Pilnīga atkritumu sašķirošana ir utopija, un sava mūža laikā diez vai to piedzīvosim

Vide

Tā intervijā DB norāda atkritumu apsaimniekošanas uzņēmuma SIA Clena R valdes loceklis Guntars Levics. Šogad aprit 75 gadi, kopš dibināts uzņēmums, runājot pat plāniem un mērķiem, G. Levics atzīmē, ka tie ir gana lieli, tomēr pagaidām visas ieceres vēl neatklāj. Viņš uzsver, ka turpmākie gadi atkritumu apsaimniekošanas nozarei būs izaicinoši, ņemot vērā Eiropas nostāju attiecībā uz atkritumu šķirošanu un apglabāšanu. Jāatgādina, ka līdz 2025. gadam vismaz 55% mājsaimniecību un uzņēmumu radīto sadzīves atkritumu būtu jāpārstrādā. Līdz 2030. gadam mērķrādītājs pieaugs līdz 60%, bet līdz 2035. gadam – līdz 65%. Līdz 2025. gadam ir arī jānodrošina atsevišķa tekstilizstrādājumu un bīstamo atkritumu savākšana no mājsaimniecībām, bet līdz 2024. gadam – arī bioloģiski noārdāmu atkritumu atsevišķa savākšana vai kompostēšana mājās.

Kāds uzņēmumam bija pagājušais gads, un kādi plāni šim gadam?

Pagājušais gads nebija ar strauju attīstību, bet tomēr nāca ar saviem izaicinājumiem un mērenu izaugsmi. Ir apgūtas dažas jaunas teritorijas atkritumu apsaimniekošanā tepat Pierīgā. Tāpat turpinājās darbs pie mūsu plastmasas pārstrādes rūpnīcas projekta. Izaicinājumiem pilns gads bija tieši telpu uzkopšanas jomā, jo pērn sākās problēmas ar darba spēka pieejamību, līdz ar to piedzīvojām mazas turbulences. Tajā pašā laikā tādi segmenti kā būvgružu apsaimniekošana zeļ un plaukst, jo ekonomika ir atdzīvojusies un to var just. Pagājušais gads bija grūts tieši otrreizējo materiālu segmentā, jo 2017. gada beigās Ķīna slēdza savu tirgu, tāpēc gāja kā pa rakumiem un visu gadu strēbām ārā šo Ķīnas lēmumu.

Minējāt, ka ir arī citas nišas, kurās darbojaties, ne tikai atkritumu apsaimniekošana. Vai arī tajās palielināt savu tirgus daļu?

Mēs augam visos segmentos, arī telpu uzkopšana, skatoties uz rādītājiem, ir augošs bizness ar saviem izaicinājumiem. Tikko esam sākuši strādāt lidostā Rīga, kas ir apjomīgs objekts. Esam ieguvuši vēl citus lielākus objektus un jūtam arī darba apjoma un apgrozījuma pieaugumu.

Vai nav grūti savienot tomēr savā ziņā tik dažādas jomas vienā uzņēmumā?

Es domāju, ka tas nav grūti. Protams, tie ir dažādi, bet tomēr savā ziņā saistīti biznesi. Uzņēmumā ir cilvēki, kas nodarbojas ar vienu, ir kas nodarbojas ar otru nozari. Vadības līmenī meklējam sinerģijas, lai tīrīšanas un atkritumu apsaimniekošanas pakalpojumu iepakotu kā veselu kopumu. Ir klienti, kas izvēlas šādu pakalpojumu, un mums kā uzņēmumam tas ir tikai ieguvums.

Atgriežoties pie Rīgas atkritumu apsaimniekošanas iepirkuma. Šobrīd ir zināms, ka jūsu apvienība Eco Baltija vide ir uzvarējusi. Kādi ir turpmākie soļi, kas notiek tālāk?

Šajā gadījumā ir tāda neierasta lieta kā kopsabiedrības dibināšana, tāpēc ir grūti prognozēt, cik ilgu laiku viss process kopumā varētu aizņemt un kāda būs tā virzība.

Ja viss norit gludi, kad reāli kopsabiedrība varētu sākt apsaimniekot Rīgas atkritumus?

Publiskā privātā partnerība (PPP) ir kaut kas neierasts. Latvijā ir realizēti tikai daži projekti. Klasiski, ja tas būtu publiskais iepirkums, no līguma noslēgšanas trīs mēnešu laikā mums būtu jāsāk strādāt. Šobrīd, kā jau minēju, mums vēl ir jādibina kopsabiedrība, jāslēdz dalībnieku līgumi utt.

