Eiropas Savienība atrodas pārmaiņu priekšā, taču, kāda tā būs pēc izmaiņām, pašlaik ir grūti spriest, jo vēl joprojām nav skaidrības par Brexit, par to, kāds būs jaunais Eiropas Parlamenta deputātu sastāvs, kāda būs jaunā Eiropas Komisija

Eiropas Savienība

Tāda ES, kāda tā ir bijusi, tā vairs nebūs, jautājums ir par to, kāda tā būs un kā šīs pārmaiņas izjutīs Latvija. Par ES nākotni jau līdz šim ir bijušas daudz un dažādas diskusijas, ir apspriesti un diskutēti arī vairāki tās iespējamie attīstības scenāriji. Vienlaikus joprojām miglā tītais Brexit, un līdz ar to arī tā iespējamās sekas – ģeopolitiskā situācija pasaulē, ieskaitot divu pasaules lielāko ekonomiku – ASV un Ķīnas – konfrontāciju tieši preču tirdzniecībā – rada jaunus izaicinājumus nevis tikai atsevišķām bloka valstīm, bet gan visai ES kopumā.

Mainās prioritātes

Lai varētu raudzīties uz tālāku perspektīvu, vispirms ir jāsaprot, kādā situācijā ES atrodas pašlaik. «Eiropa kļūst drošāka, jo 2015. un 2016. gada notikumi, terora akti, piespieda apdomāties un veikt virkni pasākumu, tādējādi vairāk rūpējoties par iekšējo drošību,» vērtē nu jau 15 gadus Eiropas Parlamenta deputāte Inese Vaidere. Viņa norāda, ka, strādājot Eiropas Parlamenta Budžeta komitejā, šo drošības faktora prioritizāciju nevar nepamanīt, un to vēl vairāk rāda ES 2021.–2027. gada budžeta projekts un tā apspriešanas gaita. «Pašlaik robežapsardzība ir katras valsts kompetencē, taču tām valstīm, kurām ir ārējās robežas, ir vajadzīgs pastiprinājums, un ES ārējās robežapsardzības vienība Fronteks tiks pastiprināta, 600 darbinieku vietā tajā būs ap 10 000 un palīdzēs tieši tām dalībvalstīm, kurām ir ārējās robežas,» skaidro I. Vaidere. Viņasprāt, tādējādi arī Latvijā pieaugs darba vietu skaits, un tas tiks finansēts no ES centrālā budžeta. «Vēl viens būtisks faktors ir tas, ka Eiropā arvien spēcīgāks kļūst sociālais pīlārs, līdz šim visas šīs lietas bija dalībvalstu kompetencē,» norāda I. Vaidere. Viņasprāt, pašlaik šajā jomā ir liela atšķirība, piemēram, Francijā un Beļģijā salīdzinājumā ar Latviju darba ņēmējiem ir ļoti augsti sociālā nodrošinājuma apmēri. Minēto iemeslu dēļ arī ir vēlme pēc sociālā nodrošinājuma harmonizācijas. «Šajā jautājumā ir arī zināmi riska elementi, jo, ja pārāk nodrošināmies attiecībā uz darba ņēmējiem, tad problēmas būs darba devējiem,» brīdina I. Vaidere. Viņa norāda, ka tieši šī iemesla dēļ šis jautājums ir dalībvalstu kompetencē, kuras tad arī raugās, cik lielu slogu var uzlikt uzņēmējiem, kā atbalstīt darba ņēmēju. «Sociālajā pīlārā uzmanība tiek veltīta arī veselības jautājumiem, kas arī vienmēr ir bijuši dalībvalstu kompetencē, bet tagad tam ir paredzēti 413 milj. eiro, kas it kā nav ļoti daudz, taču nauda veselības politikai, pētījumiem Latvijas kontekstā būtu kā iespējas un arī atbalsts,» norāda I. Vaidere.

