Latvijā uzņēmumu līmenī nav vērojami būtiski konkurences kropļojumi starp vietējiem un ārvalstu zāļu ražotājiem. Cita lieta, ka daudzas Eiropas Savienības tiesību normas farmācijas jomā ir negodīgas attiecībā pret mazajiem un vidējiem zāļu ražotājiem

Diskusija

Latvijas viens no galvenajiem uzdevumiem ir iemācīties efektīvi piemērot starptautisko nodokļu regulējumu praksē, lai gūtu pārliecību, ka ārvalstu konkurenti to neapiet, tādējādi veidojot negodīgu konkurenci. Tās ir galvenās atziņas no DB rīkotās apaļā galda diskusijas par vietējo un ārvalstu zāļu ražotāju konkurenci. Diskusijā piedalījās holdinga Repharm direktoru padomes priekšsēdētājs Dins Šmits, zāļu ražotāja Grindeks valdes priekšsēdētājs Juris Bundulis un ZAB Sorainen partneris Jānis Taukačs.

Cik godīga ir konkurence starp vietējiem un ārvalstu zāļu ražotājiem nodokļu nomaksas jomā? Vai starptautiskām farmācijas firmām priekšrocības nerada tas, ka tās peļņas nodokli var maksāt valstīs, kur ir viszemākie nodokļi?

J. Taukačs: Pašreizējie Eiropas Savienības (ES) likumi paredz, ka starptautiskiem uzņēmumiem, kuri darbojas ES un kuru kopējie ienākumi pārsniedz 750 miljonus eiro gadā, jāpublicē galvenā informācija par to, kur tie gūst peļņu un kurās ES valstīs maksā nodokļus. Tādi paši noteikumi attiecas uz ārpuseiropas starptautiskiem uzņēmumiem, kuri veic darījumus ES. Princips ir viens: peļņas nodoklis proporcionāli tiek maksāts valstīs, kurās tiek gūti ieņēmumi. Uzņēmumi, kas vēlas mākslīgi pārcelt peļņu no vienas valsts uz citu, parasti to dara ar transfertcenu palīdzību. Jāatgādina, ka transfertcenas ir ir iekšēja aprēķina cenas, par kādām notiek preču vai pakalpojumu pārdošana saistītu uzņēmumu starpā. Tajā pašā laikā ir stingri noteikumi, kas paredz, ka transfertcenām ir jābūt ekonomiski pamatotām, līdz ar to es nedomāju, ka starptautiskās kompānijas masveidā censtos šos noteikumus apiet un ļaunprātīgi neievērot. Iespējams, ir kādas novirzes pieļautajā transfertcenu amplitūdā.

Tad attiecībā uz starptautisko farmācijas kompāniju peļņas nodokli jautājums ir sakārtots atšķirībā, piemēram, no digitālo tehnoloģiju uzņēmumiem?

J. Taukačs: Jā, un tas neattiecas tikai uz farmāciju. Zināmas nianses gan varētu būt uz zāļu tirdzniecību internetā.

J. Bundulis: Zāles internetā gan ir sarežģīti tirgot, to var darīt tikai licencētas aptiekas. Cita situācija varētu būt ar uztura bagātinātājiem.

Šmita kungs, kad jūs iepērkat zāles gan no vietējiem, gan ārvalstu ražotājiem, kā jūs izjūtat cenu un nodokļu atšķirības?

D. Šmits: Zāļu iepirkšanai ir izstrādāta sava standarta prakse. Vienīgā atšķirība varētu būt tā, ka pie vietējiem ražotājiem var aizbraukt, ar viņiem var runāt klātienē. Ārvalstu ražotājiem ne vienmēr šeit, Latvijā, uz vietas ir kāda pilnvarotā persona, turklāt nereti tās pienākumi ir visai neskaidri. Pārsvarā ārvalstu ražotājus pārstāv mārketinga uzņēmumi un tirdzniecības partneri ir citās valstīs. Manuprāt, ārvalstu kompānijām par to peļņas daļu, kas gūta Latvijā, arī nodoklis būtu jāmaksā mūsu valstī. Tas tiek darīts vai nē, būtu labs jautājums izpētei.

