Zīmola MadamPuzo īpašnieces Kazimieras Puzo pirmais produkts bija čili mērce Ugunīgā Čikitta, tagad zīmolam ir jau trīs produkcijas grupas

Pārtika

Nākotnē uzņēmēja skatās arī uz eksporta attīstības iespējām.

Sāka oficiāli

Pēc vidusskolas beigšanas K. Puzo izvēlējusies studēt komunikāciju zinātni Rīgas Stradiņa universitātē, bet pēc tam Latvijas Universitātē pabeigusi maģistrus, tādēļ vairāk nekā 10 gadus strādājusi sabiedrisko attiecību jomā, taču interese par kvalitatīvu ēdienu, tā sastāvdaļām un veselīgu uzturu viņai bijusi visu šo laiku. Tomēr tad ģimenes apstākļi sakrituši tā, ka bija ievērojami jāsamazina slodze sabiedrisko attiecību jomā un vairāk laika jāvelta ģimenei, tādēļ pakāpeniski viņa vairāk pievērsusies ēdienu gatavošanai. Tā rezultātā tapis pirmais produktus, ko pirms diviem gadiem K. Puzo piedāvāja plašākam lokam – čili mērce Ugunīgā Čikitta. Mērce sākotnēji radīta, lai iepriecinātu tuvākos cilvēkus.

«Man patīk atklāt un savienot jaunas garšas, izmēģināt receptes. Taču pēc tam, kad cilvēki bija mērci pagaršojuši, vairāki man zvanīja un vaicāja, vai varu to pagatavot arī viņiem, vēlējās iegādāties. Domāju – kāpēc gan man to nesākt darīt plašāk, ja cilvēkiem garšo, jo visas kvalitātes prasības tāpat jau ievēroju, tomēr sapratu – ja piedāvāju savu produktu cilvēkiem no malas, tad tas jādara oficiāli. Sapratu, ka tā ir mana joma un varu apvienot savu hobiju ar biznesu, tādējādi dodot savu pienesumu valstij,» viņa skaidro. Tad sekojusi pirmā komunikācija ar Pārtikas un veterināro dienestu (PVD) un institūtu BIOR. «Vienā brīdī sapratu – ja ieguldu tik daudz resursu – gan laiku, gan naudu –, tad atpakaļceļa vairs nav. Galvā bija daudz ideju, un domāju – ja ieguldu tik daudz resursu pirmajā produktā, tad kādēļ gan nepiedāvāt vēl citus?» saka K. Puzo. Tā tapušas vēl trīs jaunas mērces, kuras oficiāli testētas, un pēc tam reģistrēta preču zīme.

Savukārt MadamPuzo zīmola pirmsākumi rodami vēl laikā, kad K. Puzo strādājusi sabiedrisko attiecību aģentūrā, – atnesot kolēģiem kādu pašas pagatavotu kārumu, viņa to parakstījusi ar šo vārdu.

Runājot par reģistrāciju un dažādu normatīvu un higiēnas prasību izpildi, viņa norāda, – protams, tas ir laikietilpīgs process, prasa arī finanšu ieguldījumus, taču vērts to vienreiz paveikt, lai pēc tam strādātu bez problēmām ne tikai vietējā tirgū, bet varētu sadarboties ar lieliem partneriem un piedāvāt preci eksportā. K. Puzo pieredze sadarbībā ar kontrolējošajām institūcijām ir pozitīva – pēc viņas teiktā, visur ir pieejami eksperti, kuri paskaidro, kas ir vajadzīgs, pastāsta, kādas ir likumu izmaiņas. Arī PVD tiek paskaidrots, kādas nianses nepieciešams ievērot, sākotnēji nav bargu sodu. Ja mērķtiecīgi visu dara, reģistrācija un dokumentu sakārtošana prasa 3–6 mēnešus, viņa novērojusi. «Ieteikums no manas pieredzes – pirmās etiķetes tirāžas negatavot lielas, jo var gadīties, ka tajās ir kaut kas jāpamaina, tādējādi neradīsies lieki izdevumi,» viņa iesaka.

Parādīt sevi

K. Puzo uzskata, ka ir vērts doties arī uz izstādēm, taču šie braucieni jāuztver kā iespēja sevi parādīt un iepazīties ar jauniem sadarbības partneriem, mazāk kā iespēja pārdot preci. Viņa līdz šim jau piedalījusies izstādēs Riga Food un Tallin Food Fest Tallinā, kur kopā ar pārējiem 14 Latvijas ražotājiem Latviju pārstāvēja kopstendā. «Tas ir īpaši pacilājoši, jo esi kopā ar citiem, arī apmeklētāji šādam stendam pievērš lielāku uzmanību nekā tad, kad esi viens savā stendā, tā ir sava veida pievienotā vērtība,» viņa raksturo.

