2019. gadā īstenotā nodokļu reforma Lietuvā attiecībā uz darbaspēka nodokļiem var likt pārskatīt 2018. gadā Latvijā iedzīvināto nodokļu sistēmu

Nodokļi

Finanšu ministrijas sagatavotais Valsts nodokļu politikas pamatnostādņu 2018.-2021.gadam īstenošanas 2018. gadā starpposma novērtējums rāda, ka visās trijās Baltijas valstīs ir īstenoti pasākumi, kuru rezultātā tiek samazināts darbaspēka nodokļu slogs. Vairāki DB aptaujātie uzņēmēji norāda, ka minētais apliecina Baltijas māsu konkurenci par investīcijām un ekonomiskā izrāviena īstenošanu. Vienlaikus uzņēmēji uzskata, ka pašlaik vēl pāragri spriest par Lietuvas jauniegūto konkurētspēju, kaut arī nenoliedzami kaimiņzeme ir spējusi piesaistīt ļoti būtiskus investorus. «Vispirms – dažus mēnešus pēc darbaspēka nodokļu reformas Lietuvā vēl ir pāragri vērtēt, vai tā ir vai nav konkurētspējīgāka salīdzinājumā ar to, kāda ir Igaunijā un Latvijā,» uzsver Latvijas Nodokļu konsultantu asociācijas valdes loceklis Ainis Dābols. Viņaprāt, pagaidām var secināt tikai to, ka cīņa par to, kura Baltijas valsts vairāk piesaistīs un noturēs investorus, situācijā, kad statistiski tiek rādīts darba algu pieaugums, ir saasinājusies. Savukārt par to, kā šādā situācijā tiks risināti sociālās nodrošināšanas jautājumi, pēc A. Dābola domām, ir jāmeklē papildu informācija.

Reformas mērce

Lai arī Igaunija jau daudzus gadus ar vienoto – «plakano» - 20% iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) likmi visiem ienākumiem ir uzrādījusi labāko izaugsmi, Latvija ir nolēmusi iet pretējā virzienā, un kopš 2018. gada ir ieviestas trīs IIN likmes – 20% ienākumiem līdz 20 004 eiro gadā, 23 % likme no 20 004,01 līdz 55 000 eiro (no 2019. gada līdz 62 800 eiro) un 31,4% likme ienākumiem virs 55 000 eiro (no 2019. gada līdz 62 800 eiro). Savukārt Lietuvā būtiskākās reformas ir veiktas valsts sociālās obligātās apdrošināšanas iemaksu jomā, kur likme no 40,2% ir samazināta līdz 21,29%. Īpaši labvēlīgs režīms ir noteikts darba devējiem, kam iemaksas no 31,2% ir samazinātas līdz nieka 1,47%. Savukārt darba ņēmēju iemaksu apmērs no 9% palielināts līdz 19,5%. Turklāt, līdzīgi kā Latvijā, arī dienvidu kaimiņi ieviesuši valsts sociālās obligātās apdrošināšanas maksimālo apmēru – 2019. gadā griesti būs 120 vidējo mēnešalgu apmērā (132 840 eiro). Bet, atšķirībā no Latvijas darba devējiem, Lietuvas kolēģiem nebūs jāmaksā solidaritātes nodoklis. Lai kompensētu sociālo iemaksu samazināšanas rezultātā sagaidāmo sociālā budžeta ieņēmumu kritumu, Lietuvā vienlaikus IIN likme algota darba ienākumiem palielināta no 15% līdz 20%, bet, ja ienākumi pārsniegs 132 840 eiro gadā, būs jāmaksā jau 27%. IIN pieauguma rezultātā gūtie ienākumi tiks novirzīti pamatpensijas finansēšanai no valsts pamatbudžeta.

