Intervija

Novadu reformas rezultātā lauki nekļūs tukši, tajos būs lielās zemnieku saimniecības, tūrisma mītnes un pilsētnieku brīvdienu mājas, pārliecināts ekonomģeogrāfs un SIA Jāņa Sēta valdes priekšsēdētājs Jānis Turlajs.

Pašvaldību vadītāji apgalvo, ka līdz šim nav dzirdējuši argumentus, ko novadu apvienošana dos iedzīvotājiem un kādēļ tā nepieciešama. Vai varat minēt, jūsuprāt, galvenos iemeslus, kādēļ mums jāpārskata novadu skaits?

Otrā rītā pēc reformas iedzīvotāji, protams, neko vēl nejutīs. Turklāt līdz ar e-pakalpojumu attīstību cilvēki arī aizvien retāk apmeklē tā saukto pagastmāju. Bet, runājot par novadu skaita pārskatīšanu, jāteic, ka visā Latvijā, īpaši laukos, jau trešo gadu desmitu vērojama depopulācija, kas turpinās. Cilvēku kļūst aizvien mazāk neatkarīgi no reformas. Un jautājums ir, kā rūkošajam iedzīvotāju skaitam, ņemot vērā tās budžeta iespējas, kādas mums ir, nodrošināt līdzvērtīgus kvalitatīvus pakalpojumus visā valsts teritorijā. Visvairāk sūdzību ir par slikto ceļu stāvokli. Kur tad dabūt tiem naudu? Nav citas brīnumnūjiņas, kā kļūt produktīvākiem. Mums ir ļoti neproduktīvs publiskais sektors. Iedzīvotāju skaits samazinās daudz straujāk nekā nodarbināto skaits publiskajā sektorā, īpaši pašvaldībās. Publisko līdzekļu izlietojums ir ļoti neefektīvs, funkcijas bieži pārklājas, pašvaldības nevajadzīgi konkurē savā starpā. Īpaši uzskatāmi tas ir redzams izglītības iestāžu izvietojumā. Mēs jau redzējām, ka bija aktīvi centieni gan no Latvijas Pašvaldību savienības, gan ZZS puses bloķēt valdības mēģinājumus noteikt minimālo skolēnu skaitu vidusskolās. Daudzām pašvaldībām tā ir cīņa par darba vietu saglabāšanu publiskajā sektorā un ne vairāk. Iedzīvotājiem reforma ilgtermiņā dos lielāku varbūtību, ka ceļi tiks uzturēti normālā kārtībā, ka vismaz 40 minūšu sasniedzamības rādiusā būs pieejama mūsdienīga vidusskola ar labi apmaksātiem skolotājiem, ka arī citu publisko pakalpojumu klāsts būs pieejamāks. Jāņem vērā, ka resursos balstītā ekonomika līdz ar zinātniski tehnoloģisko progresu neprasa vairs tik lielu nodarbināto skaitu, kā tas bija kādreiz. Lauksaimniecībā ļoti ir pieaudzis darba ražīgums, un, ja tajā nodarbināto skaits pašlaik ir 7% no strādājošajiem, tad optimāli būtu 2% līdz 3%.

Vairāki ekonomisti, arī LTRK pārstāvji ir teikuši, ka novadu apvienošana pati par sevi neradīs darba vietas un ekonomisko izaugsmi. Tam var piekrist, jo reforma jau ir tikai instruments, nevis mērķis. Vai var teikt, ka novadu reforma ir priekšnoteikums izaugsmei?

Tā ir priekšnoteikums efektīvākas publiskās pārvaldes radīšanai Latvijā. Mūsu budžets nav bezizmēra, mums hroniski pietrūkst naudas. Mēs nevaram pacelt nodokļus, jo tie jau tā ir augsti. Drīzāk jādomā, kā piesaistīt investīcijas.

Tomēr cilvēki neizprot - kā novadu apvienošana sekmēs ceļu stāvokļa uzlabošanos?

Vispirms jau mainīsies pašvaldību finansējuma modelis un naudas izlietošanas principi. Pašlaik absolūtais vairums pašvaldību tiek dotētas un nav nekādu noteikumu, kā šis finansējums būtu jāizlieto. Mēs beidzot uzliksim uz kartes katra novada pievienoto vērtību. Šā brīža pašvaldību finansēšanas modelis nerada motivāciju pašvaldībām domāt par draudzīgu uzņēmējdarbības vidi, tostarp ceļiem, un investīciju piesaisti, jo nodokļi tiek saņemti pēc uzņēmumu un iedzīvotāju deklarētās juridiskās adreses. Ļoti bieži tās neatbilst uzņēmumu faktiskajai darbības vietai un tam, kur strādā iedzīvotāji. Mēs Jāņa Sētā jau piecus gadus strādājam pie tā, lai kartē parādītu, kādi uzņēmumi de facto darbojas katrā novadā, kas ir faktiskais labklājības pamats. Mēs esam stipri tālu tikuši, un ir redzams, ka ārpus 35 attīstības centriem nav nekādas konkurētspējīgas saimnieciskas darbības, jo trūkst visa veida resursu. Pat vairākos attīstības centros ir pārāk maza iedzīvotāju kritiskā masa, tomēr tur ir lielākas cerības, ka varētu ienākt kāds investors. Ekonomiski daudz lielāka varbūtība, ka kaut kas attīstīsies, ir vietās ar pietiekamu iedzīvotāju skaitu.

