Sociālā uzņēmējdarbība Labdarības veikali palīdz ne vien cilvēkiem ar ierobežotiem ienākumiem, tie arī saudzē vidi un var veicināt apzinātu patēriņu

Labdarības veikalos Otrā elpa pieaug ziedoto mantu apjoms – 50 līdz 60% apģērba un citu lietu nonāk pie mazturīgajiem un dažādām nevalstiskajām organizācijām, bet labākās tiek pārdotas veikalos, tādējādi gūstot ienākumus, no kuriem daļa tiek ziedota dažādām iniciatīvām.

Tie, kuri ziedo mantas un iepērkas Otrās elpas veikalos, ir divas dažādas auditorijas. Otrās elpas dibinātāja Elīna Neilande uzskata, ka tā arī ir jābūt – turīgais ziedo, mazāk turīgais pērk, mazturīgais saņem bez maksas. Viņa uzskata, ka laika gaitā aug sabiedrības izpratne par sociālo uzņēmējdarbību un tās iesaisti dažādos procesos. Viņa cer, ka ar laiku sociālā uzņēmējdarbība būs norma. Vairāk par sociālo uzņēmējdarbību, labdarības veikaliem un to, ko cilvēki pērk šādos veikalos, viņa stāsta intervijā Dienas Biznesam.

Otrā elpa darbojas jau desmit gadu – kas tagad tā ir?

Mēs lepojamies ar to, ka esam attīstījuši ziedošanas kultūru un likuši padomāt cilvēkiem par savām liekajām un nevajadzīgajām mantām un to, kas ar tām notiek. Otrā elpa desmit gados ir izaugusi par salīdzinoši nopietnu un Latvijā zināmu sociālo uzņēmumu, lai gan oficiāli un juridiski mēs vēl neesam izgājuši šo procedūru un neesam pieteikušies sociālā uzņēmuma statusam. Šo gadu laikā esam izauguši no diviem darbiniekiem līdz 35, un šobrīd mums ir četri veikali – trīs Rīgā un viens Liepājā. Sadarbojamies ar 130 organizācijām, kas pieņem mantas no mums. Šo gadu laikā esam finansiāli atbalstījuši 99 projektus 126 tūkstošu eiro apjomā. Pašiem šķiet, ka esam labi pastrādājuši. Ņemot vērā zemo cenu politiku, mums ir bijis jāsašķiro daudz mantu, lai spētu samaksāt algas, nodokļus, par telpām un vēl ziedot citiem.

Desmit gados esam ziedojuši citām organizācijām divus miljonus vienību. Tas ir ārkārtīgi liels skaitlis, un mums nav, ar ko to salīdzināt, jo nesveram un nerēķinām tonnās. Tie ir aptuveni 50 līdz 60% no kopējā mantu apjoma, ko cilvēki atnes. Savukārt veikalos paliek kādi 30 līdz 40% mantu. Katru gadu attīstās ziedojumu kultūra, aug to apjoms, bet līdz ar to arī esam kļuvuši par tādu kā šķirotāju vai starpnieku, kas daļu tekstila novada atkritumos.

Cik liela daļa no tā, ko cilvēki atnes un domā, ka tas ir noderīgs vēl kādam, tomēr beigās, izrādās, jāmet atkritumos?

Kādi 15 līdz 20%.

Tas ir daudz vai maz?

Patiesībā tas nav tik daudz, un mēs par to nedusmojamies, jo varbūt viņi negrib, ka tas nonāk atkritumos, un viņi cer, ka mums ir iespēja to kaut kā vēlreiz pārstrādāt, realizēt. Pārstrādes mums nav, bet iespēju robežās mēģinām atdot organizācijām, kas ar to kaut ko dara. Taču uz kopējo apjomu tas ir mazs procents. Ja varētu pārstrādāt, iespējams, atkritumu apjoms būtu vēl lielāks.

Nupat, ziemā, bijām aizbraukuši uz Igauniju, kur bija konference par tekstila pārstrādes jautājumiem. Iepriekš bijām satraukušies, ka sadzīves atkritumos nonāk milzum daudz tekstila un tā apjoms aug. Man šķita, ka tā ir Latvijas problēma, ka pie mums nepārstrādā tekstilu, bet tā ir liela mēroga problēma, ne tikai mūsu.

