Līderu atgriešanās Atgriežoties Latvijā, divu bērnu mamma Anna Kreice nolēmusi šeit turpināt Lielbritānijā iesākto dūlas darbu

Taču gada laikā nonākusi pārdomās par nākotni. Secinājusi, ka šeit atlīdzība nav adekvāta ieguldītajam laikam un darbam.

Pamosties un dari!

«Londonā, runājot ar kolēģēm, secināju, ka visas uzskatām – piedzimstam par dūlām,» saka Anna. Ceļš pie šīs profesijas viņu pašu aizveda pēc otrā bērniņa dzimšanas. Vēloties sagatavot sievietes un ģimenes lielajam dzīves notikumam, atbalstīt emocionāli, sākotnēji radās vēlme kļūt par vecmāti. Taču bija viena liela problēma – medicīna nemaz neinteresēja. Tad viņa uzdūrās informācijai par dūlām.

«Man pašai nebija dūlas, mans vīrs ir lieliska dūla, bet es gāju uz nodarbībām pie dūlas, gaidot pirmo bērniņu, viņa bija arī jogas pasniedzēja. Tā bija pati pirmā reize, kad dzirdēju šo vārdu,» atceras A. Kreice.

Lai kļūtu par dūlu Latvijā, nepieciešams iziet trīs gadu ilgu apmācību. Lielbritānijā sistēma atšķiras. Ir iespējams apmeklēt akreditētus kursus, bet var arī vienā rītā pamosties, izdomāt būt dūla, iet un darīt. «Likums neaizliedz apmeklēt dzemdības,» viņa piebilst. «Par cilvēktiesībām runājot, man šķiet, ka nevienam nevajadzētu uzdot jautājumu dzemdībās, kas es esmu. Protams, Latvijā tas ir citādi, un visiem interesē, kas es tāda esmu.»

A. Kreice izvēlējusies kursus tomēr apmeklēt. Lai varētu pilnībā nodoties mācībām, devusies uz Kembridžu. Kursi ilga nepilnas divas nedēļas. «Tie sastāv no tā, ka ir jātiek pāri savai dzemdību pieredzei, lai varam pilntiesīgi atbalstīt citas sievietes un dot savu «bagāžiņu»,» viņa stāsta. Taču Anglijā ir arī ļoti daudz dūlu, kas pašas nav mammas, šo uzdevumu veic pat vīrieši. «Vienu pazīstu personīgi. Viņš bija pieradis visu mūžu rūpēties par savu sievu invalīdi un tādējādi iemīlējis rūpes par sievieti.»

Pietiek ar desmit mēnešiem

Pēc kursiem sākās prakse, kas Anglijā jānokārto divu gadu laikā. Tās laikā strādā ar mentoru – pieredzējušu dūlu, kas sasniedzama 24/7. Šis cilvēks nosaka, cik dzemdībām jābūt, lai gūtu pietiekami lielu pieredzi un oficiāli atzītu par šīs profesijas pārstāvi. A. Kreicei tas prasīja desmit mēnešus.

Pieredze rāda, ka Lielbritānijā dūlas pakalpojums ir pieprasītāks nekā šeit, jo tur katras medicīniskās vizītes laikā grūtniece sastopas ar citu vecmāti. «Latvijā situācija nav tik bēdīga, jo vecmāte nemainās. Tas ir būtiski, lai iegūtu uzticību, lai būtu cilvēks, kas izvada cauri tam ceļam,» uzskata A. Kreice. Nolīgt vienu vecmāti Anglijā ir piecas reizes dārgāk nekā ņemt dūlu. Latvijā turpretī ierasta prakse ir slēgt līgumu ar vecmāti. «Manuprāt, tā ir liela ekstra, ko varam atļauties,» viņa novērtē. «Taču viņām nav dūlu pieredzes. Ideāls gadījums būtu vecmāte, kura ir izgājusi dūlu kursus.»

A. Kreice pieļauj – ja būtu palikusi Anglijā, visticamāk, izietu kursus, kas ļauj strādāt par privāto vecmāti. Latvijā viņa to nav gatava darīt. Runājot ar vecmātēm Latvijā, secinājusi, ka šeit viņu darbs netiek adekvāti novērtēts. «Sevi es laikam mīlu vairāk,» viņa pasmaida. Domas par dēla skolas gaitām bija viens no galvenajiem pamudinājumiem atgriezties dzimtas mājās Liepājas pusē – Grobiņas novadā.

