Šobrīd Tooche darbnīcā mēnesī top 50 pāri apavu no ananasu ādas, laika gaitā uzņēmums cer paplašināt ražošanu līdz 500 pāriem mēnesī

Apavu izgatavošana

Apavu zīmola Tooche (SIA YES) biznesa modelis ir tāds, ka apavi tiek izgatavoti tikai pēc pasūtījuma un netiek uzturēta liela noliktava. «Ja varam saražot un izsūtīt apavus piecu dienu laikā, pircēji ir ar mieru tik ilgi uzgaidīt. Līdz ar to zūd vajadzība pēc lielas noliktavas un varam izmantot resursus pareizāk un ražot tikai to, ko pircēji vēlas. Šobrīd meklējam investīcijas, lai palielinātu ražošanas apjomus. Līdz šim investējam tikai pašu nopelnīto no pārdošanas. Lai pēc gada palielinātu apgrozījumu desmit reizes, vajadzīgas 150 tūkstošu eiro lielas investīcijas pirmajā etapā, lai ieguldītu mārketingā un palielinātu apgrozījumu ar esošo komandu pašreizējā darbnīcā. Otrajā etapā plānojam atvērt otru ražotni. Ar laiku es vēlētos atvērt ražotni ASV vai Krievijā,» stāsta Mišela Šehurina, apavu zīmola Tooche dizainere.

Apavu darbnīca izveidota Mišelas vīra Jura Emīla Švāna uzņēmuma SIA YES paspārnē. «Sākumā nolēmām nereģistrēt atsevišķu uzņēmumu, jo nezinājām, kā šī ideja attīstīties. Varbūt šogad tādu reģistrēsim, jo dažreiz partneriem rodas jautājumi, kāpēc tāds nosaukums,» viņa teic.

Ananasu lapas

«Āda» izgatavota no ananasu lapām, kas ir sasmalcinātas, apstrādātas un pārklātas ar ūdensnecaurlaidīgu slāni. Ir arī līdzīgs materiāls no sēnēm. Mišelai tas paticis, bet tam pagaidām ir tikai viena krāsa – brūna, kas viņai īpaši neiet pie sirds. «Gribu ne tikai ekoloģiskus, bet arī, pēc manas izpratnes, skaistus apavus. Tieši tāpēc sāku nodarboties ar apavu izgatavošanu, jo nevarēju atrast tādus, kas man liktos gan skaisti, gan ērti. Pārsvarā ērtie apavi izskatās ne pārāk labi, bet ar kurpēm, kas izskata ziņā ir interesantas, nevar ilgi pastaigāt, jo tās nav pārāk ērtas,» viņa saka.

Katru gadu tirgū rodas jauni materiāli, bet nereti maziem uzņēmumiem tie ir nepieejami, jo ir lieli minimālie pasūtījumi, ko tie nevar atļauties. Izvēlētais materiāls ir diezgan dārgs, pat nedaudz dārgāks kā dabiska āda. Taču Mišela teic, ka visi jaunie materiāli iesākumā ir dārgāki, tie ir patentēti un sākumā tos ražo tikai viena kompānija.

Ananasu ādas ražotājs ir atsaucīgs, un abiem uzņēmumiem ir līdzīga ilgtspējības filozofija. Tāpēc uzņēmums ne tikai ražo un pārdod materiālu, bet reklamē visus zīmolus, kas ar to strādā. «Tas ļoti palīdz,» atzīst Mišela. Ražotājs nestrādā ar izplatītājiem, bet sadarbojas ar katru uzņēmumu tieši. Viņa pieļauj, ka tad, ja uzņēmums iepriekš būtu strādājis tikai ar dabisku ādu, ananasa ādas ražotājs nevēlētos sadarboties, jo tam ir svarīgi, lai sadarbības partneri ir ilgtspējīgi. Materiālu, kas aizstāj ādu, mūsdienās ir daudz. Viņa pētīja t.s. ekoādu, bet secināja, ka tas pats dermatīns vien tas ir un nebūt nav tik ekoloģisks. «Principā tā ir plastmasa, ražošanas process ir kaitīgs planētai. No vienas puses, lai saražotu šo materiālu, nemirst dzīvnieki, taču mirst daba. Tāpēc meklēju citu materiālu, kas būtu pilnībā ekoloģisks. Tāda ir ananasu āda – ražošanas process ir videi draudzīgs. Pētniece no Lielbritānijas izdomāja tehnoloģiju, kā pārstrādāt ananasu lapas un no tām ražot materiālu,» stāsta Mišela.

Ir arī materiāli no āboliem un vīnogām, bet to sastāvā 50% ir plastmasa. Tas gan, viņasprāt, ir labāk par dermatīnu, bet Mišela labāk izvēlas ananasu ādu.

Iestājas par lēno modi

Tooche piedāvā divas kolekcijas gadā, bet reizēm top arī kapsulkolekcijas starp sezonām. «Pieņēmums, ka jātaisa kolekcija divreiz gadā, manuprāt, ir nedaudz novecojis. Iestājos par lēno modi, jo nav normāli, ka cilvēki tikai pērk un pērk, un met ārā. Esmu lasījusi, ka 80% no visiem apģērbiem, ko cilvēki nopērk, sešu mēnešu laikā nonāk atkritumos,» tā Mišela. Viņu iepriecina, ka par ilgtspējību domā arī lielie zīmoli, piemēram, šogad H&M bija kolekcija, kur arī izmantota ananasu āda. «Domāju, ka ilgtspēja ir vienīgais virziens, kurā mode var attīstīties. Citas iespējas nav,» spriež uzņēmēja. Jau šobrīd modē ir redzamas izmaiņas un lielie zīmoli sāk izmantot jaunus materiālus, ko daži kritizē, sakot, ka tas ir tikai mārketinga instruments. Taču pat tad, ja tā, viņa nedomā, ka tas ir tik slikti, jo jebkuram biznesam sevi ir jāreklamē. Ja saistībā ar to ir kādas pozitīvas izmaiņas, kāpēc gan to nedarīt? «Protams, industrija ir milzīga un ātri nekas nemainīsies. Joprojām liela daļa apavu un citu modes preču ir ražoti Ķīnā nezināmos apstākļos, un cenas un apjomu ziņā ir grūti ar tiem konkurēt,» viņa teic.

