Pieprasījums pēc aromātiskajām sēkliņām te pieaug, te sarūk

kultūra

Tieši Latvijas platuma grādos augušajās ir visvairāk ēterisko eļļu, biologu atzīto stāsta Durbes novada zemnieku saimniecības Kalnenieki 1 pārstāve Ieva Gūtmane.

Noiets svārstīgs

Zemnieku saimniecība Kalnenieki 1, kas dibināta 1993. gadā, sākotnēji savos 50 hektāros zemes audzēja graudaugus, vēlāk arī rapsi. Laika gaitā līdz ar vecākiem Viju un Visvaldi Šulmēm lauksaimniecības nozarei pievērsās arī dēls. Pamazām iegādājās tehniku, zemes platību palielināja nomājot, un šobrīd saimniecība izaugusi līdz 400 hektāriem.

Pirms astoņiem gadiem nolemts pamēģināt audzēt ķimenes. Šo kultūru savu biedru vidū popularizēja lauksaimniecības kooperatīvs Durbes grauds, kurā iesaistījās arī Kalnenieki 1. «Kultūra ir pieticīga, neprasa lielu kopšanu,» stāsta I. Gūtmane, piebilstot, ka saimniecība audzēšanā neizmanto augu aizsardzības līdzekļus.

Pirmajā gadā iesēja 10 hektārus divgadīgo ķimeņu. Pirmo ražu nokūla 2012. gadā, to saimnieki sauc par pieticīgu – 1,8 tonnas no hektāra. Durbes grauda valdes priekšsēdētājs Sandris Bēča stāsta, ka laba raža ir divas tonnas no hektāra, bet vidēji izdodas novākt tonnu.

Taču tā paša gada rudenī izrādījās, ka ķimeņu sēklām vairs nav noieta. Kalneniekos 1 novāktās, sabērtas maisos, palika glabājamies iepirkšanas vietā. Tad arī saimnieki nolēma šo kultūru pārtraukt audzēt, līdz 2017. gadā pēc aromātiskajām sēkliņām atkal palielinājās pieprasījums. Kalnienieki 1 atsāka ķimeņu audzēšanu, tomēr joprojām uzskata, ka noiets ir pārāk mazs, lai atvēzētos lielu platību apsēšanai.

«Zinot, ka ķimeņu sēklas tiek izmantotas kā laba garšviela, apņēmos nodarboties ar mazumtirdzniecību,» norāda saimnieku meita I. Gūtmane. Viņa piedalās dažādos tirdziņos, ir apzināti maizes cepēji, ar kuriem notiek sadarbība. «Cilvēki ir izbrīnīti par labo kvalitāti un aromātisko smaržu, kas nav salīdzināma ar ievestajām ķimenēm. Pircēji ir ieinteresēti iegādāties labu produkciju.» Tomēr nelielā noieta dēļ saimniecība uzskata, ka šajā virzienā biznesu attīstīt varētu būt sarežģīti. Labāk izvēlēties kultūru, kam ir drošs noiets, – kviešus, rapsi.

Jāsadzīvo ar nezālēm

Rankas pagasta zemnieku saimniecībā Kalnakaļvi ķimenes audzē jau astoņus, deviņus gadus. «Es biju ieciklējies uz to, ka jāvar bioloģiski izaudzēt,» atceras saimniecības īpašnieks Jānis Kļaviņš. Sāka ar šo kultūru nodarboties eksperimentālā kārtā, līdz atrada labāko risinājumu.

Bioloģiskā saimniekošanas metode pieprasa mehānisku cīņu ar nezālēm, un raža ir būtiski mazāka nekā industriāli audzētajām, saimnieks min būtiskākās atšķirības. Laukus vairākas reizes gadā appļauj aptuveni 10 centimetrus virs ķimenēm, tādējādi nezāles neizsējas un iznīkst. Tomēr, bioloģiski saimniekojot, pavisam bez nezālēm nevarot iztikt, ar tām ir jāsadzīvo.

Patlaban Kalnakaļvos aromātiskās sēkliņas audzē 65 hektāru platībā, taču, bioloģiski audzētas, tās ir kuļamas vien trīs gadus pēc iesēšanas. Līdz ar to katru gadu novācami aptuveni 20 hektāri.

Raža vidēji ir 400 – 600 kilogramu no hektāra, taču gadās gadi, kad tā ir vēl mazāka, «Ja liekas, ka rīt ir kuļamas, bet no rīta ir pērkona lietusgāzes, sēkliņas izsit zemē, un viss...,» J. Kļaviņš paskaidro.

Pārtikas kvalitātes ķimenēm ir vēl viena būtiska problēma – tīrīšana. «Ja bioloģiski audzējam un nodrošinām pārtikas kvalitāti, jātīra ar rokām. Iekārta vispār ir, bet izmaksā divsimt tūkstošus,» paskaidro J. Kļaviņš. Tāpat sēkliņas jāprot pareizi izkaltēt. Daudzi pieļaujot kļūdu un darot to lielā karstumā. Tad paliek tikai sēnalas, aromāts zūd. J. Kļaviņš pasmaida, ka reizēm sanāk iznest cauri draugus un paziņas, kas uzturā lieto ķimeņu tēju. Parasti uz litru ūdens ņem vienu ēdamkaroti ķimeņu, bet ar Kalnakaļvos audzētajām sēkliņām tā sanāk daudz, daudz stiprāka. «Saka – dabūjuši šķaidīt ar spaini ūdens.»