Šobrīd jums ir četri veikali. Vai ir paredzēts vēl kāds?

Šim gadam ar četriem pietiks. Mums ir ļoti liels nerealizēto mantu apjoms, kas pat mazliet biedē, jo nav arī tā, ka gribam piegrūst visu Latviju ar tām. Ceram, ka līdz 2025. gadam būs jaunumi saistībā ar tekstila pārstrādi, un domājam tajā iesaistīties.

Kā izvēlaties, kurām organizācijām palīdzēt?

Mums ir tik daudz mantu, ka neizvēlamies, – ja kāds ir gatavs ņemt, brauciet tikai pakaļ! Arī paši aizvedam, protams, bez maksas. Nesen mājaslapā ielikām sadaļu «Mantu saņēmējiem», lai organizācijas pašas var pieteikties. Esam gatavi dalīties.

Interesanti, ka jums ir arī tāds kā grantu konkurss dažādiem sociāliem projektiem.

Jā, līdz šim gadam mums bija stipendiju programma un reizi ceturksnī varējām to nodrošināt aptuveni ar trim tūkstošiem eiro.

Ieejot Otrās elpas otrajā dekādē, man personiski bija dzinulis kaut ko pamainīt. Gribējās visus resursus vienā katliņā, vienā krājkasītē likt, jo, ja izdala 126 tūkstošus eiro uz simt projektiem, vienai organizācijai nevaram iedot daudz. Esam tādi kā caurumu lāpītāji – kur pietrūkst, tur piemetam, bet pamatos sistēmiski nevaram palīdzēt. Izvēlējāmies sadarbību ar Bērnu slimnīcas fonda orgānu donoru programmu, kas mūsu komandai ļoti patika arī simboliski un idejiski, jo piešķir otro elpu cilvēkiem, ne tikai drēbēm vai citām mantām. Šogad tam jau esam noziedojuši 5500 eiro. Programma ir atbalsts ģimenēm, kuru bērniem nepieciešama orgānu transplantācija, visbiežāk tās ir aknas. Parasti šīs operācijas ir pēkšņas – pienāk rinda, atbrīvojas orgāns, un tas burtiski ir diennakts jautājums, kad vecākiem ar bērnu jādodas visbiežāk uz ārzemēm. Valsts apmaksā operāciju un medikamentus, bet neko vairāk. Vecākiem jāsedz ceļa, uzturēšanās un ēšanas izdevumi. Visbiežāk nav laika savākt šo naudu, vecāki šajā laikā nespēj sakarīgi domāt. Reti kuram ir lieli krājumi. Tāpēc Bērnu slimnīcas fonds jau kādu laiku veido krājkasīti šādiem neparedzētiem izdevumiem, un daļa no Otrās elpas peļņas tiek ziedota tieši šādiem gadījumiem, lai ģimene var mierīgi būt blakus savam bērnam.

Parasti Ziemassvētku laikā aktualizējas ziedošanas tēma un nereti dzirdams viedoklis, ka pēc būtības ziedošanai ir duāla daba, – ir labi, ka kādam tiek palīdzēts, bet ir absurdi, ka tāda situācija vispār rodas, piemēram, ir jāvāc nauda operācijai.

Varu tikai piekrist, un Otrās elpas viedoklis, – mums Ziemassvētki ir visu gadu. Mēs priecājamies, ka cilvēki masveidā var saorganizēties akcijām un kampaņām un atbalstīt cits citu, bet īstā vērtība ir ikdienas mazajām un regulārajām lietām – kā mainām domāšanu, paradumus, aktīvāk iesaistāmies sabiedriskajā dzīvē. Tas, manuprāt, ir daudz vērtīgāk. Kad sasniegsim kritisko masu, varēs sakārtot kādas lietas plašākā mērogā.

Kā izlemjat, kas nonāk veikalu plauktā tirgošanai un ko ziedosiet citiem?

