Mode Apģērbam ir jākalpo cilvēkam, nevis otrādi

Tā uzskata apģērbu zīmola Baiba Ladiga dizainere Baiba Ladiga-Kobajaši. Viņas skatījumā, ir vecmodīgi sekot modes tendencēm, un viņa nevēlas saviem pircējiem likt pirkt vēl un vēl, bet gan veicināt apzinātu patēriņu. Dizaineri uztrauc arī modes industrijas radīto atkritumu apjoms, tāpēc viņa izmanto drapēšanas tehniku un cenšas modelēt savu apģērbu tā, lai zudumu būtu pēc iespējas mazāk.

Vienlaikus B. Ladiga-Kobajaši atsakās no klasiskajām krādziņām un citiem elementiem, kas apģērbu valkāšanu padara sarežģītāku un prasa liekas pūles tā kopšanā. Dizainere ir pārliecināta, ka tieši mazie, neatkarīgie zīmoli var radīt pārmaiņas modes pasaulē un izglītot sabiedrību. Vairāk par savu ceļu modes pasaulē B. Ladiga-Kobajaši stāsta intervijā Dienas Biznesam.

Kas jums pašai ir mode un apģērbs?

Tas ir sarežģīts jautājums. Pavisam godīgi – mode kā tāda mani vispār neinteresē. Parīzes modes skates man ir diezgan vienaldzīgas, jo vairs ir maz tādu ļoti interesantu zīmolu. Nav noslēpums – daži talantīgākie dizaineri nomiruši, daudzi ir bankrotējuši, palikuši seni zīmoli, kas pārsvarā eksistē somiņu un smaržu biznesa dēļ. Mani šī sfēra vispār neinteresē. Protams, luksusa sektors paliks, bet arī Ķīnā un Japānā, kur agrāk ļoti patika slavenie zīmoli, var redzēt, ka vairs nav Louis Vuitton somiņu buma. Cilvēki arvien vairāk izvēlas jaunus, nezināmus zīmolus, jo vēlas unikalitāti. To es redzu pēc saviem klientiem – kad pasaku, ka tas ir paraugmodelis, viņi ir ļoti laimīgi. Protams, aiziet līdz tādai ekskluzivitātei nozīmē atgriezties pie ateljē, bet principā cilvēki grib unikalitāti. Tas ir ļoti pozitīvs virziens. Taču mani satrauc tiešsaistes veikali. Es arī pārdodu apģērbus internetā, sadarbojos ar vienu lielu Vācijas portālu, bet tagad esmu pārtraukusi, lai pārdomātu veidu, kā rīkoties tālāk, jo katru dienu ir vairāki sūtījumi, bet atdošana ir aptuveni 50%.

Vai tas ir scenārijs, ka pasūta trīs mantas un to, kas neder, sūta atpakaļ?

Jā, diemžēl šādā veidā lētie zīmoli ir radījuši bezatbildību pret dizaineri. Mans apģērbs tiek radīts konkrētam pasūtītājam, bet viņš tikai uzmēra un, labākajā gadījumā, ieliek bildi Instagram. Tas bieži vien ir t.s. influenceru stils. Tā ir liela problēma, ar ko grūti cīnīties, jo patērētāju tiesības paredz, ka ir jābūt iespējai atgriezt preci. Ir jādomā, kā audzināt patērētājus, lai viņi padomātu, pirms pasūtīt desmit kleitas un uztaisīt sev modes šovu.

Ja jau apģērbs tiek šūts individuāli, cik ilgi jāgaida?

Aptuveni 10 līdz 14 dienu. Taču jaunajā kolekcijā, kur audumi ir speciāli pasūtīti un krāsoti, ir iespēja, ka tas ir beidzies un tad jārēķinās ar vairāk nekā mēnesi, bet tad par to informēju pircēju. Protams, audumu pērku vismaz 50 metru baķi un rēķinu uz priekšu, cik no tā sanāks, vai nopirks. Uz izstādēm braucot, maziem zīmoliem lielākā problēma ir tā, ka bieži vien audumu ražotāji piedāvā pārāk lielus minimālos pasūtījumus. Ir pat tādi, kam minimums ir 800 metru, kas ir desmit baķi.

