Latvijas uzņēmēji citu kompāniju iegādē ir diezgan piesardzīgi

finanšu tirgus

Uzņēmuma īpašniekam regulāri būtu jāizvērtē katras atsevišķās uzņēmuma daļas darbība un tās attīstība, uzdodot sev jautājumu, vai tā nes gaidīto atdevi, vai tomēr tā jāpārdod, lai veicinātu citu aktīvu straujāku attīstību, intervijā norāda EY partneris, darījumu un finanšu konsultāciju prakses vadītājs Baltijas valstīs un Polijā Guntars Krols. EY veiktais pētījums atklāj, ka 84% aptaujāto uzņēmumu vadītāju nākotnē plāno pārdot kādu daļu sava uzņēmuma.

Kas ir faktori, kuru dēļ būtu jāapsver ideja atbrīvoties no daļas aktīvu?

Katrā lielā uzņēmumā būtu rūpīgi jāanalizē, kā veidojas uzņēmuma vērtība un kurai no uzņēmuma daļām vai meitasuzņēmumiem ir labākais rezultāts – vai nepieciešams tajos turpināt investēt, vai tomēr sasniegta maksimālā vērtība, ko šis īpašnieks spēj attīstīt konkrētajam objektam. Jāpārdod būtu tās uzņēmuma daļas, kuras tik strauji vairs neaugs un kuru vērtība vairs nepalielināsies, ļaujot tās attīstīt citiem īpašniekiem, savukārt no pārdošanas iegūtos līdzekļus ieguldīt citās investīcijās. Šādā veidā kopējā uzņēmumu grupas vērtība tiktu palielināta.

63% pētījumā aptaujāto uzņēmumu vadītāju uzskata, ka viņi pārāk ilgi bijuši īpašnieki konkrētam biznesa virzienam, līdz ar to atdeve un vērtības pieaugums nav vairs tik liels. Protams, šie lēmumi jāsabalansē ar konkrētiem ekonomikas cikliem un to, cik pieprasīti ir uzņēmumi attiecīgajā brīdī, kāda ir to vērtība. Tomēr praksē novērojams, ka gan lielu korporāciju, gan vidusmēra uzņēmumu īpašniekiem ir tendence turēties pie visiem aktīviem, kuros tie ir investējuši, un nedomāt par iespēju kaut ko ar laiku pārdot un investēt citur, un daudzi paši šo faktu atzīst.

Kur pārsvarā tiek ieguldīti iegūtie līdzekļi?

Lielākoties pārdošanas procesi ir vērsti uz to, lai iegūtu naudas līdzekļus investīcijām jaunu ģeogrāfisku vietu apgūšanai vai jaunos tehnoloģiskos risinājumos, ne tik daudz, lai izmaksātu dividendes akcionāriem.

Vai šobrīd ir vērts izskatīt iespēju pārdot aktīvus?

Globāli patlaban ir piemērots laiks aktīvu pārdošanai – šobrīd gan aktivitāte darījumos, gan uzņēmumu vidējie novērtējumi ir salīdzinoši augstā līmenī, kas saistīts ar samērā lielo brīvās naudas daudzumu, ko uzkrājušas pašas korporācijas, kas pieejami no privātā kapitāla fondiem vai aizņēmumiem bankās pasaulē.

Daudzās lielās korporācijās tas ir jau standartizēts process, ka, piemēram, katru pusgadu tiek izpētīts, cik vērta ir katra grupas vienība un vai laiks būtu to gatavot pārdošanai. Pirms uzņēmuma pārdošanas šī daļa ir kārtīgi jāsagatavo un tikai tad jāsāk piedāvāt pārdošanai.

Cik ilgs laiks vidēji paiet no lēmuma par darījuma veikšanu līdz noslēgumam?

