Gunita Lagzdiņa-Skroderēna, rakstniece, korektore un redaktore

ceļvedis

Vēderprieki

Man kā latvietim parastajam un konservatīvajam Liepājā mīļākā ēstuve ir Cepelīni. Tur pasniedz latvisku ēdienu, kas ir tieši manā gaumē. Uz Cepelīniem parasti eju kopā ar ģimeni. Taču gadījumos, ja tikšanās ir oficiālākas, izvēlos restorānu Upe, kur var pasēdēt mierīgā atmosfērā un arī izbaudīt ļoti garšīgu ēdienu. Ja vajadzētu sarunāt tikšanos pie tējas vai kafijas tases Rīgā, noteikti izvēlētos Spiikiizi, jo tur gaisā virmo lieliska radošā atmosfēra. Tā kā tur ir grāmatplaukti, var sēdēt un lasīt vai izmantot vietu strādāšanai, teiksim, rakstīšanai. Tur var organizēt savus pasākumus vai piedalīties viņu rīkotajos.

Dvēselei

Skaistākā mūzika man ir klusums. Tomēr arī cita veida mūzikai ir liela nozīme manā dvēseles veldzes dārzā. Mans mīļākais radio ir Radio Skonto. Kad notiek viņu auto izloze, nevienu reizi nemeloju, to sakot svešiem cilvēkiem.

Mani iedvesmo, relaksē un enerģiju atjauno arī dabas mūzika.

Patīk apmeklēt koncertus. Manā izpratnē latviešu grupa Nr.1 ir The Sound Poets. Viņu mūzika rauj dvēseli ārā, prot trāpīt pa īstajām notīm. Par to kārtējo reizi pārliecinājos maija vidū, kad biju uz The Sound Poets koncertu Liepājā. Šīs grupas mūzika ir arī viena no tām, ko izvēlos, kad rakstu savus stāstus. Kad rakstīju savu jaunāko stāstu Ieraudzīt varavīksni, nepārtraukti klausījos divas Eda Šīrana dziesmas. Uzdāvināju sev biļeti uz viņa koncertu, kas notiks Rīgā tieši manā dzimšanas dienā.

Bieži apmeklēju arī teātri – Liepājas teātri. Gan tāpēc, ka esmu liepājniece, gan tāpēc, ka, manuprāt, mūsējie spēlē vislabāk. No Liepājas teātra šīs sezonas izrādēm palikušas tikai dažas, ko vēl neesmu redzējusi. Labprāt eju uz vieglā žanra lugām, kur var gūt atslodzi no ikdienas. Boeing, boeing esmu redzējusi pat četras vai piecas reizes. Katru reizi skatījos kā pirmo reizi, un bija tikpat jautri kā pirmajā.

Arī kino visvairāk man patīk vieglais žanrs. Stāsti par mīlestību. Man daba tāda – uz gaišo tiekties, meklēt pozitīvo, dalīties mīlestībā, vairot labo. Filmu filma, ko skatīšos vienmēr, ir Limuzīns Jāņu nakts krāsā. No ārzemju kino ļoti patīk P.S. I Love You. Uz kinoteātri aizeju retāk. Uzskatu, ka tas ir tā vērts, ja filmā ir kādi īpaši specefekti. Viena no pēdējām tur redzētajām ir režisora Demiena Šazela vēsturiskā drāma Pirmais cilvēks uz Mēness par Nīlu Ārmstrongu. Es kā klasiskais padomju bērns, kurš kādreiz vēlējās kļūt par kosmonautu, visas divarpus stundas tvēru to, ka beidzot lidoju starp planētām, zvaigznēm. Filma šķita ļoti iespaidīga. Ejot mājās, nodomāju – ir piepildījies kārtējais mans sapnis. Ne gluži tā, kā bērnībā sapņoju, tomēr es biju kos-mo-sā!