Cik kleitu no tā var uzšūt?

Uz vienu kleitu var rēķināt divus metrus. Ej nu saražo tās 400 kleitas, ja nav konkrēta pasūtījuma. Par to patērētājs pat neiedomājas. Uzskatu, ka sen vairs nav aktuāli sekot modes tendencēm. Galvenais, lai apģērbs kalpo cilvēkam, nevis otrādi. Esmu kādreiz radījusi arī tādas ekstravagantākas lietas, kas vairāk ir bijuši kā izstāžu objekti, bet esmu nonākusi līdz tam, ka gribu būt godīga pret sevi un pret patērētāju. Man ir svarīga ilgtspējība. Vēlos, lai apģērbs ilgi kalpotu un nekaitētu dabai. Tas man ir svarīgi. Tā ir mana mazā revolūcija pret lielo masu tirgu.

It kā daudzi runā par ilgtspēju, arī jūs, tajā pašā laikā veikali ir pilni ar plastmasas drēbītēm. Kā jūs raksturotu to, kas šobrīd notiek?

Arī masu zīmoli rada savas it kā ilgtspējīgās līnijas, pircēji sāk par to aizdomāties. Nav noslēpums – modes industrija ir viena no lielākajām piesārņotājām pasaulē, otrā uzreiz aiz naftas apstrādes. Tas taču ir kreizī! Ja es esmu šajā industrijā, vienīgais, ko varu darīt, ir atkāpties un izlikties, ka tas uz mani neattiecas, vai arī kaut ko darīt lietas labā. Pasaulē ir liels poliestera piesārņojums, tā ir reāla plastmasa. Tas ir slikti ne tikai dabai. Valkāt poliestera apģērbu, jo īpaši apakšveļu, ir tas pats, kas nēsāt celofāna maisiņu. Esam dzīvi organismi, visu uzņemam caur ādu – tāpat kā matu krāsu, arī apģērbu jūtam ar miesu, tas ietekmē mūsu veselību. Es gribu par to domāt un uzrunāt savu potenciālo klientu, kam arī ir svarīgi, lai apģērbs nerada lieku piesārņojumu. Protams, dabai vispār pats labākais būtu bezatkritumu dzīvesveids, bet, ja tā godīgi, pilnībā neradīt nemaz atkritumu nav iespējams.

Tad jādzīvo ar vienu T-kreklu un džinsiem.

Pat tas nav bezatkritumu dzīvesveids. Īsts zero waste būtu dzīvot plikam un rūdīties. Viss tērē resursus. Es domāju, kā maksimāli samazināt atkritumus, izvēlēties audumus ar eko sertifikātiem, kas nekaitē dabai. Izmantoju pārstrādātu kokvilnu – kupro audumu. Protams, jau pirmajā tā ražošanas reizē tiek patērēti resursi, bet arī tādējādi var samazināt piesārņojumu dabā. Par to ir jārunā, ir jāaudzina arī vietējais patērētājs, kurš nesaprot, kāpēc ātrās modes drēbes ir tik lētas un kāpēc mūsu dizaineri atļaujas uzlikt šādas cenas. Es godīgi maksāju šuvējai, lai arī viņa var dzīvot, tāpat maksāju nodokļus, līdz ar to cena tāda veidojas. Audumus Latvijā neražo, tie tiek importēti, bet es cenšos, lai piegāde nav pārāk tāla.

Jūsu mode saistīta ar jauniem meklējumiem materiālos un izpildījumā. Reizēm šķiet, ka mode visu laiku iet uz riņķi. Ko vēl jaunu var izdomāt?

