Veselības aprūpē pārejas periods tiks pagarināts no šā gada 1. jūlija līdz pat 2021. gadam, vienlaikus paliks jautājumi attiecībā par tiem, kuriem iemaksas jāveic pašiem

Veselība

Tāds ir Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas sēdes lēmums pirmajā lasījumā, izvērtējot piedāvātos grozījumus Veselības aprūpes finansēšanas likumā. Veselības ministre Ilze Viņķele atzina, ka savulaik, 2017. gada nogalē, pieņemot minēto likumu, tajā tika «iebūvētas» vairākas problēmas. Pirmā – dažāda attieksme pret nodokļu maksātājiem, kuri veic valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas vispārējā režīmā, viņiem iemaksu likme tika palielināta par vienu procentpunktu. Savukārt pārējiem – mikrouzņēmumos nodarbinātajiem, pašnodarbinātajiem un autoratlīdzības saņēmējiem – bija jāmaksā pašiem noteikta summa: 2018. gadā 1% no minimālās algas jeb 4,3 eiro mēnesī, 2019. gadā – 3% no minimālās algas jeb 12,9 eiro mēnesī un 2020. gadā jau 5% no minimālās algas, kas ir identisks maksājums kā no pieckāršas minimālās algas parastajā režīmā. Otrā problēma – divi veselības pakalpojumu grozi: viens tiem, par kuriem ir samaksāts, un pie aizsargātajām grupām piederošajiem, otrs – visiem pārējiem. «Iecerētais mehānisms atklāja plašāku problēmu loku – mazo nodokļu režīmu ietekmi uz tautsaimniecību ar vāju sociālās apdrošināšanas paku nākotnē, tādējādi Veselības ministrijas vēlme labot šo situāciju aktualizēja jau lielāku izmaiņu nepieciešamību, kas skatāmas nodokļu izvērtēšanas kontekstā. Rezultātā būsim spiesti gaidīt, kad tiks vērtēta visa nodokļu sistēma,» iemeslu, kāpēc pašlaik ir jāaptur divu grozu sistēma, norādīja I. Viņķele.

400 000 lieta

Analizējot veselības aprūpes pakalpojumu saņēmēju datubāzē iekļautos datus, uz šo brīdi veselības aprūpes pakalpojumu pamata grozu varētu saņemt 400 981 persona (no šīm 129 437 personām 2018. gadā ir sniegti veselības aprūpes pakalpojumi). Tas ir ļoti liels veselības aprūpes pakalpojumu pamata groza saņēmēju skaits, kas ierobežo veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību iedzīvotājiem, norādīts Veselības ministrijas informācijā. Lai risinātu iepriekš identificētās problēmas, būtu nepieciešams pārskatīt Veselības aprūpes finansēšanas likumā ietverto veselības aprūpes pakalpojumu finansēšanas modeli, saglabājot obligāto veselības apdrošināšanu, taču paplašinot personu loku, kuras ir pakļautas obligātajai veselības apdrošināšanai, t.i., valsts obligātajai veselības apdrošināšanai pakļaut visus valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu veicējus, kā arī tās personas, kuras nemaksā valsts sociālās apdrošināšanas iemaksas vai nav pakļautas valsts obligātajai veselības apdrošināšanai no valsts puses.

Ņemot vērā, ka piedāvātais risinājums – paplašināt personu loku, kuras ir pakļautas obligātajai veselības apdrošināšanai, – skar ne tikai veselības aprūpes politiku, bet arī nodokļu jautājumus, tad šis risinājums būtu ieviešams vienlaicīgi ar izmaiņām nodokļu jomā. Līdz ar to ir nepieciešams veikt grozījumus Veselības aprūpes finansēšanas likumā, nosakot, ka personai līdz 2021. gadam ir tiesības saņemt veselības aprūpes pakalpojumus valsts obligātās veselības apdrošināšanas ietvaros neatkarīgi no veiktajām iemaksām. Likumprojekts paredz saglabāt pienākumu veikt veselības apdrošināšanas iemaksas (brīvprātīgo maksājumu), sākot ar 2018. gadu, ņemot vērā, ka ar 2018. gadu arī vispārējā režīmā nodarbinātie tika pakļauti veselības apdrošināšanai, par vienu procentpunktu palielinot valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu likmi.

