Profesionālo virzienu izvēlas vien trešdaļa no devīto klašu absolventiem

Profesionālā izglītība

Uzņēmējdarbību varētu attīstīt, taču trūkst kvalificētu vidēja līmeņa darbinieku. Visvairāk ar šo problēmu saskaras tādas nozares kā būvniecība un apstrādes rūpniecība. Ekonomikas ministrija vidējās kvalifikācijas darbaspēka trūkumu ir akcentējusi kā vienu no risināmām prioritātēm sadarbībā ar Izglītības un zinātnes, kā arī Labklājības ministriju.

Veidojas speciālistu deficīts

Vidējās kvalifikācijas darbaspēka pieprasījums Latvijā veido gandrīz pusi no kopējā darbaspēka pieprasījuma tautsaimniecībā. 2018. gadā aptuveni 46 procenti jeb 416 tūkstoši cilvēku bija nodarbināti vidējās kvalifikācijas darbavietās. Tajā pašā laikā ekonomiski aktīvo iedzīvotāju ar profesionālo vidējo vai arodizglītību pērn bija vien 301 tūkstotis. Tas nozīmē, ka pieprasījums pārsniedz piedāvājumu un deficīts šajā grupā veido aptuveni 115 tūkstošus darbinieku, problēmu iezīmē Ekonomikas ministrijā.

Vidējās kvalifikācijas darbaspēka trūkumu visbūtiskāk ietekmē darbaspēka novecošanās un iziešana no darba tirgus. Pēdējos 10 gados ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaits ar profesionālo vidējo vai arodizglītību sarucis par ceturtdaļu jeb 100 tūkstošiem. Saskaņā ar Ekonomikas ministrijas prognozēm, līdzīgas tendences saglabāsies arī nākamajos gados, līdz ar to situācija varētu kļūt vēl saspringtāka.

Rīgas reģionā un vairākās lielajās pilsētās bezdarba rādītāji ir zem tā dēvētā dabiskā bezdarba līmeņa – pieciem procentiem. Rīgas reģionā atrodas 81 procents no visām brīvajām darbavietām valstī, un to ir vairāk nekā bezdarbnieku. Savukārt reģionos situācija ir citāda – reģistrēto bezdarbnieku skaits būtiski pārsniedz brīvo darbavietu skaitu. Augstākais bezdarba līmenis ir Latgalē, kur tas sasniedz 14,9 procentus. Reģistrēto bezdarbnieku uzskaitē ir ievērojams vienkāršo profesiju veicēju skaits, bet darba tirgū nepieciešami kvalificēti speciālisti, tāpat ir augsta rotācija zemi atalgotajās profesijās, norāda Nodarbinātības valsts aģentūrā.

Audzēkņu skaits sarūk

Problēmas risinājumi meklējami vairākos virzienos, norāda Ekonomikas ministrijas Sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja Evita Urpena. Lai īstermiņā risinātu vidējās kvalifikācijas darbaspēka nepietiekamību, būtiski ir pieaugušo izglītības pasākumi un darbaspēka reģionālās mobilitātes veicināšana. Savukārt, vērtējot problēmas risinājumu vidējā un ilgtermiņā, jādomā par lielāka skaita jauniešu piesaisti profesionālajai izglītībai.

Tam piekrīt arī uzņēmēji. «Latvijā lielākā daļa aiziet mācīties uz vidusskolu, tālāk – uz augstskolu vai dodas uz ārzemēm,» novērojis SIA Metālmeistars valdes loceklis Arnis Balodis. «Attīstītajās valstīs uz tehnikumiem aiziet septiņdesmit procenti skolēnu, uz augstskolām – tikai trīsdesmit procentu.»

Latvijā pašlaik vien trešdaļa no pamatizglītību ieguvušajiem jauniešiem izvēlas turpināt skoloties profesionālā virziena mācību iestādēs. Tas ir zems rādītājs, ja zinām, ka pieprasījums veido aptuveni 46 procentus no nodarbināto skaita, piebilst E. Urpena. Izglītības un zinātnes ministrijā uzsver, ka pēdējos gados palielinās to audzēkņu skaits, kuri pēc 9. klases izvēlas turpināt mācības, iegūstot specialitāti. Šajā mācību gadā profesionālo izglītību sāka apgūt 11,7 tūkstoši audzēkņu – par 55 jauniešiem vairāk nekā pirms gada.