Jaunā veida piegriezumus un pievērsties minimālismam. Uzšūt uz mētelīša spalviņas vai sirsniņu, manuprāt, ir vien nevajadzīgs resursu patēriņš. Es cenšos apģērbu padarīt vienkāršāku un arī oriģinālāku, meklējot jaunus piegriezumus un risinājumus. Un tas ir iespējams – tās pašas nulles atlikumu kleitas. Man kolekcijās ir bijušas vairākas kleitas, kur pilnībā izmantots viss auduma platums un garums, neko nenogriežot. Protams, tādā veidā ir vajadzīgi lieli resursi, lai izstrādātu pamatpiegrieztni.

Ir svarīgi maksimāli domāt nevis par to, ko es kā dizainers tādu inčīgu varu uztaisīt, bet gan palīdzēt šai planētai radīt modē kaut ko mazliet inteliģentāku. Es negribu, lai šī industrija tiek uztverta kā tikai glītas kleitiņas. Apģērbs tomēr ir vizuālā komunikācija, cilvēka dzīves svarīga sastāvdaļa – tās nav tikai lupatas. Apģērbu var veidot daudz gudrāk un pārdomātāk, nevis tikai ražot T-kreklus ar muļķīgiem uzrakstiem.

Reizēm arī ilgtspējīgiem zīmoliem mēdz pārmest – ja gribat būt patiesi ilgtspējīgi, neražojiet vispār, jo tāpat radāt vēl vairāk atkritumu.

Jā, tā saka – lai visi dotu priekšroku poliestera propagandai. Ja mazie necīnīsies, ilgtermiņā nekas nenotiks. Par šo ir jārunā, jāmēģina kaut ko mainīt kaut vai ar mazām kolekcijām. Uzskatu, ka ir iespējams piebremzēt masu ražošanu, cilvēki atbildīgāk sāks iepirkties un ar laiku nepirks desmit kleitas mēnesī, bet gan vienu, kas kalpos ilgi un ko varēs kombinēt vairākas sezonas. Lielie zīmoli rada vajadzību pirkt vairāk un vairāk. Neviens no tiem neizglīto savu klientu, kā kombinēt apģērbus ilgtermiņā. OK, pagājušajā sezonā bija aktuāli akcentētie pleci, bet kur šogad lai iet ar tādu mēteli? Pircējs savu polsteraino mēteli var iebāzt skapī, jo šosezon modē ir sašaurinātais siluets. Tā ir ņirgāšanās par patērētāju. Es negribu, lai mans klients tiek spiests nākamajā sezonā pirkt ko jaunu. Tendenču gremošana, kas rada vajadzību pirkt vairāk un vairāk, ir vecmodīga. Vēlos, lai mans pircējs apdomā, vai viņam to vajag, un lai apģērbs kalpo ilgi.

Kad sākāt domāt par ilgtspēju? Kāpēc jums tā šķiet svarīga?

Sāku par to domāt pēc tam, kad no 2007. līdz 2014. gadam nodzīvoju Šanhajā, kur strādāju par modes dizaina pasniedzēju starptautiskā modes augstskolā Raffles Design Institute. Pēdējos gadus vairāk strādāju kā neatkarīgā stiliste un paralēli sāku attīstīt savu zīmolu.

Nav noslēpums, Šanhaja ir ļoti apdzīvota un ekonomiski viena no attīstītākajām pilsētām pasaulē, līdz ar to ekoloģija paliek otrajā plānā. Piesārņojums palielinās, ar kolēģiem no rīta skatījāmies nevis laika prognozi, bet to, kāds ir piesārņojuma indekss.

Lai zinātu, vai iet ārā no mājas?

Pat ja esi mājās, tas neglābj, maska jānēsā tāpat, vienkārši jāizlemj, kādu masku šodien likt – parasto vai ar filtru. Kad es Latvijā gripas vīrusa laikā lieku masku, cilvēki ir smējušies par mani, bet tas nav nekas smieklīgs, sevi ir jāsargā, kā arī jāpasargā citi, ja pašu slimība skārusi. Japānā un Ķīnā neviens nekautrējas un par to nesmejas. Visi šie jautājumi man radīja interesi par ilgtspēju. Taču mana pirmā kolekcija nebija ilgtspējīga, tolaik vēl nebiju par to tik ļoti padomājusi.