Riga Food K. Puzo piedalījusies Novadu garšu stendā, kas veidots sadarbībā ar Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centru. «Pamanīju, ka šajā izstādē mājražotāji un amatnieki vairāk piedalās ar mērķi pārdot, nevis sevi demonstrēt. Savukārt Tallinā mērķis vairāk ir iepazīstināt ar sevi, meklēt sadarbības partnerus. Esmu izvēlējusies otro ceļu, jo vēlos attīstīt savu ražošanu. Mājražošana ir kā atspēriena punkts, jo uzreiz atvērt savu ražotni ir grūti. Tādējādi viens mērķis ir stāvēt un tirgoties, bet otrs – parādīt sevi. Tajās dienās varbūt neko īpaši neizdodas pārdot, taču ir iespēja sevi vairāk reklamēt – šajā gadījumā būtu jāpadomā arī par mazāku iepakojumu izveidi, ko bez maksas izdalīt apmeklētājiem. Var gadīties, ka pēc pusgada zvana kāds šīs izstādes apmeklētājs, kuram nepieciešami 500 eksemplāru korporatīvajam pasākumam. Arī no mediju puses pēc izstādēm bija vērojama interese,» pieredzē dalās K. Puzo.

Attīstīs esošos

MadamPuzo piedāvājumā patlaban ietilpst trīs produktu grupas – mērces un čatniji, ievārījumi un želejkonfektes. Pagaidām K. Puzo jaunas produktu grupas neplāno, taču nākotnes plānos ir strādāt pie jaunām garšām. Nākotnē vairāk plānots veidot sadarbību ar ārpakalpojumu sniedzējiem, jo, augot apjomiem, pašai visu saražot nav iespējams. Visjaunākā produkta – želejkonfekšu – ražošana ir ārpakalpojums. «Galvenais nosacījums ir, lai mani produkti joprojām tiktu ražoti Latvijā, jo gribu saglabāt šo piederības sajūtu savai valstij. Uzticamus sadarbības partnerus atrast nav viegli, un izstādes ir viena no iespējām tos sastapt un sarunāt nākamo tikšanos,» stāsta uzņēmēja. It kā šķiet, ka uzņēmumu, kas strādā viņas pārstāvētajā segmentā, ir daudz, tomēr, sākot meklēt ko konkrētu, pastāv dažādas nianses, kas būtiski sašaurina potenciālo partneru loku. «Piemēram, burciņas ir bijušas pārāk mazas ražošanas līnijai vai sastāvdaļu iegādē nesakrīt viedoklis. Es, piemēram, ļoti sekoju līdzi savu produktu ražošanai un vēlos, lai tiek darīts saskaņā ar manām vēlmēm. Saprotu, ka lētāk būtu taisīt citādāk vai arī uzņēmumam jau ir citas iestrādes, taču vēlos savu produktu ražot tā, kā esmu iecerējusi. Piemēram, produktu ražošanā vēlos izmantot svaigu papriku, taču viens no sadarbības partneriem to iepērk sezonas laikā, kad tā maksā lētāk, un marinē, pēc tam produktus ražojot no marinētas paprikas. Tas man neder,» viņa saka, piebilstot, ka šajā ziņā ir vieglāk sadarboties ar mazāka izmēra uzņēmumiem, jo tie ir elastīgāki.

Vēlas arī eksportēt

MadamPuzo nākotnes plānos ir arī eksporta attīstība – sākotnēji uz Baltijas valstīm, jo šis tirgus, pēc viņas teiktā, jauniem uzņēmumiem ir atspēriena punkts, pēc tam plānos ir tirdzniecība arī uz citām valstīm. Vietējā tirgū MadamPuzo gardumus iespējams pasūtīt zīmola Facebook lapā, bet tos tirgo arī vairākos specializētajos veikalos gan Rīgā, gan citviet. Viņa vēlētos, lai produkcija iekļūst lielajos veikalu tīklos. Tā tiek pasūtīta arī korporatīvajiem pasākumiem, taču šajā gadījumā pieprasījums ir sezonāls.

Šajos pāris gados rastas arī daudzas interesantas atziņas, un gūtā pieredze likusi mainīt domas par vairākiem tirdzniecības aspektiem. «Pirms pāris gadiem man šķita, ka jātiek līdz tirdziņiem un tad viss notiks, taču tas ir maldīgs priekšstats. Protams, tirdziņi ir laba lieta, vērtējot no vairākiem aspektiem, – tajos var satikt pircēju, iepazīstināt ar savu produktu un komunicēt. Ir tirdziņi, uz kuriem cilvēki nāk ne tikai iepirkties, bet sajust atmosfēru – tāds ir, piemēram, Kalnciema ielas tirgus, kur cilvēki staigā vairākas stundas, vienkārši pavada laiku. Pircēji bieži vien izsaka vērtīgus ieteikumus, tā ir iespēja uzzināt viņu viedokli. Tomēr, ja ambīcijas ir lielākas un ražotājs vēlas sadarboties ar lielajiem tirdzniecības tīkliem, parasti tie prasa, kur produkciju vēl iespējams iegādāties, ar domu, cik esi spēcīgs un mērķ- tiecīgs, un tad neder tirdziņu pieredze vien. Ja prece jau tiek tirgota kādā veikalā, ir skaidrs, ka mājražotājs labāk pārzina visas prasības, pavadzīmju noformēšanu, grāmatvedības darbību un citus biznesa aspektus,» viņa stāsta.

K. Puzo novērojusi, ka mājražotāji dalās divās grupās. Pirmajā ietilpst tie, kuri ražo ļoti labus produktus, taču šajā statusā arī vēlas palikt, – viņi apmeklē tirdziņus un pieprasījumu spēj apmierināt, bet tālāk augt neplāno, savukārt otra daļa ir tādi mājražotāji, kuri vēlas, lai nākotnē to produkcija nokļūtu veikalu plauktos un eksporta tirgos, tādēļ nemitīgi velta pūles, lai šo mērķi sasniegtu.