Pagaidām iepakojuma depozīta sistēmā būs ūdens, limonādes un alus stikla un plastmasas tara, kā arī skārdenes, taču joprojām nav skaidrs, vai tā tiks paplašināta ar vīna, šampanieša, stiprā alkohola un, iespējams, arī piena, eļļas pudelēm un burkām

Depozītsistēma

Tāds ir Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas sēdes darba rezultāts, izskatot grozījumus Iepakojuma likumā uz otro lasījumu. To, ka ir ļoti atšķirīgs skats uz to, kādai būtu jābūt iepakojuma depozīta sistēmas aptveramībai, rāda arī atbildīgās komisijas sēde. Proti, pašlaik likuma grozījumos ir iestrādāts, ka iepakojuma depozīts tiks attiecināts tikai uz dzērienu iepakojumu, turklāt ne visu, bet gan tikai daļu – ūdens, limonādes, alus, taču vienlaikus ir ideja atteikties no viena vārda – dzērienu –, tādējādi paplašinot šo sistēmā aptveramo iepakojumu apmēru. Sagaidāms, ka par šo būtisko jautājumu vēl būs diskusijas, gatavojot Iepakojuma likuma grozījumus uz trešo lasījumu.

Pirmais solis

Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas priekšsēdētājs Jānis Vitenbergs atzina, ka piedāvātā sistēma jau būtībā ir paplašināta pudeļu savākšanas kārtība, kas Lietuvā uzrāda fantastiskus rezultātus, jo savāc ap 90% dzērienu plastmasas pudeļu. «Ir valstis, kurās šādā sistēmā pieņem tikai plastmasas pudeles, bet Latvijas gadījumā runa ir gan par plastmasas, gan stikla un metāla pudelēm, savukārt vēl plašāka sistēma ir sava veida «bumba», kuru met atkritumu nozare, lai kavētu piedāvātā risinājuma ieviešanu,» savu pozīciju skaidro J. Vitenbergs. Viņš savu sacīto pamato ar pasaules pieredzi, kur ir bijuši mēģinājumi šajā sistēmā «ielikt» pat šampūna pudeles, taču atteikušies, jo tas rada papildu problēmas ne tikai ar šķirošanu, bet ar attiecīgajiem konteineriem un to transportēšanu. «Sistēmai jāstrādā uz to segmentu, kuru cilvēks izdzer dabā un turpat arī bieži vien pamet, un ir vajadzīga motivācija, lai to neatstātu, bet vestu nodot,» tā uz jautājumu, uz kuru iepakojumu šī sistēma visvairāk jāattiecina, atbild J. Vitenbergs. Viņš atzīst, ka piena pudeļu kontekstā jāņem vērā, ka tās cilvēks pamatā tomēr lieto mājās, nevis ārpus tām, turklāt, tās «ieliekot» depozīta sistēmā, būtu jārēķinās ar to, ka savākšanas punktā jārisina smakas problēma, jo pudelēs jau kaut kāds daudzums piena, visticamāk, saskābuša jau būs. «Vīna, šampanieša un stiprā alkohola pudeļu depozīts būs jāievieš, un par to arī tiek diskutēts, piemēram, Lietuvā,» atzīst J. Vitenbergs. Viņaprāt, loģiskākais ceļš būtu depozītu vispirms ieviest ūdens, limonādes un alus stikla, plastmasas un skārda tarai, pēc tam šo klāstu papildināt ar vīna, šampanieša un stiprā alkohola pudelēm, bet pēc tam – ar vēl citu produktu pudelēm. «20 gadus muļļājamies uz vietas. Lai arī tiek minētas milzīgas investīcijas dalītās atkritumu savākšanas sistēmā, tomēr tā nespēj nodrošināt ES noteikto mērķu sasniegšanu,» tā J. Vitenbergs.

ES uzstāda mērķi

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas pārstāve Rudīte Vesere stāsta, ka Latvijai līdz 2025. gadam ir jāspēj šķirot, savākt un pārstrādāt 77%, bet 2029. gadā – jau 90% visu dzērienu plastmasas iepakojuma, savukārt, pēc J. Vitenberga sacītā, pašlaik tie ir tikai ap 50%. R. Vesere skaidro, ka dalībvalstis šos mērķus var sasniegt ar ražotāju atbildības sistēmu vai arī ar depozīta sistēmu. Līdztekus tam 2030. gadā ir jāsavāc 70% no kopējā iepakojuma apmēra, piemetināja Saeimas deputāts Artūrs Toms Plešs. Vienlaikus gan ir jautājumi par uzskaiti, jo pašlaik daļa Latvijā iegādātu dzērienu pudeļu ar attiecīgu marķējumu tiek nodotas Igaunijā vai Lietuvā. Ir pat iespēja, ka, ieviešot Latvijā pudeļu depozīta sistēmu, kaimiņvalstīs saruks savākto pudeļu daudzums un šo valstu operatoriem, lai nodrošinātu ES uzstādīto mērķu sasniegšanu, būs «jāpiesaista» tara.

Uzskaites sistēmas lieta

Atbildīgā komisija atbalstīja J. Vitenberga priekšlikumu izveidot taras identificēšanas sistēmu. «Tas nozīmē, ka katrs cilvēks ir pamanāms un ir zināms, cik mēs savācam un cik tajā pašā laikā atdodam, un varēsim redzēt plaisu dabas resursu nodokļa sistēmā,» skaidroja J. Vitenbergs. Jāņem vērā, ka pudeļu nodošana Latvijā var būt atkarīga no tā, cik daudz par to maksā ne tikai Latvijā, bet arī Igaunijā vai Lietuvā, jo situācijā, ja kaimiņvalstīs būs augstāka samaksa, tad to pierobežā dzīvojošie varētu taru nodot kaimiņvalstīs un tādējādi faktiski radīt mākslīgu plaisu. «Pagaidām tā ir ideja, ka, piemēram, cilvēks, nopērkot trīs alus pudeles un maksājot ar karti, varēs nodot šīs pudeles un saņemt atpakaļ par tām naudu, bet, maksājot skaidrā, var nedabūt atpakaļ samaksāto depozītu par iegādājām pudelēm,» skaidro J. Vitenbergs. Jāņem, vērā, ka šīs idejas realizācija var radīt negaidītas blaknes, proti, bērns (skolēns), limonādi vai ūdeni pērkot par skaidru naudu, attiecīgo pudeli nodot par samaksu nevarēs. Tas pats attiecas uz vecvecāku pirkto alu, limonādi vai ūdeni, maksājot par to skaidrā naudā. Rezultātā tas varētu radīt tieši pretēju efektu – nevis veicināt nopirkto dzērienu pudeļu nodošanu un attiecīgi paaugstināt Latvijas savākto dzērienu iepakojumu apmēru, bet tieši pretēji.

Jautājumi par operatoru

Uzmanības krustugunīs bija arī jautājums par sistēmas operatoru, jo situācijā, ja to nespēs izveidot paši sistēmā iesaistītie, tad Valsts vides dienests rīkos starptautisku konkursu, kurā par uzvarētāju var atzīt jebkuru, tostarp Igaunijas vai Lietuvas esošo taras depozīta sistēmas operatoru. Pēc aptuvenām aplēsēm depozīta sistēma varētu izmaksāt ap 78 milj. eiro. Vienlaikus ir jautājumi par to, kādas prasības būtu jāizvirza šim operatoram. Turklāt ir bažas par šīs sistēmas operatora «likumīgo» monopolstāvokli un līdz to arī tā uzraudzību, izmaksām.