«Radošās nozares» iekļauj daudzus jaunus biznesa virzienus, kas neietilpst kādā no tradicionālo nozaru kategorijām

intervija

Tā uzskata Heidi Sveine-Pedersena (Heidi Svane Pedersen), Dānijas Dzīvesstila un dizaina klastera vadītāja digitālajos jautājumos un konkursa Creative Business Cup žūrijas locekle. Savu ikdienas darbu viņa sauc par randiņu pakalpojumu – viņa strādā pie tā, lai kompānijas satiek pareizās zināšanas. Vaicāta, vai tas ir tikpat vienkārši kā Tinder, viņa smejoties teic, ka reizēm, lai atrastu «īsto», vajag iedzert kafiju, aiziet vakariņās vai aizbraukt kopīgā ceļojumā. Dzīvesstila un dizaina klasteris strādā ar valsts iestādēm, universitātēm, inkubatoriem un tradicionālajām kompānijām dizainā un veido tiltus starp tiem. Vairāk par radošo industriju izaicinājumiem un iespējām iesaistīties ilgtspējīgu risinājumu veidošanā viņa stāsta intervijā Dienas Biznesam.

Kas jūsu skatījumā ir radošs bizness un kāda ir tā atšķirība no «parastā» biznesa?

Creative Business Cup cenšas piesaistīt uzņēmumus, kas neatrod savu vietu tradicionālajās jomās. Radošās nozares ir jauks termins, kas apzīmē dažādību, ko tie pārstāv. Pērn Kopenhāgenā viens no uzvarētājiem bija meitene, kas no ābolu sulas ražotājiem iepērk pārpalikumus, ko tie citā gadījumā par maksu nodotu kā atkritumus, un pievieno tiem enzīmus un rada – ābolu «ādu». Šie uzņēmumi uzreiz neklauvē pie modes namu vai mēbeļu ražotāju durvīm. Tādiem uzņēmumiem ir jāpalīdz satikties ar lielajām kompānijām, jo tām ir «muskuļi», lai nodarbotos ar izplatīšanu, mārketingu, pārdošanu. Toties lielajiem uzņēmumiem mēdz būt grūtības ar inovāciju.

Kas ir radošo kompāniju lielākie izaicinājumi, kad tās nonāk tirgū un neietilpst nevienā no iepriekš zināmajām kategorijām?

Tieši kategorijas varētu būt viens no lielākajiem izaicinājumiem, jo tradicionālais bizness ir tik sakārtots pa nozarēm. Tāpat tiem tipiski ir grūtības ar pārdošanu, vismaz tiem radošo industriju pārstāvjiem, kam ir patērētājiem domāts produkts. Varbūt ir citi izaicinājumi, ja kompānijai klienti ir citi uzņēmumi. Taču visiem ir problēmas ar pārdošanu, mārketingu, izplatīšanu. Lielajām kompānijām un valsts iestādēm ar to vajadzētu palīdzēt vairāk. Arī Creative Business Cup dara lielisku darbu, izceļot šos uzņēmumus.

Viena lieta ir iegūt balvu šādā konkursā, taču – kas notiek pēc tam?

Protams, balvas vienmēr ir jaukas, jo tās dod iespēju parādīt sevi publiski, bet katru dienu arī mazam un vidējam uzņēmumam ir jākopj sava kompānija. Jābūt pārliecībai, ka ir izvirzītas pareizās prioritātes. Savā ziņā ir viegli visu laiku strādāt ar savu produktu un turpināt inovēt, bet, ja tajā pašā laikā nestāsti visiem, ko dari, un nenodarbojies ar pārdošanu, nav nekādas jēgas no tā, jo neviens par to nezina.

Vai radošām kompānijām vajag vairāk laika, lai ieietu tirgū?

Radošo industriju joma ir ļoti plaša – spēles, filmas, teātris, dizains utt. Taču šīm nozarēm trūkst investīciju, jo investori arvien ir ieinteresēti tehnoloģijās un mobilajās lietotnēs. Tomēr var manīt tendenci, pat Silīcija ielejā ir tendence pievērsties kam taustāmākām, ne tikai tehnoloģiju startup.

Ceru, ka Creative Business Cup spēj veidot investoru izpratni par iespējām ieguldīt arī šajā industrijā, jo tā tie var būt daļa no ļoti ietekmīga dizaina viļņa, jo radošajai industrijai piemīt kas tāds, kas nav nevienai citai nozarei – dizains ir lielisks rīks, lai pārvērstu ilgtspējas idejas produktos.

Bieži vien radošo jomu pārstāvji dara to, kas vēl nav bijis.

Jā, un arī tāpēc ir grūti palīdzēt šiem ļoti inovatīviem uzņēmumiem, jo tie strādā jomās, kas nekad nav apskatītas, un tie dara to, ko neviens cits nav darījis. Kā gan kādam konsultantam viņus trenēt, kurā virzienā iet?

