Ēnu ekonomikas pieaugums par 2,2%, sasniedzot 24,2% līmeni, ir augstākais rādītājs kopš 2011. gada, politiķiem kopā ar uzņēmējiem būs jāmeklē iedarbīgas zāles

Finanses

Tāds ir 9. ikgadējās konferences Ēnu ekonomika Latvijā darba rezultāts. Ēnu ekonomikas indeksa rezultāti norāda uz satraucošu faktu – jaunāki uzņēmumi ēnu ekonomikas aktivitātēs iesaistās vairāk nekā vecāki uzņēmumi. Konferencē skanēja dažādi jautājumi par to, kas ir ēnu ekonomikas pamatā – uzņēmēju nespēja vai negribēšana samaksāt nodokļus. Vienlaikus diskusijas raisījās par to, cik vienkārša vai sarežģīta ir nodokļu sistēma, jo īpaši darbaspēka nodokļu – diferencētā iedzīvotāju ienākuma nodokļa un neapliekamā diferencētā minimuma aprēķināšanas dēļ. Līdztekus šiem jautājumiem tika skartas problēmas saistībā ar darbaspēka pieejamību, ārzemnieku nodarbināšanu, viesstrādnieku piesaistīšanas nosacījumiem, nelegālu nodarbināšanu. Bez tam tika vētīts jautājums, no kurienes tiek ģenerēta nauda, kas tiek maksāta aplokšņu algās. Visu minēto problēmjautājumu risināšanai būs vajadzīgi risinājumi – gan burkāna, gan pātagas izskatā.