Vienlaikus ar IIN likmes pieaugumu Lietuvā paplašināts arī neapliekamā minimuma (NM) pielietojums, t.i., ienākumu slieksnis, līdz kuram piemēro NM, palielināts no 1160 līdz 2555 eiro mēnesī. Turklāt starp darba devējiem un Lietuvas valdību noslēgta vienošanās, ka nodokļu samazinājums tiks kompensēts ar bruto ienākuma palielinājumu visiem darba ņēmējiem par 1,289 reizēm, kā rezultātā palielināsies darba ņēmēja ienākums, ko tas saņem pēc nodokļu nomaksas jeb uz rokas, norādīts Finanšu ministrijas informatīvajā ziņojumā

Tāpat Igaunija kopš 2018.gada, ieviešot diferencēto neapliekamo minimumu, nodokļu politikā ir pavirzījusies Latvijas virzienā, tomēr arī te ir būtiskas atšķirības: pirmkārt diferencētais neapliekamais minimums ir 500 eiro mēnesī, un to pilnā apmērā piemēro atalgojumam līdz 2 100 eiro mēnesī. Savukārt nevienlīdzības plaisu igauņi cenšas mazināt, ļoti būtiski palielinot pabalstus ģimenēm ar bērniem. Tā, piemēram, ģimene ar 3 bērniem neatkarīgi no tās ienākumiem saņem pabalstu 510 eiro mēnesī.

Arī Latvijā nodokļu maksātāja gada diferencētā neapliekamā minimumu robežas ir paplašinātas, bet ar savdabīgiem blakusefektiem. Ienākumiem līdz 440 eiro mēnesī piemēro maksimālo diferencēto neapliekamo minimuma (DNM) apmēru. Ja alga ir lielāka - tad DNM atbilstoši formulai pakāpeniski samazinās, līdz sasniedz nulli. 2019.gadā maksimālais DNM apmērs ir 230 eiro mēnesī, un pie ienākumiem virs 1 100 eiro tas ir nulle. Savukārt 2020.gadā DNM maksimālais apmērs būs līdz 250 eiro. Pie tam no 2018.gada 1.janvāra diferencētais neapliekamais minimums tiek piemērots jau taksācijas gada laikā, pamatojoties uz VID prognozētā mēneša neapliekamā minimuma apmēru.

Lietuva cer uz izrāvienu

«Nav šaubu par to, ka labākais darbaspēka nodokļu režīms līdz šim bija Igaunijā. Tomēr pēc vērienīgām reformām par Baltijas «tīģeri» investīciju piesaistē var kļūt Lietuva,» analizē LDDK sociālo un darba lietu eksperts Pēteris Leiškalns. Viņš savu sacīto pamato ar to, ka ar Lietuvas darbaspēka nodokļu reformu ieviestie nosacījumi ir ievērojami labvēlīgāki augstākas pievienotās vērtības ekonomikai nekā Latvijā. «Darba ņēmēja valsts sociālās obligātās apdrošināšanas iemaksu likme ir būtiski palielināta, savukārt darba devēja iemaksu likme ir samazināta ievērojami būtiskāk, un, neraugoties uz iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmes pieaugumu (no 15% uz 20%), nodokļu plaisa samazināsies, turklāt visbūtiskāk – vidēja un liela atalgojuma sektoros,» tā P. Leiškalns. Viņš norāda, ka dienvidu kaimiņu ieviestie valsts sociālās obligātās apdrošināšanas iemaksu griesti, kas it kā ir solis Latvijas virzienā, tomēr būtiski atšķiras: gan ar apjomu (2019.gadā 132 840 eiro), gan ar ievērojami zemāko IIN likmes progresivitāti - 27% likme atalgojumam, kas pārsniedz 120 vidējās darba algas gadā, gan arī ar to, ka viņi neveido solidaritātes nodokli. «Tas ir ievērojami labāks režīms nekā Latvijā piemērotais 20% , 23% un 31% un relatīvi zemie valsts sociālās obligātās apdrošināšanas iemaksu griesti. Būtībā šāds modelis ir orientēts uz augsta līmeņa vadītāju piesaisti, kas savukārt var paātrināt virzību uz augstākas pievienotās vērtības un augstāka atalgojuma ekonomiku,» tā P. Leiškalns.

Igaunija pagaidām - līdere

P. Leiškalns gan atgādina, ka Igaunijas priekšrocība ir zemā un «plakanā» iedzīvotāju ienākuma nodokļa likme, kas ir labvēlīgi ietekmējusi augstāka atalgojuma ekonomikas attīstību.

