Vienīgais un efektīvākais veids, kā zāles padarīt finansiāli pieejamas pacientiem, ir paplašināt zāļu kompensācijas sistēmu

Farmācija

Tā intervijā DB uzsver AS Repharm, kas ir veselības uzņēmumu grupa, direktoru padomes priekšsēdētājs Dins Šmits.

Runājot par zālēm, viens no pacientiem «sāpīgākajiem» jautājumiem ir to cenas. Lai gan farmācijas jomas profesionāļi uzsver, ka Latvijā tās, salīdzinājumā ar Eiropu, ir zemas, par ko liecina arī augstie paralēlā eksporta rādītāji, tomēr pētījumi rāda, ka ne visi pacienti finansiāli ir spējīgi iegādāties sev nepieciešamos medikamentus. To apstiprina arī atsevišķu aptieku piedāvājums iegādāties zāles uz nomaksu. Kā jūs raksturotu situāciju ar zāļu cenām un kā tās padarīt pieejamākas?

Es labāk gribētu runāt nevis par zāļu cenām, bet to finansiālo pieejamību. Vērtējums par zāļu cenām vienmēr būs relatīvs. Ja mēs runājam par pretgalvassāpju tabletēm, tad divi eiro ir pieņemami, bet vismodernākajām pretvēža zālēm arī 20 000 eiro būs adekvāta cena. Līdz ar to cena pati par sevi neko neizsaka, runa ir par to, cik viens vai otrs medikaments ir finansiāli pieejams pacientiem, kā tas korelē ar sabiedrības pirktspēju. Nav pieņemama situācija, ja cilvēkam ir jāizvēlas zāles nevis atkarībā no konkrētās slimības indikācijām, bet gan no tā, cik tās maksā. Tā ir problēma, nevis zāļu cena kā tāda. Zāļu finansiālo pieejamību pacientiem visās attīstītajās valstīs nodrošina zāļu kompensācijas sistēma. Standarta prakse ir, ka visas recepšu zāles tiek kompensētas. Latvijā mēs līdz tam vēl neesam nonākuši.

Tas, ko cilvēki nesapot, – kādēļ par zālēm, kuras ir 100% kompensējamas, pacientam tomēr jāmaksā līdzmaksājums?

Neveiksmīgi ir tas, ka par šo līdzmaksājumu cilvēki ir jāinformē aptiekai, un neviļus sanāk, ka tā ir aptiekas prasība. Faktiskā situācija ir tāda, ka valsts kompensācijas sistēmā konkrētā zāļu grupā ir vairākas savstarpēji aizvietojamas zāles, no kurām valsts kompensē lētāko, kas ir pareizi. Ja lētākais kompensējamais medikaments maksā, piemēram, 10 eiro, bet pacients no šīs zāļu grupas vēlas iegādāties medikamentu, kas maksā 15 eiro, tad desmit eiro kompensē valsts, bet pieci eiro pacientam jāpiemaksā.

Tas ir stāsts par to, ka ik gadu zāļu komensācijas sistēmas ietvaros pacienti pārmaksā 25 miljonus eiro, jo neizvēlas lētāko kompensējamo medikamentu. Vai aptiekās jau ir iegājies, ka farmaceiti informē pacientu, ka ir pieejams lētāks analogs, kuru valsts kompensē simtprocentīgi?

Ir bijušas vairākas kampaņas, un vēl joprojām aptiekās redzamās vietās ir Veselības ministrijas un Farmaceitu biedrības veidots plakāts – Nepārmaksā par zālēm, pavaicā farmaceitam. Es domāju, ka aizvien biežāk farmaceiti informē pacientus, ka ir pieejami lētāki analogi.

Ja runājam par aptieku uzcenojumiem, tie ir stingri noteikti MK noteikumos. Tomēr daudzos rada neizpratni tas, ka zāles kļūst aizvien dārgākas un aptieku peļņa tikai pieaug. Kas ir aptieku peļņas pamatā?

Taisnība, ka aptieku uzcenojumi kompensējamām zālēm ir noteikti un vienādi visām aptiekām. Līdz ar to kompensējamiem medikamentiem visās aptiekās ir vienāda cena. Runājot par aptieku peļņu, uzcenojums ir vien 4%. Ja mēs šo uzcenojuma līmeni samērojam ar aptiekas izdevumiem (telpu nomu, komunālajiem izdevumiem, farmaceitu algām, IT sistēmu uzturēšanu utt.), tad jāteic, ka mazām aptiekām ar nelielu apgrozījumu peļņu gūt ir ļoti grūti. Aptiekām ar lielu apgrozījumu ir vieglāk, tomēr jāteic, ka uzcenojumu līmenis ir tāds, ka peļņas marža ir ļoti neliela. Aptiekas pelna galvenokārt ar kosmētiku un uztura bagātinātājiem. Faktiski no recepšu zālēm, īpaši kompensējamām, peļņa ir vismazākā.

Par ražotāju atlaidēm. Nereti ir satraukums, kā tās nenonāk pie pacientiem, jo atlaidi patur aptiekas. Kāda tad ir situācija?

Atlaidēm ir dažādas izpausmes. Parasti ražotāji, piešķirot aptiekām atlaides, par to prasa kaut ko pretī. Piemēram, norēķināšanos par zālēm ar priekšapmaksu vai konkrētu zāļu krājumu turēšanu un uzglabāšanu aptiekā. Un tas kaut ko izmaksā. Reizēm atlaidi piešķir, lai būtu akcija zālēm, kur tas ir atļauts. Reizēm atlaide ir par to, lai zāles būtu konkrētā vietā izvietotas.

