Atkritumu apsaimniekošanas jomā Latvijai nākamajos gados būs jāsasniedz vairāki nozīmīgi mērķi, kas radīs izaicinājumus visām iesaistītajām pusēm

Atkritumu apsaimniekošana

Taču nedrīkst pieņemt pārsteidzīgus lēmumus, kas nākotnē var radīt nozīmīgas izmaksas iedzīvotājiem, Dienas Biznesa rīkotajā konferencē Atkritumu apsaimniekošana – 2019 atzina nozares eksperti.

Mērķi ambiciozi

Eiropas Savienība tuvākajiem gadiem noteikusi ambiciozus mērķus attiecībā uz atkritumu apsaimniekošanu. Tā, sākot no 2020. gada, pakāpeniski jāīsteno pasākumi, lai līdz 2035. gadam atkārtotai izmantošanai sagatavoto un pārstrādāto atkritumu apjoms sasniegtu vismaz 65% pēc masas, par mērķiem informēja VARAM Vides aizsardzības departamenta direktore Rudīte Vesere. Tas ietver plānu līdz 2025. gadam atkārtotai izmantošanai sagatavoto un pārstrādāto sadzīves atkritumu apjomu palielināt vismaz līdz 55% pēc masas, bet līdz 2030.gadam – vismaz līdz 60%. «Protams, katrs nākamais procents pārstrādei un reģenerācijai ir sarežģīts – gan savākšanas, gan apsaimniekošanas ziņā, tāpēc būtiski domāt par preču ražošanas procesu, lai samazinātu atkritumu un palielinātu atkārtoti izmantojamo materiālu apjomu,» uzsvēra eksperte.

2035. gadā drīkstēs apglabāt vien 10% no kopējā radīto sadzīves atkritumu daudzuma. «Tad rodas jautājums – kas notiks ar atlikušajiem 25% atkritumu? Šajā ziņā iespējami vairāki varianti – kāpināt pārstrādi, vest atkritumus pārstrādāt uz citām valstīm, taču iespējams runāt arī par citām metodēm, piemēram, reģenerāciju,» viņa uzskaitīja, piebilstot, ka jau savlaicīgi ir jāizvēlas piemērotākais variants. Tiesa gan, runājot par reģenerāciju, R. Vesere piebilda, ka pastāv jautājums par ES fondu pieejamību šai jomai, jo Eiropas Komisija (EK) diezgan strikti ir pateikusi, ka nākamajā fondu periodā finansējums šai jomai nebūs pieejams. «Mēs gan no savas puses mēģinām izcīnīt tādas iespējas, vismaz ar zināmiem ierobežojumiem, lai valstīm, kurās reģenerācija nav attīstīta, būtu kāds atbalsts, taču EK argumentē, ka tas ir bizness un, ja mēs atkritumus izmantosim kā kurināmo, mums varētu nebūt intereses samazināt to apjomu. Tomēr šie jautājumi jārisina kompleksi un jāstrādā, lai nonāktu pie rezultāta,» uzsvēra R. Vesere.

Eksperti uzskata, ka jāveicina dalītās savākšanas attīstība, un Latvijai diezgan liels izaicinājums ir bioloģiski noārdāmie atkritumi, no kuriem liela daļa tiek apglabāti atkritumu poligonos, taču mums šajā jomā jānodrošina, ka līdz 2020. gada 31. decembrim bioloģiski noārdāmiem atkritumiem jābūt dalīti vāktiem. Savukārt līdz 2025. gada 1. janvārim dalītas savākšanas sistēmas jāizveido arī tekstilmateriāliem.

Jābūt atbildīgākiem

Būtiska loma atkritumu šķirošanā ir pašvaldībām, taču nereti nav vērojama to ieinteresētība tās veicināšanā, atzina nozares pārstāvji.

«Pašvaldības nejūtas atbildīgas par pareizu un precīzu atkritumu apsaimniekošanu atbilstoši noteikumiem, sākot ar plānu, beidzot ar Eiropas regulām,» novērojusi Latvijas Atkritumu saimniecības asociācijas (LASA) valdes priekšsēdētāja Rūta Bendere. Lai uzlabotu situāciju, viņa rosinātu piemērot sodus. «Nepārtraukti ir «jāspiež» uz iedzīvotāju, no kura atkritumus ir visgrūtāk saņemt atpakaļ, turklāt tas jādara, ne tikai stāstot, kādas ir sekas, bet arī uzliekot administratīvos sodus – šāda prakse ir visā Eiropā. Ko lai mēs citu darām? Ja pāris reizes viņš kļūdīsies, tad trešajā reizē darīs pareizi, jo sodu maksāšana būs nepatīkama,» viņa sacīja. Tieši tāpat, pēc ekspertes domām, jāstrādā ar pašvaldībām. «Konkrētajai pašvaldībai, kas nav izpildījusi noteiktā plāna prasības, jābūt tai, kas maksā sodus, nevis pārējām, kas ir šķirojušas un izglītojušas savus iedzīvotājus, šajā gadījumā nedarbojas vienlīdzības princips,» viņa piebilda.