Taču šie uzņēmumi spēj izdomāt jaunus biznesa modeļus un tirgus, kur vecākām vai lielākām kompānijām ir sarežģīti ieiet. Piemēram, kleita, kas man šobrīd ir mugurā, ir nomāta. Arī iepriekš ir pastāvējušas apģērbu bibliotēkas, bet tās bija domātas svinīgiem tērpiem, īpašiem gadījumiem. Taču šī ir ikdienas kleita. Es katru mēnesi saņemu nomas drēbes, izvēloties, cik daudz apģērba vēlos, un maksāju nelielu maksu par katru no tām. Mēnesī valkāju šīs drēbes un pēc tam sūtu atpakaļ. Uzņēmums tās iztīra, salabo, ja kaut kas ir saplīsis, un nosūta jaunam klientam. Dalīšanās ekonomikas biznesa modelis ir labi zināms, un ir apģērbu kompānijas, kuras jau ir mēģinājušas to ieviest, tomēr tas nav bijis veiksmīgi, jo klienti, kas zina konkrēto zīmolu, tāpat vēlas tā produktus pirkt, viņiem nav vajadzīga noma. Trešā puse krietni labāk spēj atrast jaunus klientus, ar ko zīmols sevi varbūt nemaz neasociē.

Es biju dzirdējusi par šādu pakalpojumu, bet nebiju satikusi klātienē nevienu, kurš to izmantotu.

Es jau trīs gadus nomāju drēbes, un tas ir tiešām jauki. Tā nav jauna lieta. Bija viena vasara, kad domāju, ka atvaļinājuma laikā man neko nevajag, bet ik reizi, kad atvēru savu skapi, secināju, ka tur nav nekā jauna. Noma man ļauj izjust prieku par jaunām lietām, bet tas tiek darīts ilgtspējīgā veidā. Man tiešām tas patīk.

Ir jauki un ērti saņemt jaunas drēbes ik mēnesi un ēdienu uz sliekšņa, palikt Airbnb, taču visiem ērtajiem pakalpojumiem ir arī ēnas puses. Bieži vien tie veicina patēriņa kultūru, ietekmē loģistikas biznesu un veidu, kā tiek transportētas lietas, kas ne vienmēr ir ilgtspējīgi. Kā to līdzsvarot?

No vienas puses, cilvēki, izmantojot apģērbu nomu, tik daudz nepērk jaunu apģērbu, toties vairāk izmanto pārvadājumus. Kas ir ilgspējīgāk? Uzskatu, ka pilsētas ir spējīgas atbalstīt dalīšanās ekonomiku. Piemēram, mazumtirgotājiem ir unikāla izplatīšanas sistēma – tie atrodas tuvu mājām, ir jauki veikali, daudz darbinieku, bet tie cieš Amazon dēļ un piedzīvo dažādus izaicinājumus. Ideāli būtu, ja jaunie biznesi varētu nonākt šajā esošajā mazumtirdzniecības tīkla infrastruktūrā un tur būtu apģērbu bibliotēka, tekstila pieņemšanas punkts, vieta, kur nodot mēbeles, kas vairs nav vajadzīgas.

Ar ilgtspēju saistās daudz iespēju un uzdevumu, bet ir svarīgi atrast veidu, kā nopelnīt. Piemēram, viena no kompānijām, kas man ļoti patīk, ir bērnu mēbeļu kompānija bObles, kas atbalsta fizisko attīstību – nav parasts krēsls, bet tāds, uz kura sēžot, tas veicina kustības. Tie domāti maziem bērniem līdz trīs četru gadu vecumam. Uzņēmums ir izveidojis tiešsaistes kopienu, kur vecāki uzzina, kā atbalstīt savu bērnu kustības dzīves pirmajās tūkstoš dienās. Jā, kompānija ražo bērnu mēbeles, bet galvenā prioritāte ir labāka fiziskā izglītība. Kompānija stratēģiski strādāja ar Apvienoto nāciju ilgtspējas mērķiem, tā atrodot uzņēmuma mērķi, kā sasniegt patērētājus un kā viņu bizness rada atšķirību pasaulē ar izglītību tiešsaistē un viņu fiziskajiem produktiem.

Kas ir jūsu iecienītākie piemēri radošajā ekonomikā, kas pēdējos desmit gados mainījuši pasauli?

Būtu viegli nosaukt kādu lielo tiešsaistes spēlētāju. Un ne velti. Piemēram, es bieži izmantoju Airbnb, un man patīk, ka šī vietne ir pieejama dažādiem cilvēkiem, arī tiem, kuri nav tehnoloģiju fani vai aizrāvušies ar būšanu sociālajā vidē. Airbnb uz patērētāju orientētā dizaina pieeja biznesā ir ļoti interesanta.