Ar modi taču jūs strādājāt jau iepriekš?

Jā, visu mūžu – neko citu nemāku darīt. Modes studijas man ir paņēmušas desmit gadus, pēc studijām pastrādāju vairākos uzņēmumos Latvijā, tostarp vienā lielā fabrikā, jo gribēju redzēt ražošanas procesu un to nevar saprast nekā citādi, kā vien, esot tur iekšā. Vēl pastrādāju vienā individuālā šūšanas uzņēmumā. Taču savu uzņēmumu izveidoju tikai tad, kad atbraucu no Ķīnas, jo tam vajag resursus un pieredzi. Uzskatu, ka ir riskanti veidot savu uzņēmumu tikko pēc universitātes. Ir jāsaprot industrija, jāpaskatās, kā iet citiem, jāpamācās no kļūdām. Tāpēc savu biznesu sāku diezgan novēloti. 2004. gadā beidzu studēt un tikai 2014. gadā sāku savu zīmolu, un 2016. gadā reģistrēju savu uzņēmumu. Joprojām uzskatu, ka esmu sākumstadijā. Tagad esmu pārmaiņu procesā un sadalījusi savu zīmolu divos – Baiba Ladiga, kur izmantoti dārgāki izejmateriāli un kas vairāk domāts eksporta tirgum, un Kobayashi, ko nosaucu sava vīra uzvārdā, kas tulkojumā nozīmē «mazs mežs». Tas Japānā ir pazīstams uzvārds, līdzīgi kā Ozoliņš Latvijā. Šī līnija būs pieejamāka, bet ne dizainiski, ne materiālu ziņā tā nebūs sliktāka. Plānoju speciāli nepasūtīt audumus, bet izmantot noliktavu audumu atlikumus. Tās būs ierobežotas kapsulkolekcijas, un patērētājs būs vinnētājs, jo zinās, ka kleita ir ierobežotā skaitā un nebūs tik lielas iespējamības satikt kādu ar tādu pašu kleitu. Piemēram, Baibas Ladigas jaunajā kolekcijā zaļie audumi ir speciāli pasūtīti un krāsoti, līdz ar to tās ir lielas izmaksas. Runājot par pirktspēju, cik sieviete mēnesī var atlikt kleitai, ja vidējā alga Latvijā ir ap 900 eiro? 600 eiro vidējam Latvijas iedzīvotājam ir nesasniedzama summa, bet Japānā tas šķiet jau ļoti pieejami. Universālveikali Japānā norāda, ka mans zīmols pārstāv demokrātisko segmentu. Tāpēc izveidoju otru līniju. Divu līniju pieeja ir arī citiem zīmoliem, jo tie vēlas apmierināt vairākus segmentus un vienā cenu kategorijā tas nav iespējams. Domāju, ka Latvijā daudzi zīmoli neizdzīvo, jo prasa pārāk augstu cenu mūsu platuma grādiem. Es piedomāju pie tā, lai manās kolekcijās nebūtu nekādu nevajadzīgu, uzšūtu kabatu vai klasisku krādziņu. Es uzskatu, ka tā ir novecojusi lieta. Klasiskā angļu krāga agrāk bija statusa simbols, bet, dzīvojot Ķīnā, redzēju daudzus sētniekus uzvalkos, līdz ar to tam vairs nav nozīmes. Šāds apģērbs tikai rada papildu atkritumus piegriešanas procesā un darbu gludinot. Man ir svarīgi, lai manai klientei, aizbraucot uz semināru vai citur, nav jādomā, kā izgludināt nenormāli sarežģītas detaļas. Lai apģērbs kalpo cilvēkam, nevis cilvēks apģērbam. Varbūt valsts iestādēs joprojām vajag nēsāt uzvalku, bet kāpēc gan tā nevarētu būt t.s. Mao krādziņa?

Apģērbu, kas īpaši jāgludina, arī velkam retāk, jo divreiz padomājam, vai gribam to gludināt. Un beigās tas neaiztikts trīs gadus stāv skapī.