Nākotnē, lai uzlabotu situāciju, viņasprāt, veicami dažādi pasākumi, tostarp noteikt dalīti savācamo plastmasas atkritumu daudzumu katram atkritumu apsaimniekošanas reģionam un tālāk tos noteikt katrai pašvaldībai, nepieciešams precizēt atkritumu dalītās savākšanas punktu un laukumu skaitu un izvietojumu pašvaldībās un sniegt valsts dotācijas to izveidei.

Jāievieš apdomīgi

Viena no pēdējā laikā visvairāk diskusijas raisījušajām un aktuālākajām tēmām ir depozīta sistēmas ieviešana, kas, pēc konferences laikā notikušās ekspertu diskusijas dalībnieku teiktā, pašreizējā variantā nesasniegs vēlamos mērķus, taču radīs milzīgas izmaksas, ko, visdrīzāk, nāksies segt patērētājam. Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras biedru vidū vēl pirms neilga laika valdīja nostāja, ka depozītu sistēmu ieviest nevajag, taču pēdējo mēnešu laikā vairāki ražotāji domas mainījuši. Tajā pašā laikā šīs organizācijas vadītājs Jānis Endziņš uzsvēra, ka negribētos, lai tiktu izveidota sistēma, kas būtu jauns OIK, kur jāpārmaksā par neadekvātiem mērķiem. «Ir skaidrs, ka Eiropa noteikusi prasības, kas jāaizpilda, un mēs esam par to, lai tas tiktu darīts. Taču sistēma, kas patlaban tiek virzīta parlamentā, skar mazu daļu atkritumu. Protams, negribam, lai mežos mētātos plastmasas pudeles un iepakojumi, taču jautājums, cik šī sistēma ir efektīva. Ir ļoti svarīgi visos jautājumos definēt problēmu, un jāsaprot, kā visefektīvāk sasniegt šo mērķi,» pauda J. Endziņš.

Dati uzrāda, ka sistēma ne vienmēr ir efektīva, tādēļ Latvijai vēlreiz būtu jāpārdomā tās ieviešana. «Eiropā pēdējos desmit gados depozītu sistēma ieviesta tikai Lietuvā, taču dati liecina, ka Igaunija un Lietuva patlaban nemaz neizskatās labāk kā Latvija,» uzsvēra Eco Baltia grupas valdes priekšsēdētājs Māris Simanovičs, kurš piebilda, ka 20 gados šajā jomā noticis milzīgs tehnoloģiskais progress un šobrīd iespējams sašķirot gandrīz visus atkritumus – tam tiek izmantoti atkritumu šķirošanas agregāti, kas atrodas arī Eco Baltia grupas rūpnīcā Liepājā un no atkritumu plūsmas var efektīvi atlasīt plastmasu.

Kopējā Latvijas problēma ir vāja cilvēku informētība par atkritumu šķirošanu, taču tad, kad parādās atkritumu konteineri, cilvēki šķiro atkritumus aktīvāk. Tādējādi aktīvāk jāstrādā pie cilvēku izglītošanas, ka nedrīkst mest atkritumus mežā, taču šī problēma Latvijā ir izteikta, jo trūkst infrastruktūras. Ja cilvēks aizbrauc, piemēram, atpūsties pie ezera vai uz pludmali, reti kurā vietā ir pieejamas vietas, kur atbrīvoties no atkritumiem. Tādējādi visas pastāvošās problēmas – piesārņojums, atkritumu šķirošana – būtu jāsadala un katrai no tām jāatrod risinājums, uzskata M. Simanovičs.

«Depozītu sistēma tādā formātā, kādā tā šobrīd tiek piedāvāta, ir ārkārtīgi dārgs risinājums ļoti mazai problēmas daļai,» domā arī Clean R valdes loceklis Guntars Levics. Pēc viņa teiktā, PET pudeļu mežos būs mazāk, bet virkne citu atkritumu no mežiem nepazudīs. Sistēmas uzturēšanai ik gadu būs nepieciešami 30–40 miljoni eiro, un tiek atrisināti vien 1–1,5% problēmas, tādēļ viņš aicina nepārsteigties, pieņemot nepārdomātus lēmumus. «Līdz 2029.gadam būs jāpārstrādā 90% plastmasas dzērienu iepakojuma. Kaut kādā formātā depozītu sistēma līdz tam darbosies, taču desmit gadi vēl ir salīdzinoši ilgs laiks, lai pragmatiski pārdomātu iespējas un neveiktu nepārdomātas investīcijas. Depozītu sistēma nerisina kopējo atkritumu šķirošanas problēmu, bet ir labs veids, kā atsevišķiem uzņēmumiem pastāvīgi gūt peļņu ilgākā laika periodā,» pauda G. Levics.

