Mašīnbūves un metālapstrādes attīstību bremzē kvalificēta darbaspēka trūkums, kā arī tādi biznesa vides faktori kā energoresursu cenas un darbinieku slimības lapu apmaksas sistēma

Pētījums

Tādu ainu rāda Mašīnbūves un metālapstrādes rūpniecības asociācijas veiktā uzņēmēju aptauja.

«Ik gadu pēdējos astoņos gados tiek veikts pētījums, kurā tiek aptaujāti vismaz 100 uzņēmumi, kas kopā nodarbina vairāk nekā trešo daļu no visā nozarē strādājošo, un kvalificēta darbaspēka trūkums kā būtiskākais attīstību bremzējošais faktors ir visus gadus, tikai šogad ir ļoti pieaugusi šī faktora dominance,» skaidro Mašīnbūves un metālapstrādes rūpniecības asociācijas valdes priekšsēdētājs Toms Grīnfelds. Tā nevis iet mazumā, bet tieši pretēji – kļūst arvien karstāka. «Pasūtījumi un līdz ar to arī ražošanas apjomi pieaug, tāpēc arī speciālistu trūkums kļūst izteiktāks un ar to saskaras 2/3 visas nozares uzņēmumu,» tā T. Grīnfelds. Pašlaik nozarē trūkst aptuveni 1000 inženiertehniskā līmeņa speciālistu, kurus pārsvarā gatavo augstākās tehniskās mācību iestādes. Vēl pietrūkst aptuveni 3000 jeb 20% no profesionāli tehnisko mācību iestāžu gatavotajiem speciālistiem, kur skaitliski lielāko daļu veido tādas specialitātes kā CNC iekārtu operatori un iestatītāji un metinātāji. «Var sacīt, ka pašlaik nozarē ir darbs papildu vismaz aptuveni 4000 speciālistiem, tāpēc uzņēmēju vidū ir savdabīga sacensība par absolventu piesaisti, bet vairākos gadījumos arī darbinieku ar pieredzi vienkārša pārpirkšana,» situāciju analizē T. Grīnfelds.

Vienlaikus viņš vērš uzmanību uz aptaujāto uzņēmēju (29%) neapmierinātību ar izglītības kvalitāti. «Protams, darba devējs vienmēr vēlēsies, lai jaunais darbinieks jau būtu ar labu zināšanu bagāžu un arī darba, kaut vai prakses pieredzi, bet tā diemžēl prasītais zināšanu līmenis katrā uzņēmumā atšķiras, un ne visi jaunie speciālisti ir izgājuši cauri tā dēvētajai apmācībai jau reālā darba vidē,» skaidro asociācijas vadītājs. Viņš uzskata, ka arī šī problēma ir mūžsena, jo nekad jau nebūs tā, ka visi ar visu būs apmierināti. «Izglītības kvalitātes jomā ir vēl, kur augt, taču ir skaidrs, ka universālos kareivjus mācību iestādēs nekad nevarēs sagatavot,» uzsver T. Grīnfelds. Viņaprāt, būtiskākais ir, lai absolventiem būtu labas un pamatīgas bāzes zināšanas, kā arī attieksme pret darbu. Konkrēta uzņēmuma vajadzībām nepieciešamās specifiskās iemaņas ir apgūstamas, jau sākot darba gaitas uzņēmumā. «Kopumā nozares profesionālās izglītības infrastruktūrā pēdējos gados ir veiktas nozīmīgas investīcijas, sakārtota mācību infrastruktūra, un nevar sūdzēties arī par grupu komplektāciju, jo arī asociācija aktīvi strādā pie jaunatnes piesaistes nozarei, piemēram, īstenojot Tehnobusa projektu. Bieži centrālā problēma ir jauniešu sagatavotības līmenis jau pirms profesionālās un augstākās tehniskās izglītības sākšanas, galvenokārt zemais eksakto priekšmetu zināšanu līmenis, kas traucē tālāko mācību procesu,» norāda T. Grīnfelds.