11 miljardu eiro lieta

Nenoteiktība ar Brexit ir milzīga, jo neviens nevar neko precīzi pateikt – Lielbritānija pametīs ES vai tomēr nē, un, ja izstāsies, tad kad, un vai būs konkrēts izstāšanās līgums vai tā būs bez jebkādas vienošanās. «Ir pavadīti jau trīs gadi neauglīgās diskusijās attiecībā par Brexit, un joprojām nav skaidrs, ar ko tas beigsies,» stāsta I. Vaidere. Viņa piemetina, ka tieši neskaidrība ap Brexit ir viens no iemesliem, kāpēc nav izdevies pieņemt ES 2021.–2027. gada budžetu. «Ja Lielbritānija pamet ES, tad jārēķinās ar ienākumu iztrūkumu 11 līdz 13 miljardu eiro, jo tā ir viena no lielākajām ES donorvalstīm, un līdz ar to reāls drauds ir Kohēzijas finansējuma samazināšana par 13%, kā to piedāvā Eiropas Komisija, kaut arī Eiropas Parlaments bija kategoriski pret šādu piedāvājumu,» norāda I. Vaidere. Viņa atzīst, ka ir veidots nosacīts aizvietotājs – Eiropas Strukturālo investīciju fonds, no kura var saņemt aizdevumus, izmantojot Eiropas Investīciju bankas iespējas. «Varbūt brīdī, kad būs iespēja saņemt aizdevumu, nevis dāvanu, būs atbildīgāka pieeja,» uz jautājumu, kādas būs šādas pieejas maiņas sekas, atbild I. Vaidere. Viņa atgādina, ka Brexit kontekstā ir patērēts daudz laika, lai daudzas ES iestādes, kuru mājvieta bija Lielbritānija, atrastu jaunas mājvietas, to pārcelšanās uz citām bloka dalībvalstīm ir izmaksājusi milzīgas summas – gan esošo īres līgumu laušanai, gan pārcelšanai.

Mācību laiks

«Neteiktu, ka tagad būs cita ES, un principiālas izmaiņas ES dalībvalstu starpā neprognozēju,» norāda Eiropas Parlamenta deputāts un bijušais Igaunijas ārlietu ministrs Urmass Paets. Viņš savu sacīto pamato ar to, ka gan Igaunijai, gan Latvijai svarīgie lēmumi, piemēram, saistībā ar drošību, ekonomikas attīstību, kas lielākoties ir atkarīga no eksporta uz citām ES dalībvalstīm, cieši saistīti ar kopējo tirgu. «Brexit nav bijis profesionāls, neviens nezina, kas būs un kādas būs ES un Lielbritānijas attiecības pēc šīs valsts izstāšanās,» norāda U. Paets. Vienlaikus Lielbritānija nebūs piemērs citām ES dalībvalstīm. «Redzu, ka ir vajadzība un iespējas, lai vairāk sadarbotos tieši aizsardzības un drošības jautājumos un kopīgā pakalpojumu tirgus attīstībā,» tā U. Paets. Viņaprāt, Eiropas sabiedrība arvien vairāk saprot, ka neviena valsts, pat pati lielākā un ekonomiski spēcīgākā, vienatnē nav reāls konkurents Ķīnai un nav arī drošības garanta.

Bez radikālām pārmaiņām

«Grandiozas pārmaiņas diez vai ir iespējamas, jo mehānisms strādā jau daudzus gadu desmitus, bet nepieciešams pārskatīt komunikāciju gan starp ES dalībvalstīm, gan arī starp ES institūcijām un dalībvalstīm, lai mazinātu atsvešinātības sajūtu cilvēkos,» vērtē Eiropas Parlamenta deputāts Aleksejs Loskutovs, kurš par eiroparlamentārieti kļuva, kad Krišjānis Kariņš kļuva par Latvijas premjeru. «Var jau ironizēt, ka pēc Brexit nākamajā dienā daudzi briti meklē internetā, kas tad tā ES tāda īsti ir, ka britu zvejnieki bija par izstāšanos, bet vienlaikus grib, lai tiek saglabātas piemaksas, kuras maksāja ES,» tā A. Loskutovs. Viņaprāt, Brexit nevis vājina ES, bet tieši pretēji – to nostiprina. «Uzreiz pēc Brexit bija ES dalībvalstis, kuras arī sāka runāt par izstāšanos no ES, bet, kad ieraudzīja, ko tas nozīmē, tad tagad grūti iztēloties, kurai valstij varētu šāda doma vēl būt,» tā A. Loskutovs. Viņš atzīst, ka Lielbritānija ir piektajā vietā ES pēc iemaksu (aptuveni 13 miljardi eiro) pārsvara par saņemto (aptuveni četri miljardi eiro). «Tas nozīmē, ka Brexit rezultātā ES «tīrais» zaudējums ir ap astoņiem miljardiem eiro, kas ir liela nauda, taču, skatoties uz ES budžeta 145 miljardiem eiro, tā nav tik milzīga nauda. Protams, ES birokrātiskais aparāts ilgtermiņā plānoja rīcību ar lielāku naudas apjomu, bet tagad ir jautājums par summas daļas likteni atkarībā no tā, kā īsti rīkosies Lielbritānija,» norāda A. Loskutovs. Viņaprāt, Lielbritānija pārrēķinājās, jo daudzi uzņēmumi pārcēla savus birojus no Londonas uz citām ES dalībvalstu pilsētām. «Ja nekļūdos, tad nelielā Dublina tagad kļūst par trešo vai ceturto lielāko finanšu centru, tādējādi citas valstis iegūst papildu nodokļus, arī darba vietas, kas tām audzēs IKP, un, pat nemainot pašreizējo iemaksu formulu, tās maksās vairāk ES budžetā,» skaidro A. Loskutovs. Viņaprāt, tieši «gaisā pakārtais» Brexit būs ES izaicinājums ne tikai šogad, bet arī nākamajos gados. Līdztekus tam būs jautājums par ES drošības stiprināšanu. «Diez vai runāsim par ES armiju, taču noteikti tiks uzlabota ES dalībvalstu sadarbība šajā jomā, tiks stiprināts Eiropas aizsardzības fonds, kur būs jautājumi par kopīgiem militārajiem iepirkumiem un inovācijām,» piemetina A. Loskutovs.