Visbiežāk nēsājam t.s kapsullietas – vienkāršas, ērtas drēbes. Man ir svarīgi, lai drēbes nerada kompleksus. Tāpēc neierobežoju savu klientu ar iešuvēm. Jā, man ir pāris izstrādājumu ar augumu izceļošām lietām, bet mana zīmola īpatnība ir savilkumi ar gumijām, kas piemērojami dažādiem izmēriem. Ja sieviete mainās, piemēram, esot stāvoklī vai zaudējot svaru, nav tā, ka viņai šīs drēbes uzreiz vairs neder.

Jaunajā kolekcijā ilgi strādāju pie koncepcijas, izstrādāju jaunu piedurknes konstrukciju, kur aizmugurē žakete ir veidota vienā gabalā un piedurkne uztaisīta, izmantojot visu auduma platumu. Konstruēšanā māca uzlikt uz galda papīru un zīmēt vispirms modeli, bet es daudz strādāju mulāžas un drapēšanas tehnikā, maksimāli izmantojot auduma platumu. To apguvu Šanhajā no saviem Japānas un Londonas kolēģiem. Man ļoti patīk šī metode, jo tā ir loģiska. Mēs visu skaisto sievietes ķermenī redzam no sāna, nevis no priekšas vai aizmugures, un uz manekena to var labi redzēt. Daudzas manas kleitas ir t.s. diagonālajā piegriezumā – maksimāli izmantoju auduma platumu pa diagonāli, lai ietilpinātu modeli vienā auduma garumā. Tas palīdz samazināt resursu patēriņu, izmaksas un palīdz saudzēt dabu.

Un arī veselais saprāts.

Jā, principā ideja ir maksimāli ierobežot atgriezumus. Apģērbu industrijā 15% no saražotā tiek izmests ārā, vēl pirms nonāk pie patērētāja. Gada laikā Honkongā šie atkritumi sasniedz tādu apjomu, kas varētu apklāt visu Igaunijas teritoriju. Taču vēl ir arī Bangladeša, Indija un Ķīna. Tas ir kreizī.

Ražojot un patērējot apģērbu, maz tiek domāts par radītajiem atkritumiem. Varbūt cilvēks atbildīgi nodod nonēsāto apģērbu pārstrādei vai iepērkas lietoto apģērbu veikalos, bet tāpat drēbes jau ražošanas procesā ir radījušas nevajadzīgus atkritumus. Aiziet līdz nullei ir grūti, bet es cenšos darīt tā, lai sev atvieglotu procesus un patērētājs justos drusku labāk, ka viņš kaut ko dara lietas labā, lai nepadarītu šo planētu par getliņiem.

Protams, mana pieeja ar drapēšanu dažreiz sarežģī konstrukcijas, jo izmēru lielumošana ir ierobežota un ne vienmēr varu piedāvāt visus izmērus, piemēram, XXL.

Tagad esmu Rīgas Radošo industriju inkubatorā, kas man ir liels atbalsts, jo radošam cilvēkam, kurš nācis no Mākslas akadēmijas, sākumā ir ļoti grūti saprast visas biznesa lietas.

Akadēmijā par biznesu vispār māca?

Dažas lekcijas. Kad pasniedzu Ķīnā, mums bija nodalīts modes mārketings un dizains, tie bija pilnīgi dažādi kursi. Man palīdzēja arī tas, ka Rīgā pabeidzu Nordea biznesa skolu. Tā man palīdzēja atvērt acis, vairāk domāt kā uzņēmējai, nevis kā māksliniecei. Daudzi domā, ka viņi ir mākslinieki, bet principā mode ir brutāls bizness, tur nav nekā tāda ēteriska vai ļoti skaista. Vienīgais skaistais moments ir bildes pēc skates. Visādi citādi tas ir smags darbs. Visu laiku jādomā, jāmeklē audumi, jāved drēbes, jāgludina. Tas nav tik skaisti, kā varētu iedomāties. Zīmēšana ir maza daļa no visa procesa.

