Sākotnēji, kamēr Monea bija salīdzinoši maza kompānija, attiecības ar bankām bija vieglāk veidot, taču situācija pēdējā laikā ir būtiski mainījusies

finanses

Uzņēmums, ņemot vērā situāciju finanšu tirgū, neizslēdz iespēju nākotnē pārcelties uz citu valsti, intervijā atzīst SIA Monetizator (maksājumu aplikācijas Monea īpašnieks un izplatītājs) valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Kalniņš, kurš uzskata, ka tieši finanšu tehnoloģiju uzņēmumi nākotnē var palīdzēt atjaunot Latvijas finanšu sektora reputāciju.

Pēdējo pāris gadu laikā par uzņēmumu publiski esam dzirdējuši mazāk, ko esat paveikuši šajā laikā?

Sākotnēji vairāk koncentrējāmies uz aplikācijas sadaļas veidošanu, taču pirmajā attīstības fāzē neizdevās tik strauji augt un piesaistīt investīcijas, lai paplašinātu darbību uz citām valstīm. Tajā laikā jau bijām uzbūvējuši veiksmīgi strādājošu aplikāciju pārskaitījumu veikšanai, kas piesaistīja citu uzņēmumu interesi saistībā ar pārskaitījumu veikšanu starp bankām un biznesa procesu automatizēšanu. Sapratām, ka arī tā ir biznesa niša, kurā varam strādāt. Tomēr, ņemot vērā, ka esam regulēta institūcija, bija nepieciešams laiks, kamēr Finanšu un kapitāla tirgus komisijā (FKTK) saskaņojām jauna pakalpojuma piedāvāšanu, tāpat pagāja laiks, kamēr to popularizējām, tomēr beigās sanāca izveidot labu produktu. Galu galā šobrīd Monea aplikācija apstrādā 65 tūkstošus ienākošos un izejošos biznesa klientu maksājumus mēnesī. Piedāvājam automatizāciju uz dažādām bankām, kas saskan ar to pakalpojumu klāstu, ko savās finanšu pakalpojumu attīstības vadlīnijās nosaka arī Eiropas maksājumu pakalpojumu direktīva 2 (Payment Services Directive 2).

Kā veidojās sadarbība ar bankām un cik viegli finanšu tehnoloģiju uzņēmumam ir sadarboties ar lielajiem tirgus spēlētājiem?

Sākotnēji, kamēr bijām salīdzinoši maza kompānija, attiecības ar bankām bija vieglāk veidot, taču situācija pēdējā laikā ir būtiski mainījusies. Šobrīd radusies sajūta par bardaku banku sektorā, kur esam iekāpuši no viena grāvja otrā, un dažās jomās esam pat pārāk priekšzīmīgi. Uz savas ādas šo situāciju sākām piedzīvot tādā veidā, lai, iespējams, bankas ierobežotu konkurenci. Maksājumu pakalpojumu likums nosaka, ka kredītiestādei ir pienākums nodrošināt maksājumu iestādei objektīvu, samērīgu un nediskriminējošu pieeju iestādes sniegtajiem pakalpojumiem, taču mums šī pieeja kļūst aizvien ierobežotāka. Tas vērojams gan situācijā, kad vēlamies atvērt jaunus kontus, kurus tālāk izmantojam konkrētu klientu vajadzībām komercbankās, gan piemēroto komisijas maksu ziņā.

Kā tas izpaužas?

Iepriekšējā sadarbības cikla cenrādis bija apstiprināts līdz pagājušā gada 31. decembrim, un banka atsūtīja pirmo paziņojumu tieši brīdī, kad vēlējāmies atvērt jaunu kontu un tādējādi potenciāli pieslēgtu jaunus klientus apkalpošanai un automatizēšanai. Taču saņēmām atbildi no bankas, ka sākotnēji jāvienojas par jauno pakalpojumu cenrādi, kurā maksa bija paaugstināta. No bankas saņēmām divus iespējamos variantus – viens no tiem bija konkrēta maksa par veiktajām transakcijām, bet otrs – ļoti augsta fiksētā maksa, kuru mēs, ja būtu ļoti strauji augošs uzņēmums, pat varētu apsvērt, taču šim piedāvājumam tika noteikts termiņš trīs mēneši un pēc tam tas atkal tiktu pārskatīts.

