Spekulē par vēl tālākiem ECB monetārajiem eksperimentiem; daži gan ironizē, ka ECB neesot ne munīcija, ne pat šautene

ekonomika

Pašlaik nostiprinājies pieņēmums, ka pārskatāmā nākotnē globālās ekonomikas pieauguma tempi nebūs tie paši spēcīgākie. Vēl šonedēļ Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (OECD) samazināja savu šā gada pasaules tautsaimniecības izaugsmes prognozi līdz 3,2%. Tāpat jau kādu laiku piezagušās runas, ka atrodamies ekonomikas vēlīnajā ciklā, kuru kādā brīdī noslēgs recesija. OECD piebilst - pasaules izaugsme joprojām ir izteikti atkarīga no bezprecedenta monetārās politikas atbalsta. Pēdējā laikā arī finanšu tirgi lielas cerības likuši uz to, ka ekonomikai palīdzēt spēs jaunas centrālo banku aktivitātes monetāro stimulu frontē.

Viens no reģioniem, kur izaugsme varētu būt vājāka, diemžēl ir Eiropa. Valdot šādam fonam, Eiropas Centrālajai bankai (ECB), visticamāk, nāksies turpināt neatliekamo palīdzību ekonomikai. Šobrīd tiek spekulēts, ka reģiona monetārās politikas noteicēji vēl dziļāk negatīvā teritorijā varētu novest procentlikmes. Grūti gan redzēt, kā tas ir izdarāms. Jau tagad eiro refinansēšanas likme atrodas pie nulles, bet depozītu likme komercbankām pie -0,4% atzīmes.

Gaida zemākas likmes

Kritika ir, ka kādi ECB soļi vēl zemāku likmju virzienā būs neefektīvi un drīzāk mazinās banku spēju nopelnīt, kam uz ekonomiku ietekme var būt pat negatīva, ja saruks to spēja finansēt ekonomiku. Tieši augošu procentlikmju laikā mēdz palielināties kredītlikmju un depozītu likmju starpība, kas ir pamats banku peļņai. Savukārt šobrīd uz šādiem laikiem cerības ir ļoti mazas.

ECB ir atšķirīgā stāvoklī, ja salīdzina ar ASV Federālo rezervju sistēmu (FRS), kura pēdējo gadu laikā spējusi palielināt likmes. Šobrīd ASV dolāra refinansēšanas likme noteikta 2,25% līdz 2,50% koridorā. Tas nav augsts līmenis, lai gan tāpat nozīmē, ka ASV Centrālajai bankai ir zināma telpa, kur ar likmēm variēt. Tiek spriests, ka FRS līdz šā gada beigām dolāra refinansēšanas likmi var samazināt pat divas reizes – kopumā par 50 bāzes procentpunktiem. «Cilvēki sūdzas, ka FRS nav munīcijas, lai cīnītos ar nākamo recesiju, jo likmes jau tagad ir ļoti zemas. Tomēr, ja salīdzina ar ECB – tad šai centrālajai bankai nav pat šautenes,» situāciju apraksta AllianceBernstein Holding eksperti.

Katrā ziņā ECB instrumentu loks, ko tā vēl var lietot, lai palīdzētu ekonomikai, pašlaik izskatās ierobežots. Sevišķi gadījumā, ja pienāk kādas lielākas nepatikšanas.

Nav gan gluži tā, ka gaisā nevirmotu dažas idejas. ECB šogad jau izsludinājusi, ka viens no tās ieročiem, lai cīnītos ar aktuālo ekonomikas savārgumu, rudenī būs jauna ilgtermiņa aizdevumu izsniegšana bankām. Tāpat nav izslēgts, ka ECB galu galā varētu radīt kaut ko līdzīgu dažādu pakāpju likmju sistēmai. Tas varētu nozīmēt - tiek pieļauts, ka dažu banku (vai reģionālā līmenī) ECB tiek noteikti izņēmumi no aktuālās likmju politikas. «ECB ir visai iespaidīga statistika, ja vērtē tās spēju nākt klajā ar inovatīviem veidiem, kā vēl stimulēt ekonomiku. Līdz ar to mēs varētu pieredzēt šādas inovācijas,» spriež ASV investīciju bankas Morgan Stanley eksperti.

Spiesta rīkoties

Daži arī uzskata, ka ECB būs spiesta rīkoties, ja ASV FRS lems samazināt likmes. Ja ECB tam nebūs atbildes soļu, tad esot gaidāma eiro cenas palielināšanās, kas pa vārīgām vietām sistu reģiona ražotājiem un eksportētājiem. «Ja FRS cērp likmes, tad aug iespējamība, ka kaut kas jādara arī ECB. Ja Eiropā tad būs dažādu pakāpju procentlikmju sistēma, tad tiks aizsargātas bankas, kam ir liels likviditātes pārpalikums. Tas nozīmēs, ka negatīvu likmju politiku vai nu varēs uzturēt ilgāk, vai arī eiro depozītu likmi varēs samazināt vēl tālāk,» spriež britu bankas Barclays pārstāvji.

Jau ziņots – tam, ka valstu centrālās bankas nosaka arvien zemākas procentlikmes un nodarbojas ar likviditātes drukāšanu, parasti komplektā nāk vājāka vietējā valūta. Dažkārt dzirdami viedokļi, ka tas ir daļa no mūsdienīgas un netradicionālas konkurējošas valūtu devalvācijas. Proti, notiek sacensība, kurš likmju ziņā «noies zemāk» vai vismaz nāks klajā ar vispārliecinošāko ekonomikas sildīšanas retoriku. Būtībā daudzas valstis šādā veidā jau ir kādu laiku iesaistījušās tirdzniecības cīņā. Ekonomikas izaugsme un inflācija daudzviet ir deficīts, un šādos laikos jādomā, kā to reanimēt. Šāda reanimēšana, ja nepieciešams, var notikt uz kaimiņu rēķina. Attiecīgi – ja viens pieņem kādus pasākumus, kuri vājina valūtu, otram ir jāmēģina likt kaut ko pretī papildu monetāro stimulu eksperimentu vai vēl zemāku likmju izteiksmē. Problēma gan ir tā, ka likmes daudzviet jau ir rekordzemas un centrālo banku bilances aktīvu uzpirkšanas programmu iespaidā – gigantiskas. OECD ekonomisti piebilst, ka Eiropā dažās valstīs – sevišķi Vācijā un Nīderlandē – tādējādi nevajadzētu baidīties no fiskālās stimulēšanas.

Negatīva depozītu likme komercbankām nozīmē, ka tām par naudu, ko tās nopako atpakaļ centrālajā bankā, ir jāpiemaksā. Tas nozīmē, ka tās ir spiestas domāt par naudas aizdošanu citām bankām, biznesiem un patērētājiem. Tāpat tas var novest pie tā, ka bankas arī klientu depozītiem piemēro negatīvu likmi, kas daudzos gadījumos Eiropā jau skar lielos finanšu iestāžu klientus. Teorētiski tam visam būtu jārada situācija, kad liela daļa labāk domā par aizņemšanos un tērēšanu, nevis krāšanu. Realitātē gan tā īsti nav. Neskatoties uz to, ka šāda politika Eiropā aktuāla jau visa ilgi, ekonomikas izaugsme tāpat te bijusi visai knapa.