Mazo nodokļu maksātāju liktenis

«Piedāvātais risinājums ir labākais no sliktākajiem,» atzina I. Viņķele. Savukārt Saeimas deputāts Vjačeslavs Dombrovskis atgādināja, ka būtībā izmaiņas rada jautājumu par taisnīgumu, jo parastā nodokļu režīmā strādājošajiem tika palielināts sociālo iemaksu apmērs par vienu procentpunktu, savukārt citiem bija prasība maksāt pašiem. «Mikrouzņēmuma nodokļa maksātāji var vērsties Satversmes tiesā, jo par viņiem ir maksātas valsts sociālās apdrošināšanas iemaksas, bet šis likums paredz citu attieksmi,» atbildēja I. Viņķele. Viņa atzina, ka, protams, mikrouzņēmuma nodokļa maksātāji par saviem darbiniekiem maksā pārāk mazas valsts sociālās obligātās apdrošināšanas iemaksas.

«Satversmes tiesas riski pastāv, taču esošā likuma konstrukcijā to nevar novērst pilnībā, to var atrisināt tikai ar vienotu pieeju visiem nodarbinātajiem,» piemetināja I. Viņķele. Viņa atzina – viens no priekšlikumiem varētu būt, ka mikrouzņēmuma nodokļa režīmā strādājošie var sniegt pakalpojumus tikai privātpersonām, bet ne vairs juridiskajām personām. Arī Saeimas deputāte Ilze Indriksone atzina, ka ir vīlusies, jo nekas neesot izdarīts, lai meklētu risinājumus.

Kalambūra šķetināšana

Saeimas deputāte Janīna Jalinska bija pārsteigta par grozījumu tekstā, ka 2021. gadā veselības aprūpi varēs saņemt, ja būs veiktas iemaksas ne tikai par 2020., bet arī par 2019. un 2018. gadu. «Tas nozīmē, ka cilvēki var sākt krāt naudu, lai varētu samaksāt nevis desmitus, bet gan tūkstošus eiro,» tā J. Jalinska. Tajā pašā laikā skanēja atzinums, ka, veicot grozījumus, brīvprātīgās iemaksas vairs nebūs jāveic. I. Viņķele atgādināja, ka tas ir pagaidu noregulējums un nevienam cilvēkam neatkarīgi no tā, ir vai nav apdrošināts, netiks atteikta veselības aprūpe.

«Jautājumi paliek. Divu pakalpojumu grozu sistēmu atceļam, bet ceram visus nodokļu maksātājus padarīt vienādus. Kas notiks ar cilvēku, ja par viņu nebūs samaksāts par 2018., 2019. un 2020. gadu?» jautā LDDK sociālo un darba lietu eksperts Pēteris Leiškalns. Viņaprāt, ir dīvaini noteikt, ka veselības aprūpe būs pieejama tikai tad, ja ir veikta samaksa par trijiem gadiem, jo tiem, kas pērn veica brīvprātīgās iemaksas, tās atmaksā, un tagad, lai 2021. gadā varētu saņemt veselības aprūpi, būs atkal visa nauda jāmaksā, tā P. Leiškalns. Viņš nesaprotot, kā tehniski tiks risināta problēma, ja cilvēks nav maksājis, bet veselības aprūpi vajag. «Vai tad nodokļu administrācija šādam cilvēkam atsūtīs rēķinu par nesamaksāto nodokli? Vai arī tomēr viņam tiks liegts jebkāds veselības aprūpes pakalpojums vai kaut kādā līmenī tas tomēr tiks nodrošināts? Ja netiks nodrošināts nekas – tad tur parādās nopietna cilvēktiesību problemātika. Savukārt, ja tiks nodrošināts kaut kāds noteikts pakalpojumu apjoms, bet par pārējo prasīs samaksu, tad nevar teikt, ka divu grozu sistēma būs atcelta, kā solīts. Tāpat nav skaidrs, kas notiks ar laulātā apgādībā esošu personu. Katrs laulātā nopelnītais eiro, ko apgādībā esoša persona patērē, taču vienreiz ir aplikts ar obligāto procenta likmi. Kāpēc būtu jāmaksā vēlreiz?» jautājumu kalnu iezīmē P. Leiškalns.

Iespējams, ka nevienam nekas netiks atteikts, bet Valsts ieņēmumu dienests ik gadus pārskatīs maksātāju statusu un nemaksātājus ieliks parādnieku sarakstā. Tas var izraisīt cita veida problemātiku. Viņaprāt, minētais liecina, ka šī situācija prasa skaidrojumus, kas jāsaprot ikvienam. Jāņem vērā, ka vēl jau būs jautājums par tiem pašiem, kuri vienlaikus strādā gan parastā nodokļu režīma uzņēmuma iestādē, gan arī mikrouzņēmuma režīmā vai pat veic saimniecisko darbību.