Sociālajiem uzņēmumiem ir nozīmīga loma, jo tie palīdz gūt ienākumus cilvēkiem, kuri iepriekš bijuši valsts aprūpē, piemēram, saņemot bezdarbnieku pabalstu

Sociālā uzņēmējdarbība

Tā uzskata Rumānijas sociālā uzņēmuma MBQ līdzdibinātājs Andrei M. Džordžes- ku (Andrei M. Georgescu). Uzņēmums piedāvā romu mākslinieku darbus, un tam ir izdevies savu produkciju nogādāt IKEA plauktos. Romu minoritātei Rumānijā ir daudz problēmu, un lielākā no tām ir diskriminācija, jo īpaši institucionāla diskriminācija. Ar savu darbību MBQ cenšas pret to cīnīties. Vairāk par sociālā uzņēmuma izaicinājumiem viņš stāsta intervijā Dienas Biznesam.

Ar ko nodarbojas MBQ?

MBQ sākās no romu antropologa un aktīvista Čipriana Nekula (Ciprian Necula) atklāsmes, ka viņa vectēvs bija kalējs un viņš vienmēr sevi uzskatījis par cilvēku, kurš nāk no romu kalēju ģimenes. Taču, kad viņa vectēvs nomira, viņš saprata, ka nav nekā, kas viņu vieno ar šo tradīciju, jo ne viņš pats, ne viņa tēvs nav kalējs. Arvien ir ļoti izplatīts, ka lielākā daļa romu Rumānijā lielā mērā saista sevi ar amatnieku grupu, no kuras tie nāk. Saprotot, ka amatprasmes iznīkst un līdz ar to pazūd arī liela daļa no identitātes, viņš sāka domāt, ko varētu darīt, lai mainītu šo situāciju. 2010. un 2011. gadā tika veikts plaša mēroga pētījums par tradicionālo romu mākslu. Tas parādīja, ka lielākā problēma ir tirgus nepieejamība. Pētnieki prasīja jaunākajiem amatnieku ģimenes dalībniekiem, vai viņi ir ieinteresēti mācīties vecāku prasmes, un viņi galvenokārt atbildēja noliedzoši, jo saistībā ar problēmām piekļūt tirgum viņi nevarētu no tā izdzīvot. Tā 2011. gadā tika radīts zīmols Mesteshukar ButiQ ar mērķi romu mākslu piedāvāt tiešsaistes platformā, izveidojot tādu kā tirdziņu, kur cilvēki var pasūtīt produktus, un piedaloties dažādās izstādēs. Diemžēl pēc diviem gadiem šī pieeja «nomira», jo atbilde no tirgus nebija tik laba, kā cerēts. Cilvēki nebija un arvien nav ieinteresēti pirkt tradicionālos produktus, jo tie neiederas modernajā dzīvesveidā. Es tolaik strādāju pie viņiem, organizēju pasākumus, un viņi man piedāvāja pārņemt šo ideju. Es iesaistījos idejas pārdzimšanas brīdī 2013. gadā.

Kāpēc piekritāt?

Man tas šķita interesants izaicinājums. Es uzskatīju, ka mums vajadzīgs pilnīgi mainīt idejas pozicionējumu – padarīt to par kaut ko stilīgu, piedāvāt vajadzīgus produktus, ko es pats pirktu. Mainījām zīmolu, kas iepriekš bija pārāk naivs un vienkāršs. Mājaslapa izskatījās kā tirgus. Mēs piedalījāmies izstādēs, kur centāmies mūsu produktus pārdot starp citiem māksliniekiem, bet es uzskatīju, ka jācenšas nevis dabūt tirgus daļu mākslinieku tirgū, bet gan lielo kompāniju vidū – lai pērk mūsu amatniecības izstrādājumus tā vietā, lai iepirktos IKEA, Zara Home vai H&M Home.

Vienkāršojām nosaukumu uz MBQ, pilnībā mainījām mājaslapu, parādot nevis krūzīti, bet demonstrējot to kontekstā, piemēram, ka kāds dzer kafiju no tās. Izveidojām pirmo MBQ kolekciju, ko ražotu romu mākslinieki. Mūsu mērķis bija parādīt mūsu zīmolu Rumānijas dizaina nedēļā. Šādā kontekstā cilvēki uz mums vairs neskatās kā uz bariņu mākslinieku, kas pārdod savus darbus tirdziņos, bet gan sociālu uzņēmumu, kas cenšas nokļūt dizaina industrijā. Un tas nostrādāja.

