Tirdziņu organizatoru mērķis nav gūt milzu peļņu

Gadatirgus

Mājražotāji un amatnieki, kas gadu gadiem piedalījušies gadatirgos, aizvien biežāk norāda, ka izvēlas citu produkcijas realizēšanas veidu. Izmaksas, lai piedalītos šādos pasākumos, ar katru gadu aug, bet atdeve sarūk. Ienākumus nekad nevar prognozēt, tie ir atkarīgi no daudziem apstākļiem.

Cenas būtiski atšķiras

Divi gada lielākie pasākumi, pēc amatnieku teiktā, ir Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja gadatirgus Rīgā un Līvas ciema svētki Liepājā. Par divu dienu piedalīšanos muzeja rīkotajā sarīkojumā jāmaksā nepilni simt eiro, plus vēl jāpierēķina ceļa un uzturēšanās izdevumi, stāsta dalībnieki. Savukārt Līvas ciema svētkos par divu dienu pasākumu lielākā daļa maksā gandrīz 40 eiro.

Liepājas Tautas mākslas un kultūras centra projektu vadītāja Selēna Vasiļjeva skaidro, ka nolikums paredz atšķirīgu dalības maksu amatniekiem, māksliniekiem, pārtikas, alkoholisko dzērienu ražotājiem, masveida produkcijas tirgotājiem, ēdinātājiem.

«Salīdzinot ar citiem, mums summas ir draudzīgākas un gadu gaitā nav būtiski pieaugušas,» viņa piebilst. Iespējams, šī iemesla dēļ uz pieejamajām divsimt tirdzniecības vietām pēdējos gados piesakās pat trīssimt interesentu no visas Latvijas, un daudziem nākas atteikt.

Līdzīga pieredze ir arī Valmieras Simjūda tirgus rīkotājiem. Dalībniekiem jāmaksā nedaudz vairāk kā četri eiro par metru, tātad vidēji 12 eiro par vietu. «Mēs cenas pielīdzinām citiem rīkotājiem,» saka pasākuma organizatore, Valmieras muzeja direktore Iveta Blūma. Šeit pasākumā katru gadu piedalās aptuveni 250 dalībnieku ne tikai no Latvijas, bet arī Igaunijas un Lietuvas, taču interese ir lielāka. Nākas atteikt, jo vieta uz ielas, kur notiek pasākums, ir ierobežota.

Tajā pašā laikā ir pašvaldības, kas par tirgošanos, piemēram, pilsētas svētku laikā, prasa trīs, piecus eiro, citur pat tas ir par brīvu. «Tas atkarīgs, kāda kuram ir vēlme pelnīt,» nosaka Kocēnu pagasta vīna darītavas Matilde īpašnieks Edmunds Bilders. «Runā, ka atbalsta mazos ražotājus, bet īstenībā iet uz otru pusi.»

Novērtē savu laiku

Pieaugošo izmaksu dēļ daudzi mājražotāji un amatnieki biežāk izvēlas citus produkcijas noieta veidus, jo izmaksas veido ne tikai vietas nauda, bet arī noformējums, ceļa un uzturēšanās izdevumi. Pretī tam liekams neprognozējamais ienākumu apjoms.

«Uz gadatirgiem īsti vairs nav vērts braukt. Dalības maksas aug, bet atdeve ir mazāka nekā agrāk,» klāsta Virgas pagasta keramikas darbnīcas Virzas saimnieks Mārtiņš Cukurs. «Nevar teikt, ka cilvēku būtu mazāk, bet nepērk. Kāpēc tā, grūti teikt, tur pētījumi jāveic.» Tā vietā amatnieks savus ražojumus realizē veikalos vai gatavo pēc pasūtījuma. Citi amatnieki un rotu darinātāji, novērtējot savu laiku un ko tirgus dienā var paveikt mājās, savukārt izvēlas tirgoties dažādās interneta vietnēs, piemēram, platformā etsy.com.

Attīstoties mājražotāju kustībai, publiskos pasākumos labi var novērot siera gatavotāju un maizes cepēju skaita pieaugumu. 90. gados šāda veida produkciju piedāvāja viens, divi tirgotāji, tagad jau to skaits pārsniedz desmit, novērojusi I. Blūma.

Zīmola Vectēva maiznīca dibinātāja, liepājniece Marika Petrovska spriež, ka tieši konkurences pieauguma dēļ pieprasījumu nav iespējams prognozēt: «Citreiz jau no rīta viss ir izpirkts, citreiz ieguldi laiku un naudu gan noformējumā, gan sacepot lielu daudzumu maizes, bet visu nākas vest mājās.» Šī iemesla dēļ viņa labprātāk veic piegādes pēc pasūtījuma. Tas arī ļauj nodibināt ciešāku saikni ar klientiem.

Katrs gads citāds

Tajā pašā laikā vīna darītavas Matilde īpašnieks E. Bilders savu produkciju realizē gandrīz vienīgi gadatirgos. «Ar pārdošanu veikalos neaizraujamies divu iemeslu pēc. Pirmkārt, veikalā cilvēks nevar nodegustēt. Nopērk vienu mūsu vīnu, tas viņam negaršo, un citu vairs nepērk, bet varbūt tas otrs viņam garšotu! Gaumes ļoti atšķiras,» viņš saka. «Otrkārt, gala cena veikalos ir augstāka nekā tad, ja pārdodam paši. Cilvēks stipri padomās, pirms pirks vīnu par padsmit eiro.»