Parasti laiks no lēmuma pieņemšanas līdz notikušam darījumam teorētiski ir 3-4 mēneši, bet praksē reālāk vērojams, ka tie ir 9-12 mēneši. Ja šis process ievelkas no gada līdz diviem, tad tas jau ir cits darījums, jo uzņēmums šajā laikā jau ir mainījies. Esam saskārušies arī ar šādiem gadījumiem, kad, piemēram, nepieciešamas vairāku valstu konkurences iestāžu atļaujas un tās ilgi jāgaida, kaut arī puses savā starpā ir vienojušās. Daudz laika prasa arī pārdodamā uzņēmuma izdalīšana no grupas. Ja tā ir viena struktūra vai atrašanās vieta, parasti šiem uzņēmumiem nav pilnībā atsevišķas vadības, nepieciešamās infrastruktūras, sistēmu un līgumu, lai viss spētu strādāt atsevišķi. Tieši atdalīšana, lai uzņēmums spētu strādāt pilnīgi patstāvīgi jaunā īpašnieka vadībā, nereti ir sarežģītākais process, un nepieciešama pieredze, lai šādu darījumu sagatavotu.

Bieži saskaramies ar situācijām, kad pircējs atnāk pie uzņēmuma īpašnieka un saka, lai viņš pārdod uzņēmumu, izsakot savu piedāvājumu. Taču novērojumi liecina, ka augstāku pārdošanas cenu var panākt nevis tad, kad atnāk pircējs un piedāvā savu cenu, bet tad, kad tiek vadīts strukturizēts pārdošanas process, uzņēmuma īpašnieks runā ar dažādiem pircējiem, liek viņiem solīt – tad darījuma izdevīgums tiek palielināts.

Daudzi darījumi notiek tādēļ, ka nepieciešams veikt tehnoloģiskus ieguldījumus uzņēmuma attīstībā, un šajos gadījumos tās sadaļas, ko uzņēmumi pārdod, parasti jau zaudējušas savu konkurētspēju tirgū, un tajās nākotnē ir būtiski jāinvestē, ko esošie īpašnieki nevēlas darīt.

Kā vērtējat finansējuma pieejamību patlaban?

Parasti pirkšanas un pārdošanas darījumos daļu darījuma pircējs finansē pats, bet daļu aizņemas no bankas. Pēdējā laikā banku situācija ir būtiski sarežģījusies un kredīti vairs nav tik viegli pieejami, tie ir dārgāki un sarežģītāk saņemami. Līdz ar to šis aspekts ietekmē arī darījumu aktivitāti un spiež cenas uz leju. Ātru šīs situācijas risinājumu neredzam, un nav prognozējams, ka Latvijā un Baltijā kredītu pieejamība tuvākajā laikā būtiski palielināsies. Tomēr ir arī tādi pircēji, kuriem aizdevums nav nepieciešams, līdz ar to darījumu tirgū kustība joprojām būs.

Kāda ir aktivitāte Baltijas tirgū?

Baltijā ir ļoti aktīvs tirgus, arī šobrīd notiekošo procesu ziņā, kas vēl nav publiskoti. Notikuši arī vairāki lieli darījumi Igaunijā, kas atveduši jauna veida investorus uz Baltiju. Taču vidusmēra segmentā redzam stabilitāti vai pat aktivitātes kritumu - šī tendence nedaudz apbēdina. Notiekošo procesu rezultātā palielinās atšķirība starp to, cik pārdevējs vēlas saņemt un cik pircējs vēlas maksāt, turklāt Baltijā tā palielinās nedaudz straujāk tieši finansējuma pieejamības jautājuma dēļ.

Dažos gadījumos redzam, ka uzņēmumi var nonākt arī vietējo īpašnieku rokās, to var skaidrot ar spēcīgu vadību un lielāku uzkrāto finansējuma daudzumu.

Kā darījumu tirgu nākotnē ietekmēs Brexit un likmju pieaugums?