Liels riska faktors

Galvenais ķimeņu noiets atrasts blakus esošajā zemnieku saimniecības Ķelmēni maizes ceptuvē, kam Kalnakaļvi piegādā arī rudzus. «Tomēr pacelt saimniecību, audzējot tikai ķimenes, nevar,» I. Gūtmanei piekrīt J. Kļaviņš. «Tā var būt tikai papildu kultūra, un ir jābūt ķertam uz to, jo tā ir ar lielu riska faktoru.»

Turklāt Latvijā nosaukt kādu kultūru par veiksmīgu, viņaprāt, vispār būtu dumji. Pieredze rāda – ja kādā gadā izaug laba raža, nākamajā jau visi audzē, veidojas pārprodukcija un pēc diviem gadiem cenas jau ir būtiski samazinājušās. Un tad – liec, kur gribi. Labībai tā nav problēma, jo sējumi ir viengadīgi. Ķimenes audzē trīs gadus, un līdz ar to viss ir daudz sarežģītāk.

«Saimnieki bieži vien izteikti skrien pēc tā, kas ir rentablāks, nestabili plāno sējumus,» J. Kļaviņš novērojis. Viņš savukārt pastāvīgi turas pie vienmērīga kultūru sadalījuma cauri gadiem.

«Tāpēc arī cenu rēķinu vidēji piecu gadu griezumā,» piebilst saimnieks. Bioloģiski audzētas ķimenes ir par 30 līdz 40 procentiem dārgākas nekā industriāli audzētās.

Novērtē kvalitāti

Pēc Lauku atbalsta dienesta datiem, pēdējos trīs gados ķimeņu audzēšanas apjoms Latvijā sarucis vismaz uz pusi. To apliecina lauksaimniecības kooperatīva Durbes grauds valdes priekšsēdētāja Sandra Bēčas teiktais. «Neaudzējam tādā apjomā, kā sākotnēji bija paredzēts, jo daudzi sāka nodarboties ar šo kultūru, padevās labas ražas un tirgū veidojās liela pārprodukcija. Līdz ar to bizness nav aktīvs,» viņš ieskicē situāciju.

Pašlaik kooperatīva biedri kopumā audzē aptuveni 50 hektāru ķimeņu. Aromātisko sēkliņu kvalitāte ir laba, sadarbības partneri to novērtē. «Tirgus ir pilns ar dažādas kvalitātes ķimenēm. Tā kā mums ir augsta kvalitāte, par velti negribam atdot,» viņš neslēpj. Šobrīd ķimeņu cena ir mazāka nekā 1000 eiro par tonnu, «pīķa laikā» tā bija pat divas reizes augstāka. Daļa ražas tiek eksportēta uz Ukrainu un Lietuvu. Iepriekš laba sadarbības partnere bija arī Austrija, kas pie latviešiem pēc produkcijas vērsās tad, kad pašiem raža padevās sliktāka. Taču līdz šim sakritis tā, ka tajā pašā laikā arī mūsējiem ķimenes pārāk labi nav augušas.

«Vietējais tirgus ir atradis lētāku un ne tik kvalitatīvu produktu,» piebilst S. Bēča. «Tāpēc reizēm ir tā, ka nopērk maizi un nevar saprast, kas tur iekšā – ķimene vai kas cits.» Latvijā pārsvarā audzē divus un vairākgadīgās ķimenes, dienvidu zemēs – viengadīgās, tajās nav tik daudz ēterisko eļļu. «Jo vairāk uz ziemeļiem, jo kvalitatīvāks produkts, uz dienvidiem parametri mazinās,» norāda S. Bēča.

Krāpniecība izskausta

Iespējams, platību samazinājums skaidrojams ne tikai ar produkcijas zemo noietu, bet arī atklājumu, ka, audzējot garšvielas, tostarp ķimenes, dīvāna zemnieki savulaik centās pretendēt uz Eiropas Savienības atbalstu. 2016. gadā Lauku atbalsta dienestam tika deklarēti gandrīz pieci tūkstoši šo kultūraugu platību, gandrīz četri tūkstoši bija bioloģiskās. Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācijas valdes priekšsēdētājs Gustavs Norkārklis toreiz Dienas Biznesam norādīja, ka ne visi, bet daļa saimnieku «imitē darbību». Viņš pat bija redzējis vairākus garšvielu laukus, kur bija pļava, nevis ķimenes. Platības apsētas, bet novākt tās negrasījās, laukus nekopa.

«Šobrīd šī problēma vairs nav aktuāla,» apgalvo Lauku atbalsta dienesta sabiedrisko attiecību speciāliste Agate Zālīte. Viņa paskaidro, ka 2016. gadā ķimenes bija vienā atbalsta grupā ar garšaugiem. Ja saimniecība bija bioloģiska, tā varēja saņemt par aromātisko sēkliņu lauku arī bioloģiskās lauksaimniecības atbalstu 399 eiro par hektāru. Tagad tas samazināts un ir 117 eiro par hektāru. Ja lauks atradās mazāk labvēlīgā teritorijā, par to līdz pat 2018. gadam ieskaitot varēja saņemt arī kompensācijas maksājumu apgabaliem, kuros ir dabas vai citi specifiski ierobežojumi. Tā apmērs bija 25–50 eiro par hektāru atkarībā no teritorijas.

Informācija par to, kādas ES atbalsta summas par ķimeņu audzēšanu lauksaimniekiem pēdējos gados tiek izmaksātas, nav pieejama, jo kultūru griezumā netiek apkopota, norāda A. Zālīte. Maksājuma lielums atkarīgs no dažādiem faktoriem, piemēram, uz kādiem atbalsta veidiem lauksaimnieks pieteicies, vai lauks atradies mazāk labvēlīgā apvidū, vai saimniecība ir bioloģiska.