Pateicoties ziedojumu pieplūdumam un ziedojumu kastēm tirdzniecības centros Alfa un Mols, ar katru gadu varam pacelt kritēriju latiņu, kādas preces paliek veikalā. Katrs Otrās elpas Rīgas veikals trīs reizes nedēļā kaut kur nogādā vienu kravas busiņu ar mantām – uz sociālās aprūpes centriem, nodod nevalstiskajām organizācijām u.tml.

Vieta, kur varam izlikt preces, arī ir ierobežota. Esam jau «piešāvušies», un principā veikalā paliek izlase un «nosmeltais krējumiņš».

Kā mainās tas, cik daudz cilvēki zina par jums un ziedo mantas?

Joprojām ir daudzi, kas par mums nezina, bet nesen pieveduma dienā mums bija 15 metru rinda, kas liecina, ka cilvēki mērķtiecīgi nāk un meklē pērles par zemākām cenām, tie ir arī kolekcionāri un grāmatu mednieki. Nevaram sūdzēties, jo esam spējīgi izdzīvot centrā, kur mums nav nekādu atvieglojumu. Mēs esam tāds pats tirgus spēlētājs kā citi lietoto mantu tirgotāji.

Kā laika gaitā mainās pircēji? Kā zināt, ko likt veikalā un ko nodot tālāk?

Ir divas pircēju grupas – vīrieši, kuri pērk grāmatas, plates, audio un video lietas, un sievietes vecumā no 30 līdz 50 gadiem, kuras nāk pirkt drēbītes un aksesuārus. Mainījies ir tas, ka cilvēki meklē kvalitāti. Un tas, ko veikalos pārdodam, pārsvarā ir ilgtspējīga mode un atbilst šim kritērijam pēc dizaina vai kvalitātes. Tas nebūs masveida T-krekliņš, kas pēc dažām mazgāšanas reizēm nebūs lietojams.

Kā nosakāt cenu?

Tas ir subjektīvs pasākums. Jebkurš pārdevējs preces ceno citādi – trīs šķirotājiem par vienu lietu būs trīs versijas, bet, protams, mums ir vadlīnijas. Taču nav tā, ka tās ir akmenī iekaltas. Mēģinām darīt tā, lai pašiem liktos, ka tas ir pietiekami lēti, lai gribētos nopirkt. Gribam būt šajā zemo cenu nišā. Ik pa laikam paskatāmies, kas notiek citos lietoto preču veikalos, un zinām, ka cenas ziņā esam ļoti draudzīgi. Protams, ņemot vērā, ka tagad ir plašs ātrās modes piedāvājums, reizēm jauns krekliņš maksā tikpat daudz, cik pie mums lietots, bet īpaši kvalitatīvs.

Gribam, lai cilvēki par zemo cenu labāk nopērk vairāk. Negribam veicināt patēriņu, bet vēlamies, lai cilvēki var iegādāties mantas lēti un izdevīgi.

Kā mainās tas, cik labas lietas cilvēki ziedo?

Līdz ar lielo apjomu saņemam arvien vairāk nederīgu lietu, tomēr cilvēki ziedo arī ļoti daudz labu lietu. Domāju, ka līdz ar ātrās modes attīstību cilvēki ir vairāk gatavi šķirties un dalīties ar savām mantām.

Jā, no daudziem dzirdēts, ka grūti saņemties aiznest mantas uz Otro elpu, jo jāierodas konkrētā darbalaikā, ir sarežģīti piebraukt ar mašīnu, kā rezultātā ērtāk ir nolikt drēbes pie atkritumu urnām.

Tāpēc mums ir arī kastes tirdzniecības centros, jo tur apgrozās daudz cilvēku. Tās mums palielināja ziedojumu apjomu, jo pie iepirkšanās centriem var ērti piebraukt arī visos svētkos, kad veikali nestrādā.

Kad sākāt, tāda termina «sociālais uzņēmums» laikam nemaz nebija un līdz šim esat iztikuši bez šī statusa. Kāpēc tā? Vai tas būtu vajadzīgs?

Jā, tolaik tāda termina nebija. Tas aktualizējās pirms kādiem trim gadiem, un esam vieni no Sociālo uzņēmumu asociācijas dibinātājiem. Šobrīd ir mazliet komiski, ka paši neesam pieteikušies sociālā uzņēmuma statusam, bet visi mūs tā sauc.