Zaudē kaimiņiem

Kā otrs faktors, kas nozares uzņēmējiem traucē attīstīties, tiek pieminēta energoresursu cena. «Tas nav nekas jauns, un arī par šo jautājumu varbūt tieši vairāk kontekstā ar obligātās iepirkuma komponentes atcelšanu, samazināšanu (kas vismaz pagaidām nevar lepoties ar izrāvienu) tiek runāts jau daudzus gadus, it īpaši pēdējos 5–6 gadus,» atzīst T. Grīnfelds. Viņš kā ilustratīvu piemēru rāda uzņēmēju salīdzinātās energoresursu izmaksas Latvijā un Igaunijā, kur pie ziemeļu kaimiņiem tās ir par teju 30% zemākas. «Nozare nav tā energoietilpīgākā (izņemot metalurģijas apakšnozari, kur šīs faktors ir kritiski nozīmīgs), taču arī enerģijas izmaksas ir svarīgs faktors, kad tiek rēķināts, kur izdevīgāk izvietot ražotni – Latvijā vai Igaunijā, Lietuvā vai Polijā, jo reģions ir viens un tas pats,» piemetina T. Grīnfelds. Šī starpība 30% nav pagrābta no zila gaisa, viņš saka, bet gan iegūta, salīdzinot viena kilovatstundas cenu Igaunijā un Latvijā, turklāt ja vienam un tam pašam ražotājam ir ražotnes abās valstīs. «Protams, energoresursu īpatsvars kopējās uzņēmuma izmaksās nepārsniedz 3–6%, bet arī šādā situācijā dažu gadu laikā tikai uz elektrības cenas starpības tiek zaudētas (iegūtas) pietiekami lielas summas, jo it īpaši lielākiem uzņēmumiem tie nebūs vis daži tūkstoši, bet gan vairāki desmiti un pat simti tūkstošu eiro gadā,» norāda T. Grīnfelds. Viņš atgādina, ka šo ražošanas izmaksu (katrā pozīcijā par centiem, eiro vai dažiem simtiem, bet finālā jau summējas simtos tūkstošu un pat miljonu eiro) jautājums vēl būtiskāks kļūst, redzot, kā ārvalstu investori ienāk Lietuvā. « Pašlaik netālu no Kauņas darbību sāk Continental, Hella un vēl vairāku mašīnbūves un metālapstrādes kompāniju ražotnes, kuru izmaksas ir vairākos simtos miljonu eiro, bet Latvijā diemžēl nekā tāda nav, jo salīdzinājumā ar kaimiņvalstīm zaudējam izmaksu ziņā un atsevišķos biznesa vides elementos,» atzīst T. Grīnfelds.

Slimības lapu slazds

Darbaspēka deficīta apstākļos uzņēmēji kā ceturto/piekto lielāko šķērsli min Latvijā pastāvošo darbinieku slimības lapu sistēmu. «Salīdzinājumā ar Baltijas kaimiņvalstīm Latvijā ir vislielākais slimības dienu skaits, ko darbiniekam maksā darba devējs, vienlaikus uzņēmējam ir vajadzīgs sasirgušā darbinieka aizvietotājs, kas nozīmē vēl par kārtu augstākas izmaksas,» uz vēl vienu niansi norāda T. Grīnfelds. Uzņēmēji akcentē aizdomas par slimības lapu nepamatotu izsniegšanu, kuru laikā šie juridiski slimie darbinieki vienkārši strādā piemājas dārziņā vai piepelnās citās vietās, protams, saņemot atlīdzību aploksnē, bez jebkādu nodokļu nomaksas. «Situācija, kad slimības lapu sistēma tiek negodprātīgi izmantota, bet kontroles par to no valsts puses nav nekādas, iepriekšminētajam ļauj tikai zelt un plaukt, taču situācija mainītos, ja slimības dienu skaitu, ko maksā darba devējs, būtiski samazinātu un to pārceltu uz valsts sociālo budžetu, jo par šiem cilvēkiem taču nodokļi ir samaksāti,» ierosina T. Grīnfelds.