Tālākās vietas, kur Matildes vīni realizēti, ir Daugavpils un Kuldīga. «Vilkt paralēles un mēģināt izdarīt secinājumus ir bezjēdzīgi. Katrs gads ir citāds, katrs tirgus ir atšķirīgs,» uzsver E. Bilders.

Daudz kas atkarīgs no laikapstākļiem. Piemēram, pirms pāris gadiem pasākuma Lido zivis Kuldīgā laikā lija lietus, un noiets bija tik mazs, ka «izgāja pa nullēm». «Taču katru gadu redzam progresu. Cilvēki mūs atceras, priecājas, ka atkal var tikt pie mūsu vīniem,» saka E. Bilders. Tieši popularitātes pieaugums ir viens no ieguvumiem šādos pasākumos. Parādīt, kas es tāds esmu, ko ražoju, un nākamreiz jau cilvēks atcerēsies un varbūt arī ko nopirks.

Svarīga prasme sarunāties

Citi savukārt teic, ka svarīga ir ierādītā vieta. I. Blūma tam iebilst. Pieredze rāda, ka bijušas reizes, kad kādu tirgotāju sanāk iespiest pašā maliņā, viņš novaimanā, ka tur nu gan nekas neies, bet pēcpusdienā priecājas, pie kādas brīnišķīgas vietas ticis. «Cilvēks ir pieradis klīst pa tirgu, skatās, meklē, apskata visas kantītes. Meklē kaut ko jaunu, interesantu. Daudz kas atkarīgs no tā, kā tirgotājs prot pasniegt savu preci, kā sarunājas ar klientu.»

Simjūda tirgus notiek jau kopš 1996. gada, pēdējo piecu gadu laikā novērojama paaudžu maiņa. «Daļa amatnieku kļūst vecāki, vairs nebrauc, jo ir auksti, grūti visu dienu nostāvēt, grūti pēc tam uzlabot veselību,» zina teikt I. Blūma. Tieši šī iemesla dēļ parādās aizvien vairāk jaunumu, un tas atkal piesaista pircējus.

Lai izdevumus sadalītu, reizēm tirgotāji izvēlas startēt kopā ar mājražotāju biedrībām un cita veida organizācijām. Taču ir tādi, kam nācies vilties. Gadījies atbraukt, kad nekas vēl nav gatavs, valda apjukums un neziņa. Tad nācies secināt, ka labāk maksāt vairāk, bet startēt individuāli un pašam arī atbildēt par savas vietas kvalitāti.

Zaļā tirdziņa Lauku sēta pilsētā vadītāja Skaidrīte Solovjova apliecina, ka reizēm atšķirīgā skatījuma dēļ rodas domstarpības. «Mums primārais nav tirdzniecība, bet parādīt sevi, ka tādi esam, parādīt latvisko vidi. Tas dod lielāku gandarījumu nekā aizbraukt mājās ar tūkstošiem,» viņa apgalvo. Līvas ciema svētkos paralēli mazo zemnieku ražojumiem izrādījuši sentēvu darba instrumentus. Veidojot lauku vides ainiņas, piedalījušies arī Rīgas svētkos, Jūras svētkos un citur. Tas viss ir brīvprātīgais darbs, toties tirgotājus atbrīvo no dalības maksas, to sedz biedrība. Mazajiem zemniekiem tas ir liels atspaids. «Taču gadās, ka tirgotāji nesaņem, ko gaidījuši. Ja grib gūt peļņu, gadatirgos tad ir jāstartē individuāli un jāmaksā dalības maksa,» viņa norāda.

Par velti neviens nestrādā

Gadatirgu rīkotāji skaidro, ka dalības maksa sedz elektrības nodrošinājumu, teritorijas labiekārtošanu, ielu slēgšanu, uzkopšanu, atlīdzību darbiniekiem, kas pasākumu plāno, organizē, ierāda vietas. Par savas tirdzniecības vietas iekārtošanu – nojumi vai cita veida noformējumu – pārsvarā pārdevēji gan domā paši.

Gadatirgi tiek rīkoti ne tikai pirkšanai un pārdošanai, bet arī kā svētki, izklaide. Uzstājas mūziķi, dejotāji, ir pasākuma vadītāji, nepieciešams arī atbilstošs noformējums. Lai piesaistītu vairāk apmeklētāju, amatniekus aicina organizēt meistardarbnīcas. Tas gan viņiem nekādas dalības maksas atlaides nedod, toties ir iespēja saņemt atlīdzību par materiālu izmaksām. Tas viss veido izdevumu bilanci, un ne visos gadījumos pašvaldības to ir gatavas segt.

«Nekādu peļņu mēs no tā negūstam,» uzsver S. Vasiļjeva. I. Blūma piebilst, ka mūsdienās par velti neviens nestrādā, un arī tirgus dalībniekiem ar to jārēķinās.

Tomēr ne vienmēr pasākumu dalībnieki ar organizatorisko pusi un solīto tehnisko atbalstu ir apmierināti. Piemēram, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras rīkotajā divu dienu aktivitātē Uzņēmēju dienas Kurzemē Liepājas Olimpiskajā centrā dalībnieki par četriem kvadrātmetriem maksāja 40 eiro. Taču vietu ierādītājs neesot bijis uzdevumu augstumos, tāpat vajadzējis meklēt kādu, kas no rīta iztīra atkritumu urnas, un tamlīdzīgi.