Ruslans Levickis ļaujas izaicinājumam darboties iepriekš nezināmā nozarē

Dzērienu ražošana

Pārdevis uzņēmumu, kas darbojas metālapstrādes biznesā, dobelnieks Ruslans Levickis nolēma pievērsties sev pilnīgi jaunai nozarei – alus ražošanai. Viņu nebiedēja ne sīvā konkurence tirgū, ne iepriekšējās pieredzes trūkums.

Katram patīk sava garša

Iepriekš R. Levickim piederēja uzņēmums, kas darbojās lūžņu uzpirkšanas jomā, tam bija iepirkšanas punkti dažādās Latvijas vietās. Pirms dažiem gadiem viņš šo biznesu nolēma pārdot un uzsākt ko jaunu. Vienu vakaru pasēdēšanā kopā ar paziņām iedomājies, ka varētu sākt gatavot alu, un savu plānu salīdzinoši īsā laikā realizējis. Uzņēmēju nebiedēja ne pieredzes trūkums, ne asā konkurence – pēc viņa teiktā, Latvijā ir 65 alus darītavas. «Kad plānojām savas darītavas atvēršanu, daudzi domāja, ka nekas mums nesanāks, jo tirgus ir salīdzinoši piepildīts. Mums Latvijā ir daudz darītavu, kurās gatavo ļoti garšīgu alu. Taču katram cilvēkam patīk sava alus garša,» norāda R. Levickis.

Izpētot situāciju, secinājis, ka aizvien izteiktāka kļūst tendence iegādāties miestiņu, kas gatavots mazajās darītavās. Cilvēkiem patīk dzīvais, nefiltrētais alus, tas nozīmē, ka no alus nav izfiltrētas rauga nogulsnes, tātad ir mazliet duļķains. Tieši tādu arī nolēmis gatavot.

Ar vēsturisku atsauci

Lai gūtu pieredzi alus gatavošanas jomā, apmeklējis daudzas darītavas Eiropā – Čehijā, Slovēnijā, Vācijā, Krievijā. Degustējis, runājis ar saimniekiem, lai saprastu, ko cilvēki vēlas, kas ir pieprasīts. Taču R. Levickis arī zina: «Latvijā cilvēkiem patīk mazliet citāda garša – vairāk rūgtuma nekā, piemēram, vāciešiem.»

Meklējot vietu, kur izveidot darītavu, ar laiku arī kafejnīcu un viesu namu, atbilstošs īpašums atradies Liepājas pusē – Aizputē. R. Levickis iepriekš nekad šai Kurzemes mazpilsētā nebija bijis, taču, apskatot ēku Liepājas ielā, secinājis, ka vieta būs īstā. Tika saskatīti daudzi plusi. Pirmkārt, tuvējā apkārtnē nav tik daudz alus darītavu kā Vidzemē un Latgalē. Šai pusē vienīgie konkurenti ir SIA Užavas alus Ventspils novadā. Savulaik miestiņu ražoja arī Liepājā, bet nu vairs ne. Otrkārt, Aizputei ir ļoti izdevīgs ģeogrāfiskais novietojums, vērtējot no loģistikas viedokļa. Blakus ir gan Liepāja, gan Kuldīga, lielceļš ved uz Rīgu. Treškārt, rakstītajos avotos vēstīts, ka ielas pretējā pusē pirms divsimt gadiem darbojās muižas alus darītava. Tātad tai ir arī vēsturiska vērtība, un no turienes arī cēlies zīmola nosaukums.

Gatavo arī kviešu alu

Pirms gada tika iegādātas iekārtas, kas izmaksāja kopumā divsimt tūkstošus eiro. Lauku atbalsta dienesta administrētajā aktivitātē Atbalsts ieguldījumiem pārstrādē piesaistīts 30 procentu liels līdzfinansējums. Pārējās investīcijas nāca no līdzekļiem, kas iegūti, pārdodot iepriekšējo biznesu. Pamazām veikti pirmie izmēģinājumi alus darīšanā, rīkotas degustācijas, ieklausoties dažādu cilvēku viedoklī, lai iegūtu labāko iespējamo garšu. Reāli uzņēmums sāka darboties pagājušā gada septembrī.

Patlaban Aizputes muižas alus darītavā top trīs alus veidi: kviešu, gaišais un tumšais. «Domāju, ka kvalitāte ir ļoti laba,» vērtē R. Levickis. Tai rūpīgi seko līdzi gan gatavošanas, gan pildīšanas procesā. Izejvielas iegādātas Latvijā un Vācijā.

Gaišais un tumšais alus tiek pildīts plastmasas un stikla pudelēs – darītavas saimnieks uzsver, ka atkarībā no iepakojuma dzēriena kvalitāte neatšķiras. Plastmasas tara izvēlēta, jo ziemā izlejamam alum nav tik liela pieprasījuma, bet, tā kā Aizputes alus nav filtrēts un netiek sterilizēts, tam ir īss derīguma termiņš – divi mēneši. Kafejnīcām bija nepieciešams risinājums, un tas atrasts šādā veidā. Savukārt kviešu alus pieejams tikai izlejamā veidā. Tā garša ir viegla, medaina un diezgan krasi atšķiras no tumšā un gaišā alus rūgtumiņa, kas liek to malkot nesteidzīgi. Kviešu alus Latvijā nav tik pieprasīts, to gatavo tikai piecās, sešās darītavās un realizē bāros, kafejnīcās, restorānos, piebilst uzņēmējs. Vislielākais pieprasījums ir gaišajam alum.