Ekonomikas ministrijā gan piebilst: būtiski ir mazināt audzēkņu atbirumu. Patlaban tas ir 30 līdz 40 procentu robežās. Tas nozīmē, ka tikai divas trešdaļas no jauniešiem, kas pēc 9. klases izvēlas iegūt profesionālo izglītību, to arī realizē.

Kopumā 2018./2019. mācību gadā profesionālo izglītību apgūst 27,2 tūkstoši audzēkņu, kas ir par gandrīz pieciem procentiem mazāk nekā pirms gada. Izglītības un zinātnes ministrijas Komunikācijas nodaļas vecākā konsultante Inta Bērziņa skaidro, ka kopējais audzēkņu skaita samazinājums vairāk saistīts ar demogrāfisko situāciju.

Vecāki izvēlas tuvāko

Latvijas Nacionālās attīstības plānā noteikts mērķis 2020. gadā sasniegt 50 pret 50 procentu izglītojamo proporciju vispārējās vidējās izglītības un profesionālās izglītības programmās pēc pamatizglītības ieguves. Kandavas Lauksaimniecības tehnikuma direktora vietnieks mācību darbā Rūdolfs Vizulis gan apšauba, ka pašreizējās izglītības politikas apstākļos to ir iespējams sasniegt. Skolas administrācija pirms jaunā mācību gada regulāri praktizē došanos uz mācību iestādēm, lai informētu 9. klašu beidzējus par iespējām turpināt izglītību Kandavā. «Taču tikpat kā nevienā vidusskolā nevar tikt pa durvīm iekšā – viņiem pašiem vajag nodrošināt audzēkņu skaitu,» viņš ir sašutis.

Vidusskolu un ģimnāziju statusa saglabāšanai tiek prasīts aizvien vairāk audzēkņu vidējās izglītības posmā, turklāt no bērnu skaita atkarīgs arī valsts piešķirto dotāciju apjoms pedagogu algām. Tādēļ jauniešus dažādos veidos pierunā pēc pamatskolas palikt un mācīties turpat, piemēram, piedāvājot brīvpusdienas, stipendijas līdzīgi kā profskolās, apmaksātus ceļa izdevumus un tamlīdzīgi.

Tā kā daudzām ģimenēm novados ekonomiskie apstākļi ir sarežģīti, vecāki izvēlas tuvāko, nevis bērna tālākai izaugsmei labāko mācību iestādi, novērojis R. Vizulis. Šajā aspektā aktuāla problēma ir arī sabiedriskā transporta organizācija. Piektdienā pēc stundu beigām ar autobusu nokļūt no Kandavas mājās, piemēram, uz Nīgrandi, tikpat kā nav iespējams.

Būtiski – mazināt aizspriedumus

Vēl viena problēma ir gadu gaitā sabiedrībā iesakņojies stereotips, ka uz profesionālajām skolām dodas mācīties tikai tie, kam ir zemas sekmes un uzvedības problēmas. Skolotājas pat devītklasniekiem ar labām sekmēm mēdz teikt – ko tu tur iesi pie pīpmaņiem un dzērājiem. Un brīnās, ja kāds rīkojas pretēji.

Izglītības un zinātnes ministrijā apliecina, ka ir būtiski mazināt aizspriedumus. Lai celtu profesionālo izglītības iestāžu prestižu, tiek veikti ieguldījumi infrastruktūras modernizēšanā un satura reforma, attīstīts darba vidē balstītu mācību virziens, audzēkņiem pieejamas stipendijas, karjeras atbalsts, uzskaita I. Bērziņa.

«Mūsdienīga profesionālā izglītība pieprasa gan lielus ieguldījumus modernā mācību aprīkojumā – darba galdos, laboratorijās un autotehnikā –, gan mācību telpās un dienesta viesnīcās,» viņa atzīst. Lai līdzekļus investētu ilgtspējīgos projektos, pirms desmit gadiem tika nolemts no toreizējām 59 profesionālās izglītības iestādēm saglabāt 33, tostarp 14 kompetenču centrus, un atsevišķas skolas pēc brīvprātības principa nodot pašvaldībām. Iestāžu tīkla sakārtošanu un mācību satura modernizāciju plānots pabeigt līdz nākamajam gadam.