Cīnīties par savām tiesībām

Salīdzinot topošās mammas Latvijā un Anglijā, A. Kreice saka – tur cilvēki ļoti labi zina savas tiesības. Šeit cilvēkiem patīk iet pa straumi, nevienam neiebilst, un to ļoti var just arī dzemdību telpā. Sievietes pakļaujas novecojušai sistēmai. «Taču tam ir jāmainās, un ceru, ka tas drīz notiks,» viņa saka. «Patiesībā slimnīca nav vieta, kur būtu jānotiek dzemdībām, jo tas nav medicīnisks process. Tā ir modes lieta, kas pagājušajā gadsimtā ienāca karaļnama ieviestās pieredzes dēļ. Līdz tam tas vienmēr bija noticis mājās un bez ārsta iejaukšanās. Un dzemdības pieņēma vecmātes vai gudrās sievas.»

Taču viņa nav pret slimnīcas vidi kā tādu un sieviešu izvēli bērniņu laist pasaulē medicīnas iestādē. «Man pat ļoti patīk tur uzturēties. Un pašai ir bijušas ļoti medikalizētas dzemdības. Saprotu sievietes, kas izvēlas atsāpināšanu. Visam ir plusi un mīnusi. Dūlas uzdevums ir dot uz pētījumiem balstītu informāciju par un pret dažādām lietām, lai sieviete vai pāris paši izlemtu, kas viņiem būs labākais. Katram tas ir savs, un katram ir savas mazās cīņas, ko pārvarēt.»

Annas darba pieredzē vairums bijušas topošās mammas bez partnera, tostarp arī klientes, kas visam ceļam līdz bērniņam iziet cauri vienas pašas, sākot jau ar mākslīgo apaugļošanu. «Anglijā sievietes ir ļoti neatkarīgas. Tas ļoti iedvesmo, ka visu nu jau varam izdarīt vienas pašas,» atzīst A. Kreice.

Par darbu saņem centus

Latvijā darbošanās dzemdību jomā viņai nav tik aktīva kā Lielbritānijā, kur katru mēnesi piedalījās kāda bērniņa pasaulē nākšanas brīdī. «Šeit cilvēkiem šķiet, ka dūla ir ekstra. Nenovērtē sevi līdz galam – mēs tomēr nedzemdējam katru gadu. Dzemdējam lielākoties vienu, divas, trīs reizes dzīvē. Un šo pieredzi jebkura sieviete atcerēsies uz mūžu līdz pēdējam sīkumam,» uzsver A. Kreice. «Par kāzām mums nav žēl izmest vairākus desmitus tūkstošu, lai gan droši vien precēsies pāris reižu mūžā. Savukārt par dūlu pāris simtus maksāt neesam gatavi.»

Darba specifika paredz, ka laikā, kad rit grūtniecības pēdējās nedēļas, dūlai jāatrodas ātri sasniedzamā attālumā. Latvijā Anna strādā pārsvarā Kurzemē, lai gan, salīdzinot ar Londonas attālumiem, varētu praktizēt arī Rīgā. «Tur vienmēr teicu, lai rēķinās, ka ieradīšos trīs stundu laikā. Šeit jebkur ir absolūti vienkārši nokļūt.» Citu dūlu praksē gan ir arī gadījumi, kad dzemdības notiek tik ātri, ka uz tām nepaspēj. Annai tā nav bijis.

Atlīdzība par darbu, ierēķinot nedēļas, kurās jābūt sasniedzamai jebkurā brīdī, iznāk pavisam niecīga – pāris centu stundā, norāda A. Kreice. «Cilvēki šo darbu nenovērtē. Tas ir ļoti smags. Un sevis atkopšana pēc dzemdībām arī ir ļoti smags darbs, jo ne visas dzemdības ir vienkāršas un vieglas.» Tam vajadzīga savas uzticības persona. Annai šo funkciju pilda vīrs, kā arī Londonas kolēģes, ar kurām saglabājušās siltas attiecības. Latvijā konkurenci vairāk var just, Anglijā dūlas vairāk draudzējas un sniedz atbalstu cita citai, viņa piebilst.