Tālāk par Rīgu neiet

«Sākumā domāju, ka alus gatavošana būs vairāk hobija līmenī, bet pieprasījums ir ļoti liels,» palepojas R. Levickis. Noiets atrasts daudzos Kurzemes veikalos un kafejnīcās, kā arī Rīgā. Pagaidām tālāk par galvaspilsētu produkciju nerealizē, tāds šobrīd nav mērķis. Ievadītas arī sarunas ar tādiem veikalu tīkliem kā top! un Maxima. Uzņēmuma īpašnieks uzskata, ka pieprasījuma iemesls varētu būt tieši mazā konkurence reģionā.

Runājot par to, cik viegli ar jaunu produktu ieiet tirgū, R. Levickis stāsta: «Kafejnīcas, kam pieder savas iekārtas, ir ļoti atsaucīgas un labprāt izmēģina jaunumus. Taču ir tādas, kam ir paņemtas iekārtas nomā no lielajām darītavām ar nosacījumu, ka vairākus gadus neņems citu firmu produkciju. Tur mums iekļūt nav iespējams.»

Par pirmo panākumu galveno atslēgu gan nevar uzskatīt produkcijas cenu. Aizputes muižas alus nav ierindojams lēto dzērienu kategorijā. Puslitra pudele miestiņa maksā vairāk nekā divus eiro. «Tomēr cilvēki, kas saprot, ka esam maza alus darītava un ka gatavojam dzīvo, nefiltrēto alu, bez ķīmijas, to novērtē,» secina R. Levickis.

Loģistiku nodrošina paši ar savu transportu. Produkciju izvadā divas reizes nedēļā, iespējams, vasaras sezonas laikā varētu pāriet uz trīs reizēm. «Labāk, lai klienti vienā reizē paņem mazāk, nevis vairāk, un pēc tam alus kļūst skābs,» uz īso derīguma termiņu vēlreiz norāda uzņēmējs.

Rudenī palielinās jaudu

Patlaban SIA Darkon mēneša laikā realizē sešas līdz astoņas tonnas alus, lai arī ražošanas jauda ļautu saražot trīs tonnas dienā. «Lielās alus darītavas vienā reizē sapilda tik daudz, cik ir visās manās desmit mucās – divdesmit, trīsdesmit tonnu dienā,» salīdzinājumam min R. Levickis.

Firmā ir trīs darbinieki, pagaidām ar to pietiek, jo pildīšana nenotiek katru dienu. Taču septembrī vai oktobrī plānots iegādāties jaudīgāku pildīšanas sistēmu, tad noteikti būs vajadzīgi papildspēki. Par darbaroku pieejamību gan R. Levickis ir mazliet nobažījies, jo uzņēmums jau divus mēnešus nesekmīgi meklē menedžeri. «Speciālistu ir ļoti maz, daudzi aizbraukuši,» viņš secina. «Tomēr Latvijā arī var pelnīt labu algu, tikai vajag strādāt. Nevar sēdēt mājās un dabūt labu algu.» Pildīšanai nepieciešams iegādāties jaunas iekārtas, jo, sākot ražošanu, nebija domas kafejnīcām alu pārdot pudelēs, bet piedāvāt izlejamā veidā. Taču pieprasījums liek sākotnējos plānus mainīt. «Vienu reizi sapildījām pudelēs, un tagad ir klienti, kas grib tikai pudelēs, jo ziemā nevar pārdot tik daudz alus,» R. Levickis stāsta. Patlaban puse saražotās produkcijas tiek realizēta, sapildīta pudelēs, puse – fasēta kā izlejamais alus. Ar esošo iekārtu iespējams piepildīt aptuveni 300 pudeļu dienā, bet būtu nepieciešami divi tūkstoši stundā. «Tas nav daudz. Citiem ir astoņi tūkstoši stundā,» viņš piebilst.

Bez kredītiem

Līdz Jāņiem blakus alus darītavai atvērs nelielu veikalu-bāru, lai produkciju varētu degustēt un iegādāties uz vietas. Patlaban telpās notiek remonts. Turpat plānots piedāvāt citu Kurzemes ražotāju produkciju, piemēram, sieru, grauzdiņus. Vasarā varētu atvest lapenes, lai tūristi paši varētu pie alus, piemēram, uzēst pašu gatavotu šašliku, mierīgi atpūsties.

Nākotnes plānos ietilpst vēl divu alus veidu, kā arī limonādes gatavošana. Ar laiku varētu izremontēt telpas, lai piedāvātu nakšņošanas iespējas. Tā kā R. Levickis rēķinās, ka attīstībai nāksies ieguldīt pašu finansējumu, līdz ideju pilnīgai realizācijai varētu paiet pat divi trīs gadi. Līdzšinējā pieredze rāda, ka Eiropas Savienības finansējumu grūti piesaistīt. Nesen viens projekts noraidīts, jo konkursa nosacījumi esot rakstīti lielajiem ražotājiem. Liels uzņēmums tomēr nes vairāk nodokļu naudas budžetā, viņš spriež. Vēl viens variants būtu ņemt kredītu, taču viņš to neuzskata par pareizu rīcību: «Vajadzēs jau arī atdot. Tad labāk darām paši saviem spēkiem, cik varam.»