Kā pašai noskaņoties un saprast, ka tas ir normāls bizness un pašsaglabāšanās un ilgtspējības dēļ jāspēj radīt to, ko cilvēki pērk?

Nav noslēpums, Latvijā pēdējos gados pazuduši vairāki zīmoli. Kaut ko sākt nav problēmu, bet noturēties ir ļoti grūti. Vajag spēt saskatīt iespēju un mēģināt vairāk pārdot ārzemēs, jo, ja koncentrējas tikai uz vietējo tirgu, paliek tirdziņu līmenī. Tad tas nav bizness. Nezinu, vai tad ir jēga eksistēt. Tāpēc maksimāli jāmēģina braukt uz izstādēm, jāmeklē iespējas. Labi, ka LIAA palīdz braukt uz izstādēm eksporta veicināšanas ietvaros. Turpmākajām sezonām mans mērķis ir divreiz gadā braukt uz Šanhaju un Tokiju, kas ir mans galvenais eksporta tirgus. Es to vislabāk pārzinu, un tur ir viena no augstākajām pirktspējām. Eiropa ir ļoti piesātināta. Jā, te ir iespējas, bet ir grūtāk ielauzties, jo ir daudz zīmolu. Vēl saskatu lielu iespēju Krievijas tirgū. Man tur ir klienti, kuri pasūtījuši arī ļoti ekstravagantas lietas, piemēram, apavus, kas ļāva saprast, ka arī tur ir zināma tirgus niša. Arī Amerikas tirgus ir potenciāls. Tur pat neesmu vēl mēģinājusi strādāt, bet internetā man daudzi klienti ir no Amerikas.

Kā nonācāt Šanhajā?

Mani notrieca mašīna, un tā sadusmojos uz vairākām institūcijām, ka izdomāju aizbraukt kaut kur tālu. Saņēmu e-pastu no Ķīnas ar aicinājumu pasniegt un sapratu, ka jābrauc. Pāris reižu biju bijusi Ķīnā uz modes konkursiem, un man tur iepatikās – visi tie debesskrāpji, 28 miljoni cilvēku vienā pilsētā, pilnīgs kosmoss! Es tomēr esmu meitene no Jelgavas.

Strādāju singapūriešu uzņēmumā, privātā augstskolā, kur studenti bija ļoti turīgi un arī noteica toni. Bija pat gadījums, kad pieņēma darbā nodaļas vadītāju, ļoti pieredzējušu speciālistu no Central Saint Martins, bet trīs mēnešu laikā atlaida, jo spiediens no studentiem bija liels. Kursā bija vidēji 30 studentu, viena nodarbība ilga četras stundas. Procesa laikā arī pati daudz ko apguvu par ražošanu u.tml. Savā ziņā tā bija augstskola arī man pašai. Singapūrieši ir ļoti strikti. Viņi ir ļoti labi militārajā sektorā, un tas labi izpaudās arī menedžmentā un tajā, kā viņi izturējās pret pasniedzējiem. Ar vājiem nerviem to nevarēja izturēt, slodze bija nopietna. Taču nevienu brīdi nenožēloju savu pieredzi. Man prieks, ka vairāki mani studenti izveidojuši veiksmīgus zīmolus, vairākus izmācīju par modes ilustratoriem. Man ir liels gandarījums par vienu no manām meitenēm, kura ir uzrakstījusi grāmatu par modes ilustrāciju un kurai ir ļoti daudz sekotāju Instagram. Viņa strādā ar Prada un citiem labi zināmiem zīmoliem. Tagad ir populāri, ka modes pasākumā ir kāds ilustrators, kurš zīmē klientus un modi. Man pašai modes ilustrācija ir meditācija, ko mēģinu darīt maksimāli bieži. Dizainēšana ir brutāls darbs, ilustrācija – skaista meiteņu pazīmēšana. Arī Latvijā to ik pa laikam pasniedzu, jau kopš 2015. gada. Pa šo laiku mani jau nošpikojušas septiņas skoliņas, pat nosaukumu. Taču, ja jau mani kopē, tas liecina, ka daru to labi. Tas man vairāk ir dvēseles darbs, komunikācija ar cilvēkiem.