Kā banka pamatoja cenu paaugstināšanu?

Swedbank argumentēja, ka cenu pieaugums saistīts ar lielāku resursu izmantošanu, kas nepieciešams, lai pārbaudītu, vai darījumi atbilst AML prasībām. Mēs tam nepiekrītam, jo visbūtiskākā sadaļa, kur pieaudzis darījumu skaits, ir kontu pārskatu pieprasījumi, un, mūsuprāt, ja kāds paskatās savā kontā, tas nerada nekādu naudas atmazgāšanas vai terorisma finansēšanas risku. Ja par konta pārskatu mums prasa 1,5 eiro, bet, atverot internetbanku, es kā bankas klients varu šo informāciju apskatīt bez maksas, ir skaidrs, ka tas tiek darīts, lai liktu mums šķēršļus. Šī paradoksālā situācija, mūsuprāt, arī ir pretrunā ar maksājumu direktīvu, kas nosaka, ka bankām jānodrošina API infrastruktūra.

Tādējādi šajā situācijā, kad bankas attīra savu klientu bāzi, tās cenšas novilkt uz leju arī konkurentus, un bankas dažkārt sevi nostāda augstāk par regulatoru. Šobrīd nākas saskarties ar klasisku mobingu, un komunikācija ir tāda, ka esam strupceļā un jārīkojas citādāk, tādēļ esam vērsušies ar iesniegumu Konkurences padomē par iespējamu AS Swedbank pārkāpumu saskaņā ar Konkurences likuma 13. pantā noteikto aizliegumu ļaunprātīgi izmantot atrašanos dominējošā stāvoklī.

Vai pirms vēršanās KP mēģinājāt runāt arī ar banku?

Sarunas ar Swedbank sākās pērnā gada septembrī, sekoja tikšanās un zvani, taču pienāca decembra beigas, kad kāds risinājums bija jāatrod, lai varētu turpināt sniegt pakalpojumu. Ar uzņēmumiem par cenu pieaugumu vienoties ir vieglāk, taču cenu politika aplikācijas pakalpojumam privātpersonām ir radījusi situāciju, ka mēs šobrīd šo pakalpojumu subsidējam, tādējādi privātpersonu daļā mūsu biznesa modelis arī ir iedragāts.

Mēs no savas puses bankai kā kompromisu piedāvājām salīdzinoši konkurētspējīgu cenu, kas arī mums nebūtu izdevīga, bet tā būtu samērīgāka nekā bankas piedāvātā, taču vairākkārtēju tikšanos laikā kompromisu nepanācām, izdevās tikai vienoties par īsu pārejas periodu trīs mēnešu garumā atsevišķām cenu pozīcijām.

Vērojams, ka arī citu nozaru uzņēmumiem ar banku industriju pašlaik ir vēl grūtāk runāt. Pirmkārt, tiek vērti ciet konti, un, otrkārt, radīti nevienmērīgas konkurences apstākļi, salīdzinot ar citām ES valstīm. Latvija faktiski nonākusi situācijā, ka rezidents skaitās tikai Latvijas pilsonis, bet ES rezidenti tādi neskaitās, kas ir absolūti pretēji praksei citviet ES. Jāatzīmē, ka Monea strādā tikai ar Latvijā reģistrētiem uzņēmumiem un ārpus Latvijas mūsu maksājumi neiziet, tādējādi terorisma finansēšanas riski ir minimizēti. Turklāt mums ir iespēja salīdzināt dažādu banku pakalpojumus, jo patlaban sadarbojamies ar četrām bankām un negribētu domāt, ka vienai bankai riski ir daudz augstāki nekā citām bankām, turklāt, pieaugot transakciju apjomam, nevienā biznesā nav tā, ka cena aug proporcionāli darījumu skaitam, turklāt cena tiek piemērota pakalpojumam, kas citās vietnēs ir piee- jams bez maksas. Visdrīzāk šāda attieksme vērojama tādēļ, ka mēs esam iezīmējuši sevi kā potenciālu nākotnes konkurentu bankām, īpaši ņemot vērā, ka jau gadu strādājam ar FKTK, lai saņemtu licences paplašinājumu un uzņēmumiem varētu piešķirt arī konta numurus. Tādējādi retorika par to, cik esam riskanti, lai ar mums sadarbotos, pieaug.