J. Bundulis: Attiecībā uz ārvalstu uzņēmumiem situācijas ir dažādas. Tiem var būt savs uzņēmums Latvijā, kas veic komercdarbību un maksā nodokļus. Tur viss ir skaidrs. Bet ir uzņēmumi, kas nodarbojas ar informāciju un mārketingu un nodokļus nemaksā, tomēr gūst ieņēmumus no zāļu realizācijas. Ja mēs raugāmies no nodokļu politikas aspekta, tad būtu ļoti interesanti papētīt, kāda ir situācija ar dažādu ārvalstu uzņēmumu pārstāvniecībām, vai tās veic tiešām tikai mārketinga darbību, vai tās aizsegā notiek arī komercdarbība.

J. Taukačs: Jautājums par ārvalstu pārstāvniecībām ir ļoti vietā. Tie ir jautājumi, kas ietverti starptautiskās nodokļu konvencijās, un Latvijas attiecīgajām institūcijām ir jāvērtē ārvalstu pārstāvniecību Latvijā statuss. Vai uzņēmums nodarbojas ar komercdarbību un vai Latvija ir peļņas gūšanas vieta, kur jāmaksā nodokļi. Pats galvenais attiecībā uz ārvalstu pārstāvniecībām – vai tās nodarbojas tikai ar mārketingu vai arī ar pārdošanu. Jo, ja tās nodarbojas ar zāļu realizāciju, tad tiek gūta peļņa, par kuru jāmaksā peļņas nodoklis. Tas ir ļoti smalks jautājums, jo tā ir zināmā mērā robežzona, kur reizēm grūti atšķetināt, kur beidzas mārketings un sākas komercdarbība. Lai gan kritērijs ir viens – ja ārvalstu pārstāvniecības darbības rezultātā pircējs zina, ko un par cik iegādāties, tad jāsecina, ka šim uzņēmumam ir pietiekama klātbūtne Latvijā un par šo peļņu jāmaksā nodoklis.

Vai tā tas notiek arī praksē?

J. Taukačs: Tas, cik daudz ārvalstu uzņēmumi nodarbojas ar mārketingu un pārdošanu, ir fakta jautājums, kas ir jāpārbauda. To var izdarīt, attiecīgajām institūcijām ievācot ziņas no lieltirgotavām, no kurienes un kā tiek iepirktas zāles. Ja runā par ārvalstu pārstāvniecību sadarbību ar ārstiem un pacientu organizācijām, tad izšķirošais ir tas, vai izstāsta tikai par zāļu lietošanu un blaknēm, vai arī sniedz informāciju, kur tās nopirkt un cik tās maksā.

D. Šmits: Manuprāt, neatkarīgi no tā, vai pārstāvniecība nodarbojas tikai ar mārketingu vai pārdošanu, uzņēmumam ar milzīgu apgrozījumu attiecīgā peļņas nodokļa daļa būtu jāmaksā arī Latvijā, ņemot vērā šeit gūtos ienākumus.

J. Bundulis: Ja mēs raugāmies uz statistikas datiem par zāļu apgrozījumu Latvijas tirgū, tad Grindeks nav pirmajā piecpadsmitniekā, un mūsu apgrozījums ir septiņi miljoni eiro. Un piecpadsmit uzņēmumi, kas ir virs mums, ir vadošās farmācijas kompānijas. Tātad viņi savas zāles Latvijā pārdod. Līdz ar to es domāju, ka Šmita kunga priekšlikums ir ļoti apsverams.

J. Taukačs: Jā, bet te nepietiks ar to, ka Šmita kungs kļūs par Saeimas deputātu un mainīs likumu. Tad ir jāmaina arī starptautiskās nodokļu konvencijas, kas nav vienkārši. Jāņem vērā, ka ārvalstu uzņēmumu pārstāvniecības, kas nodarbojas ar mārketingu, neiet tieši pie pircēja, bet pie ārstiem.

ES darbojas simetrijas princips. Tas nozīmē, ja ārvalstu kompānijām par peļņas daļu, kas gūta Latvijā, te būs jāmaksā nodoklis neatkarīgi no tā, ar ko nodarbojas pārstāvniecība, tad tas pats attieksies arī uz Grindeka darbību citās ES valstīs. Vai esat tam gatavi?

J. Bundulis: Pagaidām mums vēl nav šis 750 miljonu eiro apgrozījuma slieksnis. Bet, kad būs, tad noteikti maksāsim.

D. Šmits: Farmācijas nozare ir viens no Latvijas lepnumiem, kas turklāt ir vēsturiski izveidojies. Farmācija mums ir ar pozitīvu saldo. Un man šķiet, ka Latvijas valstij ir jāatrod visi legālie veidi, kā farmācijas nozari atbalstīt, lai pacienti vairāk varētu saņemt vietējās zāles. Domājot par farmācijas nozares atbalstu, ir jāņem vērā tās kopējā pozitīvā ietekme uz tautsaimniecību. Desmit eiro vērtas vietējās zāles mums izmaksā lētāk nekā kādas it kā cenas ziņā nedaudz lētākas ārvalstu zāles, radīto darba vietu un samaksāto nodokļu dēļ.