Cīņa par līderību

«Britu aiziešana no ES notiks, jautājums ir tikai, kurā brīdī un cik komiski tas būs, taču, nenoliedzami, Brexit ietekmēs ES,» secina Eiropas Parlamenta deputāts 15 gadu garumā Roberts Zīle. Viņaprāt, komiski, ja Lielbritānija pamet ES, bet vienlaikus piedalās Eiropas Parlamenta vēlēšanās, un šīs valsts deputāti būs uz kaut kādu laiku un ietekmēs arī jaunās Eiropas Komisijas izveidi. «Nezinu, kam tas vajadzīgs, ja nu vienīgi tiem, kuriem vajadzības britu balsis, lai iegūtu Eiropas Komisijas prezidenta nomināciju,» analizē R. Zīle. Viņam vairāk interesē, kāds būs jaunais Eiropas Parlaments, kā līdz ar to mainīsies Eiropas Komisijas sastāvs. «Žans Klods Junkers ar savu pieeju ļoti labi derēja pirms gadiem 15–20, bet ne pēdējiem gadiem pieciem,» norāda R. Zīle. Viņš kā nākotnes izaicinājumus redz cīņu par līderību ES, jo pašlaik, situācijā, kad Angela Merkele paziņojusi par aiziešanu, līdera krekliņu cenšas pārņemt Emanuels Makrons. «Manuprāt, Makrons liek uz to pašu, ko pirms daudziem desmitiem gadu darīja de Golls – Francija virs Eiropas –, bet jautājums, vai tas tiks balansēts ar citām interesēm,» secina R. Zīle. Viņaprāt, vērts pārskatīt visu uzraudzības institūciju, kas nodarbojas ar vienotā (preču, pakalpojumu, finanšu) tirgus uzraudzību, funkcijas un tās vairāk nodot dalībvalstīm.

Arvien vairāk vaino ES

Arvien lielāku popularitāti gūst uzskats, ka pie sliktajām lietām iekšpolitikā vainojama ir Brisele, ES, nevis pašu dalībvalstu pieņemtie lēmumi. «Lielākie riski ir ES iekšpusē, it īpaši tas nāk no dalībvalstīm, kur šādi uzskati arvien vairāk pārņem cilvēku prātus un idejas pat tiek veiksmīgi «eksportētas» uz citām ES dalībvalstīm,» norāda U. Paets. Viņaprāt, tautsaimniecībā nav redzami lieli riski, kaut arī tādi ir saistībā ar Itāliju – budžeta deficītu un parādu apmēriem. «Bet ja ar Itālijas ekonomiku kaut kas notiks, tad, patīk vai ne, bet jutīsim visi, kaut arī Baltija varbūt ir tālu no šīs valsts,» tā U. Paets. Viņš nenoliedz, ka dzīves un arī sociālā nodrošinājuma līmenis dažādās ES dalībvalstīs ir atšķirīgs un tas ietekmē ne tikai darbaspēka migrācijas plūsmas, bet arī investīciju apmērus. «Attiecībā par netīro naudu un tās atmazgāšanu – likumdošana būs stingrāka visā ES, kaut arī pagaidām tā vēl nav, jo tādi skandāli kā attiecībā uz bankām nevar palikt bez konkrētiem priekšlikumiem no ES struktūrām,» tā U. Paets.