Negaidīts pieaugums

Stockholm School of Economics in Riga pētnieks Arnis Sauka norādīja, ka ēnu ekonomikas indekss Baltijas valstīs uzrāda satraucošu tendenci, proti, pieaugot ekonomikai Latvijā, turpina pieaugt arī ēnu ekonomika, tiesa, ēnu ekonomikas pieaugums ir bijis vairāk nekā divas reizes lēnāks par tautsaimniecības izaugsmi. Ēnu ekonomika Latvijā 2018. gadā sasniedza 24,2% no IKP, kas ir pieaugums par 2,2% salīdzinājumā ar 2017. gadu. Gada laikā ēnu ekonomikas apjoms Lietuvā ir pieaudzis par 0,5%, bet Igaunijā samazinājies par 1,5%. A. Sauka atzina, ka teorētiski, pieaugot ekonomikai un palielinoties nodokļu ieņēmumiem, tiek sagaidīts, ka ēnu ekonomika mazinās, tomēr praksē tas ne vienmēr tā notiek. «Pieaugot ekonomikai, var arī neuzlaboties kopējā uzņēmējdarbības vide un uzņēmēju apmierinātība ar to, kā tiek izmantota nodokļos samaksātā nauda, apmierinātība ar valsts atbalstu, likumdošanas kvalitāti un tamlīdzīgi, līdz ar to uzņēmēji nebūs tik ieinteresēti iznākt no ēnu sektora. Pieaugot ekonomikai, var arī nemazināties nelegālās naudas apjoms un pieejamība, kas ir viens no avotiem aplokšņu algām, vai arī būtiski nemazināties korupcija, it īpaši nozarēs, kas ir tieši atkarīgas no valsts un pašvaldību pasūtījumiem,» norādīja A. Sauka. Pētījumu autori norāda arī uz virkni citu faktoru, kas var veicināt ēnu ekonomiku, neskatoties uz to, ka pieaug ekonomikas apjoms vai palielinās nodokļu ieņēmumi. «Ēnu ekonomika var pieaugt arī tad, ja pieaugums tajos segmentos, kuros ēnu ekonomika ir augsta, ir straujāks, nekā pieaugums sektoros ar zemāku ēnu ekonomikas īpatsvaru. Piemēram, pieaugums būvniecības sektorā, kur ir visaugstākā ēnu ekonomika, Latvijā bija ļoti liels – gan 2017., gan 2018. gadā tas ir aptuveni 20%. Šāds pieaugums var būt gan dzinējs lielai ekonomikas izaugsmei, gan vienlaicīgi arī ēnu ekonomikas īpatsvara palielinājumam. Līdzīgus argumentus var izmantot arī, lai izskaidrotu, kāpēc darbaspēka nodokļa vai citu nodokļu pozīciju ieņēmumu pieaugums automātiski nenozīmē to, ka ir samazinājusies ēnu ekonomika vai mazinājušās aplokšņu algas,» analizēja A. Sauka. Atbilstoši pētījuma rezultātiem, visās trīs Baltijas valstīs nozīmīgākā ēnu ekonomikas komponente 2018. gadā (līdzīgi kā 2017. gadā) ir aplokšņu algas, kas Latvijā veido 43,5% no kopējās ēnu ekonomikas, bet Igaunijā un Lietuvā – attiecīgi 54,5% un 43,2%. Vidējā algas daļa, ko uzņēmēji slēpj no valsts, procentuāli 2018. gadā ir relatīvi līdzīga Lietuvā un Igaunijā (attiecīgi 15,5% un 16,7%), bet izteikti lielāka Latvijā (21,5%). Ienākumu neuzrādīšana, kas Latvijā veido aptuveni 35,2% no visas ēnu ekonomikas, līdzīgi kā aplokšņu algas ir komponente, kas nosaka lielāko ēnu ekonomikas apjomu atšķirību starp Latviju un pārējām Baltijas valstīm. Proti, Latvijā vidējā ienākumu daļa (%), ko uzņēmēji slēpj no valsts, 2018. gadā ir pieaugusi līdz 17,9% (no 17,1% 2017. gadā), savukārt Igaunijā tā ir 9,9% (neliels pieaugums no 9,7% 2017. gadā), bet Lietuvā – 13,8% (pieaugums no 12,8% 2017. gadā). «Abiem šiem faktoriem – gan aplokšņu algām, gan ienākumu neuzrādīšanai – būtu jāpievērš nopietna uzmanība, izstrādājot politiku ēnu ekonomikas apkarošanai, jo īpaši Latvijā,» tā A. Sauka. Pētījuma rezultāti arī liecina, ka darbinieku neuzrādīšanas apjoms 2018. gadā ir samazinājies gan Lietuvā, gan Igaunijā, sasniedzot 5,4% līmeni. Latvijā darbinieku neuzrādīšanas apjoms 2018. gadā ir pieaudzis no 7,4% līdz 9,6%. «Turpinot pieaugt ekonomikai un sevišķi strauji augot būvniecības nozarei, pieprasījums pēc darbaspēka Latvijā pieaugs. Jau tagad darbinieku pieejamība Latvijā ir liela problēma, un uzņēmēji šo problēmu risina, piesaistot darbaspēku no ārvalstīm un bieži vien to darot nelegāli. Lai nevajadzīgi nebremzētu ekonomikas izaugsmi, šo jautājumu risināt bez gudras imigrācijas politikas palīdzības nav iespējams!» uzsvēra A. Sauka. Uz darbaroku trūkumu norādīja arī Latvijas Restorānu biedrības prezidents Jānis Jenzis, paužot, ka bez sezonas viesstrādniekiem nevar iztikt. Saeimas deputāts Daniels Pavļuts atzina, ka koalīcijas partijām šovasar pragmatiski būs jārisina jautājums par viedu imigrāciju, jo iepriekšējās valdības un valsts politika kopumā bijusi strausa politika. D. Pavļuts kā ēnu ekonomikas ierobežošanas pasākumus redz iespēju maksimāli piemērot reverso PVN maksāšanas kārtību visiem darījumiem, kuriem vien tas iespējams, ierobežot skaidras naudas apriti, kas neesot izdevusies, un ieviest darījumu elektronisko reģistrāciju. Finanšu ministra Jāņa Reira padomnieks Ints Dālderis par iespējamu atzina darbaspēka nodokļu mazināšanu, vienlaikus nesaistot pašvaldību ieņēmumus ar iedzīvotāju ienākuma nodokli. Tāpat runa būšot par iedzīvotāju ienākuma nodokļa administrēšanas vienkāršošanu un ar šo nodokli neapliekamā minimuma palielināšanu.

Vairāk kukuļu

Ēnu ekonomikas indeksa rezultāti liecina arī par to, ka Lietuva joprojām izceļas ar visaugstāko kukuļdošanas līmeni Baltijas valstīs, sevišķi attiecībā uz valsts pasūtījumiem. 2018. gadā Lietuvas uzņēmumi vidēji maksāja 13,8% no līguma summas, lai nodrošinātu valsts pasūtījumu. 2017. gadā šis rādītājs bija tikai 10,1%. Latvijā šis rādītājs ir 5,3% (neliels pieaugums no 5,1% 2017. gadā), bet Igaunijā – 2,5% (samazinājums no 3,9% 2017. gadā) no līguma summas. Diemžēl gan Lietuvā, gan Latvijā pieaug arī vispārējais kukuļdošanas līmenis, proti, no kopējiem ieņēmumiem 7,1% 2017. gadā uz 8,3% 2018. gadā Latvijā; no kopējiem ieņēmumiem 8,4% 2017. gadā uz 9,9% 2018. gadā Lietuvā. Savukārt Igaunijā vispārējais kukuļdošanas līmenis 2018. gadā sasniedza 5,0%, kas ir samazinājums par 0,5% salīdzinājumā ar 2017. gadu.