Katrai savas robežas

Latvijā ļoti aktīvi gatavojas dzemdībām, bet pilnībā aizmirst par pēcdzemdību periodu, kas ir daudz smagāks par dzemdībām, un palīdzība vajadzīga pat nedomājot, uzsver A. Kreice. Atbalsta vietā mammas bieži vien dzird pārmetumus par zīdīšanas metodēm, audzināšanas principiem. Tāpēc svarīgi, lai šajā laikā blakus būtu cilvēks, kas atbalsta to, kā sieviete izvēlējusies darīt, kas pagatavo pusdienas, atbalsta vīru, kam vajag izrunāties.

«Šeit, man šķiet, tāds jēdziens kā pēcdzemdību dūlas neeksistē, ir t.s. PEP mammas, kas patiesībā ir tās pašas pēcdzemdību dūlas, tikai šeit tam prasa citu izglītību,» piebilst viņa. «Londonā es to darīju ļoti daudz. Sevišķi pēdējā gada laikā. Jaunie vecāki labi saprot, ka viņiem nav vajadzīgs ekstra viedoklis, bet vienkārši palīdzība. Lai pārceļotu pāri Londonai, paiet pāris stundu. Tāpēc izdevīgāk ir paņemt cilvēku sev blakus, nevis saukt mammu no otras pilsētas malas.»

Katrai dūlai ir savas robežas, sava izpratne, kā palīdzēt vecākiem. To izrunā pirms stāšanās darba attiecībās. A. Kreicei ļoti paticis gatavot ēst. Viņa vienmēr sagatavojusi pārtiku tā, lai ģimenei pietiktu maltītes veselai nedēļai. Latvijā savukārt šādu palīdzību uztver par ekstru. Nemaksās taču kādam, lai nāk uztaisīt ēst vai paauklē bērnu, kamēr paguļu! «Šeit sievietes nenovērtē sevi. Man absolūti nebūtu žēl samaksāt desmit eiro, ja kāds atnāktu palīdzēt un es tā vietā varētu ietaupīt uz nervu zāļu rēķina. Pēcdzemdību depresija nav mīts, tā ir realitāte,» atgādina A. Kreice.

Mammas vieta ir mājās

Latvijā A. Kreice dibinājusi arī Pozitīvo dzemdību kustību. Tā ir atbalsta grupa topošajiem vecākiem, kas izveidota Anglijā. Bezmaksas nodarbības notiek katru mēnesi, tajās diskutē par dažādām dzemdību tēmām, sievietes izstāsta savus dzemdību stāstus. «Svarīgi, lai to dara pozitīvā veidā, var būt arī pozitīvi ķeizargriezieni. Tas ir svarīgi, jo negatīvo stāstu mums ir ļoti daudz. Cilvēki jau runā, nedomājot, kā tas otru iespaidos,» stāsta A. Kreice. Tikšanās nav organizētas kā lekcijas, tās paredzētas, lai sievietes satiktos, savos starpā sadraudzētos, un ir bez maksas. Pati šajās tikšanās reizēs viņa runā maz, atbild tikai tad, ja ir īpaši jautājumi viņai vai vecmātei Madarai Bergai, kas arī piedalās nodarbībās. Ja interesentu vairāk, nomā telpas no ģimeņu centra Augam kopā, ja mazāk, tiekas kafejnīcā Darbnīca. Kustības organizētas tikšanās notikušas arī Talsos un Rīgā.

Pārējā laikā A. Kreice ir mamma diviem bērniem, kas pirmsskolas izglītības iestādi apmeklē tikai dažas stundas dienā, cep maizi un vegāniskus labumus, rada rokdarbus, darbojas savā lauku īpašumā. «Es personīgi uzskatu, ka mammas vieta ir mājās pēc iespējas ilgāk ar bērniņu, vismaz līdz divarpus, trīs gadu vecumam. Latvijā tas arī notiek. Šeit, salīdzinot ar citām valstīm, sievietēm tomēr atļauj būt mājās diezgan ilgi,» viņa saka.