«Igaunija vēl bauda priekšrocības, jo tur kreisie nāca pie varas, kad ekonomika bija ievērojami sasniegusi labāku starta pozīciju. Un, lai gan kreiso politisko spēku ieviestais diferencētais neapliekamais minimums nav labākais signāls augstas pievienotās vērtības ekonomikai, tomēr labi, ka tas nedod nekādas priekšrocības algām līdz 1200 eiro,» tā P. Leiškalns. Viņš norāda, ka Latvijā, paplašinot diferencētā neapliekamā minimuma robežas, ir būtiski pieaugusi aplokšņu algu maksātāju peļņa un - kas pats būtiskākais - ievērojami mazinājusies legālo nodokļu maksātāju konkurētspēja pret aplokšņu algu maksātājiem. «No Latvijā ieviestās DNM sistēmas vislielāko labumu gūst darbspējīgas personas bez bērniem ar legālo atalgojumu līdz 67% no vidējās algas valstī, kas ļoti atgādina aplokšņu algu saņēmēju portretu. Faktiski ar DNM un progresīvajām iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmēm nevienlīdzība netiek mazināta, bet tiek veicināta lētā darbaspēka ekonomikas saglabāšanās,» tā P.Leiškalns. Jautāts par nevienlīdzību, viņš norāda, ka Latvijas nodokļu politikas veidotāji jauc atalgojuma nevienlīdzību un sociālo nevienlīdzību. «Pirmā ir tad, kad darba devējs pēc pazīmēm, kas nav tieši saistītas ar darba pienākumiem (piemēram, dzimums, vecums u.c.) maksā atšķirīgu atalgojumu,» tā P. Leiškalns. Savukārt sociālā nevienlīdzība tiek vērtēta pēc ienākumiem uz vienu mājsaimniecības locekli. «Turklāt šajā skatījumā alga ir tikai viens no mājsaimniecības ienākuma veidiem. Piemēram, kā noteikt, kura persona ir turīgāka? Tā, kurai atalgojums ir 440 eiro, vai tā, kurai atalgojums ir par 200 eiro lielāks? Ja salīdzinām tikai atalgojumu, tad varam secināt, ka otrā. Savukārt, ja gribam izvērtēt to no sociālās nevienlīdzības skatpunkta, tad mums ir jāņem vērā, cik cilvēku ar šo atalgojumu ir jāuztur. Un, ja, piemēram, pirmā persona, kurai DNM dod lielāko papildu pienesumu, uztur tikai sevi pašu, bet otrās apgādībā ir 2 bērni, tad nevienlīdzība šādas reformas ietekmē nevis samazinās, bet pieaug. Un tur nelīdz arī 10 eiro pielikums pie ģimenes valsts pabalsta (ĢVP) par 2 bērniem,» analizē P. Leiškalns. Viņaprāt, nedaudz labāka situācija ir ģimenēm ar 3 bērniem, kam piemaksa par trešo bērnu ir 64 eiro mēnesī, tomēr arī tas nav salīdzināms ar situāciju Igaunijā, kur ģimene ar 3 bērniem neatkarīgi no ienākumiem papildus saņem pabalstu 520 eiro mēnesī. «Lietuva ir atteikusies no atvieglojumiem par apgādībā esošu personu (2018.gadā 200 eiro mēnesī), iegūto fiskālo telpu (naudu) pārdalot caur ģimenes valsts pabalstu (30 – 50 eiro mēnesī par katru bērnu). Šāda sistēma nedaudz mazina lielāku ģimeņu vecāku motivāciju gūt ienākumus darba tirgū, bet labā ziņa ir tā, ka šis finansējums pabalsta veidā sasniedz arī tās ģimenes, kurās vecāki negūst pietiekami lielu ienākumu daļu algotā darbā,» uzsver P. Leiškalns. Viņš atzīst, ka Latvijā ir palielināta ar iedzīvotāju ienākuma nodokli neapliekamā summa par apgādībā esošu bērnu līdz 230 eiro, taču mazo algu saņēmēji ar diviem bērniem būtībā nevar pilnībā izmantot šo iespēju, jo algas apmērs ir mazāks par atvieglojumu lielumu. «Ģimenes valsts pabalsts Latvijā ir no 11,38 eiro līdz 50,07 eiro mēnesī, Igaunijā – 60 līdz 100 eiro un vēl piedevām piemaksa daudzbērnu (trīs līdz seši bērni) ģimenēm 300 eiro mēnesī, Latvijā piemaksa ir 10 līdz 66 eiro mēnesī.