J. Bundulis: Mēs kā vietējie ražotāji nepretendējam uz kaut kādu ekskluzivitāti salīdzinājumā ar konkurentiem, jo konkurence ir viens no efektīvākajiem instrumentiem, kā samazināt zāļu cenas. Lielāka konkurence noteikti ir izdevīgāka patērētājiem. Tajā pašā laikā ir svarīgi, lai patērētāji zinātu, ka par vietējām zālēm samaksātā cena atgriežas Latvijas ekonomikā, ka tās ir darbavietas un nodokļi. Spēcīga farmācijas nozare ir arī valsts drošības jautājums. Krīžu gadījumos vajadzīgas ir trīs lietas: pārtika, apģērbs un medikamenti. Ja šajā ziņā mēs esam pašpietiekami, tad tas ir jānovērtē.

Runājot par valsts atbalstu farmācijas nozarei, kā mēs to varam izdarīt tā, lai Eiropas Komisija to neuzskatītu par neatļautu valsts atbalstu un nesāktu pārkāpumu procedūru? Kādas ir atbalsta iespējas?

J. Taukačs: Tas ir miljonu vērts jautājums. Eksports, protams, ir jāatbalsta, tas ir mūsu valsts izdzīvošanas stūrakmens, bet ir ES uzlikts rāmis, kurā mēs varam darboties. Tajā pašā laikā ES noteikumi par valsts atbalstu var nākt mums par labu. Piemēram, ja mēs raugāmies uz lielajām kompānijām ar apgrozījumu virs 750 miljoniem eiro un ja kādā no vecajām ES dalībvalstīm ir labvēlīgs atzinums par kādas konkrētas cenas piemērošanu, tad Latvijas VID, piekļūstot šiem atzinumiem, var skatīties, cik lielā mērā tas atbilst Latvijā atstātajai peļņai un samaksātajam nodoklim. Līdztekus mūsu atbildīgās institūcijas var sekot līdzi tam, vai ārvalstu uzņēmumu pārstāvniecības patiešām nodarbojas tikai ar mārketingu.

Kam tas būtu jāuzrauga?

J. Taukačs: Tā ir tikai un vienīgi VID kompetence. VID šobrīd ļoti metodoloģiski pieiet nozarēm, un tas ir savā ziņā mediācijas process.

Vai ārvalstu uzņēmumu pārstāvniecības ir vairāk iespēja vai problēma?

J. Taukačs: Lielie uzņēmumi ļoti labi pārzina spēles noteikumus. Vairums spēlē atbilstoši noteikumiem. Jautājums, kā mēs mēģinām atsijāt graudus no pelavām. Ja Grindeks gribētu savas zāles pārdot ārzemēs – jaunā tirgū –, tad vispirms izveidotu pārstāvniecību, kas nodarbojas ar mārketingu un tirgus izpēti, un tikai tad dibinātu savu filiāli, kas būtu uzņēmuma nodokļa maksātājs (UIN).

Līdz kuram brīdim ārvalstu uzņēmumu pārstāvniecības var nemaksāt UIN?

J. Taukačs: Tikai tik ilgi, kamēr nenodarbojas ar pārdošanas funkciju.

J. Bundulis: Domāju, ka šeit tiešām VID būtu jāapsēžas pie viena galda ar nozari un šie jautājumi jāizdiskutē. Jo, ja jūs ieskatīsieties mācību grāmatā, kas ir mārketings, tad pirmā atbilde ir: mārketings ir pārdošana. Lai ieietu tirgū, tās ir lielas investīcijas, kas ir jāveic vēl līdz komercializācijai. Latvijas izpratnē Grindeks ir liels uzņēmums, bet Eiropas mērogā tas ir ļoti neliels. Tajā pašā laikā, tā kā Latvijas mērogā mēs esam liels uzņēmums, ES atbalsts mums ir ar daudz mazāku intensitāti nekā maziem un vidējiem uzņēmumiem, lai gan tieši tādi mēs esam Eiropas kontekstā.

Šmita kungs, vai jums ir pārliecība, ka tad, kad jūs pērkat zāles no ārvalstu pārstāvniecības, tā ir UIN maksātājs? Un vai kādreiz jums ir bijušas aizdomas un esat par tām ziņojis VID?