Publiskajā telpā bieži izskan arguments: ja apvienos divus nabagus, neviens bagātāks nekļūs.

Nabagiem vajag palīdzēt, bet ar nosacījumiem. Saliekot divus maciņus kopā, vienmēr var izdarīt vairāk. Viens nav karotājs. Jaunie novadi tiks organizēti ap attīstības centriem, kas vilks sev līdzi perifēriju. Ļoti daudz protestu ir no Pierīgas pašvaldībām, kas apgalvo, ka ir pašpietiekamas, bet, ja mēs paskatāmies pievienoto vērtību, tad redzam, ka tur ir deklarēti Rīgā strādājošie iedzīvotāji. Tādēļ tur ir labi ar nodokļu ieņēmumiem. Bet, tiklīdz tiks mainīts finansēšanas modelis un tas būs tāds, lai motivētu attīstīt uzņēmējdarbību, situācija ar finanšu pietiekamību būs pavisam cita. Es nemaz nerunāju par to, ka nedz Ikšķilē, nedz Garkalnē un Carnikavā nav pietiekams iedzīvotāju skaits, lai nokomplektētu vidusskolu. Kā jau teicu, šajās Pierīgas pašvaldībās nav pietiekami augsta pievienotā vērtība. Pašvaldībām ir jāveic vairākas pietiekami dārgas funkcijas, piemēram, vidējā izglītība un sociālā aprūpe, kuras vairākas mazās pašvaldības vienkārši nespēj kvalitatīvi nodrošināt, jo arī tur ir jābūt pietiekamai kritiskajai masai.

Piemēram, Alsungas novads lepni uzskaita visus savus sasniegumus, tostarp kultūras namu, un vienlaikus bažījās, vai pēc apvienošanas to visu neatņems un neiznīcinās. Vai novadu apvienošana paredz, ka pie centra pievienotajos novados viss tiks sagrauts un iznīcināts?

Protams, pagastvecis vairs nedzīvos pāri ielai. Taču institūcija jau nekur nepazudīs. Pilsoniskās sabiedrības viens no stūrakmeņiem ir savas identitātes apzināšanās, taču tai nekādā gadījumā nav jābūt saistītai ar kādu administratīvi teritoriālu vienību, tā var būt arī kāda kopiena. Rīgā ir vairākas šādas kopienas ar savu identitāti: Sarkandaugava, Bolderāja, Mežaparks utt. Piemēram, suitu kopiena ir sadalīta trīs novados, un mums ir iespēja suitus apvienot zem viena – Kuldīgas – karoga. Protams, ka vienas pašas Alsungas kapacitāte, lai uzrakstītu kādu projektu un piesaistītu finansējumu, ir nepietiekama, taču to lieliski var izdarīt kopā ar Kuldīgu. Savukārt Kuldīgai suiti būtu skaista broša uz tās pelēkajiem svārkiem. Tūrismā bizness sākas tad, ja ir pietiekama cilvēku plūsma. Un, apvienojot suitu novadus ar Kuldīgu, es redzu, ka būs tikai ieguvumi. Ja cilvēka mēraukla ir tikai vidusskolas esamība pāris metru attālumā, nedomājot par kvalitāti, tad tas ir ļoti šaurs redzējums. Jau pašlaik daudzi alsundznieki savus bērnus sūta uz skolu Kuldīgā. Turklāt jau pašlaik vairāk nekā 90% iedzīvotāju dzīvo 40 minūšu sasniedzamības rādiusā no attīstības centriem.

Kā ir ar Mērsragu, kura mērs Lauris Karlsons apgalvo, ka novads ir absolūti pašpietiekams?

Mērsraga attīstības dzinējspēki ir zivrūpniecība un osta. Raugoties ilgtermiņā, zivrūpniecībai perspektīva ir bēdīga. Piemēram, slaveno šprotu ražošana ir balstīta uz roku darbu, kas Latvijā nekad nebūs konkurētspējīgs ar Filipīnām un Ķīnu. Lai mūsu šprotes būtu konkurētspējīgas, strādniekiem jāmaksā zemas algas, un drīz tur nebūs, kas strādā. Tā nav ilgtspējīga politika. Turklāt jau pašlaik Mērsragā nav pietiekami daudz bērnu, lai nodrošinātu pilnvērtīgas vidusskolas pastāvēšanu. Mērsraga iedzīvotāji ir pieraduši, ka visu var paši, bet tas nav ilgtermiņā. Daudz bagātākajās rietumvalstīs nelielās pašvaldības ved savus skolas bērnus uz skolu 30 līdz 40 km, bet paši neatļaujas uzturēt savu vidusskolu, jo tā ir naudas izšķērdēšana.