ES nodokļu jautājums

«Nodokļi ir dalībvalstu kompetencē, un dalībvalstis ļoti pie šīs pozīcijas turas, arī Latvija vēlas, lai nodokļu politikā neviens neiejaucas, jo ar saviem nodokļiem dažkārt varam būt konkurētspējīgāki Eiropā, tāpēc tuvākajā laikā diez vai varētu būt runa par fundamentālām pārmaiņām,» stāsta I. Vaidere. Viņa atgādina, ka jautājums ir par to, kā papildināt ES budžetu ar Eiropas nodokļiem. «Viens no tiem Eiropas nodokļiem, kas paver iespējas, ir tā dēvētais digitālais nodoklis. Lielās platformas gūst milzīgus ienākumus un peļņu, bet nodokļos šajā teritorijā tikpat kā neko nemaksā. Savulaik bija liela brēka par to, ka lielajām platformām vajadzēs maksāt autoriem, bet realitāte ir pavisam cita,» skaidro I. Vaidere. Viņa uzskata, ka atkal būs diskusija par finanšu transakciju nodokli. «Šis nodoklis neattiecas uz ierindas cilvēku, kurš veic pārskaitījumu internetbankā, bet gan tikai uz tā dēvētajām finanšu spekulācijām,» uz jautājumu, vai šis nodoklis nebūs kārtējais, kurš liks atvērt maku ikvienam cilvēkam visā ES, atbild I. Vaidere.

Vēl jau ir jautājumi par pievienotās vērtības nodokļa sistēmu. «Nauda noteikti nepieciešama zinātnei un pētniecībai, jo Eiropa kopā ar ASV, Japānu un Ķīnu ir līderpozīcijās, taču daudzviet inovācijās ES tomēr būtiski atpaliek no minētajiem globālajiem konkurentiem,» tā I. Vaidere. Viņa norāda, ka Eiropas Parlamentā iestājās par to, lai šis finansējums būtu pieejams arī mazo valstu zinātniekiem, kas Latvijas gadījumā ir vitāli svarīgi. «Eiropas risks ir populisms, kas piedāvā «visu esošo noslaucīt» un ieviest pārmaiņas, izveidojot teju vai paradīzi zemes virsū, taču, nonākot pie varas, populisti nezina, kā solīto īstenot, ne arī, kur ņemt naudu, un piemērus var redzēt arī Latvijā, Itālijā un citās valstīs. Tā var demontēt visu labo, it īpaši attiecībā uz dzīves līmeni, kas radīts. Ir sakāmvārds, ka no laba labu nemeklē,» tā I. Vaidere.

Līdzsvara punkts

Ar izcilu sociālo nodrošinājumu atbalstot cilvēkus, kuri negrib strādāt, nekas labs nebūs, un tas ir viens no riskiem visai Eiropai.

«Ja pārcentīsimies sociālo jautājumu risināšanā, tad kļūsim nekonkurētspējīgi pasaulē. Svarīgākais būtu līdzsvara atrašana starp darba ņēmēju (motivācija strādāt un vienlaikus būt sociāli aizsargātam) un darba devēju iespējām un konkurētspēju,» rezumē I. Vaidere. Viņai šķiet, ka sociālās sistēmas, kas izveidotas Francijā, Beļģijā, ir pārspīlētas un var novest pie situācijas, kas bija sociālismā, – visi grib pārdalīt, bet nav, kas ražo – strādā. «Biedējošas bija protesta akcijas Vācijā, kur prasība bija nacionalizēt mājokļus, jo dzīvokļu cenas ir ļoti augstas, bet kurš tad tos mājokļus cēla?» jautā I. Vaidere. Viņa atzina, ka daudzviet Eiropā nav izpratnes šādas pieejas negatīvajiem aspektiem. «Sabiedrības noslāņošanās nav tikai Latvijas, bet arī ES problēma, taču, mēģinot šo jautājumu regulēt, var atņemt stimulu veidot biznesu, strādāt,» tā I. Vaidere. Viņa norāda, ka Eiropā jau ir ģimenes, kur priekšteči ir izveidojuši kapitālu un nākamās paaudzes var neko nedarīt, taču jautājums, vai šādās ģimenēs augušie bērni gribēs kaut ko darīt. Visticamāk, ka ne.