Ņemot vērā, ka banku sektoram patlaban neiet viegli un finanšu sektora fons ir negatīvs, uzskatu, ka tieši finanšu tehnoloģiju uzņēmumi varētu palīdzēt reputāciju uzlabot. Saistībā ar šo viedokli mēs ar vēstulēm esam vērsušies arī pie FM, Altum un citām institūcijām.

Protams, daudzos gadījumos var slēpties aiz dažādu AML un citu prasību nepieciešamības, taču mūsu biznesa modelis ir uzbūvēts skaidrā formātā un mūsu biznesa klienti ir konkrēts skaits, mēs veicam viņu izpēti un zinām, kam viņi skaita naudu un no kā saņem. Ar nepieciešamo informāciju arī dalāmies ar bankām, taču neakceptējam pieeju «atsūtiet visu, kas jums ir», kad bankas prasa dalīties ar visu mūsu komercinformāciju.

Kas patlaban notiek inovatīvo smilšu kastu jomā?

Smilšu kastes jautājums politiskajos saukļos populārs bija jau 2015.–2016. gadā, bet praksē nekas aizvien nedarbojas. Par to, vai Latvijā ir smilšu kastes, liecina tas, ka mūsu valstī ir licencētas trīs maksājumu iestādes, no kurām viena ir Monea, un divas licencētas elektroniskās naudas iestādes. Salīdzinājumam – Lietuvā ir 47 licencētas elektroniskās naudas iestādes, tostarp tādi jau pasaulē zināmi un sevi pierādījuši uzņēmumi kā Revolut, GooglePay, Paysera un vēl 40 licencētu maksājumu iestāžu.

Reālas smilšu kastes nepieciešamību raksturo arī sekojošs piemērs. Kad palaidām Monea aplikāciju, tajā varēja tikai nosūtīt un saņemt naudu, taču sapratām, ka vēlamies pievienot iespēju veikt maksājumu definētajam maksājumu saņēmējam – rēķinu apmaksai. Jāatgādina, ka šī funkcija jau gadiem ir pieejama bankās. Lai šo funkciju saskaņotu FKTK, mēs patērējām aptuveni 5,5 mēnešus, un atkal tika piesaukta naudas atmazgāšanas riska retorika, uzdodot jautājumus, kā mēs kontrolēsim, vai kāds kādai citai personai nedod kukuli, samaksājot viņa vietā rēķinu. Ilgu diskusiju rezultātā panācām, ka drīkstam piedāvāt šo pakalpojumu.

Normāla prakse būtu, ka ar smilšu kastes palīdzību jaunajam uzņēmumam būtu iespēja testēt produktu, augt un piedāvāt jaunu pakalpojumu plašākai sabiedrībai, bet, kļūstot tam lielākam, loģiski, ka pieaug administratīvais slogs. Tas arī ir ES maksājumu direktīvas pamatvirziens, kas veicina pakalpojumu dažādošanu.

Vai smilšu kastes neesamība arī bremzē investīcijas jaunos uzņēmumos?

Ja valstī netiek piedāvāta smilšu kaste, tad sarežģītāks ir arī investīciju piesaistes process, jo diez vai investors būs ieinteresēts ieguldīt naudu jaunā tehnoloģiju uzņēmumā, kas lielu daļu savas naudas iegulda juridiskos jautājumos, politiskajā komunikācijā un institūciju izglītošanā. Tā nav laba augsne šādu uzņēmumu attīstībai, un situācija kļūst vēl negatīvāka, visus šos faktorus apvienojot kopā – smilšu kastes neesamība, banku sektora pārspīlētā attieksme un sarežģītais investīciju piesaistes process. Turklāt investoram ir ierobežota iespēja kļūt par uzņēmuma akcionāru, jo banka pēkšņi var pateikt, ka uzņēmumam ir ārvalstu akcionārs, un atteikties no sadarbības, turklāt tas nākotnē var kļūt par ieganstu, lai vērstos pie regulatora un norādītu, ka arī ar pakalpojumu sniedzēju nesadarbosies, jo tā akcionāri pārstāv citu valsti. Pašreizējie apstākļi ir paniski, un sanāk, ka pašlaik viena tirgus spēlētāju grupa šobrīd ieņem tādu pozīciju, ka tā faktiski jebkurā segmentā var regulēt tirgus dalībniekus un konkurenci, tā nedrīkst būt. Ja mums jau kā licencētai iestādei ir sarežģīti strādāt, tad kādas iespējas strādāt ir vidusmēra uzņēmumam?