Jūs apsaimniekojat arī šķirošanas līnijas. Cik daudz Ķīnas lēmums slēgt tirgu ietekmēja šo darbību?

Ķīna un pagājušā gada beigās arī Indija un Indonēzija slēdza savus tirgus. Acīmredzot šīs valstis ir sasniegušas zināmu labklājības līmeni un saprot, ka arī vide ir pietiekami svarīga, lai par to rūpētos, jo iedzīvotāju veselība tiešā veidā korelē ar vides piesārņotību. Getliņu šķirošanas rūpnīcu šo valstu lēmums ietekmēja mazāk, jo tur ir nedaudz cita specifika. Piemēram, papīru mēs Getliņos neatšķirojam. Kopumā mums ir divas šķirošanas līnijas, kur mēs atšķirojam dalīti vāktos atkritumus, un ir Getliņu rūpnīca, kur mēs vairāk koncentrējamies uz metāliem, polimēriem, RDF un bioloģiski noārdāmo atkritumu nošķirošanu. Dalītajos vāktajos atkritumos ir liels papīra, kartona un cita iepakojuma īpatsvars, līdz ar to lēmums slēgt tirgu bija smags trieciens nozarei ne tikai Latvijā, bet arī visā pasaulē. Amerikā, kad Ķīna aizvēra durvis, pāris mēnešus apstājās visas šķirošanas līnijas un nekas nenotika.

Cik gadus spēkā vēl ir jūsu apsaimniekošanas līgums ar Getliņiem?

2025. gadā beidzas līguma termiņš.

Vai šīs šķirošanas rūpnīcas atdeve ir tāda, kā bija plānots?

Protams, ka vienmēr gribas labāk, bet kopumā jāsaka, ka esam labi ieskrējušies un ar rūpnīcas gan operacionālajiem, gan finanšu rādītājiem esam apmierināti. Vairāk vai mazāk viss ir tā, kā bijām rēķinājušies.

Kur nonāk sašķirotie atkritumi?

Lielākā daļa no bioloģiski atšķirotajiem atkritumiem nonāk Getliņu biošūnā, lai varētu iegūt biogāzi. Krāsainos un melnos metālus atdodam tepat Latvijā, vai arī tie nāk kaimiņos Lietuvā. Latvijā melnos metālus uzpērk uzņēmums Tolmet. RDF atdodam cementa ražotājam SCHWENK (bijušais Cemex), kas Latvijā ir vienīgā vieta faktiski, kur pieņem šāda veida atkritumus un drīkst tos dedzināt. Savukārt polimēri ir brīvais tirgus, sākot ar PET Baltija Jelgavā un beidzot ar vāciešiem, zviedriem, somiem, kas nu tajā brīdī ir ar izdevīgāku piedāvājumu.

Bet pieprasījums pēc polimēriem ir?

Ir, jautājums tikai par cenu. Grūtākais ir izskaidrot iedzīvotājiem, ka maksu par nešķirotajiem sadzīves atkritumiem, ko mēs iekasējam, stipri ietekmē tas, cik mums maksā atkritumu pārstrādātājs. Ja, piemēram, cena kartonam 2017. gada nogalē bija 130 eiro tonnā un tad nokrīt līdz 70 eiro par tonnu, tā ir starpība, ko mēs vairs nevaram atļauties maksāt. To cilvēkiem ir grūti saprast, jo viņi to visu nesaista kopā.

Runājot par plastmasas pārstrādes rūpnīcas projektu, cik tālu esat ar tā realizāciju?

Varētu teikt, ka esam pusfiniša taisnē. Norit beigu process projektēšanas darbiem. Šobrīd esam noslēguši arī līgumus par iekārtu iegādi un plānojam tuvākajās nedēļās sākt izvēlēties būvnieku, lai šovasar durtu lāpstu zemē un nākamgad ierūcinātu motorus. Rūpnīcas pārstrādes jauda būs 10 tūkst. tonnu gadā, un tajā varēs pārstrādāt plēves, šampūna iepakojumus, jogurta trauciņus u.c.

Iepriekš esat minējis, ka Latvijā ir brīva arī stikla pārstrādes niša. Vai tiešām būtu izdevīgi veidot šādu pārstrādi Latvijā?