Runājot pavisam vienkārši, – solītie «burkāni» mums nav tik svarīgi, lai kļūtu par sociālo uzņēmumi. Taču mums ir plāns nokārtot formalitātes.

Ja jau tie «burkāni» nav tik lieli, kāpēc to darīsiet?

Idejas vārdā. Pasaulē tas labi strādā, un domāju, ka arī pie mums sabiedrība izaugs līdz tam, ka ir svarīgi būt sociāli atbildīgam, nevis domāt par to, kā izšmaukt, ap- šmaukt vai arī – ko izdarīt ar grantiem. Domāju, ka būtu jāveicina sociālā uzņēmējdarbība.

Kā sociālā uzņēmējdarbība šajā laikā ir attīstījusies?

Tā lēnām attīstās, notiek šķēpu laušana – vienmēr ir jautājums par to, vai tiešām tas ir sociālais uzņēmums. Daudzviet kritēriji nav līdz galam skaidri un ir jautājums par interpretāciju. Protams, šo desmit gadu laikā ir bijuši daudzi tādi, kas kaut ko ir sākuši, bet nav varējuši noturēties un izdzīvot. Daudzi baidās no nestabilajiem likumiem un nodokļu politikas, tāpat bieži vien cilvēki nezina, kurā formā sevi realizēt.

Jā, daudz rakstu par mazo biznesu, un tādu, kas iztur desmit gadus, nav daudz. Kas jums ir palīdzējis noturēties?

Tas ir grūti izmērāms faktors, bet man ir svarīgs godaprāts un komandas vēlme darīt kaut ko tiešām labu sabiedrībai. Šī ideja ļoti caurstrāvo manu personisko ieinteresētību. Protams, man ir arī baigā apņēmība un spīts soli pa solītim iet un darīt, jo problēmu jau ikdienā pietiek. Ir tādi krīzes momenti, kad šķiet – «es vairs nevaru».

Jūsu veikalos kastes ir pilnas ar lietām, ko cilvēki nodod. Tas liek aizdomāties par patēriņu. Kā jums izskatās – vai cilvēki kļūst atbildīgāki savā patēriņā?

Ātrās mode, ātrā ēdināšana un digitālais laikmets mums iemāca visu gribēt ātri – sākot ar informāciju un beidzot ar drēbēm. Tā ir šī laikmeta iezīme. Esam tādā stadijā, ka ir «jāatēdas». Taču jāņem vērā, ka Latvijā svarīga loma ir ekonomiskajam faktoram. Mums ir ļoti daudz trūcīgu cilvēku, kuri daudz ko nevar atļauties, un viņiem kaut kā sevi ir jāpiepilda – gan ar ēdienu, gan apģērbu, lai var ātri nopirkt un labi justies. Es nekad nenosodu cilvēkus, kuri izvēlas tērēt naudu ātrās modes zemo cenu veikalos, jo viņiem vienkārši nav citas izejas. Un jāatzīst, ka arī es pati dažkārt pērku tajos apģērbu, visbiežāk bērniem.

Pēdējā laikā aktuālāks kļūst bezatkritumu dzīvesveids. Vai kaut kas mainās šī aspekta ietekmē, piemēram, cilvēki nes vairāk lietu, kas pašiem nav vajadzīgas?

Es patiesībā nebiju domājusi par to šādā griezumā. Bez- atkritumu kustība ir forša, laba un apsveicama iniciatīva. Jo turīgāka un labklājīgāka kļūst sabiedrība, jo vairāk mēs piemēslojam pasauli. Tāpēc esam spiesti domāt par šādām lietām, jo, ja uzreiz nedomāsim par to, kā aiz sevis savākt, būsim diezgan bēdīgā situācijā. Neuzskatu, ka bezatkritumu dzīvesveids ir kaut kas īpašs, tai būtu jābūt normai, tāpat kā labai sistēmai, kā šķirot atkritumus.

Vai starp Otrās elpas veikaliem ir kādas atšķirības?