Mēs uzrunājām divus zviedru dizainerus Glimpt Studio, par kuriem bijām lasījuši dizaina žurnālā. Viņiem bija lieliski projekti Vjetnamā un Dienvidamerikā – viņi pavadīja tur dažas nedēļas, pētīja mākslu un radīja produktus, ko vēlāk pārdot. Mēs aizrakstījām, un, mums par pārsteigumu, viņi bija ļoti atvērti un jau ļoti drīz pie mums ieradās. Pavadījām desmit dienas, apceļojot valsti, tiekoties ar mūsu māksliniekiem.

Vienlaikus sazinājāmies ar ERSTE Foun- dation Vīnē. Viņi ieradās pie mums kopā ar savu produktu dizaineri Nadju Zerunjanu (Nadja Zerunian), kura viņiem veica pro bono konsultācijas, palīdzot novērtēt uzņēmumus, kas piesakās grantiem. Viņai tik ļoti iepatikās mūsu projekts, ka viņa nolēma būt mūsu pro bono dizainere.

Es vienmēr biju gribējis īstu veikalu, kur cilvēki var ienākt un apskatīt mūsu produktus, jo produktu nevar saprast, kamēr to neierauga kontekstā.

Kādas sociālās problēmas risināt kā sociālais uzņēmums?

Protams, romu minoritātei Rumānijā ir miljons problēmu, bet lielākā no tām ir diskriminācija, jo īpaši institucionāla diskriminācija. Dziļi sakņotā diskriminācija sākas ar aizspriedumiem – vairums cilvēku tic, ka romi nevēlas strādāt un nevēlas būt integrēti. Ja cilvēks, kurš strādā valsts iestādē, tam patiesi tic, protams, nekā nepalīdzēs, jo vienkārši netic, ka romi vēlas integrēties. Protams, varbūt ir daži cilvēki, kuri patiesi vēlas dzīvot mežos, bet tas nav attiecināms uz visiem. Šis ir sociāls projekts, un mūsu iecere ir arī mainīt aizspriedumus. Mēs strādājam ne tikai, lai palīdzētu māksliniekiem pārdot viņu radītās lietas, bet arī mainītu aizspriedumus. Rumānijā nav labi zināmu romu zīmolu. Ir aktīvisti, daži politiķi, mākslinieki, bet romu zīmolu nav. Ir uzņēmēji, bet viņi savas kompānijas nereklamē kā romu uzņēmumus. Rumāņi lielā mērā ir rasisti pret romiem, tāpēc mums ir iecere radīt pozitīvu zīmolu. Mēs vairs nevēlējāmies pārdot stāstu, mēs gribējām, lai cilvēkiem vispirms iepatīkas produkts, nevis stāsts par to. Tāpēc arī man ir šī apsēstība ar veikalu – pircējs te ienāk un redz vienkārši skaistus produktus.

Domāju, kopumā cilvēki vēlas būt daļa no sabiedrības. Nav nozīmes, kāda ir rase, dzimums. Daži tik daudz reižu ir sastapušies ar ļaunprātīgu izturēšanos, ka vienkārši baidās jebko darīt. Visi vēlas būt neatkarīgi, bet vajadzīgs atbalsts. Ir privilēģija būt dzimušam labā ģimenē, saņemt labu izglītību un 14 gadu vecumā neraizēties par to, ka vajag sākt strādāt. Ir viegli rādīt ar pirkstu uz cilvēkiem, kuri pamet skolu, bet, ja paskatās dziļāk, viņiem nav citu iespēju. MBQ Rumānijā ir svarīgs, jo mums ir izdevies palīdzēt daudziem cilvēkiem dot otro iespēju, kā arī citu skatījumu uz produktiem.