Latvija nav tas mērogs, kurā skatīties attiecībā uz jebkuru pārstrādi. Principā tirgus ir jāvērtē reģiona mērogā, ar to domājot Baltijas valstis, Poliju, Skandināvijas valstis. Tāpēc arī attiecībā uz stikla pārstrādi Latvija nav tas mērogs, kurā skatīties. Jautājums, protams, ir par resursa pieejamību, jo, lai pārstrādātu stiklu, tam ir jābūt ļoti tīram. Tuvākās rūpnīcas ir Igaunijā netālu no Pērnavas, kā arī Lietuvā Paņevežos un Kauņā ir rūpnīcas, kas jau vēsturiski nodarbojas ar stikla iepakojuma ražošanu. Tirgus ir tik liels, cik ir. Mēs apzināmies, ka lielākā daļa stikla, kas tiek savākts Latvijā, netiek pārstrādāts atkal stiklā, bet, piemēram, bruģī. Tas nav slikti, bet tomēr tā nav stikla ražošana. Lai šādu rūpnīcu nodarbinātu pilnā jaudā, savas 20 līdz 30 tūkst. tonnas stikla ir nepieciešamas. Jautājums, vai to ir iespējams sarūpēt. Ja ir iespēja, tad faktiski tas ir tāds pats investīciju projekts kā citi. Pārstrādes izmaksas Latvijā nevarētu būt lielākas kā kaimiņvalstīs. Tomēr stikla pārstrāde ir energoietilpīgs process. Somijā, piemēram, ar stikla pārstrādi saistīta ražotne tiek apkurināta ar sašķidrināto gāzi, kas ir dārga, bet viss notiek un uzņēmums pastāv.

Eiropas Komisija ir brīdinājusi, ka Latvija var nesasniegt atkritumu direktīvas mērķus 2020. gadā un arī, iespējams, 2035. gadā. Kāpēc, pēc jūsu domām, ir izveidojusies šāda situācija?

Stāsts jau gadiem nav mainījies. Runa ir par bioloģiskajiem atkritumiem un kā mēs uz to raugāmies, un kā Eiropa uz tiem raugās. Mūžīgais strīds, vai biogāzes ieguve ir pārstrāde vai nav. Eiropā ir lobijs no iekārtu ražotāju puses, vides aizstāvju spēlēšana uz jūtām ir gana spēcīga un mērķtiecīga. Protams, Eiropa saka, ka biogāzes iegūšana trīs gadu procesā vairs nav pārstrāde. Tāda ir tā spēle. Getliņi plāno sākt būvēt savus biotuneļus. Nezinu, vai tie būs jau gatavi pēc pusotra gada. Visticamāk, ka nē, jo to būvniecība ir diezgan komplicēta. Mana pārliecība ir, ka mēs pārstrādājam, jo, iegūstot biogāzi, CO2 gaisā netiek palaists un kaitējums dabai netiek nodarīts, bet Eiropā ir uzskats, ka radies materiāls pēc tam ir kaut kur jāliek un nostāvēšanās gadi vairs nav pārstrāde. Jautājums vairāk attiecas uz poligonu turētājiem. Vienā brīdī būs brīnums, ka mēs no 30% pārstrādes pēkšņi uzrādīsim 60%.

Iespējams, ka kļūda ir pieļauta jau tālākā pagātnē, kad visiem likās, ka 2020. gads vēl ir ļoti tālu.

Tāpēc ir ļoti būtiski šobrīd ne tikai domāt, bet arī aktīvi rīkoties. Ministrijā norit arī diskusijas par Atkritumu plānu 2021.–2027. gadam. Jau šajā plānā ir jāiestrādā aizmetņi tam, kas būs 2035. gadā, jo laiks, kad varēs apglabāt tikai 10% no atkritumiem, pienāks ļoti ātri.

Kāda ir jūsu attieksme pret atkritumu dedzinātavām? Vai Latvijā būtu nepieciešamība? Tiek vākti arī paraksti, lai aizliegtu dedzinātavu būvniecību Latvijā.

Retorisks jautājums, kas ir labāk – dedzināt vai apglabāt poligonā? Poligons pēc būtības ir sliktāks nekā dedzinātava, bet par poligonu slēgšanu neviens parakstus nevāc. Jāsaprot ir viena lieta – vides draugu organizācijas ir apsveicama lieta. Ir arī cilvēki, kas gandrīz vispār nerada atkritumus, tomēr ir jāatceras, ka tā ir maza daļa no visas sabiedrības. Pilnīga atkritumu sašķirošana ir utopija un lieta, ko mēs savas dzīves laikā noteikti nesasniegsim, un diez vai arī mūsu bērni to piedzīvos. Kaut kas ar šiem atkritumiem ir jādara. Būs daļa, ko varēs atšķirot, daļa būs jāapglabā, un būs daļa atkritumu, kurus varēs tikai sadedzināt. Protams, var teikt, ka visu var sašķirot, bet izmaksas ir kosmiskas. Paskatoties ar vēsu prātu, mājās mēs varam no kopējās masas nošķirot 20% līdz 30% bioloģiskos atkritumus, 15% līdz 20% ir reāli pārstrādājams materiāls, un pārējais ir tas, ko var apglabāt vai sadedzināt, jo šajos atkritumos ir virkne kompozītmateriālu, ar kuriem faktiski nevar neko izdarīt.