Dzirdams, ka vairāki finanšu tehnoloģiju uzņēmumi darbību pārcēluši citur. Vai nākotnē, ņemot vērā situāciju tirgū, arī Monea neplāno pārcelties uz citu valsti?

Tā diemžēl vairs nav pat tendence, bet pašsaprotama lieta. Mēs līdz šim esam bijuši lieli patrioti, cenšoties visu darīt no Latvijas, taču, ja situācija nemainīsies, tad nezinu, kur mēs būsim pēc pusgada – Latvijā vai citviet. Nav tā, ka mēs nevērtējam citas alternatīvas.

Mēs tirgū bijām pirmie, un teritorijas nomaiņa šajā fāzē ir lielāku investīciju jautājums, nekā sākot darbību no nulles. Turklāt daudzās valstīs šobrīd jau ir skaidrāki darbības principi un regulējums finanšu tehnoloģiju uzņēmumiem. Latvijā nav skaidra politiskā uzstādījuma, un ir sajūta, ka, darbā stājoties jaunam darbiniekam, atkal tiek ieviests kas jauns. Nav skaidras virzības un vīzijas komunikācijā ar nozari.

Vēl viens piemērs – pirms kāda laika kompānija N26 uzsāka darbu Latvijā, taču drīz pēc tam aizmuka prom. Nupat biju Vīnē, kur dzirdēju, ka N26 paziņojusi, ka aktīvi ies Austrijā, radot 300 jaunu darba vietu. Ko tas liecina par mūsu biznesa vidi?

Žēl, ka mēs neizmantojam mazas valsts priekšrocības, kas ir elastīga un ātra pielāgošanās tirgus situācijai.

Kas būtu pirmie darbi, kas jāveic, lai biznesa vidi padarītu labvēlīgāku finanšu tehnoloģiju uzņēmumiem?

Problēma nav viena vai otra likuma pagrozīšana atsevišķi no citiem likumiem, bet kopēja virziena noteikšana. Saukļos mēs ik pa laikam nosakām potenciālo virzienu, bet reāla un konkrēta rīcība neseko. Neesmu dzirdējis, ka ārzemnieki speciāli brauktu pie mums, lai reģistrētu kompāniju, kā uz Lietuvu vai Igauniju, drīzāk tendence ir bēgt projām. Tāpat diez vai ārvalstu investoram ir viegli atvērt Latvijā bankas kontu, lai spētu investēt kādā uzņēmumā. Jaunuzņēmumā investīciju piesaiste ir svarīga, procesam jābūt ātram, bet ilgu laiku jau prasa saskaņošanas procesi. Ja vēl banka mēnešiem ilgi investoru taujā, kas viņš ir, rezultātā zūd tas mirklis, kurā tu esi noķēris šīs attiecības, un nevari tās attīstīt nākamajā posmā. To var salīdzināt, kā ilgu laiku iet uz randiņiem ar vienu cilvēku, un katru reizi atsveicinoties paspiest roku – pienāks brīdis, kad otram tas apniks un viņš no šīm attiecībām atteiksies.

Var teikt, ka finanšu sektorā pašlaik ir krīze, taču tas vienlaicīgi ir arī iespēju laiks. Mēs varam parādīt, ka esam ne tikai naudas pārskaitījumu tilts, bet valsts, kas atbalsta inovācijas un jaunu produktu radīšanu. Taču tai ir jābūt apzinātai valsts politikai, kam seko rīcība.