Mēs visi dzīvojam savā burbulī

Jā, mums katram ir savs burbulis, ir grūti iziet no tā un ieraudzīt ko citu. Ir daudz pušu, ne tikai divas. Diemžēl tieši preses dēļ ir pieņēmums, ka ir «mēs» un «viņi», bet nekad nav tik vienkārši. Cilvēki ir daļa no tik dažādām grupām, bet daudzi nevēlas to saredzēt. Vienkāršāk ir balstīties uz mazu informācijas daļu, jo tā ir vienkāršāk pieņemt lēmumu.

Cik daudz romu ir Rumānijā?

Oficiālais skaits ir ap 6%, bet neoficiālais – ap 10%.

Vai veikala atvēršanai piesaistījāt finansējumu vai arī izdevās šo projektu īstenot pašu spēkiem?

2014. gadā parādījās programma, kas deva finansējumu mazu sociālo uzņēmumu uzsākšanai. Tā bija jauna iniciatīva, kaut kas tāds tika darīts pirmo reizi. Ieguvām aptuveni 20 tūkstošus eiro, lai izveidotu veikalu. Atvērām to Rumānijas dizaina nedēļas laikā, sākums bija veiksmīgs, bet ir sarežģīti, lai tas būtu ilgtspējīgi. Visu laiku domājām par to, ka jāatrod liels tirgotājs, kas pārdotu mūsu produktus. Mēģinājām uzsākt sadarbību ar vairākiem uzņēmumiem, un mūs uzrunāja IKEA.

IKEA biznesa apmēri ir iespaidīgi. Kā sociālajam uzņēmumam iespējams uzsākt sadarbību ar šādu kompāniju?

Viņi šo projektu sāka pirms astoņiem gadiem Indijā, kur izlēma IKEA foundation grantu vietā uzsākt sadarbību ar sociālajiem uzņēmumiem, kuri kļūtu par partneriem piegādes ķēdē. Šādi kompānija atbalsta darbavietu radīšanu, un tam ir arī labs biznesa pamatojums. Viņi sāka Indijā, kur tas labi nostrādāja, vēlāk arī Taizemē un tad nolēma izmēģināt spēkus Eiropā. IKEA sazinājās ar rumāņu iepircēju, kas, protams, vispirms nolēma paskatīties uz Rumāniju. Pēc gadu ilga procesa, kura gaitā IKEA pārstāvji satika daudzus sociālos uzņēmumus, kompānija izvēlējās divus, tostarp mūs. Tas bija sarežģīts process – pārrunas aizņēma gadu, vēl gads pagāja produktu attīstībā. Mēs izstrādājām simt dažādu produktu, no kuriem pieci nonāca kolekcijā.

Līdz šim mēs esam aizsūtījuši divas kolekcijas. Viena jau ir pārdota, bet otra nesen ir nonākusi veikalos. Tagad strādājam pie trešās un ceturtās kolekcijas.

Kad tās būs veikalos?

Novembrī beidzām ražot preces šī gada pavasara kolekcijai. Tagad sūtām rudens kolekciju un strādājam pie nākamā gada pavasara kolekcijas.

Cik daudz esat saražojuši šīs sadarbības ietvaros?

Pirmajā kolekcijā vairāk nekā 5000 lietu – mīklas ruļļus, medus kociņus, mazas bļodiņas un karotītes un mazus grozus. Otrajā jau vairāk nekā 7000 – dekoratīvas koka sēnes. Trešā būs apmēram tikpat liela, bet ceturtajā būs ap 14 tūkstošiem vienību.

Mēs zinām, ka daži produkti bija diezgan veiksmīgi. Taču, kad IKEA izstrādā kolekcijas, uzņēmums uzņemas arī risku – mēs tikai piegādājam un pat precīzi nezinām, vai viņi pārdeva visu. Saņemam atgriezenisko saiti, ja ir kādas problēmas, bet līdz šim tādu nav bijis.

Kas būs nākamajās kolekcijās?

Drēbju pakaramie un vainagi, ko Ziemassvētkos katrs pats dekorē un liek pie durvīm. Par nākamo kolekciju gan vēl nevaru stāstīt.

Jūsu pieredze izklausās diezgan veiksmīga. Kas ir bijuši lielākie šķēršļi šajā laikā?

Lielākā problēma ir naudas trūkums, tas bija liels šķērslis. Produktu izstrādei un eksperimentiem vajadzēja daudz naudas. Mums ir bijis daudz veiksmīgu lietu, bet ir bijušas arī neveiksmīgas. Varbūt puse no produktiem bijuši veiksmīgi.