Ko jums iemācīja Ķīna?

Mieru – ne par ko neuztraukties. Nav jēgas. Paši ķīnieši kā tādi ir mierīgi. Ne velti meditācija un tējas dzeršanas ceremonija ir nākusi no Ķīnas. Pirmajā brīdī šķiet, ka viņi ir tādi traki, mazi cilvēciņi, kuri visu laiku skaļi klaigā. Taču tas ir tikai komunisma radītais iespaids. Ja skatās pagātnē, Ķīna ir viena no bagātākajām kultūrām civilizācijas vēsturē.

Man šķiet, ka viņi ir laimīgāki un biežāk smaida. Pat ļoti trūcīgi cilvēki – viņi ar bezzobainu smaidu brauc ar saviem sarūsējušajiem velosipēdiem, ved savus vezumus. Mēs pēc mentalitātes esam intraverti un negatīvāki. Kad ar vīru pārcēlāmies no Ķīnas uz Latviju, tā man šķita viena no grūtāk sagremojamām lietām. Bieži vien man uzbrūkošā tonī prasa, kāpēc es vispār atbraucu atpakaļ.

Viņiem ir baigais nācijas lepnums – mēs, ķīnieši! Viņi ir baigie strādātāji. Man ar to nekad nav bijušas problēmas, bet tur sapratu, ka viņi bez darba vispār nedzīvo. Arī ekoloģiskie bēgļi, kas atbrauc uz Latviju, mācās valodu, kaut ko dara.

Kāpēc izlēmāt atgriezties Latvijā?

Daļēji veselības apstākļu dēļ. Piesārņojums tiešām radīja visādas problēmas. Tā ir milzīga ekoloģiska problēma. Bija dienas, kad spīdēja pelēka saule.

Savā ziņā man pat būtu grūtāk veidot savu uzņēmumu tur. Stereotips, ka Ķīnā viss ir lēti, sen vairs nav taisnība. Vienu laiku tā bija, bet tas bija 80. gados. Tagad viss pārcēlies uz Dienvidāziju, Bangladešu, Indiju un citām zemēm. Pirmo kolekciju daļēji ražoju Šanhajā, un izmaksas bija augstākas nekā Latvijā. Protams, nav noslēpums, ka arī baltajai sejai tur ir cits cenu līmenis. Taču arī kopumā Šanhaja ir kļuvusi dārga, un tas bija viens no iemesliem pārcelties. Cenšos reizi gadā aizbraukt uz turieni, kopš 2007. gada dzīvokļu cenas ir augušas piecas reizes. Izmaksas ir ļoti cēlušās visam, izņemot takšus, tie vēl ir pieejami. Tā ir viena no superīgākajām lietām Ķīnā – viņiem ir ļoti lēts transports, līdz ar to cilvēki kustas, viss notiek, ekonomika aug. Ķīnā jebkurš var atļauties pārvietoties. Ja vienam ir par dārgu, visa ģimene sametīsies taksim. Radīt pieejamu transportu ir bijusi ļoti gudra rīcība. Turpretī Japānā tā ir problēma – tur ir dārgs sabiedriskais transports, taksometri. Cilvēki visu liku ir stresā un domā, vai naktī varēs atbraukt mājās vai gulēs pie metro ieejas. Arī ražojot domāju, no kuras vietas sūtīšu audumus. Japānā ir vieni no unikālākajiem audumiem, bet tās uzreiz ir nereālas transporta izmaksas.

Kā jūsu vīrs ir iedzīvojies Latvijā?

Labi, viņš ir arhitekts un strādā Mailitis Architects birojā. Viņam nebija nekāda lielā kultūršoka, jo Šanhaja ir tik kosmopolītiska, ka pēc tam var dzīvot jebkur. Sākumā mums šeit likās pat nedaudz garlaicīgi, jo dzīves temps ir daudz lēnāks, – lāga nav, kur skriet, nav tādas aprites.