Savukārt lielajām pilsētām un attīstības centriem ir pretējas bažas, ka visa nopelnītā nauda būs jāatdod perifērijai un pašiem neatliks attīstībai.

Jā, tādas bažas pastāv. Uzskatāms piemērs ir Valmiera, kas ilgus gadus tirgojās, lai dabūtu Beverīnu, kur vairs pat īsti neviena cilvēka nebija. Protams, centriem un pilsētām būs jāvelk sev līdzi perifērija. Tā noteikti būs eksistence uz pilsētu rēķina. Taču tāda situācija ir jau līdz šim, tikai mazās pašvaldības no izlīdzināšanas fonda saņemto naudu bieži tērēja nesaprātīgi. Apvienojot pilsētas un novadus, līdzekļi noteikti tiks saprātīgāk izlietoti. Ieguvējas būtu abas puses. Protams, pilsētas būs vilcējspēks, bet atkal no perifērijas pie viņiem brauks iedzīvotāji, kas tur strādās un tērēs savus līdzekļus. Protams, ka absolūtā perifērijā dzīvojošajiem vienmēr būs jāpiemaksā, jautājums tikai, par ko un cik daudz. Jāteic, ka te jāpieiet saprātīgi un ir arī paša iedzīvotāja atbildība. Piemēram, vairākās rietumvalstīs ir definēts, līdz kādam attālumam no centra tiek subsidēts ceļš. Piemēram, anglosakšu zemēs divas jūdzes jeb 3 km līdz skolai ir vecāku atbildība. Mūsdienās dzīvot laukos ir privilēģija. Ir jābūt reālam ekonomiskam pamatam. Līdz ar to nav saprātīgi vienkārši aicināt cilvēkus dzīvot laukos. Jautājums - ko viņi tur darīs? Pašlaik divas trešdaļas reģistrēto zemnieku saimniecību ražo pašpatēriņam. Tas nozīmē, ka nodokļi netiek maksāti. Faktiski šie cilvēki sev nodrošina tikai iztikas minimumu. Taču jaunieši tā negrib dzīvot. Tas ir saprotami, un tāda ir realitāte.

Vai jūs saprotat Ikšķiles fenomenu un lielo pretestību reformai, kas jau pārtapusi teju kustībā?

Ikšķile ir ļoti patīkama vide dzīvošanai ar pamatā privātmāju apbūvi. Iedzīvotāji jūtas apdraudēti, ka viņu idille tiks izjaukta. Tajā pašā laikā Ikšķiles pievienotā vērtība ir daudz zemāka nekā Salaspilij vai Ogrei, jo tas ir guļamrajons, kurā nav pietiekams iedzīvotāju skaits, lai nokomplektētu vidusskolu. Viņi gan ir apņēmības pilni, ka par to maksās, taču tas nav valstiski pareizi, jo pāris kilometru attālumā ir Ogre ar lielisku vidusskolu. Ja Ikšķile apvienosies ar Ogri, es nedomāju, ka ikšķilieši jutīs kādas negatīvas izmaiņas. Taču apvienotā novada pievienotā vērtība noteikti pieaugs. Jau pašlaik liela daļa Ikšķiles iedzīvotāju pēc pakalpojumiem brauc uz Ogri.

Sarunu noslēdzot, pieskarsimies Eiropas kontekstam. Reģionālās atšķirības kļūst aizvien lielākas teju visās Eiropas Savienības valstīs. Piemēram, Francijas Dzelteno vestu kustība ir ar izteikti perifēru raksturu. Ko iesākt ar šiem atpalikušajiem, postindustriālajiem reģioniem, kur kādreiz bija rūpniecība un darba vietas?

Viena viegla risinājuma nav. Tā ir problēma visās attīstītajās valstīs. Jo tās, kas attīstās, ir lielpilsētas, ko nosaka pāreja uz pakalpojumu ekonomiku. Vienīgais ceļš, ko es redzu, ir šiem reģioniem mainīties un pielāgoties pakalpojumu ekonomikai, lai gan depopulācija būs šā vai tā. Deviņdesmito gadu sākumā skandināvi arī subsidēja savus atpalikušos reģionus, taču redzēja, ka šāds mākslīgs atbalsts vietām, kas pašas nav dzīvotspējīgas, nav efektīvs, un nolēma nekavēt centru un lielpilsētu attīstību, lai padarītu tās konkurētspējīgākas starptautiski. Un Skandināvijas pilsētu izaugsme ir tik pietiekama, ka var subsidēt cilvēkus, kas tomēr grib dzīvot perifērijā. Tas būtu arī Latvijas ceļš.