Vēl viena liela problēma ir izglītot tirgu. Kad sākām, par šādiem amatniecības produktu veikaliem vispārējā tirgū nebija daudz dzirdēts, bet tagad tā ir populāra lieta. Tagad tādas lielas kompānijas kā IKEA sadarbojas ar vietējiem amatniekiem, bet 2013. gadā nekā tāda nebija.

Ir izaicinājums izveidot zīmolu un ilgtspējīgu veikalu, ņemot vērā nomas maksu Bukarestē. Tāpēc tikko pilnībā pārveidojām veikalu un integrējam tajā arī mazu kafejnīcu. Ideja ir radīt vietu, kur pavadīt laiku, kur cilvēki var apskatīt produktus, varbūt arī vieta studentiem un jauniem dizaineriem, lai saprastu produktus, satiktos ar māksliniekiem. Plānojam šo veidot kā tikšanās vietu. Veikala pirmais uzdevums bija pozicionēt zīmolu, un tas ir izdarīts. Tagad vēlamies izmantot katru veikala centimetru ļoti komerciālā veidā.

Vēl viens šķērslis saistās ar to, kā izveidot sociālo uzņēmumu. Mēs sākām kā nevalstiskās organizācijas sastāvdaļa, sākumā mums bija miksēts finansējums – daļēji finansēja nevalstiskā organizācija, bija arī granti un pārdošanas ienākumi. Tad radās jautājums, vai esam sociālais uzņēmums. Es pieturos pie Lielbritānijā izplatītas sociālā uzņēmuma pieejas, kas norāda, ka uzņēmumam ir sociāla ietekme un tā tiek mērīta, un vismaz puse apgrozījuma ir no pārdošanas. Ja pārdošanas ieņēmumi veido mazāk par pusi, tad tā ir labdarības organizācija.

Apgrozījumu izmērīt ir vieglāk. Kā izmērīt ietekmi?

Tā ir diskutējamam lieta. Mēs palīdzam māksliniekiem, kam ir risks saņemt stabilus ienākumus, mēs arī cenšamies cīnīties ar diskrimināciju un radīt pozitīvu tēlu minoritātēm. Tāpat mēs cenšamies mērīt to, cik daudzi cilvēki pērk mūsu lietas. Protams, kāds var teikt, ka tas nav sociālais uzņēmums, un arī viens no MBQ dibinātājiem Čiprians Nekula visu laiku prasa, vai mēs tiešām esam sociālais uzņēmums un vai tad, ja MBQ vairs neeksistēs, cilvēkiem būs sliktāka dzīve? Vai viņi būtu spējīgi atrast citu darbu?

Es domāju, ka mēs patiesi esam nozīmīga daļa vairāku cilvēku un viņu ģimeņu dzīvē. Ja MBQ pārstātu darboties, tas viņus tiešām pamatīgi ietekmētu, viņiem nebūtu ienākumu, un viņi nevarētu ātri atrast citu darbu vai, ja arī atrastu, tad ne tik labi atalgotu.

No labdarības organizācijas par sociālo uzņēmumu mēs kļuvām tikai pērn – 2018. gads bija pirmais, kad attīstībā ieguldījām mazāk, nekā nopelnījām no pārdošanas. Pērn bija pirmais gads, kad pārsniedzām 100 tūkstošu eiro apgrozījumu. Domāju, ka šogad apgrozījums būs gandrīz divas reizes lielāks.

Veidojot MBQ, milzīga problēma ir bijusi naudas plūsma, jo īpaši, kopš esam sākuši sadarboties ar IKEA un mums jāuztur darbnīca, kur mākslinieki var strādāt drošā vidē un kur varam kontrolēt kvalitāti. Tas ir izaicinājums, kas prasa lielas investīcijas. Tāpēc mums joprojām ir naudas plūsmas problēmas, bet tās tagad tiks atrisinātas. Katram, kurš cenšas tikt galā ar šāda vieda izaugsmi, ir vajadzīgs liels daudzums naudas rezervju.

Šobrīd jūs esat konsultanta lomā un no aktīvās vadības esat aizgājis. Kāpēc tā?