Es negaidīju, ka Latvijā cilvēki tomēr ir tādi rasisti. Mani joprojām sāpina pietātes un cieņas trūkums pret citiem cilvēkiem. Pāris reižu esam saskārušies ar tādiem izteikumiem. Citādi viss ir labi, viņam patīk Latvijas daba, garšo vietējais ēdiens. Mūsu virtuve ir līdzīga kā Japānā – daudz zivju, dārzeņu, sēņu.

Cits aspekts ir dzīves līmenis. Kad atbrauc no Šanhajas, te nedaudz jāsaraujas. Taču citādi – nekādas vainas. Galvenā luksusa lieta Latvijā – svaigs gaiss un labs ēdiens. Tā patiesi ir nenovērtējama lieta, par ko ķīnieši tagad maksā bargu naudu. Viņi brauc uz šejieni un maina savu dzīvi tikai tīrās vides dēļ. Tas ir unikāli – mums nav nekādu dabas katastrofu vai dabas stihiju. Esam labā pozīcijā – 20 minūtēs var aizbraukt uz jūru vai mežu. Bieži vien to nenovērtējam. Par ko gan Latvijā bēdāties? Vari dzīvot pie dabas, ēst svaigu pārtiku.

Kā redzat modes nākotni? Kur tas viss virzās?

Es nezinu. Var redzēt, ka lielie tīkli sākuši piedomāt par ilgtspējību, kļuvuši atbildīgāki. Arī patērētāji. Taču vēl nesen lasīju, ka viens no lielajiem, labi zināmajiem masveida zīmoliem dedzina 80% neizpārdoto apģērbu. Tas nozīmē, ka viņiem ir ļoti, ļoti lieli pārpalikumi, kas saistīts ar to, ka grib uzturēt cenu politiku, līdz ar to vieglāk sadedzināt, nekā mēģināt nocenot vai atdot, ziedot par velti.

Nu jā, ražojot lielā apjomā var dabūt labu cenu, bet apjoms ir tik liels, ka nevar pārdot.

Jā, un trakākais ir tas, ka viņiem joprojām ir izdevīgi tā darīt. Tas ir ārprāts.

Tomēr kopumā redzu pozitīvu kustību ilgtspējības virzienā. Arī Latvijā ir vairāki zīmoli, kas sāk par to domāt. Domāju, ka ilgtspējība būs ļoti nozīmīgs virziens jebkurā nozarē. Arī no saviem pircējiem redzu, ka viņiem tas ir svarīgi, – viņi bieži prasa, kā apģērbu kopt, kāda ir tā paredzamā dzīve.

Cik ilgi drēbēm vajadzētu kalpot?

Mana tēta māsa ir pierādījums, ka, labi kopjot, drēbes var nēsāt vairākus desmitus gadu. Ja laba sastāva drēbes netiek brutāli mazgātas divas stundas veļasmašīnā, apģērbs var kalpot ilgi. Piemēram, ja kokvilnu pārāk bieži mazgā, tā sāk velties, krāsa nāk nost, to var redzēt uz džinsiem – zilie džinsi kļūst balti. Ar to jārēķinās. Ja gribas, lai apģērbs kalpo ilgāk, jāmazgā saudzīgajā režīmā vai jānes uz ķīmisko tīrītavu. Es pati esmu nēsājusi drēbes, kas man kalpo 20 gadu, un man ir mērķis, lai manis radītie apģērbi kalpotu līdzīgi.

Cilvēki laikam vairs netic, ka kaut kas tāds iespējams, līdzīgi kā smejas par ainu no Emīla nedarbiem, kur Emīla tēvs saka – māte tā plēš kurpes, ka ik pa desmit gadiem atkal jāpērk jaunas.

Jā, tāpēc man patīk Skandināvijā aktuālā tendence veidot labošanas darbnīcas, kur var aiznest un salabot dažādas lietas, – nevis uzreiz mest ārā, bet salabot. Bieži vien mani klienti prasa, vai ir iespējams salabot manus apģērbus, un iespēju robežās mēģinu palīdzēt, jo man ir svarīgi, lai manas drēbes nemet ārā.