Centralizācijas riski

«Bīstami, ka tiek runāts par eirozonas atsevišķu budžetu, kas pirmajā brīdī šķiet ļoti pievilcīgi, jo varbūt varēsim dabūt vairāk naudas, bet tas prasīs tiešo nodokļu ieviešanu, kuru maksājumi uzreiz tiks ieskaitīti eirozonas budžetā,» uz vienu no izaicinājumiem – riskiem – norāda R. Zīle. Viņš atgādina, ka no vairākām politiskajām grupām nemitīgi skan idejas par nodokļu vienādošanu visā ES. «Vēl viena – eirozonas – budžeta veidošana būtībā attālina no mūsu ģeopolitiskajiem partneriem (Zviedrija, Dānija, Polija), kas pārskatāmā nākotnē eiro neieviesīs, tādējādi pastiprināsies centrbēdzes spēki, un Latvijai ar minētajām valstīm arvien mazāk būs kas kopīgs,» uz jautājumu, kas būtu tā sliktā tendence, atbild R. Zīle. Viņš pieļauj, ka šāda scenārija rezultātā arvien vairāk nodokļu tiks «pārcelti» uz ES centrālo budžetu, bet dalībvalstīm paliks arvien mazāk. «Labi, ka aizejošais Eiropas Parlaments nespēja pieņemt jauno 2021.–2027. gada budžetu gaisotnē, kad teju visi politiķi domā par vēlēšanām un saņem zvanus no mītnes valstīm, kuru pamatā ir protekcionisms, kas neko labu nedod,» tā R. Zīle. Viņaprāt, jaunajam Eiropas Parlamentam vajadzētu atrast labus risinājumus, jo esošās Eiropas Komisijas piedāvājums – samazināt Kohēzijas fondu, lauksaimniecības tiešmaksājumus – arī neko neatrisina.

Pieaugums bija paredzēts tikai zinātnei un pētniecībai, it īpaši militārajam sektoram, kas nozīme, ka tās saņēmēji ir tur, kur ir nopietna militārā industrija. R. Zīle atgādina, ka lielākā nauda jau pašlaik aizplūst uz Rietumeiropas lielākajiem pētniecības centriem, kas nozīmē arī labāko smadzeņu aizplūšanu uz šiem centriem. «Jautājums, vai, nesagraujot vajadzību pēc pētniecības un inovācijām, nevarētu atvēlēto naudu sadalīt tā, lai tiktu līdzsvarotas visu valstu iespējas piesaistīt šo finansējumu, tādējādi gudri cilvēki paliktu strādāt tajās vietās, kur auguši,» norāda R. Zīle. Viņš prognozē, ka Brexit radīs politiskā spektra maiņu, līdz ar to mainīsies politisko spēku saspēle, bet Latvijas pozīcijas šādos apstākļos varētu uzlaboties, jo centrbēdzes spēki no federalizācijas attālināsies un jaunajai Eiropas Komisijai būs grūtāk ražot projektus, kas vērsti uz nodokļu harmonizāciju.

Lai arī ES 2021.–2027. gada plānošanas periodā gaidāmi vairāki būtiski izaicinājumi, kuri prasīs finansējumu, U. Paets ir ļoti piesardzīgs par tā dēvēto ES budžeta nodokļu ieviešanu. Viņaprāt, šajā kontekstā var runāt par kādu nodokli saistībā ar klimatu un ekoloģiju. Kaut arī ES grib būt ekoloģijas un zaļo tehnoloģiju līderis pasaulē, praksē nereti ir pilnīgi pretēji, piemēram, ES lēmumi enerģētikā un dalībvalstu rīcība kontekstā ar Nord Strem 2 projektu.

