Latvijā ar OECD pētījuma «Cilvēku sasaiste ar darbvietām: Latvija» prezentāciju viesojās OECD Nodarbinātības, darba un sociālo lietu direktorāta vadītājs Stefano Skarpeta, kurš Latvijas īstenotos pasākumus bezdarbnieku integrēšanai darba tirgū novērtēja kā kopumā efektīvus. Vienlaikus viņš norādīja, ka lielāka uzmanība jāpievērš sociālās atstumtības riska grupām

Darba tirgus

Intervijā Dienas Biznesam S. Skarpeta uzsver, ka visbūtiskākais faktors bedarbnieku iekļaušanai darba tirgū ir viņu prasmju un kvalifikācijas salāgošana ar darba devēju prasībām.

Latvijas darba tirgus paradokss ir vairāk nekā 61 000 reģistrētu bezdarbnieku, no vienas puses, un darba devēju sūdzības par darbinieku trūkumu, no otras puses. Kādēļ izveidojusies šāda situācija un kā to pārvarēt?

Latvijas situācija šai ziņā nav unikāla. Tāda pati tā ir teju visās Eiropas Savienības un OECD dalībvalstīs. Tas ir skaidrojams gan ar neseno finanšu krīzi, gan būtisku darba tirgus transformāciju. Proti, zaudētās darba vietas nav tās pašas, kas jaunradītās. Zaudētās darba vietas aizstāj pilnīgi citas, kas pieprasa pavisam atšķirīgas strādājošo prasmes un kvalifikācijas. Līdz ar to cilvēki, kas strādāja kādreizējās darba vietās, kas ekonomikas pārmaiņu dēļ ir zudušas vai to skaits ļoti sarucis, nevar ieņemt jaunās darba vietas, jo nav atbilstošu prasmju. Tas nozīmē, ka šiem strādājošajiem ir jāpārkvalificējas, lai būtu pieprasīti darba tirgū. Tāpēc īpaši efektīvas ir darba tirgus politikas, kas vērstas uz bezdarbnieku apmācību un kvalifikācijas paaugstināšanu, tādējādi dodot viņiem iespēju iekļauties darba tirgū.

Bieži, vismaz Latvijā, ir dzirdēts apgalvojums: maksājiet lielākas algas, un strādājošo netrūks. No jūsu teiktā izriet, ka darba algu paaugstināšana pati par sevi vien nebūs problēmas risinājums.

Latvijā pēdējos gados darba algas ir būtiski augušas, un jūsu uzņēmēji konkurē par darba ņēmējiem gan iekšzemē, gan starptautiski. Tomēr būtiski ir paaugstināt darba ņēmēju prasmes, lai tie varētu ieņemt kvalificētas un augsti apmaksātas darba vietas. Jo pašlaik ne visi bezdarbnieki var pretendēt uz šādām darba vietām. Tas atkal ir darba tirgus politikas uzdevums – noskaidrot, kādas prasmes ir nepieciešamas darba devējiem.

No ekonomistiem bieži dzirdēts, ka darba algu kāpums nedrīkst būt straujāks par produktivitātes pieaugumu.

Tā ir taisnība. Ja darba algas aug straujāk par produktivitāti, tad tas noved pie uzņēmumu konkurētspējas zaudēšanas.

Jūs minējāt, ka viens no mūsu darba tirgus izaicinājumiem ir ilgtermiņa bezdarbs. Nereti darba devēji uzskata, ka ilgstošie bezdarbnieki ir norakstāmi un darba tirgū nav iekļaujami. Vai tas atbilst patiesībai?

Šie cilvēki noteikti nav norakstāmi, viņus var iekļaut darba tirgū, taču viņiem ir nepieciešams īpašs atbalsts. Manuprāt, ļoti svarīgi ir noņemt sabiedrībā valdošās stigmas par ilgtermiņa bezdarbniekiem. Daudzi no viņiem ilgstoši nestrādā nevis tādēļ, ka nevēlas, bet tādēļ, ka nevar, piemēram, neatbilstošo prasmju dēļ vai tādēļ, ka pietiekami labi nezina latviešu valodu. Līdz ar to attiecībā uz šiem cilvēkiem ir nepieciešami specifiski mērķēti pasākumi, atbilstoši katra vajadzībām. Ar aktīviem nodarbinātības pasākumiem noteikti var uzlabot šo cilvēku prasmes un padarīt viņus pievilcīgākus darba devējiem. Protams, varētu būt nepieciešama arī sociāla palīdzība, jo vairums ilgstošu bezdarbnieku ir zaudējuši cerības atrast darbu.

Vēl viena no Latvijas darba tirgus specifikām ir reģionālā nesabalansētība. Proti, brīvas darba vietas ir ģeogrāfiski citās valsts vietās nekā bezdarbnieku vairums. Kādi ir efektīvākie instrumenti darbaspēka reģionalitātes mobilitātes veicināšanai?

Vispirms jau cilvēkiem jāzina, kādi ir darba piedāvājumi ārpus viņu dzīvesvietām. Ir jādomā par mobilitātes pabalstiem, cilvēkiem pārceļoties tuvāk darba vietām. Turklāt šie pabalsti ir jādiferencē atkarībā no tā, vai cilvēkam ir ģimene un bērni. Protams, aktuāls jautājums ir mājokļu pieejamība, īpaši Rīgā. Tas, ko OECD eksperti iesaka, ir piemērot stingrākas sankcijas jauniešiem bezdarbniekiem (bez ģimenes), kuri atsakās no darba piedāvājuma tādēļ, ka tas atrodas tālu no dzīvesvietas.

Kāds ir jūsu viedoklis par darba tirgus atvēršanu trešo valstu pilsoņiem?

Es teiktu, ka Latvijai ir jādomā par emigrējušā darba spēka atgriešanos. Tas varētu būt nozīmīgs darba tirgus papildinājums. Tomēr Latvija tāpat ka citas Eiropas Savienības valstis noveco, tādēļ es domāju, ka pārdomāta imigrācijas politika noteikti var būt labs risinājums. Īpaši attiecībā uz vakancēm, kuras ir grūti aizpildīt ar vietējo darbaspēku. Visās Eiropas Savienības dalībvalstīs trūkst ļoti augsti kvalificētu darbinieku un vienkāršu strādnieku nekvalificētiem darbiem, kurus bieži vietējie nevēlas strādāt. Tā ka te noteikti var palīdzēt migrācijas politika, izvērtējot darba tirgus vajadzības.