attīstītāju alianse, iesniedzot kā priekšlikumu EM, un ar kuru rosina ieviest vienotu obligātās CTA polisi būvobjektam. Tās darbības princips būtu līdzīgs tam, kā transportlīdzekļu OCTA pasargā apdrošināšanas ņēmēju no finanšu zaudējumiem, kas radušies, viņa transportlīdzeklim iekļūstot negadījumā. Tas novērstu gadiem ilgu strīdu risināšanu tiesā, jo būvobjektam būtu viens apdrošinātājs, kas sedz zaudējumus, un īpašnieka atbildība būtu nodrošināt šādas polises iegādi, bet pasūtītāja gadījumā šādas vienotas polises iegāde būtu jāiekļauj nosacījumos ģenerāluzņēmējam, skaidro M. Kļaviņš. Mainīt sistēmu rosina arī L. Laviņa. «Ja normatīvie akti neierobežo apdrošināšanas līguma slēdzēju brīvību noteikt polišu saturu jeb segumu un, izlasot apdrošināšanas seguma izņēmumu sarakstu, pat profesionālim ar augstu radošumu ir grūti iedomāties, vai un kādā gadījumā tā vispār darbosies, tad noteikti secināms, ka valsts prasība pēc obligātās apdrošināšanas būvniecībā nav attaisnojama. Tāpat ir vērts paturēt prātā, ka apdrošināšana nemaina Civillikumā noteikto pienākumu atlīdzināt zaudējumus par kaitējumu, ko kāds no būvniecības procesa dalībniekiem ar savu darbību vai bezdarbību ir nodarījis citiem dalībniekiem vai trešajām personām,» viņa saka. Tāpēc, L. Laviņa rosina atcelt obligāto apdrošināšanu būvniecībā, jo, pēc viņas teiktā, pašreizējais regulējums tikai uztur ilūziju par apdrošināšanas aizsardzību būvniecībā, turklāt veidojot bezjēdzīgu būvniecības nodevu. «Valstij ir pienākums atzīt savu sakāvi šajā jautājumā un atcelt obligāto apdrošināšanu būvniecībā, ļaujot tirgum sakārtot sevi pašam (kā tas, piemēram, ir Somijā), vai arī ieviešot OCTA līdzvērtīgu apdrošināšanas režīmu. Pretējā gadījumā valsts vienkārši nodrošina bezriska biznesu apdrošinātājiem,» uzskata eksperte.

Kustība notiks

Ņemot vērā, ka apdrošināšanas pakalpojumu ietekmē Būvniecības likums, kas definē pušu atbildību, šobrīd, pēc E. Urpenas teiktā, notiek kustība saistībā ar izmaiņām būvniecības nozarē, un ir izstrādāti grozījumi Būvniecības likumā, precizējot būvniecības dalībnieku atbildību. Pašlaik grozījumi, pirms to virzīšanas izskatīšanai valdībā, tiek saskaņoti ar būvniecības nozares nevalstiskajām organizācijām un valsts institūcijām. Grozījumus paredzēts iesniegt izskatīšanai valdībā līdz šā gada rudenim. Pagaidām sīkāku informāciju par grozījumiem EM nesniedz. Kā skaidro E. Urpena, atbildības regulējuma sakārtošana ir priekšnosacījums tam, lai varētu veikt nepieciešamās izmaiņas arī būvniecības jomas apdrošināšanas regulējumā. Šobrīd EM sākusi šī regulējuma izstrā- di, iesaistot arī apdrošināšanas nevalstisko organizāciju pārstāvjus. Plānotā regulējuma mērķis ir nodrošināt to, ka trešajām personām zaudējumi tiek atlīdzināti ātrāk.