Es vienmēr esmu domājis, ka mana loma ir ierobežota laikā. Tas vairāk ir noticis personisku iemeslu dēļ, jo es vienmēr esmu domājis, ka varu kaut ko izveidot un virzīties tālāk.

Vai izskatās, ka jūsu darbs ir padarīts?

Jā, es domāju, ka ir. No šī brīža vajadzīgs svaigs skatījums. Esam pieņēmuši darbā jaunu vadītāju Kalidu Inaijehu (Khalid Inayeh) un esam kādu laiku strādājuši kopīgi. Tagad man būs padomdevēja loma. Es jaunajam vadītājam vēlējos nodot uzņēmumu ar veikalu jaunā izskatā, jaunām kolekcijām, darbnīcu, lai viss vairāk vai mazāk funkcionē pilnā kapacitātē. Tagad mums ir skaidrs skatījums par to, kas notiek ražošanā līdz pat gada beigām. Paredzēts, ka šī gada apgrozījums būs 200 tūkstošu eiro.

Es ceru, ka mēs spēsim iegūt daudz vairāk klientu un paplašināt ražotni. Domāju, ka ir daudz citu mākslinieku, kuri gaida, kad iegūsim lielākus pasūtījumus. Tagad veikalam ir pārdošanas partneri Berlīnē un vēl vienā Rumānijas pilsētā, kā arī IKEA.

Minējāt, ka nevēlaties veidot romu zīmolu, bet vienkārši dizaina zīmolu. Kā to līdzsvarot?

Jā, mēs esam romu dizaina zīmols, un tā mēs sevi pozicionējam, bet galvenais ir produkts. Mēs vienmēr fokusējamies uz produktu, nevis uz to, ka to izgatavojis roms. Tagad cenšamies atvērt veikalu citiem rumāņu māksliniekiem, ne tikai romiem. Mēs joprojām lielākoties attīstāmies ar romu māksliniekiem, jo fokusējamies uz romu mākslu un tai raksturīgajiem materiāliem.

Skaidrs, ka sabiedrībai kopumā sociālie uzņēmumi ir nozīmīgi. Cik svarīga ir sociālā uzņēmējdarbība valstij un ekonomikai kopumā?

Sociālie uzņēmumi nodrošina, ka valstī ieplūst daudz naudas, ja salīdzinām algotus darbiniekus ar cilvēkiem, kuri saņem pabalstus no valsts. Mēs esam pieņēmuši darbā daudz cilvēku, kuri bijuši bezdarbnieki un agrāk saņēmuši pabalstus, – tagad viņiem ir stabils darbs un viņi maksā nodokļus. Uzņēmumi Rumānijā maksā zemus nodokļus, bet darbinieki maksā visai lielus nodokļus. Piemēram, minimālā alga Rumānijā ir 2080 leju (aptuveni 437 eiro), un no tā kompānija maksā teju neko, viss ir uz darbinieku pleciem. Kompānija maksā varbūt 1%, bet darbinieks par pensijas, sociālo, veselības nodokli un visu pārējo samaksā aptuveni 40% no algas. Sociālajiem uzņēmumiem var būt liela pozitīva ietekme, jo, pieņemot darbā cilvēku, kurš iepriekš saņēma bezdarbnieka pabalstu, un pārvēršot viņu par darbinieku, viņš valstij ienes vismaz 200 eiro mēnesī. Turklāt, ja cilvēks ir nodarbināts, viņam ir nauda, ko tērēt par dažādām lietām, un tādējādi valsts kasē nonāk arī PVN. Patiesībā, ja skatās matemātiski, valsts iegūst daudz naudas no sociālajiem uzņēmumiem.

Rumānijā ir sociālo uzņēmumu atbalsta programmas, bet tām ir sarežģīti piekļūt. Vajadzētu atbalstīt sociālos uzņēmumus, kas jau strādā un ir atraduši dažus klientus, kuri vēlas pirkt viņu produktus par pareizu tirgus cenu, bet vienmēr cenšas atbalstīt jaunos. Protams, vajag atbalstīt arī jaunos, bet būtu labi atbalstīt arī esošos, piemēram, ar nodokļu instrumentiem.