Inese Erdmane, Latvijas Zāļu verifikācijas organizācijas valdes priekšsēdētāja

ceļvedis

Vēderprieki

Man patīk dažādība, tādēļ nevaru nosaukt vienu konkrētu virtuvi, kas būtu sirdij tuvāka. Gatavojot mājās, kopā ar draugu biežāk izvēlamies asus ēdienus no dažādām virtuvēm, taču cenšamies šim procesam pieiet radoši, nevis stingri vadoties pēc pavārgrāmatām. No Rīgas restorāniem visvairāk patīk Cafe Osiris – gan atmosfēra, gan ēdiens. Otra iecienītākā vieta ir Lidojošā varde, kurā arī ir ļoti patīkama vide, atmosfēra un apkalpošana.

Dvēselei

Agrāk, kad vairāk pārvietojos ar automašīnu, tā bija mana galvenā mūzikas klausīšanās vieta, kur vienatnē izbaudīju tieši to mūziku, kas patika. Mašīnā bija liela CD kolekcija, no kuras piemeklēju noskaņojumam vairāk atbilstošu. Stilu un žanru ziņā klausos ļoti dažādu mūziku, tomēr biežāk izvēlos mierīgus un relaksējošus skaņdarbus, piemēram, angļu dziedātāju Adeli, kā arī pašmāju komponista Imanta Kalniņa un grupas Zodiaks dziesmas.

Man patīk arī opera un balets, esmu izmantojusi iespēju skatīties Metropolitēna operas tiešraides Forum Cinemas, kas ļauj baudīt pasaules līmeņa mūziku. Pēdējais iestudējums, kuru esmu redzējusi Latvijas Nacionālajā operā un baletā, ir Hamlets. (Ne)stāsti man pasakas, par kuru man ir vislabākās atsauksmes – tā ir interesanta, saturiska un kvalitatīva izrāde.

Tā kā pēdējo gadu laikā esmu pievērsusies meditācijai un retrītiem, kurus regulāri apmeklēju, tas ir mainījis manu pasaules uztveri, skatu uz lietām, tostarp mākslas un literatūras darbiem. Tādēļ šobrīd ļoti selektīvi izvēlos filmu, uz ko doties. Tam ir jābūt kino ar jēgu un dziļumu, nevis izklaides pasākumam. Paļaujos uz kino forumu un festivālu piedāvājumu, esmu Arsenāla un Baltijas pērles skatītāja. Pēdējā filma, kuru noskatījos kinoteātrī kopā ar savu draugu un ciemiņiem no Zviedrijas, bija Homo novus. Tomēr tā noteikti nav mana filmu TOP augšgalā. Ja man jānosauc filmas, kas ļoti patīk, tās ir Ingmara Bergmana filmas, viena no mīļākajām ir Fanija un Aleksandrs. Man ir tuvs skandināvu – zviedru un dāņu – kino stils un redzējums.

Vēlos aizbraukt uz...

Man ļoti patīk ceļot, to daru kopš jaunības dienām – cik sevi atceros, vienmēr esmu ceļā. Tas ir adrenalīns, dažreiz ir bail, bet man patīk pārkāpt sev pāri un doties nezināmajā. Jaunībā ceļoju pa PSRS. Tolaik sākās mana aizraušanās ar kalniem. Sākumā tie bija Kaukāza kalni, esmu uzkāpusi Elbrusā. Nākamais posms sākās 2013. gadā ar braucienu uz Nepālu ar Jēkaba aģentūru. Mūsu grupas vadītājs bija Andžejs Reiters – viņš aizrāva kā personība, ceļojumi bija ar pilnīgi citu garšu, vienmēr ar zināmu grūtības pakāpi, ko mācījāmies panest viegli un ar prieku. Nākamais brauciens bija uz Tanzāniju, uz Kilimandžāro. Šim braucienam es ļoti gatavojos, un tas tiešām nebija viegli. Bija lielas šaubas, kā tas notiks, kāpām sešas dienas mazā grupiņā, kopā ar vadītāju bijām astoņi cilvēki. Taču mēs to paveicām – uzkāpām Kilimandžāro, kas ir 5895 metrus virs jūras līmeņa. Tas laikam ir viens no maniem mīļākajiem un iespaidīgākajiem ceļojumiem, izbaudīju gan kāpienu, gan pēc tam ceļoju pa dabas nacionālajiem parkiem. Tur bija mans pirmais safari – ar nakšņošanu teltī. Biju tik tuvu zvēriem, ka dzirdēju, kā viņi staigā garām. Mums bija iedota svilpīte, ko izmantot gadījumā, ja nu kas notiek, taču nekas nenotika, neviens mums neuzbruka. Taču tā sajūta naktī, dzirdot dažādās skaņas, bija visnotaļ kutelīga. Brokastis ēdām kopā ar ziloņiem. Noteikti gribu kādreiz tur atgriezties. 2015. gadā devos uz Peru, kur trīs dienas kāpu Maču Pikču. Tas bija daudzstāvu kāpiens, gan kalnā, gan pa kāpnēm, kas iekļāva nakšņošanu aukstumā. Noteikti nebija viegli, bet iespaidīgi, esmu gandarīta, ka veiksmīgi tiku ar to galā. Esmu nogājusi arī gabaliņu Santjago ceļa – kādus 270 km – no Porto Portugālē līdz Santjago de Kompostela Spānijā. Pēc gada nogāju Ziemeļu ceļu – sešās nedēļās iepazinu Spāniju, ar kājām nogāju vairāk kā 900 km. Viena. Tas bija liels izaicinājums doties šādā ceļā vienai. Patiesībā bail bija no trim lietām – blusām, suņiem un ļauniem cilvēkiem. No tā visa saskāros tikai ar suņiem. Kāds ceļā satikts puisis no Lielbritānijas man ieteica lietot svilpi. Pat nezināju, ka somā, ko lietoju ilgus gadus, ir svilpe. Situācijā, kad biju pilnīgi viena un ap mani seši dusmīgi suņi, sāku svilpt – sākumā bailēs klusi, bet tad, kad redzēju, ka suņi apstājas, svilpu skaļi, un tie aizskrēja. Kad šo ceļu nogāju, bija sajūta, ka esmu nogājusi visu savu dzīvi no dzimšanas līdz miršanai. Zinu, ka tas izklausās sirreāli, bet bija sajūta, ka tiešām izdzīvo visu, ar visām emocijām, pārdomām. 2016. gadā, esot ceļā, ieguvu draugu, ar ko šobrīd esmu kopā. Šogad nolēmām pamēģināt nobraukt Franču ceļu ar riteņiem, kas būs pilnīgi citāda pieredze.

Mani joprojām vilina kalni, noteikti vēlreiz gribētu doties uz Kilimandžāro, kā arī esmu gatava jaunām virsotnēm un izaicinājumiem

Grāmatplauktā man

Šobrīd lasīšanai varu atvēlēt diezgan maz laika, tādēļ cenšos izvēlēties grāmatas, kas var sniegt dziļu, pārdomu vērtu, filozofisku saturu. Ļoti patika Elizabetes Gilbertas Ēd, lūdzies, mīli un Jura Rubeņa Viņa un Viņš. Mīlestība. Attiecības. Sekss. Pašlaik lasu Klarisas Pinkolas Estesas Sievietes, kuras skrien ar vilkiem, bet tā neiet tik ātri – to lasu pilnīgas vientulības un meditācijas brīžos.

Domugrauds

Dzīve ir kā brauciens ar velosipēdu – ja sāk kļūt grūti, tātad ceļš ved augšup.