Tādējādi jauniešiem jau tagad ir iespēja mācīties ar modernu infrastruktūru aprīkotās skolās, saņemt stipendiju līdz pat 150 eiro mēnesī, iesaistīties starptautiskos projektos, profesionālās izglītības un mācību mobilitātes programmās. R. Vizulis papildina, ka lieliska iespēja jauniešiem sevi parādīt ir dažādi profesionālie konkursi. Kandavas lauksaimniecības tehnikuma jaunieši, kas tajos startē ar labiem panākumiem, saņem daudz un labus darba piedāvājumus. Izglītības iestādes prestižu noteikti ceļ arī absolventu veiksmes stāsti. Viens no tiem ir par šefpavāru Raimondu Zommeru, kurš absolvējis Kandavas tehnikumu.

Skolas nesūdzas

Profesionālās izglītības iestādēs par audzēkņu skaita trūkumu nesūdzas. Kandavas lauksaimniecības tehnikumā, piemēram, no 2007. gada tiek nokomplektētas divas lauksaimniecības tehnikas mehāniķu grupas, mācības notiek arī neklātienē. Augstais pieprasījums saistīts ar Eiropas Savienības un Zemkopības ministrijas prasībām pēc atbilstošas izglītības saimniecību īpašniekiem, lai viņi varētu saņemt finansiālo atbalstu. Labi pieprasīta arī automehāniķa programma.

Mazāk interesentu ir tādās profesijās kā elektriķis, pavārs, kas darba tirgū ir labi pieprasītas. «Daudz kas atkarīgs no darba devēju prestiža – kāda ir darba organizācija, darba samaksa,» par jauniešu izvēli saka R. Vizulis. «Ja redz, ka vecāks, brālis vai māsa ēdināšanā strādā līdz pēdējam apmeklētājam – četrpadsmit stundas dienā –, bet algu viņam izmaksā pēc trim mēnešiem, kāpēc lai izvēlētos šādu profesiju?»

Ogres tehnikumā nekad nav bijis problēmu nokomplektēt ar mežsaimniecību saistītās izglītības programmas. Direktora vietniece kvalitātes, attīstības un tālākizglītības jomā Baiba Liepiņa stāsta, ka iemesli tam ir vairāki. Ogre ir vienīgā vieta Latvijā, kur iespējams apgūt mežsaimniecības programmas, tehnikumam ir laba materiālā bāze, lietošanā mežs, kur var notikt mācības, labi sadarbības partneri, jaunieši saredz nākotnes iespējas profesijā, gan turpinot mācības augstskolā, gan strādājot nozarē. Noslēgts arī sadarbības līgums ar Latvijas Lauksaimniecības universitāti. Izpildot noteiktus kvalitātes kritērijus, absolventi var pretendēt uz budžeta vietām.

Daļa paliek ārzemēs

Tiem, kas profesionālās izglītības iestādēs mācās atbildīgi un prakses vietās parāda sevi no labākās puses, problēmu atrast darbu nav nevienā nozarē. To apliecina gan Ogres, gan Kandavas Lauksaimniecības tehnikumā. «Daudz kas ir atkarīgs no paša jaunieša – kādā vidē dzīvojis iepriekš, kā pret izglītību un darbu attiecas ģimenē,» piebilst R. Vizulis.

Taču ne visi labākie pēc četru gadu mācībām uzreiz nonāk Latvijas darba tirgū. 20 līdz 30 procenti Kandavas tehnikuma absolventu izvēlas turpināt mācības augstskolā.

Piektā daļa jauniešu, kam ir mērķis iegūt augstāko izglītību, dodas uz ārzemēm, lai divus trīs gadus pastrādātu un nopelnītu naudu studijām. Viņu vecāku rocība neļauj stāties augstskolā uzreiz, un arī Latvijā viņi neredz iespējas īsā laikā nopelnīt līdzekļus mācībām, ja sekmes nav tik labas, lai iekļūtu budžeta grupā.

«Taču, ja audzēknis strādā Anglijā, ar laiku domas mainās. Viņš pieaug, nodibina ģimeni un izvēlas studēt nevis Latvijā, bet tur,» R. Vizulis zina vairākus līdzīgus stāstus. Gadās arī, ka jaunieši, dodoties uz pusgadu ilgu praksi ārzemēs, izvēlas pat nepabeigt mācības profskolā. «Redzot naudas maisu, ko tur nopelna, dzirdot – ko tur brauksi, darbu nodrošināsim bez izglītības – , paklausa,» viņš nopūšas.