Pērk arī otru pāri

Uzņēmums apavus tirgo gan darbnīcā, gan arī dažos veikalos Rīgā un Jūrmalā. Tooche nesen sāka sadarbību ar apavu veikalu Baltā kumode. Mišela lepojas, ka šis ir pirmais Latvijas apavu zīmols, ar ko tas sadarbojas. Pagaidām sadarbības pamatā ir realizācijas līgums, bet, iespējams, rudenī uzņēmums iepirks produkciju savam veikalam Krievijā. Mišela teic, ka Latvijā zīmolam nav daudz pircēju, jo apavi ir visai dārgi vidusmēra pircējam – viens pāris maksā 290 eiro. «Tas ir roku darbs, un materiāli ir dārgi. Taču klienti ir arī Latvijā. Interesanta tendence, ka tad, ja cilvēks nopērk vienu pāri, gandrīz vienmēr seko arī otrs pirkums,» priecājas Mišela. Pērn vasarā Tooche piedalījās izstādē Ņujorkā un bija pirmais zīmols, kas šī materiāla apavus piedāvā ASV tirgū. «Ražotājs par to publicēja ziņu savā mājaslapā, un tirgotāji speciāli nāca uz izstādi mūs satikt un veica pasūtījumu savam veikalam,» viņa stāsta.

Pamatā internetā

Šobrīd lielākā interese par Tooche ir no ASV un Eiropas. Nesen uzņēmums atgriezās no izstādes Japānas galvaspilsētā Tokijā, kur iepazīstināja ar savu kolekciju Pineapple. Mišela uzskata, ka izstādē veicās labi, jo japāņi vēl nebija dzirdējuši par šādu materiālu un šķita ieinteresēti. Šobrīd notiek pārrunas ar vairākiem tirgotājiem. «Komunikāciju nedaudz apgrūtina tas, ka Japānā lielākā daļa cilvēku runā tikai japāņu valodā, taču pamazām virzāmies uz priekšu,» viņa teic.

Gandrīz 80% pārdošanas notiek internetā – gan pašu, gan citu uzņēmumu internetveikalos. Vairums pircēju ir no Vācijas un ASV, kur cilvēki ir pieraduši pie iepirkšanās internetā. Liela interese ir no Krievijas, bet tur teju ar katru pasūtījumu ir kādas problēmas, piemēram, ar piegādi, maksājumu procesu. «Tur viss ir citādāk, ne katru reizi mūsu sistēmas spēj pareizi saslēgties. Ar katru klientu ir jāstrādā individuāli,» stāsta Mišela.

Tagad uzņēmums vairāk iegulda interneta mārketingā, jo saredz tajā lielu potenciālu. Tooche gadījumā labāk strādājot Facebook reklāmas. «Ja runājam par mājaslapas apmeklējumu, lielākā daļa potenciālo pircēju tajā nonāk no Facebook reklāmām. Savukārt Instragram mums ir lielāka sekotāju aktivitāte ar «patīk» pie mūsu bildēm. Komunikācijai, zīmola reklāmai un reputācijai labāk strādā Instagram, bet pārdošanai labāks ir Facebook,» secina Mišela.

Viņa stāsta, ka pircēji lēmumu pieņem dažādi, – reizēm cilvēks ilgi domā un mājaslapu apskata krustu šķērsu 15 reizes, ir gadījumi, kad lēmums tiek pieņemts daudz ātrāk. Biežākie pircēji ir sievietes vecumā no 25 līdz 35 gadiem, turklāt uzņēmums šai kategorijai arī vairāk reklamē savus produktus.

Izvēlas roku darbu

Tāpat kā industriāli ražotiem apaviem, Tooche saviem produktiem dod divu gadu garantiju, tāpēc kvalitātes kontrole ir īpaši būtiska. Vienu partiju uzņēmums ražoja Polijā, kas bija trīs reizes lētāk nekā roku darbs, bet kvalitāte nav salīdzināma. «Tas ir pilnīgi cits bizness – vai nu izgatavojam ar rokām, vai ražojam lielā rūpnīcā. Mans mērķis ir saglabāt roku darbu. Ir labi piemēri biznesā, kur kompānijas saglabā šādu biznesa modeli un ir veiksmīgi. Ir lielie modes zīmoli, kas joprojām ražo pēc pasūtījuma un tikai savās ražotnēs, neko nepērkot ārpakalpojumā. Ja vajag palielināt apgrozījumu, viņi atver jaunu ražotni un apmāca savus meistarus. Tāpēc es domāju, ka ir visas iespējas attīstīties ar šādu biznesa modeli,» teic Mišela.

Strādājot ar ananasu ādu, ražošanas process atšķiras no tā, kā, strādājot ar dabisku ādu. Sākumā meistari nezināja, kā strādāt ar šo materiālu, jo tas stiepjas visos virzienos, nevis tikai vienā kā āda. «Daudz laika pavadījām, mācoties paši no savām kļūdām, jo citas izvēles nebija. Izstrādājām savu tehnoloģiju. Situāciju neuzlabo tas, ka Latvijā ir ļoti maz apavu meistaru un nevienā izglītības iestādē nevar apgūt apavu izgatavošanu,» viņa teic.