Brexit ietekmēs dažus Latvijas uzņēmumus, bet ne daudzus, taču tajā pašā laikā tas arī rada iespējas, jo ir vairāki gadījumi, kad Anglijā bāzētie uzņēmumi pārceļ savu darbību uz Eiropu un izskata iespējas arī pārcelties uz Latviju vai Lietuvu. Ar Brexit saistītie riski – iespējamā nestabilitāte eirozonā un ES, kas, protams, rada neskaidrību par nākotni. Finansējuma izmaksas pakāpeniski pieaugs, un ir jautājums, cik ātri atgriezīsimies pie tām likmēm, kādas tās bija pirms desmit gadiem. Šāda situācija sarežģītu dzīvi tiem uzņēmumiem, kuriem aizņēmumu līmenis ir samērā augsts. Tādēļ nevajadzētu rēķināties ar kredītresursiem tādā apmērā kā iepriekšējos piecos gados.

Kā darījumu aktivitāti veicina vai kavē pēdējā laika likumdošanas izmaiņas?

Darījumiem būtisku šķēršļu nav, taču redzam nedaudz lielāku valsts uzraudzību atsevišķās nozarēs, kas valstij ir stratēģiski svarīgas. Izaicinājums ir nodokļu sistēmas izmaiņas un neprognozējamība nākotnē – to norāda gan ārvalstu, gan vietējo uzņēmumu pārstāvji.

Kā, pēc jūsu domām, pērnā gada satricinājumi finanšu sektorā ietekmējuši investoru aktivitāti šajā tirgū?

Pērnā gada notikumi neapšaubāmi ir iedragājuši valsts tēlu, arī ziņu virsraksti globālajos medijos nepalīdz, taču patlaban nevaru teikt, ka kādas investīcijas ir vai nav veiktas šo notikumu dēļ. Šie notikumi neapšaubāmi ietekmējuši Austrumu investoru aktivitāti, un pat gadījumos, kur viss ir legāli un pareizi, viņi saskārušies ar daudziem jautājumiem par savu darbību. Pat, ja skatāmies uz investīciju plūsmu no austrumiem, būtiski pasliktinājusies tā nav. Problēmas vairāk skar finanšu sektoru, tos uzņēmumus un potenciālos investorus, kuriem Latvija ir bāzes vieta starptautiskai darbībai.

Vai visiem uzņēmumiem būtu jāizvērtē potenciālā aktīvu daļas pārdošana?

Katram uzņēmuma īpašniekam būtu jādomā, kā attīstās atsevišķas daļas un kādus rezultātus tās uzrāda, kāda ir stratēģija attiecībā uz to, un jāuzdod jautājums, vai visās darbības jomās jāinvestē vienādi, vai tomēr kādas daļas jāpārdod, lai vairāk varētu investēt vienā virzienā. Tāpat ieteicams noteikt atskaites punktu, kāda būtu maksimālā vērtība, pie kuras apsvērt pārdošanu. Tāpat jāgatavojas laicīgi šo daļu pārdot, lai nebūtu pārsteigumu, kad atnāk pircējs un piedāvā savu cenu. Bieži vien procesos notiek negaidītas situācijas – mēdz būt gadījumi, kad nāk pircējs un tiek panākta vienošanās par darījumu, taču tas nav iespējams, jo uzņēmums nav pietiekami labi sagatavots pārdošanai gan vadības komandas, gan finanšu ziņā, līdz ar to šādu sakārtošanas jautājumu ir vērts izplānot savlaicīgi. Latvijas uzņēmumi citu uzņēmumu iegādē ir diezgan piesardzīgi. Ir daži gadījumi, kad uzņēmumi sadūšojas šādam solim. Tomēr daudzos gadījumos, neskatoties uz to, ka menedžmenta komandas ir pietiekami spēcīgas, lai to darītu, un arī kapitāla pietiek, nepieciešams vairāk drosmes. Vērojams, ka Lietuvā ir pat šādi uzņēmumi, kuru pamatstratēģija ir dažādu uzņēmumu pirkšana un investīcijas dažādās pasaules valstīs.