Brīvajā laikā

Cik nu tā brīvā laika starp trim darbiem un ģimenes rūpēm ir, to veltu pastaigām, darbiem lauku mājās un šad tad kaut ko uzšuju. Pastaigas ļauj gan izvēdināt galvu pēc darbdienas, gan nodrošina fiziskās aktivitātes, jo šobrīd uz treniņiem neeju. Speciālisti teic, ka dienā vajag noiet vismaz desmit tūkstošus soļu, kas ir septiņi kilometri. Ik vakaru kopā ar vīru nostaigājam vismaz desmit kilometru. Necenšamies uzstādīt rekordus, ejam pastaigas solītī aptuveni divas stundas, baudot Liepājas arhitektūru un pie viena apskatoties, kā cilvēki dzīvo. Maršruts atkarībā no laikapstākļiem ir gar jūru vai pa pilsētu, izpētot kādu mikrorajonu. Gandrīz katrā pastaigā ir kāds wow, kad ieraugi kaut ko, kam ik dienas paej garām, jo neesi pacēlis acis augstāk par degungalu. Mums jūgendstila nav mazāk kā Rīgā, vienkārši daudzas vietas ir ļoti sliktā stāvoklī. Ja visas senās ēkas atjaunotu, Liepāja varētu pretendēt uz skaistākās pilsētas titulu Latvijā vai pat visā Eiropā.

Vēlos aizbraukt uz...

Man nav sevišķi lielas ceļotājas pieredzes, lai gan tā ir viena no lietām, kas ļoti aizrauj, tāpēc vieglāk būtu pateikt, kur negribētu aizbraukt. Mani absolūti nevilina ekstrēmās valstis gan klimata ziņā, gan politisko apstākļu dēļ, Austrumu zemes un tās, kur ir auksti. Toties labprāt izceļotu visu veco Eiropu, sākot no lielpilsētām un beidzot ar maziem ciematiņiem ar skaisto dabu un senajām pilīm. Dabas ainavu dēļ gribētu apmeklēt Lielo kanjonu, Jaunzēlandi, Havaju salas, kur, liekas, katrs skats ir bildes vērts un liek elpai aizrauties.

No vietām, kur esmu bijusi, labprāt vēlreiz aizbrauktu uz Romu. Man ļoti patīk itāļu valoda. Lai arī to ne īpaši pārvaldu, bija sajūta, ka cilvēki mani saprot no pusvārda. Un vēl aizrāva tā nerealitātes sajūta, kas pārņēma, stāvot pie Kolizeja vai Foruma un iztēlojoties, kādas vēsturiskas personības tur staigājušas savām kājām, un tagad es eju pa tām pašām takām. Bija sajūta, it kā būtu iekāpusi laika mašīnā.

Grāmatplauktā man...

Grāmatas ir mana lielā aizraušanās. Gan lasīšana, gan rakstīšana. Mājās ir diezgan liela bibliotēka. Gribētu, lai man kādreiz būtu istaba ar grāmatu plauktiem no grīdas līdz griestiem kā aristokrātiem. Šķiet, ka ar to, kas man ir mājās, šobrīd to varētu aizpildīt līdz pusei.

Parasti lasu divas līdz četras grāmatas paralēli. Izvēlos romantiku un denbraunveidīgos darbus – sazvērestības teorijas, detektīvus, trillerus, spraiga sižeta lasāmvielu. Īpaši lepojos ar plauktu, kur man ir saliktas grāmatas ar personīgi pazīstamu autoru autogrāfiem. Nesen tiku uzņemta Latvijas Rakstnieku savienībā, pamazām iejutīšos šajā vidē un ceru, ka mans plauktiņš, kur atrodas grāmatas ar autogrāfiem, pletīsies plašumā.

Domugrauds, joks

Joks iz profesionālās jomas: «Vectēvs pārrakstīja testamentu trīs reizes. Pats vainīgs, ka apprecēja latviešu valodas skolotāju.» Domugrauds, kas man būtisks, ir mana drauga Mārtiņa Zvīdriņa moto: «Ir jāiet.» Ja vēlies nonākt vietā, kur vēlies būt, celies un ej! Tas ir mesidžs, ko cenšos nodot saviem lasītājiem, – par sapņu piepildīšanu. Vladimirs Uspenskis ir teicis: «Ir sapnis? Skrien pēc tā! Nesanāk skriet – ej! Nesanāk iet – rāpo! Nevari parāpot? Nogulies un guli ar skatu pret to!»