D. Šmits: Nē, ziņošana VID gan nietilpst manos uzdevumos. Mēs pieņemam, ka mūsu partneri ir godīgi. Bet es gribētu teikt, ka varētu būt uzņēmuma apgrozījuma robeža, piemēram, viens vai divi miljoni eiro, kad ir skaidrs, ka notiek komercdarbība un jāmaksā peļņas nodoklis.

Kuras no minētajām problēmām var atrisināt nacionālajā līmenī un kuras – starptautiskajā?

J. Taukačs: Faktiski tie ir nodokļu piemērošanas jautājumi. Par pastāvīgām pārstāvniecībām un nošķīrumu starp mārketingu un komercdarbību ir sarakstītas biezas grāmatas un analizēti detalizēti gadījumi. Tā ka piemērošana ir nacionālās prakses un VID jautājums. Drīzumā stāsies spēkā daudzpusējā nodokļu konvencija, bet arī tur mārketings paliks kā izņēmums, kad nav jāmaksā UIN.

Vai Latvijā ir bijis kāds precedents, kad VID būtu konstatējis, ka ārvalstu pārstāvniecība tomēr nodarbojas ar komercdarbību, lai gan oficiāli ir tikai mārketings?

J. Taukačs: Jā, bez šaubām. Pirms gada bija VID kampaņa, kad sūtīja uzaicinājumu pārstāvniecībām bez tiesībām veikt komercdarbību uzņēmumus reģistrēt kā UIN maksātājus. Un daļa no šīm pārstāvniecībām arī reģistrējās kā uzņēmumi.

Bunduļa kugs, vai jums ir versija, vai Latvijā farmācijas jomā ir pārstāvniecības, kurām pēc būtības būtu jāmaksā UIN, bet kuras to nedara? Un vai šajā jomā veidojas kādi konkurences kropļojumi?

J. Bundulis: Es operēju tikai ar precīziem skaitļiem un faktiem, līdz ar to man versiju nav. Es ceru, ka visiem, kam jāmaksā nodokļi, to arī dara vai darīs. Bet, atgriežoties pie jautājuma, ko var darīt lokālā un ko – Eiropas līmenī, tad jāteic, ka tikai regulas ir tieši piemērojamas. Bet par daudziem normatīvajiem aktiem jautājums ir, kā mēs tos piemērojam un interpretējam. Piemēram, attiecībā uz zāļu reģistrāciju. Tieši Eiropas tiesību aktu piemērošanā mums vēl ir daudz darāmā, turklāt tā nebūtu konkurences kropļošana un kādu priekšrocību došana vietējiem ražotājiem. Visas nacionālās institūcijas konsultē zāļu ražotājus, kas ir tikai normāli. Par mūsu iespējām aizstāvēt nacionālās intereses ES līmenī es neesmu pārāk liels optimists. Man nav pārliecības, ka mūsos ļoti ieklausās. Ir pieredze, ka jaunām dalībvalstīm ļoti svarīgā jautājumā mūs rupji noignorēja. Tā ka mums ir jāmācās aizstāvēt savas intereses un meklēt sadarbības partnerus.

Sarunu rezumējot, vai esmu pareizi sapratusi, ka nav pamata teikt, ka Latvijā būtu negodīga konkurence starp vietējiem un ārvalstu ražotājiem?

J. Bundulis: Ja runājam par atsevišķu uzņēmumu līmeni, tad man nav pamata apgalvot, ka ir negodīga konkurence. Cita lieta, ka ir vairākas starptautiskas normas, kas ir negodīgas pret mazajiem un vidējiem ražotājiem. Jo lielajiem ražotājiem nav vajadzīgi lieki konkurenti. Es domāju, ka ir vērts izpētīt, vai Latvijas zāļu ražotāji un ārvalstu konkurenti, vienlaikus iesniedzot dokumentus par zāļu reģistrāciju, arī vienlaikus nonāk līdz komercializācijai. Reģistrācijas ātrums Latvijas un ārvalstu zāļu ražotājiem rada lielus jautājumus.

J. Taukačs: Visā Eiropā notiek diskusijas par godīgu samaksāto nodokļu daļu katrā no valstīm, kurās darbojas starptautiski uzņēmumi. Un pašlaik mums ir jādarbojas esošā starptautiskā regulējuma ietvaros. Galvenais jautājums – vai pārstāvniecību darbība ir atbilstoša realitātei.