Viņam piekrīt M. Simanovičs, kurš uzsver, ka depozītu sistēma, kādu to patlaban piedāvā ražotāji un kāda ieviesta Lietuvā un Igaunijā, neatrisinās piedrazoto mežu problēmu, jo izmestās pudeles sistēma nepieņems, tāpat PET tiek izmantots šampūna un piena pudelēs, taču šo iepakojumu tāpat nāksies šķirot, tādējādi tiks radītas divas paralēlas sistēmas, kas būs ļoti dārgi, un galu galā šīs izmaksas segs nevis ražotājs, bet iedzīvotāji. «Saskaņā ar esošajiem normatīviem ražotāji Latvijā veido monopolsistēmu uz visu atlikušo dzīvi, tādēļ, manuprāt, šajā uzstādījumā kaut kas nav pareizi. Vairāki simti miljonu vai pat miljardu eiro ies cauri sistēmai, kas nav pakļauta nekādam regulējumam. Ir nedaudz absurdi ļaut vienam konkrētam iekārtu ražotājam veidot sistēmu, kuru neviens neuzrauga, turklāt bez konkursa vai konkurences,» uzskata M. Simanovičs.

Jāļauj pierādīt

Būtu jāsanāk kopā Latvijas ekspertiem un jāizdiskutē, ko sistēma risinās. Tehnoloģijas šajā jomā ir ievērojami attīstījušās, tādēļ būtu jādod iespēja tām sevi parādīt efektīvā veidā.

Runājot par potenciālajiem risinājumiem, M. Simanovičs skaidroja, ka Latvijā ir 10 atkritumu apsaimniekošanas reģioni, no kuriem septiņos šķirošanas līnijas vēl nav modernizētas. Aplēses liecina, ka uz 100 tūkstošiem iedzīvotāju aptuvenās investīcijas ir trīs miljoni eiro. Ņemot vērā, ka samazinās iedzīvotāju skaits ārpus Rīgas, nākotnē būtu jāsamazina atkritumu poligonu skaits, tādējādi Latvijā nākotnē varētu būt 4–5 poligoni, kas aprīkoti ar modernām šķirošanas līnijām. Tas nozīmē, ka patlaban nepieciešamas vēl 2–3 modernas šķirošanas līnijas Latvijā. Viena šāda līnija maksā 5–10 miljonus eiro atkarībā no iedzīvotāju blīvuma, tādējādi kopumā būtu nepieciešamas aptuveni 15–20 miljonu eiro investīcijas pretstatā 30 miljonu eiro depozīta sistēmas izveides izmaksām un desmitu miljonu ikgadējām apkalpošanas izmaksām, salīdzināja eksperts. Eco Baltia grupas pieredze liecina, ka šādas līnijas spētu šķirot visus 800 tūkstošus tonnu cieto sadzīves atkritumu gadā, ko saražo mājsaimniecības, un, pēc uzņēmuma novērojumiem, ar šādas līnijas palīdzību iespējams atšķirot 15% no kopējās atkritumu plūsmas, tātad vismaz 120 tūkstošus tonnu atkritumu, ko varētu atgūt ar šīm investīcijām. Tradicionālajai depozītu sistēmai tie ir vien 13 tūkstoši tonnu gadā, turklāt nepieciešamas sākotnējās investīcijas 30 miljoni eiro un vēl ikgadējās uzturēšanas izmaksas.

Tajā pašā laikā situācija ar plastmasas iepakojumu ir jāskata kompleksi, atzīst eksperti. «Lielākā daļa kaitīgo plastmasas atkritumu ir iepakojums. Preces bieži vien tiek iesaiņotas vairākos iepakojumos, un galvenā problēma ir šajā jomā, tādēļ ES līmenī būtu jāvirza likumi, lai ne tikai tiktu aizliegti plastmasas salmiņi un citi izstrādājumi, bet ar papildu nodokli tiktu apliktas preces, kas tiek nevajadzīgi iepakotas. Turklāt tie būtu nevis 1000 eiro tonnā, bet pamanāmas summas, kas sadārdzinātu preci,» rosināja G. Levics.