Kā jūs raugāties uz ierosinājumu, ka Veselības ministrija attiecībā uz kompensējamām zālēm maksātu cenu ar ražotāja atlaidi, nevis bez?

Valsts institūcijai, kas vienojas ar ražotāju par cenu konkrētam medikamentam, ir vislielākā tirgus vara, jo tā nosaka, vai piedāvāta cena vispār ir tāda, lai šo medikamentu iekļautu kompensācijas sistēmā. Līdz ar to valstij ir vislielākās iespējas panākt vislabākos cenas nosacījumus. Ja ražotājs piešķir vēl kādu atlaidi aptiekai, tad, kā jau teicu, tas ir tāpēc, ka tas grib kaut ko pretī, līdz ar to tās ir izmaksas. Tā ka nebūtu korekti valstij maksāt cenu, kas ir ar atlaidi, kas piešķirta aptiekai par konkrētu pakalpojumu.

Kas mūsdienās ir tās būtiskākās lietas, kas tiek sagaidītas no farmaceita?

Vispirms jau tās ir zināšanas. Jo zāles var būt ne tikai palīgs, bet arī inde. Tā ka farmaceitam jāsaprot, vai zāles nekaitēs. Tālāk jau jaizskaidro, kā tās lietot, īpaši, ja tās nav tabletes, bet, piemēram, inhalatori vai plāksteri. Ir cilvēki, kas lieto vairākas zāles, un farmaceitam ir jāpārliecinās, ka pacients saprot, kādā veidā un kārtībā šos vairākos medikamentus lietot. Ir jābūt farmaceitu un ārstu komunikācijai. Farmaceitiem ir jābūt lepniem par to, ko viņi zina.

Kāda ir situācija ar farmaceitu pieejamību?

Pašlaik trūkst 300 līdz 500 farmaceitu. Tas atkarīgs no tā, cik ilgas darba stundas mēs rēķinām. Daļa farmaceitu jau ir tuvu pensijas vecumam. Lielākā daļa mācību iestāžu absolventu strādā aptiekās, taču, ja pa abām augstskolām kopā ir 50 līdz 60 beidzēju gadā, tad pret minēto vakanču skaitu ir redzams, ka tas ir absolūti nepietiekami. Viens no risinājumiem noteikti būtu palielināt budžeta vietu skaitu farmaceitu programmās augstskolā.

Cik konkurētspējīgas ir farmaceitu algas?

Tās noteikti ir virs vidējās algas tautsaimniecībā.

Vai farmaceitu ievešana no trešajām valstīm ar noteikumu, ka apgūst valsts valodu, būtu risinājums?

Teorētiski jā, bet tas ir jautājums par izglītības sistēmu savstarpējo savietojamību un sertifikāciju. Mēs esam to mēģinājuši darīt, bet tas ir dārgi un mazefektīvi. Es domāju, ka šī profesija var būt pievilcīga arī mūsu pašu cilvēkiem. Mēs, komersanti, arī atbalstām farmaceitu asistentu mācības koledžās.

No atsevišķām politiskām partijām ir izskanējis priekšlikums, ka bezrecepšu medikamentus varētu tirgot arī ārpus aptiekām, piemēram, lielveikalos. Kāds ir jūsu viedoklis?

Noraidošs. Zāles nav konfektes. Turklāt tas neko neatrisina. Jo bezrecepšu zāles nevienu neārstē, tikai atvieglo simptomus. Aptiekā farmaceits noteikti mudinās apmeklēt ārstu. Turklāt nav pierādījumu, ka tam būtu ietekme uz bezrecepšu zāļu cenām. Nedomāju, ka mums vajag veicināt pašārstēšanos.

Latvijas Aptiekāru biedrība uzskata, ka aptiekām savstarpēji būtu jākonkurē tikai ar farmaceitiskās aprūpes kvalitāti. Līdz ar to tā ir noraidoša pret lojalitātes un klientu kartēm un akcijām, kas mudina iegādāties vairāk zāļu. Kāds ir jūsu viedoklis?

Es piekrītu šādam uzstādījumam. Lojalitātes kartes varētu būt, ja to mērķis būtu, piemēram, atgādināt par vakcinēšanos pret gripu. Pašlaik tā nav, tā ir tikai punktu krāšana. Mēs atbalstītu atteikšanos no lojalitātes kartēm, ja par to vienotos visas aptiekas, droši vien vieni paši mēs to neizdarīsim.

Kā jūs komentētu Konkurences padomes teikto, ka ir konkrēti areāli, kur zāļu tirgus ir pārāk koncentrēts, piemēram, ap slimnīcu, kur ir tikai vienas ķēdes aptiekas, vai kāda mazpilsēta?

Es teiktu, ka Rīgā konkurence ir ļoti liela un ap lielākajām slimnīcām sasniedzamā attālumā ir vairākas aptiekas. Ja runa ir par mazpilsētām, tad vispār jāsaprot, vai konkrētajā apdzīvotajā vietā ir ekonomiski pamatoti atrasties vairākām aptiekām. Es neteiktu, ka mums ir pārāk liela koncentrācija, mums ir pieci spēcīgi aptieku tīkli.