Katram veikalam ir sava specifika – katrs vairāk orientēts uz citām lietām. Jaunākais veikals ir Bruņinieku ielā, bet tas vairāk ir loģistikas centrs, kur notiek ziedojumu šķiršana un novirzīšana. Rīgas veikalus saucam par Bermudu trijstūri, jo visi atrodas desmit minūšu attālumā, un ir klienti, kuri izstaigā tos visus. Desmit gadus bijām otrajā stāvā Berga bazārā, kur lielai daļai cilvēku bijām neredzami. Tagad mums turpat netālu ir jauns veikals Marijas ielas sākumā ar milzīgiem skatlogiem pirmajā stāvā, un veikals izskatās tikpat labi kā mūsu flagmanis Stabu ielā.

Liepājā ir ļoti izsmalcināta publika, cilvēki neslēpj, ka gaida pievedumu. Dāmas negrib redzēt savu kleitu nākamajā dienā mugurā kolēģei, tāpēc sūtām mantas no Rīgas, bet Rīgā pārdodam Liepājā ziedotās mantas.

Kā atšķirtas cilvēki, kuri ziedo lietas un kuri iepērkas Otrās elpas veikalos? Vai šīs auditorijas pārklājas?

Tās pamatā ir divas dažādas publikas. Ir mazs procents, kas pārklājas, bet lielākoties ziedotājs nav mūsu pircējs. Es teiktu, ka tā arī ir jābūt, – turīgais ziedo, mazāk turīgais pērk, bet mazturīgais saņem bez maksas.

Rodas iespaids, ka daļa cilvēku savas mantas vispirms cenšas pārdot ss.lv, andelemandele.lv un Facebook grupās, un tad pārpalikušo aiznes uz Otro elpu.

Ļoti priecājos, ka cilvēki ir gatavi tirgoties un pirkt cits no cita, tā arī ir laba tendence. Taču tas, ka citi tirgo savas mantas paši, mūs īpaši neietekmē, jo tiem, kas ziedo, negribas un nav laika krāmēties ar tirgošanos pašiem.

Arī mēs esam sarunājuši tirgoties andelemandele.lv, drīzumā mums tur būs profils, jo mums ir arī tādas lietas, kuru pircēji neatnāk pie mums uz veikalu, jo tās ir pietiekami vērtīgas un mēs gribētu adekvāti par tām saņemt. Kad veikalā nonāk tiešām vērtīgas lietas, kurām nosakām salīdzinoši augstu cenu, saņemam neizpratni, kāpēc mēs tik dārgi gribam to notirgot, lai gan patiesībā prece ir tā vērta.

Par savu internetveikalu esat domājuši?

Ja mums ir sadarbība ar andelemandele.lv, tad nav vērts veidot pašiem savu internetveikalu, jo preču atlase, fotografēšana un saziņa ar potenciālajiem pircējiem ir pamatīgs darbs. Es pati esmu to izmēģinājusi – reiz mums bija dārgi bērnu rati, ko no Otrās elpas profila ielikām ss.lv un veiksmīgi pārdevām par adekvātu cenu. Taču ir jāiegulda liels darbs, un tam vajadzīgs viens pilna laika darbinieks.

Vai ir bijusi arī doma par citām preču grupām?

Jā, bet tikai idejas līmenī, piemēram, mēbeles būtu pārāk liels projekts, kur vajadzētu daudz vairāk telpu. Šobrīd mums kolektīvā ir viens vīrietis, bet tad droši vien vajadzētu daudz vairāk praktiskas vīrieša spēka palīdzības. Ar drēbēm strādāt ir vieglāk.

Kā vispār radās Otrā elpa?

Ideja ir atvesta no Londonas, jo tur ir daudz labdarības veikalu. Tur ir daudz nevalstisko organizāciju, un katra sevi cienoša uztaisa tādu veikaliņu. Varbūt tur ir nedaudz citi iemesli, kāpēc cilvēki iepērkas un atbalsta tādas lietas. Protams, tas ir arī ekonomiskais aspekts, bet tur ir vairāk attīstīta sociālā atbildība un vides jautājumi, mums tomēr dominē ekonomiskie iemesli.