Interesanta ir dāņu un latviešu dizaineru spēja radīt produktus, kas ir ne tikai skaisti, bet to pamatā ir izpratne par patērētāja vajadzībām. Taču IKEA ir gājis vēl soli tālāk. Pērn to apmeklēju Dienvidkorejā un uzzināju, ka pirms veikala izveides kompānijas pārstāvji apmeklēja 800 mājokļu, lai saprastu, kā cilvēki tajos dzīvo. Un uzzināja, ka korejiešiem mājās nav nekādu instrumentu. Līdz ar to visa «dari pats» pieeja tur nekad nestrādātu, jo cilvēkiem nav instrumentu, lai samontētu mēbeles. Līdz ar to kompānijai vajadzēja izveidot jaunu pakalpojumu. Savukārt Kopenhāgenā IKEA ir radījusi Space10, kas izskatās pēc kafejnīcas, kas faktiski ir eksperimentu telpa, lai redzētu, kā cilvēki pavada laiku, izmanto jaunās mēbeles un jaunu ēdienu.

Dānijā modes un mēbeļu industrijai ir senas tradīcijas, bet pirms daudziem gadiem apģērbu zīmoli pārcēla ražošanu uz Āziju, kā rezultātā iznīka šūšanas tradīcijas. Taču pirms trim gadiem tika atvērta šūšanas darbnīca SyLab, kurā strādā gan šūšanas speciālisti, gan roboti, tādējādi atgriežot daļu ražošanas.

Kāds ir jūsu skatījums par to, ka daudzas tradicionālās nozares iznīkst?

Ir daļa jomu, kam ir jāmainās, bet daļu ražošanas var atgriezt. Piemēram, ir ļoti interesants startup Plenty, kas izmanto ultravioleto gaismu dažādu augu audzēšanā, piedāvājot mazas urbānās fermas. Šāda pieeja varētu pilsētās atgriezt daļu lauksaimniecības, kas nozīmē, ka nevajag ievest tik daudz tomātu un gurķu no Spānijas – varam tos izaudzēt tepat, Dānijā.

Startup ir ārkārtīgi nozīmīgi biznesa attīstībā, varam savienot «mirstošās» industrijas ar tehnoloģijām, lai kādu no tām saglabātu, nodrošinot vietējo ražošanu un darbavietas. Taču nedrīkst aizmirst, ka 50% no šodien zināmo darbu nākotnē vairs nebūs un 50% nākotnes darbu vēl nav radušies. Esam tajā punktā, kur kaut kas mirst un kaut kas dzimst. Un tas rada lielu spiedienu uz valsts iestādēm, lai rastu risinājumus izglītot cilvēkus, kas riskē pazaudēt darbu.

Ja startup dara kaut ko pilnīgi jaunu, ko neviens cits nav darījis, ar ko sākt? Kā saprast, ko, kā un vai vispār darīt?

Tas vienmēr ir darbs ar biznesa modeli – ir jāatrod veids, kā nedaudz nopelnīt. Tāpat ir jāstrādā ar to, kas personīgi aizrauj. Startup darbs ir ļoti grūts, tāpēc ir jācenšas, lai izdodas būt gandrīz laimīgam katru dienu. Vēl ir svarīgi radīt kontaktu tīklu, kas var palīdzēt atvērt vajadzīgās durvis.

Man patika jūsu apraksts LinkedIn – izaugsmes hakere, inovāciju nindzja un tendenču tulkotāja biznesa valodā. Kas ir šodienas tendences, kas varētu būt bizness pēc dažiem gadiem?

Izskatās, ka šobrīd tendencēm ir sarežģīti piekļūt sabiedrības daļai, kas noveco. Tā ir apjomīga. Savā ziņā joprojām ir neseksīgi veidot produktu grupas šai mērķauditorijai. Jā, ir produkti cilvēkiem ar īpašām vajadzībām un medicīnas ierīces, bet «sudraba paaudze» ir veselīgāka, nekā šī vecuma grupa jebkad ir bijusi. Tāpat šiem cilvēkiem ir vairāk naudas, nekā jebkad šai paaudzei ir bijis. Bērni ir pametuši ligzdu, viņi vēlas ceļot, baudīt dzīvi. Tā ir visstraujāk augošā vecuma grupa sociālajos medijos. Kāpēc tik reti kura kompānija mērķē uz šo auditoriju?

Man patīk tehnoloģija, un tagad mans skatiens ir vērsts uz blokķēdi. Šī tehnoloģija radošajās industrijās un jo īpaši dizainā var palīdzēt ar identifikāciju un autentifikāciju. Daudzviet ir lielas problēmas ar autortiesībām, un blokķēdes risinājumi var palīdzēt apliecināt pircējam, ka šis ir tiešām Fritz Hansen krēsls, nevis pakaļdarinājums. Tāpat blokķēde var palīdzēt ilgtspējas jautājumos. Kad kāda lieta, piemēram, galds, vairs nav vajadzīgs, cilvēks to var nodot otrreizējai pārstrādei, un ir skaidri redzams, no kādiem materiāliem tas ir izgatavots, kā to izjaukt un pārstrādāt. Vēl blokķēde var palīdzēt radīt jaunus pakalpojumus, piemēram, dizaina mēbeļu koplietošanu. Augstas klases dāņu dizaina krēsls var maksāt 15 tūkstošus eiro. Es to varbūt nevaru atļauties, bet kopā ar vēl kādu citu tas ir iespējams.