Kas būtu noteikti jāiestrādā jaunajā atkritumu apsaimniekošanas plānā?

Plānam ir jābūt realizējamam un saprotamam gan pašvaldībām, gan pašai valstij un tirgus dalībniekiem. Obligāti būtu jāapdomā par plānu nevis tikai tā darbības periodā, bet arī nedaudz uz priekšu. Ir jābūt virzienam uz ilgtermiņa attīstību, tas palīdzētu arī biznesam un apsaimniekotājiem savu darbību orientēt uz nākotni.

Kā vērtējat depozīta sistēmas ieviešanas procesu?

Depozīta sistēma agri vai vēlu būs, jautājums ir, kāda tā būs. Eiropa direktīvu līmenī ir noteikusi, ka 2025. gadā ir jāpārstrādā 90% plastmasas dzērienu iepakojuma. To nevar izdarīt bez depozīta sistēmas. Sistēma pati par sevi nav slikta, bet tomēr tā ir dārga. Jautājums ir, vai tas ir tas, kas mums šobrīd ir vajadzīgs. Par šo būtu kārtīgi jāizdiskutē, iesaistot visas puses. Lai sistēma strādātu, visām interesēm ir jābūt sabalansētām. Svarīgi ir arī, kas tiek iekļauts depozīta sistēmā. Klasiski tiek runāts par pet pudelēm, skārdenēm un pudeļu stiklu, kas faktiski ir alus pudeles, bet ir liela masa pārējā stikla. Sanāk, ka depozīta sistēma nosmeļ pašu krējumu, sadārdzina produktu iedzīvotājiem, bet pārējais nevienu neinteresē. Tāpēc būtu jārunā par to, cik šī sistēma ir plaša, lai risinātu atkritumu problēmu.

Kā iedzīvotājiem veicas ar šķirošanu kopumā?

Aktivitāte un ieinteresētība no iedzīvotāju puses palielinās, jautājums ir par infrastruktūras pieejamību.

Cik liela ir konkurence atkritumu apsaimniekošanas nozarē, un vai būtu vieta vēl kādam spēlētājam?

Mēs kā operators, kas aktīvi strādā šajā tirgū, teiktu: nav vietas. Protams, ka Latvija ir maza, un skaidrs, ka mērķi un plāni ir ambiciozi. Aizbraucot uz kādu konferenci un paklausoties mērogu, kādā šī industrija darbojas Vācijā, Anglijā un citur, saproti, ka esi tikai mazs punktiņš kartē. Pozitīvi ir tas, ka nauda ieplūst nozarē un mēs varam realizēt aizvien ambiciozākus mērķus tieši pārstrādes jomā. Manuprāt, runājot par tirgus piesātinātību attiecībā uz savākšanu, iesaistītās pašvaldības un četri operatori ir pietiekami.

Kādi ir uzņēmuma plāni tuvākai un tālākai nākotnei?

Lielākais izaicinājums būs atkritumu šķirošanas veicināšana, it īpaši ņemot vērā sarežģīto situāciju pārstrādes tirgos. Protams, realizēt mūsu polimēru pārstrādes rūpnīcas projektu un iet dziļāk pārstrādē. Ir lietas, par kurām vēl skaļi negribam runāt, bet ceram, ka tās izdosies realizēt, jo tas, kas citiem ir atkritumi, mums tas ir resurss, un kāpēc šo resursu atdot uz ārzemēm, ja mēs paši varam ar to kaut ko darīt? Radīt produktus ar pievienoto vērtību Latvijā un sūtīt uz ārzemēm kaut ko vairāk, nekā tikai atdot atkritumus dedzināšanai un pārstrādei. Pašai nozarei būs ļoti liels izaicinājums bioloģisko atkritumu dalītā vākšana, jo pagaidām nevienam nav īsti līdz galam skaidrības, kā tas izpaudīsies un kā to efektīvi realizēt.