Protekcionisma vilnis

R. Zīle norāda uz milzīgo protekcionisma spiedienu, kas tika novērots autotransporta un citu normatīvu paketēs. «Sak, ja ar savu zemo sociālo līmeni nevarat pavilkt mūsu prasības, tad nelieniet, vai arī paņemsim jūsu labākos jaunos cilvēkus uz savām – turīgajām – valstīm, bet jūs paliksiet ar lielu skaitu vecu cilvēku un pensiju sistēmas problēmām, tādējādi šīs problēmas pārliekot, uz Latvijas budžetu,» skaidro R. Zīle. Viņš atgādina, ka, pieaugot dzīves ilgumam, piemēram, Vācijā, tai ik gadu vajag piesaistīt vismaz 0,3 milj. darbspējīgo cilvēku no citām valstīm, un tas pats būs Francijai un citām valstīm. «Ne jau tikai ar trešo valstu migrantiem nodrošina darbspējīgo imigrāciju, bet arī ar cilvēku plūsmu no Austrum un Centrālās Eiropas,» min R. Zīle. Viņš secina, ka Latvijā daudzi darbaspēka problēmas risināšanai redz trešo valstu (it īpaši Ukrainas) piesaisti, bet konkurētspējas kontekstā tas var būt tikai īstermiņa, nevis vidēja vai ilga termiņa risinājums. «Latvijā nereti darba devēji postulē, ka nevar maksāt vairāk, jo darbiniekiem zema produktivitāte un, maksājot vairāk, radīsies mak- roekonomiska problēma, kaut gan tieši darba devēji ir tie, kuri nosaka produktivitātes līmeni,» tā R. Zīle. Viņš norāda, ka produktivitātes celšanai ir vajadzīgas investīcijas, bet darba devēji vēlas gūt peļņu, ko sadalīt dividendēs, un izvēlas zemas produktivitātes tehnoloģijas, kā rezultātā ir vajadzība pēc lēta, importēta darbaspēka. Protams, ir jomas, kurās ir produktivitātes limiti un uz kurām tas neattiecas. «Uztrauc Francijas un Vācijas vienošanās un arī spiediens mainīt konkurences nosacījumus un valsts atbalsta politiku, tādējādi radot Eiropas čempionus, kas nozīmē, ka patērētājiem būtu jāpērk preces un pakalpojumi par ļoti augstu cenu, un faktiski konkurences neesamību, kas noved pie degradācijas, jo nav vajadzības ne uzlabot, ne arī pilnveidot produktu vai pakalpojumu. Siltumnīcas apstākļi nozīmē konkurētspējas zaudēšanu ilgtermiņā,» uz jautājumu par riskiem atbild R. Zīle.

Ķīnas kārts

U. Paets uzskata, ka tuvāko gadu laikā ES uz Ķīnu sāks raudzīties citādāk – ne tikai kā uz investoru un preču piegādātāju, bet gan kā uz konkurentu – un arī vērtēs drošības riskus. Pašlaik Ķīnas biznesam ir daudz vieglāk ienākt ES tirgū, nekā ES kompānijām iekļūt Ķīnas tirgū. «Domāju, ka ES sāks skatīties citādāk uz tādu formu kā 16+1, kas būtībā ir Austrum- eiropas un Centrāleiropas valstu tikšanās un jautājumu apspriešana ar Ķīnu, jo, raugoties uz kopējo ES pozīciju visos jautājumos, ieskaitot drošību, aizsardzību, minētais forums liek uzdot daudz jautājumu,» tā U. Paets. R. Zīle uzskata, ka galējības nav laba lieta, jo pateikt «nē» Ķīnas investīcijām nav pareizi, it īpaši, ja nevar paļauties uz liela mēroga infrastruktūras investīcijām no Rietumeiropas, ir vajadzīga alternatīva. Viņš piemetina, ka Ķīnas jautājumā ir sadursme starp vairākām ES valstīm.

Kopā ar ASV

Savukārt ES un ASV attiecībās, pēc U. Paeta sacītā, svarīgi būtu sākt sarunas par brīvās tirdzniecības līgumu, kaut arī bumba ir Donalda Trampa pusē. «Racionāli raugoties, pasaules spēka centrs arvien vairāk pārvietojas uz Āziju–Ķīnu, tagad arī Indiju, tāpēc būtu gudri, ja ES un ASV vairāk sadarbotos drošības un arī ekonomikas jomās,» norāda U. Paets. Savukārt R. Zīle atzīst, ka ir valstis (izņemot Franciju), kuras vēlas, lai ar ASV tiktu uzsāktas sarunas par brīvās tirdzniecības līgumu, un citu risinājumu viņš arī neredz. Viņaprāt, ir jārunā ar D. Trampu, kurš, visticamāk, Baltajā namā paliks arī uz otro termiņu.