Medaļas divas puses

Īpašai vērtēšanai ir pakļauti nodokļi, kas visvairāk ietekmē uzņēmējus. «Diferencēta ar iedzīvotāju ienākuma nodokli neapliekama minimuma un diferencētas šī nodokļa likmes ieviešanu uzņēmēji vērtē negatīvi, jo tā bija kļuvusi samudžināta, sarežģīta un resursus pieprasoša, tāpēc uzņēmēju vērtējums ir negatīvāks, nekā tas bija pirms reformas,» skaidro T. Grīnfelds. Palielinājies negatīvais vērtējums (no 12% līdz 16%), turklāt pozitīvi to vērtēja 0%, savukārt pirms tam – 3%. «Tas nepārsteidz, jo jaunieveduma rezultātā daudzi darbinieki pat negribot vēl palika parādā valstij, un tāpēc arī pozitīva novērtējuma neesamība nav pārsteigums,» vērtē T. Grīnfeds.

Pēc uzņēmēju domām, darbaspēka nodokļu slogam Latvijā nevajadzētu būt augstākam, nekā tas ir kaimiņvalstīs – konkurentvalstīs – Lietuvā un Igaunijā. «Diemžēl Latvijas gadījumā ir radīta samudžināta sistēma, kas tikai tracina ne vien grāmatvežus un darbiniekus, bet arī uzņēmējus,» tā T. Grīnfelds.

Citāda aina paveras, raugoties uz uzņēmuma ienākuma nodokļa reformu, kur būtiski pieaudzis pozitīvais vērtējums. Pozitīvi vai drīzāk pozitīvi izmaiņas vērtē 45% 2018. gadā un 53% 2019. gadā. «Tas liecina, cik ļoti uzņēmēji novērtē reinvestētās peļņas neaplikšanu ar uzņēmuma ienākuma nodokli,» tā T. Grīnfelds. Viņš arī norāda, ka peļņas nodokļa reformai jau vajadzētu sākt atspoguļoties investīciju pieaugumā, jo pēdējie trīs četri gadi ieguldījumu jomā bijuši salīdzinoši sausi. «Pērnais gads bija sava veida pārejas laiks starp veco un jauno uzņēmuma ienākuma nodokļa sistēmu,» pauž T. Grīnfelds.

Vēl lielāku uzņēmēju pozitīvu vērtējumu izraisa reversā PVN piemērošana metālam. «Tas nozarei bija un ir ļoti svarīgi, tāpēc arī 35% aptaujāto to vērtē pozitīvi un vēl 31% – drīzāk pozitīvi, tas nozīmē, ka 66% to vērtē ļoti atzinīgi un tikai 6% vērtē negatīvi, un vēl 5% drīzāk negatīvi,» skaidro T. Grīnfelds.

Vajag vairāk informācijas

Tā kā katram uzņēmējam ir sava rocība un iespējas, tad, arvien vairāk ražojot, rodas jautājums par apgrozāmajiem līdzekļiem, naudu kapitālieguldījumiem, par paplašināšanos. To rāda arī uzņēmēju aptauja, jo apgrozāmo līdzekļu un (vai) investīciju trūkumu izjūt katrs piektais aptaujātais, problēmas ar infrastruktūru un telpām 15% aptaujāto atzinuši par būtisku attīstības klupšanas akmeni. Ir arī tādi, kuru galvenā problēma ir pasūtījumu trūkums, kā arī nav zināšanu par kādiem ārvalstu tirgiem, tajos esošajām prasībām. Uzņēmēji uzskata, ka ir nepieciešami valstiski eksporta veicināšanas pasākumi, īstenojot mērķtiecīgu eksporta veicināšanas politiku un atbalsta pasākumus. «Kopumā nozares uzņēmumi eksportē produkciju uz vairāk nekā 111 pasaules valstīm. Lielākais tirgus ir Eiropa (ap 75%), bet atsevišķu valstu griezumā lielākais tirgus ir Dānija, Zviedrija, Vācija un Krievija,» informē T. Grīnfelds. Viņš norāda, ka mašīnbūve un metālapstrāde ir otrā lielākā (aiz kokrūpniecības) preču eksporta nozare. «Eksports pērn pārsniedza 80% saražotā apjoma un sasniedza 1,3 miljardus eiro, bet kopējais neto apgrozījums pārsniedza 1,6 miljardus eiro, nozarē kopumā strādāja vairāk nekā 22,5 tūkst. strādājošo,» uz jautājumu par nozares lielumu pērn atbild T. Grīnfelds.

Nozares uzņēmumi ražo pārsvarā industriāla pielietojuma produkciju, kas pamatā tiek eksportēta, un dominē mazie un vidējie uzņēmumi.