Veikalu ar kolēģi Sabīni Sīli-Eglīti atvērām 2009. gada sākumā. Es biju strādājusi personālvadībā, bet nesaskatīju pievienoto vērtību savam darbam. Nupat biju aizgājusi no darba un domāju, ko darīt. Tas notika tā, kā jau daudziem mūsdienās, – meklējot to, kas iet pie sirds. Varbūt pirms desmit gadiem tas bija drosmīgāks solis nekā tagad. Sabīne bija darbojusies nevalstisko organizāciju sektorā, es – biznesā. Saliekot kopā mūsu zināšanas un motivāciju, viss notika ātri. Pamata grūdiens bija tas, ka Berga bazārs mums iedeva telpas par ļoti simbolisku nomas maksu. Visus šos desmit gadus viņi ir bijis mūsu vienīgais lielais sistemātiskais atbalstītājs.

Mani šī ideja uzrunāja, ko labdarības veikals ir daudzu labo lietu kokteilis – vides saudzēšana, atbildīgs patēriņš, sabiedrības iesaisties veicināšana. Nevienu brīdi nebija domas par sociālo uzņēmējdarbību, vienkārši gribējās radīt šādu foršu vietu, kas man pašai patīk. Jau no paša sākuma man bija liels atbalsts no medijiem, domubiedriem, brīvprātīgajiem.

Lai to izdarītu, vajag cilvēkus, kuri nes mantas.

Savākt mantas galīgi nebija grūti – tās nesa draugi, radi, paziņas, bijušie darbabiedri.

Cilvēks mantas vienkārši atstāj veikalā, un jūs tās sašķirojat un pārdodat tālāk?

Jā, pamatprincips ir tāds, ka cilvēks atnes to, kas viņam vairs nav derīgs. Vēlams, lai tas vēl ir labs un lietojams, bez defektiem un nav netīrs, jo neveicam nekādas tīrīšanas funkcijas. Visvairāk pārdodam apģērbus un grāmatas. Vislielākais pieprasījums ir pēc apģērbiem, apaviem, traukiem un grāmatām. Vēl ir visādi sīkumi – bērnu lietiņas, rotaļlietas, rotaslietas.

Pati arī arvien iepērkaties Otrajā elpā?

Jā, es esmu Otrās elpas fans, visbiežāk pērku apģērbu un grāmatas. Domāju, ka visi, kas pie mums strādā, ir izteikti Otrās elpas fani. Diezgan mērķtiecīgi būvējam komandu, un tie, kuri te strādā, zina, kāpēc to dara.

Kādi ir nākotnes plāni?

No biznesa viedokļa – šogad paplašinām komandu vadības līmenī. Tas ir izaicinājums, jo esam sasnieguši līmeni, kad noturēt šo vezumu manā un veikala vadītāju personā vairs nav iespējams. Esam pārmaiņu procesā, lai sakārtotu sistēmu un uzturētu uzņēmumu pieaugšanas fāzē.

Kā ir nodot vadības grožus?

Es to daru ļoti labprāt, jo gribu nodalīt sfēras, sadalīt pienākumus. Tas ir veselīgi. Pēc desmit gadiem saprotu, ka visu nevaru un vairs arī negribas. Ir skaidrs, ka tagad ir vai nu jāatpūšas, vai jāmeklē citi izaicinājumi.

No personālatlases aizgājāt, jo nebija vairs interesanti. Kāpēc joprojām esat Otrajā elpā?

Esmu pateicīga cilvēkiem, kuri ziedo un iepērkas pie mums, jo bez ziedotājiem mēs nevarētu eksistēt. Mēs esam tikai starpnieki, kas var izdarīt labāko, lai abas puses savestu kopā. Otrā elpa ir mana sirdslieta, esmu izauklējusi visus procesus, visu pārzinu no A līdz Z. Es redzu jēgu un pievienoto vērtību savai darbībai. Otrā elpa man ir kaut kas plašāks un vairāk par labdarības veikaliem – tā ir «kustība», sociāla platforma un domāšanas veids. Tā var attīstīt arī citas darbības jomas nākotnē, un es ar savu komandu varam izpausties.